#1 Kas tev ir Jēzus?

Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.” Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.” Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu. Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība? Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!” Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu. Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr. Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai. Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.” — Mateja evaņģēlijs 26:1-13

Svētrunas noraksts

 
Es aicinu, ka mēs kopīgi lasām, jūs varat paņemt Bībeles un sekot līdzi, no Mateja evaņģēlija 26:1-13. Es aicinu piecelties un lasīt šos Vārdus: „Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.” Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.” Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu. Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība? Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!” Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu. Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr. Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai. Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.” Tie bija Svēto Rakstu vārdi. 

Mīļais, Kungs, paldies, ka Tu ļauj mums tuvoties šiem Vārdiem un mēs to gribam darīt ar atvērtām sirdīm, ļaut, lai Tu caur savu Svēto Garu katram no mums pieskaries, katru no mums uzrunā, katram no mums pasaki to svarīgāko, to, ko Tu mums šajā dienā vēlies teikt. Tavi Vārdi ir patiesība. Āmen.

Mēs jau ilgu laiku esam pārdomās par Mateja evaņģēliju un nu mēs esam nonākuši pie tā, es domāju, varam teikt, pie paša svarīgākā Jēzus dzīves perioda, kādēļ Jēzus vispār nāca šajā pasaulē. Šodien Matejs mums rāda vairākas cilvēku grupas jeb vairākus cilvēku tipus, jeb kategorijas. Viņš rāda, kā notiek sagatavošanās Golgātas notikumiem. Es gribu, lai mēs vispirms saprotam, ka tas, kas notiek Jēzus dzīvē, tas viss notiek pēc Dieva plāna, kas tiek realizēts soli pa solim. Matejs šeit rāda mums, kas šajā laikā notiek uz zemes. Ap Jēzu vienmēr Viņa dzīves laikā pulcējās ļoti dažādi cilvēki. Katrs no šiem cilvēkiem kaut ko gribēja. Vairums no viņiem nāca vienkārši paklausīties, ko Jēzus saka. Daudzi nāca, lai saņemtu dziedināšanu. Kādi nāca vienkārši ziņkārības dēļ, lai redzētu kādus brīnumus. Mēs sastapāmies ar cilvēkiem, kuri nāca, lai vienkārši pieķertu Jēzu vārdā un pēc tam varētu ar Viņu strīdēties. Mēs sastopamies ar mācekļiem, kuri bija ļoti tuvu Jēzum, kuri uzticējās Viņam, ar mācekļiem, kuri gaidīja un cerēja uz labu nākotni. Un pat viņi kaut ko no Jēzus gribēja saņemt. Kopīgais šiem visiem cilvēkiem ir, ka neviens no viņiem negaidīja to, par ko mēs šodien lasījām, to kas notiks. Mēs varētu teikt, katram no šiem cilvēkiem bija savs plāns attiecībā uz Jēzu. Katrs no viņiem gribēja Jēzu kaut kā izmantot, lai sasniegtu savus mērķus. 

Bet nu ir tā situācija, ka tas, uz ko Jēzus mēķtiecīgi gāja, ir ārpus tā, ko cilvēki varēja savā prātā iedomāties – uzņemties sodu par visas pasaules grēkiem. Tas ir kaut kas grūti aptverams. Bet šodien uz visu to skatoties, mēs ieraugām Jēzus gājienu pretī pasaules lielākai uzvarai. Uzvarai, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu citu uzvaru. Tāpēc arī šis laiks, ko mēs kā draudze varēsim kopīgi pavadīt domājot par Dieva Vārdu līdz Kristus augšāmcelšanās dienai, būs laiks, kurš mūs vienos zem šīs vienas tēmas – pretī uzvarai. Mēs lasījām, Jēzus saka, ir palikušas divas dienas, ir palikušas nedaudz dienas un tiks izcīnīta reāla uzvara pār grēku. Kā jau es sacīju, mēs esam sastapušies ar Jēzu, kurš varēja stundām runāt un cilvēki Viņā klausījās. Mēs sastapāmies arī ar Jēzu, kurš mīlēja būt vienatnē, lai sarunātos ar savu Tēvu. Mēs sastapāmies ar Jēzu, kuram cilvēki spiedās apkārt un centās apmierināt savas vajadzības. Mēs sastapāmies ar Jēzu, kurš tīri cilvēciski jutās tik noguris, ka Viņam vajadzēja atpūsties. Bet šīs pēdējās nodaļas Mateja evaņģēlijā, notikumi tajās, tie ir tik ļoti emocionāli piepildīti. Visi Evaņģēliji īpaši pievēršas šiem notikumiem. Man liekas, viss mūs virza uz domu – izdzīvo to! Izdzīvo to kopā ar Jēzu, lai tu zinātu ne tikai šo faktu, bet kaut ko daudz vairāk. 

