#8 Dievs piever acis uz abortiem

Saite uz svētrunā pieminētajām bildēm: ej.uz/aborti

Svētrunas noraksts

 
Džosaija Preslijs (Josiah Presley) ir 27 gadus vecs vīrietis no ASV (Amerikas Savienotās Valstis). Viņš ir dievbijīgs kristietis, viņš ir jauniešu mācītājs kādā baptistu draudzē, viņam ir augstākā izglītība, viņam ir grāds psiholoģijā, un varētu padomāt, viņš ir tāds parasts vidusmēra amerikānis, taču šodien es viņu pieminu tādēļ, ka viņam ir baiss, baiss dzīvesstāsts. Un šī stāsta dēļ viņam trūkst kreisās rokas, pareizāk sakot, viņam tā ir izkropļota, ir palicis tikai neliels fragments no rokas. Viņa bioloģiskā māte no Dienvidkorejas, uzzinot, ka ir stāvoklī ar šo bērnu (Džosaiju), izlēma veikt abortu. Un otrā mēneša beigās viņa devās izpildīt to, izmantojot kiretāžas metodi, kas nozīmē to, ka ārsts mātes dzemdes kaklā ievada tādu garu metāla instrumentu un ar to sarauj gabalos šo embriju, un pēc tam izskrāpē to ārā pa daļām. Māti pēc šīs procedūras pabeigšanas aizsūtīja mājās, bet pāris mēnešus vēlāk viņa saprata, ka bērns tomēr ir dzīvs, bērns tur joprojām ir, aborts nav nostrādājis. Un viņa izlēma bērnam ļaut piedzimt, kas beigās notika 1995. gadā, un viņam tika dots vārds, un viņš tika nodots kādā bērnunamā Dienvidkorejā. 13 mēnešu vecumā viņu adoptēja kāda ģimene – Rendijs (Randy) un Keitija (Kathy) Presliji no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) –, un viņš šajā ģimenē uzauga kopā ar 9 adoptētajiem un 2 bioloģiskajiem bērniem. Viņš ir sveiks, viņš ir vesels, viņš ir gudrs, viņš ir ticīgs, tikai tā kreisā roka, tā kreisā roka, tās deformācija liecina par šo pagātni. Un tiek pieņemts, ka tās ir paliekas, sekas no šī aborta. Līdz šai dienai neviens īsti nezina, kāpēc viņš izdzīvoja, kāpēc aborts nenostrādāja. Iespējams, ārsts norauto roku identificēja kā visu embriju, iespējams, Džosaijam bija kāds dvīnis, kurš tika iznīcināts viņa vietā nenojaušot, ka ir vēl otrs bērns. Vienalga kāds iemesls, Džosaija nebija gaidīts, un tomēr šodien viņš ir dzīvs.

Kā jūs redzat, es šodien gribu runāt par abortiem, un šis Džosaija Preslija stāsts mani pašu ir dziļi aizkustinājis, bet līdz viņa stāstam es nonācu tāpēc, ka šo tēmu pēdējās nedēļās es esmu izvēlējies apskatīt tuvāk. Un tas viss sākās ar to, ka mēs ar sludinātāju, kolēģi Raimondu esam uzsākuši podkāstu (podcast – raidieraksts, arī aplāde no angļu val.). Podkāstu, kam mēs esam devuši nosaukumu PUSLAIX, kas ir arī pieejams Spotify un Youtube platformās, ja jums interesē, jūs varat arī par šo paklausīties vairāk. Mums priekšpēdējā tēma bija par Ukrainu, un mēs tur nonācām beigās līdz tēmai par abortiem. Un tā nu, pētot un lasot, un klausoties raidījumus par šo tēmu, es secināju, ka es nekad neesmu dzirdējis nevienu svētrunu par abortiem – ne mūsu draudzē, ne manās iepriekšējās draudzēs Latvijā un Vācijā, kur es esmu bijis. Kādēļ par to tā klusē? Un man ir jāatzīstas, arī es pats par to nekad neesmu runājis. Tādēļ es šodien vēlos izpildīt, sākt pildīt varbūt to atbildību, kuru Dievs, es ticu, prasīs no manis un arī, es ticu, no tevis.

