#2 Pasaules skumjākais stāsts

Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu. — Mateja evaņģēlijs 26:14-16

Kad Jūda, viņa nodevējs, redzēja, ka Jēzus notiesāts uz nāvi, viņš, sirdsapziņas mocīts, aiznesa atpakaļ virspriesteriem un vecajiem trīsdesmit sudraba gabalus, sacīdams: “Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis.” Bet tie atbildēja: “Kāda mums gar to daļa, skaties pats.” Jūda, nometis naudu templī, aizgāja un pakārās. Virspriesteri paņēma naudu un sacīja: “Nav atļauts to likt tempļa ziedojumu lādē, jo tā ir asins nauda.” Tad tie nolēma par šo naudu nopirkt podnieka tīrumu, kur apglabāt svešiniekus. Tādēļ šo tīrumu sauc par Asins tīrumu līdz pat šai dienai. Tad arī piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: un tie saņēma trīsdesmit sudraba naudas gabalus, maksu, ko Israēla bērni bija noteikuši par viņu, un atdeva to par podnieka tīrumu, kā Kungs man bija pavēlējis. — Mateja evaņģēlijs 27:3-10

Svētrunas noraksts

 
Šī dzīve ir ļoti skaista ar to, ka tā ir pilna dažādu stāstu. Mēs varbūt tā skatoties uz mūsu dzīvi domājam – nu, ka tie ir gadi, mēneši, bet patiesībā mūsu dzīve ir salipināta kopā no daudziem un dažādiem stāstiem. Un tas ir vareni, ka mūsu katra dzīves stāstus kāds lielāks autors raksta. Jā, ir skaisti stāsti un ir stāsti, kuri ir skumjāki, ir stāsti, kuri iepriecina un ir stāsti, kuri varbūt ir sāpīgi, smagi. Šī pasaule ir pilna ar stāstiem, kurus mēs gribam atcerēties, kurus mēs labprāt lasām arī par citiem cilvēkiem, grāmatas lasām, stāsti, kuri mūs pārsteidz, un tad ir tādi stāsti, kur ir kādas attiecības, kuras ir sabojātas, kur ir notikusi kāda krāpšana, kāda nodevība. Šajā pasaulē visskumjākais, vistraģiskākais stāsts ir stāsts, par kuru mēs šorīt vēlamies domāt. Tas ir stāsts par Jūdu Iskariotu, kurš bija cilvēks, par kuru vienīgo tā Radītājs ir bijis spiests teikt: „Vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu, tam būtu bijis labāk nepiedzimt.” „Tam būtu bijis labāk nepiedzimt.” 

Skumjš stāsts, traģiskākais stāsts un tas ir mūsu šī rīta stāsts. Pagājušajā svētdienā mācītājs Ģirts uzsāka jaunu sēriju, pēdējo sēriju Mateja evaņģēlijā, noslēdzošo, kuru mēs nosaucām ‘Pretī uzvarai’. Pretī uzvarai, jo mēs zinām, ka Evaņģēlijs beidzas ar uzvaru. Bet pirms mēs kāpjam tajā triumfa kalnā augšā, mums ir jādodas cauri tumšajai ielejai, un ceļš uz šo tumšo ieleju pagriežas pie šodienas stāsta par Jūdu Iskariotu, kurš centās nodot Dievu. Es aicinu atšķirt kopā Mateja evaņģēlija 26:14. Šodien būs varbūt mazliet citādāk, nekā citas reizes, jo šodien mēs apskatīsim divas Rakstu vietas par Jūdu. Pirmā būs par to darbu, kuru viņš paveica un tad tā otrā Rakstu vieta būs par šī darba sekām. Beigās, kā trešo daļu mēs apskatīsim cēloņus, kā varēja kaut kas tāds notikt, un šajos cēloņos mēs apskatīsim riskus, kuri attiecas arī uz mums katru šodien. Tātad, pirmais punkts – darbs jeb nodevība. 

No Mt 26:14 „Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: „Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums Viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.” Droši vien mums bieži ir dzirdēti šie vārdi, mēs esam lasījuši šos notikumu un īpaši arī tagad ejot pretī Lieldienām, mēs nonākam arī pie šī fragmenta šajā lielajā stāstā. Un tomēr šie vārdi mums nekad nedrīkstētu kļūt pašsaprotami, jo tas, kas šeit notiek, ir prātam neaptverams. Jūda ir viens no divpadsmit Jēzus mācekļiem, kurš vismaz trīs gadus ir staigājis kopā ar Jēzu, viņš ir mācījies no Jēzus, viņš ir ēdis un dzēris kopā ar Jēzu pie viena galda, viņš ir piedzīvojis galvu reibinošus brīnumus, kādus citi cilvēki visu savu dzīvi neredz. Viņš ir izdzīvojis emocionālus kalnus un ielejas, arī sāpīgus un pat fiziski bīstamus brīžus, kur viņam ir bijis jāmūk no satrakota pūļa un jāslēpjās. Tam visam taču vajadzēja saliedēt Jūdu ar Jēzu, kur var būt vēl labāks team building pasākums kā trīs gadus dzīvot ar Jēzu!? Nekas cits šajā pasaulē taču nevarētu tā saliedēt, kā šie trīs gadi. 