Šodien mēs pardomāsim šos vārdus, kur mēs redzam trīs cilvēku grupas jeb trīs tipus, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu šajā laikā. Vispirms, mēs tur redzam, ir Jēzus mācekļi, pie kuriem Jēzus griežas un atkal atgādina – mani nodos, man būs jācieš un es miršu. Tad mēs redzam Jēzus pretiniekus, mēs it kā nokļūstam viņu štābā un redzam, kas tur notiek, kādus plānus viņi kaļ. Un visbeidzot mēs ieraugām vienkāršas sievietes sirdi, kura patiesi, nedomājot ne par ko citu, nāk un izrāda cieņu, pazemību Kristum. Diezgan lieli kontrasti, bet tur mēs ieraugām šo dinamiku, kā šie notikumi attīstās. Bet, kad mēs raugāmies uz šiem notikumiem, es ļoti vēlos, kaut mēs spētu ieraudzīt sevi, kaut mēs šodien spētu ieraudzīt šo savu attieksmi. 

Mīļie, mūsu attieksmes mēraukla pret Jēzu ir mūsu attieksme pret Jēzus Golgātas upuri. Par to ļoti daudz ir rakstīts Bībelē. Tieši tāpēc ir arī svarīgi atkal un atkal šos notikumus pieminēt. Es atkārtošos, šodien pasaulē ļoti daudz tiek runāts par Jēzu, kurš dod, par Jēzu, kurš atbild uz lūgšanām, bet tik maz tiek pieminēts Jēzus, kurš cieta, Jēzus, kurš nomira par mūsu grēkiem. Domājot par šīm trīs cilvēku grupām, es mēģināju šos cilvēkus raksturot ar vienu vārdu. Protams, šis viens vārds jau nepasaka visu par šiem cilvēkiem, bet šajā gadījumā šis vārds, man liekas, ļoti labi raksturo viņus. Tas varbūt palīdzēs arī mums atcerēties to, par ko mēs šodien domājam. Pirmais vārds ir neizpratne. Jēzus tikko ir vairākas stundas pavadījis kopā ar mācekļiem, Viņš ar viņiem ir runājis par savu Otro atnākšanu, runājis par pēdējo tiesu, par nākotni, kas sagaida visus cilvēkus. Tie bija Jēzus tuvākie cilvēki; cilvēki, kas palika ar Jēzu arī tad, kad (to mēs lasām Jņ 6) daudzi simti aizgāja, jo viņiem tas, ko Jēzus sacīja, likās par smagu. Jēzus jautāja šiem palikušajiem: „Arī jūs gribat aiziet?” Viņi teica: „Nē. Kur mēs iesim?” Tieši šos cilvēkus šajā brīdī raksturo tas, ka viņi Jēzu nesaprot. 

Vispār Jēzus par savu nāvi runāja diezgan bieži. Ja mēs paanalizētu to, ko Jēzus sacīja par savu nāvi, par savām ciešanām, tad tur mēs ieraugām ļoti interesantu secību. Atcerieties, vispirms, mācekļi dzirdēja par Jēzus nāvi vēl pirms viņi sāka Jēzum sekot. Kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu, kurš viņam tuvojas, lai tiktu kristīts, tas ir vēl pirms Jēzus uzsāk savu kalpošanu, un Jānis Viņu sagaida ar vārdiem, ko mēs lasām Jņ 1:29, viņš saka: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Un noteikti cilvēki apkārt, kas tur bija, saprata, par ko ir runa, jo pie Jāņa pulcējas daudzi, kas meklēja patiesību. Tie bija cilvēki, kuri zināja, kas ir rakstīts Vecajā Derībā, viņi zināja par Pashā jēru. Pashā svētkos tūkstošiem šo dzīvnieku tika upurēti Jeruzālemes templī, upurēti par grēkiem. Mēs lasām, ka kā minimums divi no mācekļiem toreiz, kad Jānis Kristītājs šos vārdus teica, bija tur. Šajā pašā Jņ 1.nodaļā viņi ir pieminēti, tur ir teikts, ka viņi bija divi un viens no tiem Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis. Jēzus nāk, lai uzņemtos visas pasaules grēku. 