Šodien es vēlos uzdot trīs jautājumus, līdzīgi kā es esmu darījis iepriekš kādā no mūsu svētrunām par mītiem par kristietību, un tie trīs jautājumi ir: ko cilvēki ir teikuši? Otrais ir: ko Dievs saka? Un trešais ir: ko tu teiksi? Ko cilvēki ir teikuši, pagātnes formā, ko Dievs saka, jo Dieva Vārds ir nemainīgs, un ko tu teiksi? Šis būs izaicinošs laiks, šī nākamā pusstunda, un es ceru un es ticu, un es esmu arī lūdzis Dievu, ka tas neatstās tevi vienaldzīgu. Un šī svētruna ir daļa no mūsu sērijas “Mīti par kristietību”, kuru mēs esam pēdējās divās vasarās apskatījuši, un šodienas mīts ir “Dievs piever acis uz abortiem”. Mīts, kurš, cik es esmu arī pats saskāries, ir uzskats, kas ir arī kādiem kristiešiem un ne retajam, ka Dievs piever acis uz abortiem.

Tātad pirmais jautājums, ar kuru es vēlos sākt: ko cilvēki ir teikuši? Ko cilvēki ir teikuši pagājušajos gadsimtos, gadu tūkstošos par abortiem? Aborti pirmo reizi pieminēti Senajā Ēģiptē jau 1550. gadā pirms Kristus, un kopš šiem senajiem laikiem tie ir izpildīti visdažādākajos veidos, izmantojot visdažādākās metodes, ieskaitot augu valstības produktus, kuri izraisa abortu, izmantojot asus priekšmetus, izmantojot spēku un citas tradicionālās metodes, bet arī pretestība pret abortiem ir ļoti sena. Kādi uzskata, ka jau Hipokrātiskajā zvērestā, kuru dod arī medicīnas personāls mūsdienās, Hipokrātiskajā zvērestā, kas ir tapis 500 līdz 300 gadus pirms Kristus, tajā laika posmā, ka tur jau sengrieķu ārstiem ir aizliegts veikt abortus. Citi atkal uzskata, ka nē, tas tik skaidri tur nav pateikts, bet Aristotelis savā slavenajā darbā “Politika” 350. gadā pirms Kristus nosoda zīdaiņu slepkavības kā populācijas kontrolēšanas līdzekli. Bet, viņaprāt, aborti ir pieļaujami tikai, pirms bērns ir attīstījis sajūtas un dzīvību, un tā nu abortiem, abortu izpildei laiks ir sācis spēlēt nozīmīgu lomu. Tātad laiks, ar kuru mēs nosakām, kad tad ir pieļaujams aborts? Kurā nedēļā, līdz kurai nedēļai, kad vairs nav pieļaujams? Un kā vispār noteikt šo robežu laikam, kad tas ir vai nav pieļaujams?