Bet, redziet, tā vietā Jūda aiziet pie tiem, kuri meklē Jēzu nogalināt un Jūda pārdod Viņu. Jūda pārdod Viņu. Tas taču ir prātam neaptverami, ja mēs zinām, ka šis Jēzus bija Dievs, Viņš bija vislabākais līderis, kādu vien pasaule ir redzējusi. Jēzus bija Dievs, Viņš zināja visus trikus, visas īpašības, kādas ir vajadzīgas labam līderim. Mēs saprotam, ka pasaule ir pilna ar visādiem sliktiem viltus vadītājiem arī kristīgajā draudzē, kuriem cilvēks seko un tad viņš piedzīvo vilšanos, arī dažādi kristīgi mācītāji un sludinātāji – mēs ik pa laikam redzam šādus stāstus arī ziņās, bet šeit ir Dieva Dēls, tas ir Dievs, Viņš ir pilnīgs! Vislabākais iespējamais vadītājs, vislabākais paraugs, tad kā ir iespējams, ka Jūda Viņu pārdod? Un ziniet, ir vēl sliktāk – viņš ne tikai pārdod Viņu, bet viņš pārdod Viņu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Es nezinu kā jums, iespējams, šī summa izklausās diezgan pieklājīga, tomēr tā vis nav, trīsdesmit sudraba gabali bija tajā laikā diezgan maza summa. Kad palasa teologus, viņi saka: „Nu, aptuveni ap 200 dolāriem.” Tātad, ap 180 eiro. Par 180 eiro Dieva Dēlu, Israēla Mesiju, kuru gaidīja viss Izraēls, pārdod par 180 eiro! Nodod Dievu par 180 eiro. Šis teikums pat izklausās tik sireāls. 

Bet ziniet, ir vēl sliktāk, jo šie trīsdesmit sudraba gabali nebija tikai kaut kāda naudas summa, šiem trīsdesmit sudraba gabaliem ir ļoti dziļa, simboliska nozīme. Ebrēju kultūrā trīsdesmit sudraba gabali bija vispār zināma kā summa, kas bija no Vecās Derības, no 2.Mozus definēta, kā summa, kuru saņem saimnieks, kura vergs ir vērša nobadīts. Tātad, ja kāds vērsis netīšām nogalina vergu, tad šī verga saimnieks saņem kompensāciju trīsdesmit sudraba gabalus. Verga nāve tiek kompensēta ar trīsdesmit sudraba gabaliem un Israēla reliģiskie vadītāji Jūdam piedāvā samaksāt tieši šādu pašu simbolisku summu. Vecajā Derībā ir vēl viena norāde uz trīsdesmit sudraba gabaliem un tā ir pravieša Caharijas grāmatā, kur Dievs pravietim Caharijam pavēl izspēlēt tādu kā ludziņu, gandrīz vai varētu teikt. Ludziņu, kur viņam ir jātēlo, ka viņš ir gans un tur ir visādi notikumi, tur ir divi zižļi, kuri viņam ir jāsalauž un beigās viņam ir jāiet pie saviem saimniekiem, kuri nolīga viņu kā ganu un jālūdz viņiem samaksāt tik, cik viņiem liekas šis darbs ir bijis vērts. Tātad, Caharija aiziet un saka: „Nu es esmu izdarījis to, ko jūs lūdzāt, dodiet man tik, cik jums liekas šis darbs ir bijis vērts.” Un šie saimnieki viņam izmaksā trīsdesmit sudraba gabalus, kurus Dievs pēc tam sarkastiski nosauc par ‘slaveno algu’ jeb vienā angļu tulkojumā ir minēts ‘skaistā alga’. Dievs saka Caharijam: „Nomet šo slaveno algu, par kuras cienīgi viņi mani atzinuši, nomet to podniekam.” Un vārdu ‘podniekam’ – to jūs paturiet prātā, jo pie tā mēs vēl nonāksim šodienas Jūdas sakarā. 

Tātad, šie Caharaijas grāmatas vārdi beigās izrādās ir precīzs pravietojums par to, kas šodien notiek mūsu stāstā par Jūdu. Šie trīsdesmit sudraba gabali ir tāda simboliska summa, kas simbolizē necieņu, izsmieklu, nevērtīga summa. Virspriesteri un Jūda Jēzu novērtē, ka Viņš ir trīsdesmit sudraba gabalus vērts. Citiem vārdiem sakot, kompensācija par verga, Jēzus, nāvi. Mēs redzam, tik zemu Jēzus tika novērtēts Jūdas acīs. Kas ir interesanti, ka tieši pirms šī bija tas, ko mācītājs Ģirts pagājušajā reizē runāja, tas milzīgais kontrasts, kur ir sieviete, kura atnāk un svaida Jēzu ar nežēlīgi dārgu eļļu, ar nežēlīgi dārgu eļļu. Viņai Jēzus bija tik svarīgs, ka viņa bija gatava izliet šo eļļu Jēzum uz galvas. Vai pāris dienas atpakaļ mēs lasījām, ka Marija svaida Jēzus kājas ar dārgu eļļu. Un ziniet, kas tur bija blakus un pukstēja par šo? Tieši tā, Jūda Iskariots, viņš todien atbildēja: „Kādēļ šo svaidāmo eļļu tu nepārdevi par trīssimt denārijiem un naudu neizdalīji nabagiem?” Un tad tur ir komentārs: „To viņš nerunāja tamdēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis. Pārraudzīdams kopīgo naudu viņš piesavinājās saziedoto.” 