Šie ļaudis zināja, kas ir rakstīts Jesajas grāmatas 3.nodaļā: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satrieks. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Ja tas būtu vienīgais, kas par to liecinātu, varbūt mācekļi šobrīd varētu domāt: „Nu, varbūt tomēr nē.” Bet tas tā nebija. Jēzus atkal un atkal saviem mācekļiem to atgādināja, Jņ 3:14-15, tur jau ir vairāk cilvēku, tur ir mācekļi, tur ir Nikodēms, tur ir teikts: „Kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaustinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu Mūžīgo dzīvību.” Šiem ļaudīm tas bija skaidrs, par ko Kristus te runā. Tā bija skaidra liecība. Vēlāk Jēzus jau runā konkrēti, Mt 16:21 mēs lasām: „No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi, daudz ciest no vecajiem un augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšāmcelties.” 

Jēzus tik atklāti par to runā ar mācekļiem. „Ieklausieties! Tas ir Dieva plāns, kuram es sekoju.” Un, lai arī šie cilvēki tajā brīdī noteikti saprata – tas sakrīt ar to, kas ir rakstīts Vecajā Derībā, tas sakrīt ar to, ko saka Jānis Kristītājs, mēs tur tomēr redzam, kā mācekļi to uztver – viņi vienkārši nespēj to pieņemt. Viņiem liekas: „Jēzu, Tu kaut ko ne tā runā! Ne jau šī iemesla dēļ mēs Tev sekojam.” Un tad nu Apustulis Pēteris, kurš vienmēr ir tas drosmīgākais, viņš tikko ir apliecinājis: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”, viņš saņem vēlreiz drosmi, pasauc Jēzu sānis un dod padomu: „Lai Dievs pasargā, Kungs, ka ar Tevi tas nenotiek!” Atcerieties, Jēzus toreiz viņam ļoti asi atbildēja, Viņš saka: „Atkāpies no manis, sātan!” 

Redzat, tikko sākas runa par ciešanām un nāvi, uzreiz rodas satraukums, jo mācekļi seko Jēzum pavisam cita mērķa dēļ. Viņi dzird, viņi zina, ka tā tam jānotiek, Jēzus par to runā, bet viņu domas ir pavisam citur. Viņi nepavisam nav gatavi to pieņemt. Viņi ir gatavi uz daudz ko citu, viņi ir gatavi cīnīties par Debesu Valstību, viņi ir gatavi pat valdīt, ieņemt kādus posteņus, viņi ar to ir aizņemti. Jēzus ciešanas un nāve? Tas neiederas viņu plānos. 

Kādu citu reizi, kad Jēzus sāka par to runāt, mācekļu reakcija ir citādāka. Mt 17:22-23 mēs lasām: „Kad tie Galilejā apkārt staigāja Jēzus sacīja uz tiem: „Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. Un tie Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš augšāmcelsies.” Un tad tur ir teikts: „Un tie ļoti noskuma.” Tik dažādas reakcijas, un tie bija mācekļi! Mācekļi, kuri turpināja plānot savu dzīvi, kā viniem likās pareizāk un tas, ko Jēzus saka, tas nekādi neiederas viņu plānos. Tad Mt 20 rāda, ka beigu beigās mācekļi pie tā ir jau tā pieraduši, ka vairs īpaši tam nepievērš uzmanību. Mēs tur lasām no Mt 20:17 sākot: „Bet dodamies ceļā uz Jeruzālemi Jēzus ņēma divpadsmit mācekļus pie Sevis un iedams tiem sacīja: „Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un Rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš augšāmcelsies.” 