Tā nu Islāma tradīcijā aborti musulmaņiem ir pieļaujami līdz brīdim, kad dvēsele ienāk auglī, tā viņi to formulē. Un kādi teologi, viņu teologi šo brīdi definē kā ieņemšanas brīdi, bet citi atkal saka: “Nē, tas ir 40 dienas pēc ieņemšanas.” Vēl citi saka: “Nē, tas ir 120 dienas pēc ieņemšanas.” Un vēl citi saka: “Nē, tas ir bērna pirmās sakustēšanās brīdī.” Jūdaismā embrijam nav cilvēka dvēseles, līdz tas ir iznācis ārā no mātes un ievilcis pirmo elpu. Un viņi atsaucās uz 1. Mozus 2:7, kur ir teikts: “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” Protams, jāpiemin, ka Ādams un bērnu embrijs atrodas divos dažādos stāvokļos. Jūdaismā auglis tiek uzskatīts par vērtīgu sievietes īpašumu, taču ne kā cilvēka dzīvību vismaz tik ilgi, kamēr viņš atrodas mātes miesās. Un kaut arī jūdaisms aicina cilvēkus būt auglīgiem un vairoties, un dzemdēt daudz bērnu, tomēr aborti ir atļauti un pat pieprasīti, ja mātes dzīvība ir apdraudēta. Kristietībā, un īpaši Romas katoļu baznīcā, viedokļi par abortiem ir atšķīrušies. Katoļu baznīca ir sākusi aktīvi nostāties pret tiem tikai no 19. gadsimta, tomēr jau ap 100. gadu pēc Kristus kristiešu dokumentā Didahē aborti tiek saukti par grēku. Baznīctēvi grūtniecības pārtraukšanu ir izvairīgi saukuši par abortiem, tikai pāvests Siksts V (Sixtus – angļu val.) 16. gadsimtā kā pirmais to skaidri ir pateicis, un vēlāk pāvests Pijs IX (Pius – angļu val.) 19. gadsimtā nosauc visus abortus par slepkavību neatkarīgi no grūtniecības stadijas.

Taču tas nav atturējis pašus kristīgos no abortu veikšanas. Kāds 1995. gada pētījums liecina, ka katoļu sievietes ir tikpat gatavas veikt abortu kā vispārīgā populācija, kamēr protestantes ir retāk gatavas to darīt, bet evaņģēliskās kristietes ir visretāk gatavas. Kāds 2014. gada pētījums no ASV liecina, ka no visiem abortu veicējiem 24%, tātad gandrīz ceturtā daļa, sevi sauc par katoļiem un pat 30% par protestantiem. Kāds 2019. gada pētījums liecina, ka no visām kristiešu konfesijām 70% bija pret “Roua pret Veidu” (Roe v. Wade) likuma atcelšanu, caur kuru pirms 50 gadiem tika legalizēts aborts Amerikas Savienotajās Valstīs, tātad 70% no visiem kristiešiem, apskatot visas konfesijas, pret šī likuma atcelšanu. Un, kā zināt, pirms mēneša, aptuveni mēneša šis likums tika atcelts, un ASV vairs ne federālā līmenī, bet katram štatam pašam, ir tiesības noteikt, vai viņi atļauj to vai nē. Tātad mēs redzam, ka arī šis likums acīmredzot daudzus tā saucamos kristiešus ir padarījis nelaimīgus. Un šodien Amerikā, tostarp arī Latvijā, aborti ir legāli.

Aborti Latvijā tiek veikti līdz 12. grūtniecības nedēļai pēc cilvēka, pēc sievietes izvēles, bet, ja ir veselības problēmas, tad tie ir atļauti līdz 24. nedēļai, un tie tiek veikti divos veidos. Viens ir medikamentozais veids, kur tiek izrakstītas divas tabletes. Pirmā tablete izraisa bērna bojāeju, bloķējot hormonu, kas ir vajadzīgs grūtniecības turpināšanai, un otrā tablete izraisa šī mirušā bērna izgrūšanu. Un es nezinu par Latviju, bet es esmu dzirdējis, ka citur Eiropā ir iespējams arī šīs tabletes dabūt vienkārši pa pastu. Tev atsūta pakomātā, un tāpēc arī Amerikas Savienotajās Valstīs tiek diskutēts, kā vispār šo abortu aizliegumu realizēt, ja ir pieejami šādi pakalpojumi, bet šis medikamentozais veids ir pieejams tikai līdz 12. nedēļai. Otrs veids ir ķirurģiskais veids, tur tas tiek veikts ar dilatāciju un kiretāžu, kur, līdzīgi kā es pieminēju Džosaija Preslija gadījumā, šis bērns tiek sarauts gabalos, sadalīts gabalos. Otrs (ķirurģiskais) veids ir ar vakuumu, kur ar 10 reizes lielāku spēku nekā parastā klizma, kas tiek veikta pirms operācijām, šis bērns tiek izsūkts ārā, kas bieži vien nozīmē, ka bērns tiek sarauts gabalos, viņam pat tiek norauta galva.