Redziet, šis kontrasts, šīs divas sievietes ir gatavas atdot bagātību, lai izrādītu cieņu un godu Jēzum, bet Jūda piekrīt 180 eiro vērtam avansa maksājumam, lai nodotu Jēzu, lai nodotu Dievu. Izdevība drīz vien parādās un mēs zinām, Jūda nodod Jēzu ar slaveno skūpstu, izsmiekla kulminācija, ironijas kalngals. Tā nu mēs varam pāršķirt uz Mateja 27.nodaļu un tur mēs izlasīsim otro fragmentu, kas ir no 3.panta. Pa vidu tur norisinās vēl visādas lietas, protams, tur notiek Jēzus apcietināšana, kas ir pilnīgi nelikumīga, notiek visādas liecību sniegšanas, par to visu mēs runāsim vēl nākamās nedēļās, bet tagad Mt 27:3-10 mēs lasām: „Kad Jūda, viņa nodevējs, redzēja,” pagaidām apstāsimies šeit. Tātad, Jūda to visu redz, kas tur notiek, viņš redz, kā Jēzu apsaukā, kā Viņam spļauj sejā, kā Viņam sit sejā, kā sniedz nepatiesas liecības par Viņu, kā Viņu sūta pie Poncija Pilāta un tad pie Hēroda, un viņš to visu redz, viņš acīmredzot ir klāt, mēs nezinām precīzi, kur un kā, bet acīmredzot viņš stāv šo nodevēju, virspriesteru pusē, un redz to visu. 

Tātad: „Kad Jūda, viņa nodevējs, redzēja, ka Jēzus notiesāts uz nāvi, viņš, sirdsapziņas mocīts,” kaut ko dara, atkal apstāsimies šeit. Tātad, Jūda pēķšņi ir sirdsapziņas mocīts, Jūda acīmredzot ir sapratis šīs sekas, šo smagumu savam darbam, viņš redz, kāds ir iznākums, viņš redz, ka Jēzus tik tiešām tūlīt saņems nāves sodu, Viņš tūliņ tiks nogalināts. Kaut kas Jūda galvā un sirdī notiek. Tas vārds ‘sirdsapziņas mocīts’ ir jaunajā tulkojumā, vecajā tulkojumā ir iztulkots kā ‘Jūda nožēloja to’. Patiesībā abi šie tulkojumi, manuprāt, ir diezgan maldinoši, jo viņi nesaka to būtību, kāda bija grieķu pamattekstā un kā arī angļu valodā tas ir iztulkots. Grieķu vārds patiesai nožēlai, kas aizved pie jaunpiedzimšanas, kas aizved pie jauna radījuma ir vārds ‘metanoia’ un šeit netiek lietots šis vārds. Tur, kur notiek šī patiesā atgriešanās un nožēla, tur ir metanoia, bet šeit nav šī vārda. Angļu valodā ir iztulkots šādi – he changed his mind, tulkojums – viņš pārdomāja, viņš mainīja savas domas. Tātad, Jūda pēķšņi redz šo visu un viņš pārdomā. 

Un ko viņš dara tālāk? „Jūda aiznesa atpakaļ virspriesteriem un vecajiem trīsdesmit sudraba gabalus, sacīdams: „Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis.” Redziet, kaut arī viņš saprot, ka viņš ir darījis nepareizi, viņš ir mainījis savas domas, viņš saprot, ka viņš ir darījis nepareizi, ko katrs normāls cilvēks saprastu, vai ne, skatoties uz šo visu notikumu, beidzot arī viņš to saprot. Tomēr mēs redzam, šeit nav šīs īstās, patiesās nožēlas. Es domāju, šo ir svarīgi saprast tāpēc, ka cilvēkam šis stāsts var likties kā tāds paraugs tam, ka tu vari nožēlot grēkus, tu vari nākt pie Dieva un Dievs tevi nepieņem. Tāpēc ir svarīgi parādīt, ka šeit nenotiek īsta grēku nožēla Jūdas sirdī. Ja tā būtu īsta, tad viņš to būtu vērsis pret Dievu. Jūdam taču bija iespēja iet pie Jēzus, viņš redzēja, Jēzus turpat ir. Nez kā šis stāsts būtu beidzies, ja Jūda būtu aizgājis pie Jēzus. Kā būtu beidzies vispar viss šis notikums, ja Jūda būtu šajā brīdī nevis gājis pie tiem virspriesteriem, bet būtu aizgājis pie Jēzus!? Nu labi, ja ne pie Jēzus, tad vismaz uz templi, kur ir Dievs, Jahve, kurā viņi ticēja Viņš mājo un gājis un lūdzis piedošanu par šo asiņaino darbu un atplēsis vaļā savu kreklu un bēris pelnus uz galvas, vienalga, bet vismaz gājis pie Dieva, bet viņš to nedara. Tā vietā viņš tikai aiziet žēloties pie cilvēkiem, atnes atpakaļ naudu un atzīst, ka tas tomēr nebija labi, ko es izdarīju. 