Kad mēs tā sekojam līdzi visiem šiem notikumiem, ievērojiet, kā Jēzus par to grib runāt, Viņa sirds ir pārņemta ar to, kas ir Dieva plānā. Ja mums dzīvē ir sagaidāms kaut kas satraucošs, kā mēs šodien no Ingūnas dzirdējām – vai tā ir kāda operācija, vai tās ir kāzas, vai bērniņa piedzimšana, varbūt vēl citi lieli notikumi – mēs par to domājam, mēs runājam par to. Mums taču gribas, lai citi saprot – tas ir tik svarīgi priekš manis. Un te mēs to redzam arī Jēzus dzīvē. Bet šoreiz mācekļi pat nenoskumst, viņi vienkārši pat neklausās tajā, ko Jēzus saka. Sākumā viņi dusmojās, tad viņi noskuma, bet te uzreiz viņi pēc tam dala amatus Debesu Valstībā. Viņi spriež, kurš būs galvenais, kurš būs Jēzum pa labo un kreiso roku. Jēzus iet uz Golgātu, viņi iet valdīt Jeruzālemē. 

Mīļie, tā ir daudzu ticīgu cilvēku problēma. Mēs ejam kopā ar Jēzu, mēs zinām – vētras Viņš apklusinās, ēst Viņš iedos, sievas māti izdziedinās, cilvēkus apkārt noliks pie vietas, uz grūtiem jautājumiem atbildēs. Mums liekas – viss mums tiek pasniegts kā uz šķīvja ar zelta maliņu. Paskatieties, ko Jēzus saka Mt 20:27-28 „Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” Jēzus apliecina: „Es esmu nācis, lai mirtu, lai mirtu par jums.” Un cilvēki Viņu nesaprot. Kad Jēzus ir pateicis savu svētrunu, pie kā mēs kavējāmies pagājušajās reizēs, Viņš atgriežas atkal pie šīs pašas tēmas un liek mācekļiem par to domāt, mēs lasījām: „Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas, tad Viņš sacīja mācekļiem: jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu.” 

Un, pēc visa spriežot, arī šoreiz mācekļi tajā īpaši neieklausījās. Nu, vismaz pēc Mateja reakcijas mēs to varam nojaust. Matejs pēc tam sāk runāt par kaut ko citu, par augstajiem priesteriem, par sievieti, kura nāk pie Jēzus ar svaidāmo eļļu, bet kad mēs uzmanīgi lasām, tad mēs redzam, ka tur nav tikai stāsts par šo sievieti, bet tur ir arī šo mācekļu reakcija, viņi joprojām ir pārņemti ar savu mērķu piepildīšanu. „Vajadzēja pārdot to eļļu! Cik naudas mēs par to dabūsim! To varētu izlietot labiem mērķiem!” Gribas teikt: „Ak, jūs, mācekļi.” Jā, vēlāk Apustulis Pēteris raksta un to mēs lasījām ievadā: „Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām, sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantots no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra dārgajām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ.” Bet tas ir pēc tam. Šobrīd mācekļi tā nedomā. Mēs lasām – viņi bija dusmīgi. Šodien jau arī cilvēki nav pret Jēzu. Mēs piedalāmies draudzes kalpošanā, mēs ticam, ka mēs reiz būsim Debesīs. Bet vai esam gatavi klausīties, ieklausīties un paklausīt Jēzum? Vai esam gatavi paskatīties uz šo pasauli ar Jēzus acīm? Paskatīties uz savu vīru, sievu, uz bērniem, uz kaimiņiem, uz ienaidniekiem ar Jēzus acīm? 

Tad ir otra cilvēku grupa un šos cilvēkus varētu raksturot vārds pretestība jeb ‘cīņa pret’. Mēs šeit no Mt 26:3-5 lasām: „Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; tie sacīja: „Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.” Tur ir štābs, tur notiek kāda plānošana, tur tiek veidota stratēģija. Viņi bija tautas vadītāji. Viņi rūpējās par tautu. Un, ziniet, vēstures liecības par augsto priesteri Kajafu bija tieši tādas – viņš rūpējās par cilvēkiem. Bet tāpat kā ar macekļiem, arī šiem cilvēkiem attiecības ar Jēzu – tā bija ilga vēsture. Un arī tā sākas Jāņa Kristītāja laikā. Šie cilvēki bija izcili politiķi, Kajafa bija tas, kurš pierunāja romiešus atļaut, lai tauta var nākt uz templi pielūgt Dievu, upurēt par saviem grēkiem, pirms tam tā nebija. Ir zināms, ka Jēzus laikā Jeruzālemes templī vienā gadā Pashā svētkos tika upurēti, apmēram, 250 000 Pashā jēru. Iedomājieties! Romieši ir okupējuši šo zemi un pēc likuma, vienu upurēto jēru vajadzēja ēst desmit cilvēkiem. Kas tur notika! Tur bija vairāk kā divi miljonu cilvēku! Tas, ka šie svētki varēja notikt, tas bija augstā priestera Kajafas nopelns. 22 gadus viņš tur valdīja, bija augstais priesteris. Viņa pēctecis šo amatu ieņēma tikai piecdesmit dienas un ir vēl citas liecības, kas rāda Kajafu kā pozītīvu cilvēku, kurš rūpējas par tautu un jūdu reliģiju. 

Bet! Jēzus viņam traucēja. Jēzus parādīšanās bija katastrofa šiem cilvēkiem. Mēs lasām Mk 1:22 „Un ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara un ne kā Rakstu mācītāji.” Kādu reakciju var sagaidīt? Viņi sāka ienīst Jēzu. Viņi sāka cīnīties pret Viņu. Jēzus runāja par pazemošanos Dieva priekšā, Jēzus runāja par paklausību Dievam. Viņi teica: „Jā, mēs to darām, bet tajā pašā laikā uz visu to ir jāskatās saprātīgi, citādi romieši mums neļaus to darīt.” Šie cilvēki saprot – tā sistēma, ko mēs esam uzbūvējuši, ko mēs esam veidojuši, tā ir apdraudēta no šī Jēzus. Mums ir jārīkojas! Un viņi apspriež dažādus scenārijus, ļoti atbildīgi, viņi rūpējas par sekām – tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers! Ziniet, šī jau nebija vienīgā sapulce. Jņ 11:47-50 ir vēl viena sapulce, kur viņi spriež, ko darīt. Tas ir uzreiz pēc Lācara uzmodināšanas un cilvēki ir ceļā uz Jeruzālemi un viņi ir dzirdējuši: „Lācars ir uzcelts no mirušajiem!” Viņi aiziet, redz, jā! Šie cilvēki rūpējas, lai citi varētu kalpot Dievam, bet viņi nogalina Dieva Dēlu. 

Un tad vēl trešā aina, ko Matejs šeit rāda. Te ir tāda tīra, neviltota mīlestības parādīšana Jēzum. Es to nosauktu par cieņu, mēs varētu nosaukt par pielūgsmi. Jāņa evaņģēlijs nosauc šīs sievieties vārdu, tur ir teikts Marija. Iespējams, ka tā bija Martas māsa, jo tas notiek Betānijā. Iespējams, ka viņa bija starp tām sievietēm, par kurām lasām Lk 8, ka viņas kalpoja Jēzum. Starp citu, interesanti, par mācekļiem nekur nav teikts, ka viņi kalpotu Jēzum, nav. Bet tas ir teikts par šīm sievietēm. Bet lai kas būtu šī Marija, viņa nodemonstrēja apbrīnojamu cieņu pret Jēzu. Viņa ir vienīgā šajā uzskaitījumā, kura dzīvo ar Kristu un nopietni ņem to, ko Viņš saka. 

Trīs lietas mēs te redzam, pavisam īsi. Vispirms, tā ir uzmanība attieksmē pret Jēzu. Rakstu mācītāji kaļ plānus, kā nogalināt Jēzu, mācekļi šajā laikā ir pilnīgi pārņemti ar domām par sevi, kaut gan viņi saprot, kaut kam ir jānotiek, bet viņi cenšas sevi kaut kā nodrošināt. Faktiski jau viņi nedomāja par Kristu, viņi domāja par sevi, viņi domāja par reliģisko sistēmu, bet ne par Kristu. Viņi nespēja just līdzi, viņi nespēja tā patiesi Viņā ieklausīties. Tā bieži vien ir arī mūsu problēma, par visu vairāk, mēs taču kā cilvēki, ilgojamies tikt saprasti, sadzirdēti, bet vismazāk mēs cenšamies saklausīt citus. Bet šī sieviete ir apbrīnojams piemērs, kura ir koncentrējusies uz Kristu. Viņa nopietni uztver katru Jēzus sacīto vārdu. Viņa nedomā par sevi, viņa domā par savu Kungu. Priekš viņas tas bija normāli, ka viņa dzird, ka Viņš iet uz Jeruzālemi, lai mirtu, viņa skumst, viņa nestrīdās kā Pēteris. Viņa zināja, ja Jēzus kaut ko saka, tas ir jāuztver nopietni. Viņa pieņem šo realitāti un viņa reaģē tik patiesi, no sirds, patiesā mīlestībā. Viņa te tik ļoti kontrastē ar pārējiem. 