Bet ziniet, viņš izdara vēl vienu svarīgu lietu šajā brīdī, viņš atzīst, ka Jēzus ir nevainīgs, viņš saka: „Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis.” Padomājiet mazliet par šo, ja cilvēku attiecībās notiek kāda nodevība, vai arī mēs varētu viņu saukt, piemēram, par krāpšanu, piemēram, kāds vīrietis piekrāpj savu sievu, tad pat, ja šis vīrietis pēc tam atzīst savu vainu un saka: „Jā, es izdarīju nepareizi,” kas īstenībā ir retums mūsdienās, bet pieņemsim, ka viņš to dara, viņš tomēr kaut kādā ziņā, kaut kādu daļu vainas atstās tajā otrā cilvēkā – es to izdarīju tāpēc, ka tu nedevi man to un tu esi šāda vai tev ir šāds raksturs.. pat ja viņš to skaļi neizteiks, viņš iekšēji teiks: „Nu, viena pagale jau nedeg, vai ne? Neesmu jau es vienīgais vainīgs.” Tāpēc vēl jo vairāk tas ir apbrīnojami, ka Jūda šeit atnāk un saka: „Jēzus ir bez vainas! Jēzus ir nevainīgs!” Un visa šī netīrā tiesa, ieskaitot Jūdas nodevību un virspriesteru viltu, tikai vēl vairāk atklāj, cik varens, cik bezgrēcīgs bija Jēzus. Viss tas, kas šeit tiek mests virsū Jēzum, tas tikai atklāj, cik Viņš patiesībā nevainīgs, bezgrēcīgs ir bijis. Un tas nāk no pašā Jūdas mutes. 

Labi, bet ko saka virspriesteri par šo visu Jūdas gājienu?  Mt 27:4 „Bet tie atbildēja: „Kāda mums gar to daļa, skaties pats.” Draudziņ, viss ir aizgājis mums par vēlamām sliedēm. Viss notiek tieši tā, kā mums vajadzēja. Skaties pats, kā tu tiec galā ar to, ko tu esi izdarījis. Un kā Jūda tika ar to galā? Mt 27:5 „Jūda, nometis naudu templī, aizgāja un pakārās.” Aizgāja un pakārās. Šajā brīdī, vēl stāvot templī, es ticu, ka Jūda saprata, ka patiesībā viņš nemaz nav nodevis Dievu, jo Dievu nodot nav iespējams, patiesībā viņš ir nodevis pats sevi. Un tā notiek ar katru cilvēku, kurš domā, ka viņš ir gudrāks par Dievu, kurš ir gatavs Dievu pārdot par visādiem labumiem, štrunts, ja tie ir vien 180 eiro vērti, bet priekš kam man Dievs. Un beigās katrs cilvēks nonāks pie šī secinājuma – es pats esmu nodevis sevi, es pat Dievam netieku klāt, tas viss ir beigās nācis man atpakaļ, visi tie mēsli, kurus es esmu metis Viņam virsū. Jūdam bija iemesli, kādēļ viņš bija gatavs iemainīt Jēzu pret šiem mēsliem, bet tikai problēma tā, ka tie mēsli sāk smirdēt pēc tam, kad tas darbs jau ir pabeigts un izvēle ir izdarīta, un ar šo smaku Jūda nebija gatavs dzīvot. Viņš aizgāja un pakārās. 

Acīmredzot viņš nebija gatavs nest visu to smagumu un viņš izdarīja to, ko izdara arī diemžēl, diemžēl daudzi cilvēki šodien – viņš aizgāja un izdarīja pašnāvību, jo viņš domāja, ka pašnāvība ir izeja. Izeja varbūt uz otru iespēju, varbūt uz citu realitāti, varbūt uz nekurieni. Bet ziniet, pašnāvība nekad, nekad nav atbilde, jo pašnāvība šo sāpju pilno, smago stāvokli nevis aptur, bet padara mūžīgu.. padara mūžīgu. Jūda neatrisināja šo stāvokli izdarot pašnāvību, jo šodien viņš joprojām ir šajā stāvoklī. Nu es domāju, viņš domāja: „Labāk es nemaz nebūtu piedzimis.” Šī doma noteikti atskan no katras dvēseles, kura nonāk tur un viņa domā: „Ak, labāk es nemaz nebūtu piedzimis šajā pasaulē.” 