Jā, droši vien arī viņai nav skaidrs, kā Jēzus būdams Dieva Dēls, var mirt! Droši vien arī viņai nav skaidrs, kā Dievs to var pieļaut. Droši vien arī viņai nav skaidrs, kas notiks ar Viņu un pārējiem, kuri Jēzum sekoja. Bet viņa tajā brīdī par to nedomāja, viņa izdzīvo šo brīdi kopā ar savu Kungu. Varbūt viņa iemācījās to agrāk, kad viņa varēja sēdēt pie Jēzus kājām un uzmanīgi klausītites katrā Viņa sacītajā vārdā. Atcerieties, ja tā bija tā Marija, viņai bija konflikts ar viņas māsu Martu, tad Jēzus teica: „Marija ir izraudzījusies to labāko daļu, kas viņai netiks atņemta.” Viņa bija iemācījusies klausīties Jēzū. Uzmanīgi. 

Otra lieta, ko mēs redzam – viņas apbrīnojamās rūpes par Jēzu. Viņai ne tikai žēl, bet viņa meklē iespēju šajā brīdī rūpēties. Kas šorbīd Jēzum ir vajadzīgs? Droši vien šo jautājumu viņa sev uzdeva. Viņa neapstājās, viņa nevarēja mierīgi sēdēt, viņa parādīja, ka šajā grūtajā brīdī viņa ir kopā ar savu Kungu. Ziniet, mīļie, draugi, tas vispār ir tas lielākais, ko mēs varam dot viens otram, parādīt – es esmu kopā ar tevi. Mēs šodien Ingūnas liecībā to dzirdējām, cik svarīgi būt kopā ar kādu, un šī sieviete to parādīja, savu uzticību savam Kungam. 

Un vēl mēs te redzam apbrīnojamu upurēšanos Kristus labā. Eļļa maksāja dārgi, ļoti dārgi. Marks saka, tie bija trīssimt denāriji, tas ir, apmēram, tik, cik cilvēki tajā laikā pelnīja gada laikā. Mēs nezinām, cik bagāta bija šī Marija, iespējams, viņai bija kāds vecāku mantojums, varbūt viņa bija pati krājusi, denāriju pie denārija, bet viņa šo eļļu bija iegādājusies, varbūt speciāli šim brīdim. Bet viņa to darīja, jo saprata, ka šis ir īpašs brīdis Jēzus dzīvē, un tas izmainīja arī viņas dzīvi. Pārsteidzoši, ka viņai iebilda mācekļi, ne Rakstu mācītāji, iebilda tie, kuri zināja, kas ir Jēzus, tie, kuri gatavojās valdīt kopā ar Viņu, tie, kuriem vajadzēja šo sievieti atbalstīt. Bet, lai kā būtu, viņa to darīja tik patiesi un no sirds. „Viņa pie manis ir padarījusi labu darbu.” Kas par vērtējumu! Kas par vērtējumu no paša Jēzus! Mīļie, draugi, šis jautājums – kas Jēzus tev ir šodien? Kurai grupai tu šodien pieder? Kurai grupai mūsu sekošana Kristum līdzinās vairāk? 

Lūgsim Dievu. 

Kungs, paldies Tev, ka Tu mūs uzrunā tik vienkārši. Un Tavi vārdi mums ļauj ieraudzīt, kādai ir jābūt mūsu attieksmei. Mana lūgšana, Kungs, ir lai katram no mums šī attieksme pret Tevi būtu patiesa, pazemīga, pilna mīlestības. Piedod, ka varbūt redzam Tevi tikai mūsu vajadzību piepildīšanai, mūsu plānu realizēšanai, bet, Kungs, lai šī diena liek mums saprast, ka mēs Tev esam vajadzīgi un Tu mūsu dēļ izdarīji tik daudz – Tu atdevi savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot un kalpot Tev. Lūdzam, palīdzi mums to darīt patiesi un no sirds. Āmen.