Bet vēl viena lieta pirms Jūda pakarās, ievērojiet, ko viņš izdarīja. Viņš nometa naudu, kur? Templī. Tātad viņš verga kompensācijas naudu atgriež virspriesteriem, bet viņi to nepieņem, tāpēc viņš aiziet un nomet to templī. Bet vārds templis ir interesants vārds šeit, jo ir divi vārdi templim – viens vārds ir ‘hekal’ un tas nozīmē viss templis, ēka un apkārt visi pagalmi, bet ir otrs vārds un tas ir ‘naoss’ un tas vārds nozīmē tempļa vissvētākā vieta, vissvētākā istaba jeb telpa, ko Bībelē sauc par ‘svētumu, svētumu’, kurā viņi ticēja, ka mājo Dievs. Šajā vietā drīkstēja tikai augstais priesteris ieiet vienreiz gadā, tikai viens cilvēks vienreiz gadā. Un Jūda naudu nometa naoss. Jūda acīmredzot aizgāja līdz šai svētākai vietai un pat iegāja iekšā, es nezinu, vai iegāja, bet viņš iemet šo naudu šeit iekšā, šajā vissvētākajā vietā, kā protests – ja jūs neņemat atpakaļ to, tad es iešu un iemetīšu tur. Bet vienlaikus tā ir zīme, ko viņš, iespējams, pats arī neapzinās, tā ir zīme, par ko šī nauda ir saņemta – par vissvētāko cilvēku, par Dieva Dēlu. Un tad Jūda aiziet un pakarās. 

Apustuļu darbos mēs lasām, ka pie koka viņš pakārās un šis koks vienā brīdī salūza un Jūda ķermenis pārplīsa pušu, iespējams, viņš karājās tur tik ilgi, jo sabatā neviens nedrīkstēja skarties klāt šādam līķim un neviens viņu nenoņēma nost, tāpēc viņš karājās, kamēr šis zars nolūza. Un ar savu pakāršanos, pašam, iespējams, arī neapzinoties, Jūda piepilda šos vārdus no Galatiešiem 3:13, kur ir rakstīts: „Nolādēts ikviens, kas pakārts pie koka.” Tikai Galatiešiem šis vārds ir attiecināts uz Jēzu, kurš drīz karāsies pie kursta koka, pārējiem skatoties uz viņu un domājot – šis nolādētais Dieva pamestais Jēzus Kristus. Bet paradoksālajā kārtā arī Jūda Iskariots karājas pie koka, tikai Jūda ir pa īstam nolādēts. Jēzus izdarīja savu darbu pie koka līdz galam, kamēr Jūda pat to nespēja izdarīt – viņa zars nolūzt un viņš pārplīst pušu. Cik spilgta ilustrācija, cik spēcīgs kontrasts starp svēto, visspēcīgo Dievu un viltu pārņemto, patmīlīgo cilvēku Jūdu. 

Bet bez Jūda turpat ir arī citi patmīlīgi cilvēki, kuri turpina šo stāstu. Paklausieties Mt 27:6 „Virspriesteri paņēma naudu un sacīja: „Nav atļauts to likt tempļa ziedojumu lādē, jo tā ir asins nauda.” Kas par liekulību! Nu pēķšņi šiem virspriesteriem ir vēlma ievērot likumu. Pēkšņi asins naudu vairs nevar likt tempļa ziedojumu lādē, bet ņemt no ziedojumu lādes, lai nogalinātu kādu – to gan varēja, vai ne? Ko tad šie liekuļi izdomā darīt? Mt 27:7 „Tad tie nolēma par šo naudu nopirkt podnieka tīrumu,” atcerieties, Caharijas pravietojumu?  „Tad tie nolēma par šo naudu nopirkt podnieka tīrumu, kur apglabāt svešiniekus. Tādēļ šo tīrumu sauc par Asins tīrumu līdz pat šai dienai.” Svešinieki skaitījās ne-jūdi, pagāni, kuri nāca uz Jeruzālemi, uz templi un pa ceļam vai Jeruzālemē nomira, un tā kā viņi skaitījās nešķīsti, tad lai viņus neapglabātu blakus jūdiem, tad viņiem nopirka šādu zemes gabalu, podnieka tīrumu – tā skaitījās vieta un māls, kurā podnieks līdz ar to strādā un lieto šo mālu, attīra šo zemes gabalu no māliem un tad, kad tas visticamāk jau ir attīrīts, tad viņu pārdod kādam citam. Bet interesanti tas, ka mēs zinām, ka Matejs raksta šo vēstuli, šo Evaņģēliju trīsdesmit gadus pēc šī notikuma. Un trīsdesmit gadus vēlāk visa tauta zina, ka šis ir tīrums, kurš ir nopirkts par asins darbu, par asins naudu. Visa tauta zina, ka Jēzus ir bijis nevainīgs, ka tā ir bijusi asins nauda. 

Bet vēl vairāk, Mt 27:9-10 „Tad arī piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: un tie saņēma trīsdesmit sudraba naudas gabalus, maksu, ko Israēla bērni bija noteikuši par viņu, un atdeva to par podnieka tīrumu, kā Kungs man bija pavēlējis.” Redziet, mūsu ievadā lasītais pravietojums šeit piepildās. Necienīgā alga, trīsdesmit sudraba gabali, kas ir atdoti par podnieka tīrumu. Varbūt kāds pamanīja: „Paga, paga, Markus, tu teici Caharija, mēs lasījām no Caharija pravieša, vai ne? Bet tagad te ir minēts Jeremija?” Jeremija grāmatā nekur nav minēts šāds citāts, nekur nav runas par šādu pravietojumu, un tā nu kādi Bībeles kritiķi saka: „Ha, redzi, atkal viena kļūda Bībelē. Matejs, iespējams, kaut ko tur saputrojās un sajauca.” Bet nē, Bībele, Vecā Derība, tajā laikā tika dalīta trīs daļās, viņiem Jaunās Derības nebija. Bija Mozus likums, tās bija Mozus grāmatas, tad bija pravieši un raksti, piemēram, Psalmi. Katrā no šīm trim daļām bija lielais virsraksts jeb lielais autors un praviešiem lielais autors skaitījās Jeremija. Jeremija bija karoga nesējs praviešu daļai. Tādēļ atsaucoties uz Jeremiju varēja būt runa par kādu no praviešiem, pat ja tas nebija tieši Jeremija. Līdzīgi kā par Dāvidu ir teikts, ka Dāvids teica to un to atsaucoties uz Psalmiem, kaut arī Dāvids varbūt nebija tieši tā konkrētā Psalma autors. 

Nu, lūk, pasaules skumjākais stāsts. Jēzus stāsts šajā posmā arī ir skumjš, bet mēs zinām, tam ir labas beigas. Bet Jūdas stāsta beigas ir ļoti bēdīgas, ļoti traģiskas. Tad noslēdzošā daļa. Kā ar Jūdu tā varēja notikt? Kas ir tie iemesli šai traģēdijai? Protams, mēs precīzu un visaptverošu atbildi šeit nevarēsim saprast, izsprast, to mēs uzzināsim Debesīs, bet Bībele dod dažus mājienus, tāpēc es vēlos trīs cēloņus minēt, kas arī mums katram ir potensiāls risks. Tāpēc, lai šis stāsts nav tikai tāds – nu jā, tur Jūda pats vainīgs, tur divi tūkstoši gadu atpakaļ, vai ne? Patiesībā Jūda gāja pa ceļu, pa kuru arī šodien cilvēks varbūt kaut kādā mazākā apjomā, bet spēj iet un diemžēl to arī dara. 

Nu, lūk, pirmais cēlonis ir mīlestība uz naudu. Mīlestība uz naudu. Es domāju, visi mās ar galvu un teiks: „Jā, jā, to mēs te redzam.” Jūda burtiski iemainīja Jēzu pret naudu. Jau pirms šī mēs lasījām, ka viņam nauda īpaši interesēja. Jņ 13 ir rakstīts, ka pie Jūdas bija maks. No Apustuļiem viņš bija tas finanšu ministrs, pie kura stāvēja maks. Jņ 12 ir rakstīts: „Jūda pārraudzīdams kopīgo naudu, piesavinājās saziedotot,” mēs jau to pirmstam lasījām. Tātad, viņam bija īpaša interese, kāpēc makam vajadzētu būt pie viņa. Vai Jēzus zināja, ka viņš to dara? Jēzus visu zina. Jēzus zināja. Bet, lūk, nauda bija, ir un būs viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēks nenonāk pie Dieva. Nauda ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks nenonāk pie Dieva. Ne velti Jēzus numur viens tēma visā Bībelē ir tieši par naudu un īpašumiem, brīdinot cilvēkus no naudas viltīgā spēka un varas. Nauda nav slikta, bet viņa ir ļoti spēcīga cilvēku aizvilkt prom no tā, kādēļ cilvēks ir likts šajā pasaulē, un uz ko cilvēkam vajadzētu skatīties. Tāpēc šai tēmai tev un man ir vienmēr jābūt aktuālai. Tas nav tikai tad, kad man liekas – o, man tur ir pieci tūkstoši eiro kontā uzkrājums, tagad man jāsāk būt uzmanīgam. Tas vienmēr ir aktuāli, tā vienmēr ir bīstama tēma. 

Tā aizved mūs pie nākamā iemesla – nepareiza motivācija sekot Jēzum. Nepareiza motivācija sekot Jēzum. Jūda Iskariots bija turpat blakus visu šo laiku, viņš bija blakus, bet viņš nekad nebija pa īstam iekšā. Viņš bija blakus, bet viņš nekad nebija pa īstam iekšā, jo viņam motivācija bija finansiālā puse, materiālā puse. Kāds taustāms labums no tā, ka es esmu Jēzus sekotājs. Iespējams, tur vēl bija godkāre un slava, jo, redz, Israēla Mesija, Viņš varbūt tiešām ir Israēla Mesija un Viņš apliecina to ar vareniem darbiem un brīnumiem, un Viņš vēl pat mani ir uzaicinājis šajā komandā, un ja viss tas notiks, ko es esmu ieplānojis, ka Jēzus kļūs par ķēniņu šajā valstī un Viņš kļūs par galveno vadītāju, tad cik liela privilēģija ir man tur būt blakus, vai ne!? Bet tad, ka Jūda sāk just, ka.. hmm, šīs cilvēciskās goda, varas un naudas vietā te vairāk izskatās pēc negoda, vajāšanām, trūkuma, tad nu vismaz, lai kaut kas izlec, es vismaz paņemšu tos 180 eiro, tos štrunta 180 eiro un vismaz man būs kāds taustāms labums no tā visa. 

Mums tāpat ir jājautā sev, kādēļ es sekoju Jēzum? Vai es to daru Viņa dēļ, vai tomēr savu apsvērumu dēļ, sevis paša dēļ? Vai es esmu tikai blakus šeit, arī draudzē, šodien varbūt arī Dievkalpojumā – tikai blakus šeit, vai es esmu tomēr iekšā ar sirdi? Jūdam bija augsts amats, viņš bija starp divpadsmit vienīgajiem cilvēkiem pasaulē, visā vēsturē, visiem miljardiem, triljoniem cilvēku pasaulē, kuri jebkad ir dzīvojuši, un kuri nav dzīvojuši, kuri ir nogalināti varbūt kā bērni abortos, no visām šīm dvēselēm, viņš ir starp cilvēkiem, kuri drīkst staigāt ar Jēzu trīs gadus kopā. Wow! Tas ir augstākais, ko tu vari sasniegt. Bet pat šis amats viņam neko nepalīdzēja. Viņš bija turpat blakus, bet viņš nebija iekšā un šis amats viņam neko, ne nieka nelīdzēja, lai nonāktu beigās Mūžībā pie Kristus. Tāpēc, kas ir tā motivācija? Tas, ka es šeit esmu blakus, tas vēl neko nenozīmē. Kas notiek tur iekšā sirdī? Tas ir tas izšķirošais jautājums. 

Un vēl trešais iemesls un tas ir ļoti provokatīvs, par to varbūt ir vērts arī pēc šī Dievkalpojuma vēl turpināt padomāt. Par visu jau ir vērts padomāt, vai ne? Trešais iemesls – noņemtā Jēzus sargāšana. Noņemtā Jēzus sargāšana. Vai varbūt pagriežot no cilvēka skatpunkta – Jūda negāja pie Jēzus. Jūda negāja pie Jēzus. Ko es ar to domāju? Paskatieties Jņ 13:26-27 „Jezus saka: „Tas, kuram es, iemērcis kumosu, to došu, tas būs nodevējs.” Un kumosu iemērcis Viņš deva to Jūdam, Sīmaņa dēlam, Iskariotam. Un pēc šī kumosa tajā iegāja sātans. Jēzus Jūdam sacīja: „Jūda, atgriezies pie manis.” Nē, to Viņš neteica. Ko Viņš sacīja? – „Ko dari, to dari drīz!” „Ko dari, to dari drīz!” 

Paklausieties kontrastam Pētera stāstu. Lk 22 Jēzus saka Pēterim: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātans gribēs jūs sijāt kā kviešus, bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” Redziet to kontrastu? Jēzus nelūdza, neapturēja, nepiebremzēja Jūdu. Tieši pretēji, Viņš viņam saka: „Ko dari, to dari drīz!” Savukārt Pēterim Viņš saka: „Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” Es tagad neapskatīšu jautājumu, kādēļ Jēzus tā izturējās pret Jūdu, tas ir ārpus mūsu prāta robežām, bet es vēlos, ka mēs redzam, ka tas ir fakts, ka tā bija. Bet, vai Jūda varēja Jēzum lūgt, lai dod un pasargā ticību tāpat kā viņš bija dzirdējis, kā Jēzus saka Pēterim? Jā, kāpēc nē!? Nu, vai jebkurš cilvēks varētu, tu un es, iet un lūgt Jēzum, lai Viņš pasargā manu ticību? Jā! Vai tas nav numur viens iemesls, kāpēc Jēzus vispār vēlas, lai mēs lūdzam Viņu? Vai tas nav augstāks iemesls nekā, ka es lūdzu: „Palīdzi, lai manā rītdienas tikšanās ar klientu izdotos viss iecerētais.” Vai: „Palīdzi, ka man tie piecdesmit eiro ienāktu kontā, lai es varu izvilkt šo mēnesi.” Tie visi arī ir svarīgi jautājumi, bet šis jautājums nākt pie Jēzus un lūgt: „Jēzu, lūdzu, pasargā manu ticību!” Kā Pēterim Viņš to darīja. Tāpēc tas aicinājums – lūdz arī Jēzum. Tas ir tas, ko mēs varam darīt skatoties uz Jūdu, ko viņš nedarīja. 

Un zini, tā varenā patiesība ir tā, ka Jēzus par visiem izredzētajiem, par visiem Dieva bērniem, jau lūdz. Jēzus jau lūdz, Rm 8 ir teikts: „Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? Ir taču Jēzus Kristus, kas ir miris un vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas, un kas aizstāv arī mūs.” Un te vārdam ‘aizstāv’ ir lietots vārds, kurš citās vietās ir iztulkots kā ‘lūgties’ vai ‘neatlaidīgi mākties virsū’. Tātad, par tiem, kuri ir Dieva bērni, kuri ir izredzēti, kuri ir svēti darīti caur Jēzu, Jēzus savam Tēvam lūdzās un neatlaidīgi mācās virsū. Starp citu, tas ir teikts arī par Svēto Garu, tajā pašā nodaļā. Arī Svētais Gars aizstāv un tas pats vārds tur ir lietots. Padomājiet par izglābtajiem Dieva bērniem, Jēzus un Svētais Gars lūdzās un mācās virsū neatlaidīgi Tēvam, kurš ir visvarenais, visspēcīgais Radītājs Dievs. Un līdzīgi kā par Pēteri lūdza, lai pasargā ticību līdz galam, tāpat arī Viņš lūdz par mani, par Marku, un par tevi un par visiem izredzētajiem. Jēzus neatlaidīgi lūdzās par mani šodien. Es nezinu, kas tu esi, tu Dieva bērns, šodien, kas klausies šo, bet acīmredzot tu esi ļoti, ļoti īpašs, ja jau pats Radītājs neatlaidīgi lūdzās par tevi. Eb 7 teikts: „Viņš arī var pilnīgi izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, Jēzus, lai par tiem iestātos.” 

Redziet, Jēzus iestājās par saviem mācekļiem, bet Viņš neiestājās par visiem, Viņš nelūdz par visiem. Bībele nerāda, ka Viņš būtu par Jūdu iestājies tāpat, kā Viņš iestājās par pārējiem vienpadsmit, ka Viņš būtu pasargājis Jūdu tāpat kā Viņš pasargāja pārejos vienpadsmit. Varbūt to tagad ir grūti dzirdēt un tāpēc es saku, par to ir vērts padomāt. Bet Jņ 17, kur Viņš lūdz savu Tēvu, Viņš saka: „Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju Tavā Vārdā tos, ko Tu man biji devis, es tos pasargāju un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai piepildītos Raksti.” Tātad, cēlonis – Jēzus nesargā Jūdu, bet tas nemazina Jūdas atbildību Dieva priekšā. 

Tādēļ, mīļais, brāli, mīļā, māsa, lūdz Jēzu, lai Viņš sargā tevi no šīs pasaules viltus un maldiem, arī no visas tās naudas varas, kura pārņem mūs, un kura nereti, ja ne pārsvarā visu laiku kļūst par numur viens iemeslu manai motivācijai strādāt un dzīties šajā dzīvē. Lūdz Jēzu, lai ņem tevi līdzi ceļā, kas vedīs augšup cauri šai tumšai ielejai, kurā palicis aiz mums Jūda un visi tie, kuri ir patmīlīgi, un kuri meklē savu labumu, vedīs ceļā augšup uz to kalnu, uz to triumfa kalnu, kurā Jēzus uzvarēja pasauli un Dieva Dēls tur spīdēs, un tu spīdēsi līdz ar Viņu. Tāpēc lūdz Viņu un Viņš ir solījis neatraidīt cilvēkus, kuri nāk pie Viņa, kā Viņš teica Jņ 6: „Nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom.” 

Mīļais, Kungs, paldies Tev par tavu Vārdu. Paldies par šo pasauli, kas ir tik pilna ar stāstiem un mēs tikai nojaušam, cik daudz ir skaistu, varenu stāstu, kuriem Tu esi pieskāries. Mēs redzam, cik šī pasaule un arī sātans ir spēcīgs un pat ne tikai sātans, bet visa tā nolādētā miesa, kurā mēs dzīvojam, kura tiecas pretī visiem tiem labumiem, citreiz pat 180 eiro vērtiem, štruntiem, kuri mūs rauj uz visām pusēm, lai tikai novērstu mūsu skatu no Tevis. Bet paldies, Kungs, ka Tu šo milzīgo spēku pats pārrauj un pats sargā mūs un pats dod mums šo ticību un pasargā to līdz galam. Cik liela žēlastība tā ir, Kungs, paldies Tev par to. Es lūdzu, ka mēs ne tikai katrs to saņemtu, bet ka mēs saprastu, ka tā ir, ka tavs Vārds to mums rāda, un ka mēs varētu līdz ar to celties un mūsu ceļus padarīt spēcīgu, celties augšā un mūsu rokas padarīt darbīgas un ar mūsu muti slavēt Tevi un liecināt par Tevi un ar mūsu acīm, kuras Tu esi darījis redzīgas, ieraudzīt jaunus ceļus, pa kuriem iet un kalpot Tev. Paldies, Kungs Jēzu, ka Tu tik ļoti mīli it īpaši savējos, savus bērnus, kurus Tu esi izglābis un no šīs tumsas varas pārcēlis savā gaismas valstībā. Lai Tev vienam, Kungs, ir gods un slava un pateicība mūžīgi. Āmen.