Un, kad es klausījos pieredzes stāstus no cilvēkiem, kuri ir pievērsušies “pro-life” jeb “par dzīvību” kustībai, tad interesanta bija viena lieta, ko viņi vairāki minēja. Daudzkārt es dzirdēju šo vienu lietu, kas viņus pārliecināja mainīt savu uzskatu par to, vai aborti ir pieļaujami vai nav. Un tā viena lieta bija tā, ka kāds viņiem bija parādījis abortēta bērna bildi. Šīs bildes liek apjaust, kāds ir tas auglis vai tas embrijs, kā viņu mēdz šodien saukt, kā medicīniskais personāls mēģina viņu notušēt vai mēģina viņu saukt šādā vārdā, lai nebūtu jāsauc par bērnu. Un abortu veicēji negrib rādīt šīs bildes. Bieži vien arī vecākiem pēc aborta nav atļauts jeb viņiem netiek dota iespēja redzēt to, kas viņiem ir ticis abortēts. Un es vēlos izdarīt to šodien. Es vēlos parādīt bildes. Es brīdinu, ka tas būs droši vien sāpīgi. Varbūt vecāki, jūs padomājiet, ja jums ir līdzi mazie, un tie, kuri klausās vēlāk, es jums varu arī iedot vienkārši adresi, kuru mēs arī podkāstā nosaucām, adresi, kurā būs pieejamas šīs bildes, proti, ej.uz/aborti. Tā adrese ir: ej.uz/aborti. Un es vienkārši vēlos jums parādīt, tas… Man ir neērti to darīt, es jums uzreiz to pasaku, man ir neērti to darīt, bet tā ir realitāte. Un varbūt mēs varam uzlikt, es jums nosaukšu, kurā nedēļā tas ir. Šādi izskatās 8. nedēļā abortēts bērns, sarauts daudzās daļās. Nākamā bilde – 9. nedēļa, kur ir monēta pielikta, lai redz izmēru apmēram. Varam iet tālāk. 10. nedēļa, un tad jau tās nedēļas, līdz kurām ir atļauts aborts, ja ir ārkārtas situācijas tās sauktās, un pēdējā jau 26. nedēļa… Paldies, varat likt nost.

Es saku… Mani ir… Es nezinu, vai ir adekvāti rādīt to svētdienā dievkalpojumā, bet tā ir realitāte, un šī realitāte ir neērta mums. Ja šodien man blakus šeit stāvētu kāds abortu atbalstītājs, viņš lietotu, iespējams, argumentus tagad. Viņš teiktu: “Jā, bet tas nav cilvēks, jo viņš nespēj izdzīvot ārpasaulē. Ja viņš iznāktu ārā šajā stadijā, viņš nespētu izdzīvot šajā vidē.” Jā, bet arī cilvēks, kurš ir pieslēgts pie sistēmas slimnīcā, cilvēks, kurš varbūt atrodas komā, nav spējīgs izdzīvot šajā vidē bez palīdzības. Vai tāpēc mēs viņu vairs nesauksim par cilvēku? Kāds cits varbūt man teiktu: “Jā, bet viņš ir pārāk jauns. Mēs taču redzam kā cilvēki strīdējušies par šo vecuma robežu. Viņš ir pārāk jauns, viņam ir tikai tik un tik nedēļas.” Jā, bet, ja mēs ieviešam kritēriju vecums, tad mēs varam arī teikt, ka cilvēks ir pārāk vecs, lai dzīvotu. Kāpēc mums vajag cilvēkus, kuriem ir virs 80 gadiem vecums? Ko viņi mums vēl var dot? Ļoti bīstami ir ieviest kritēriju vecums, lai nodefinētu, kas ir cilvēks un kas nav. Citi teiktu man: “Jā, bet viņš ir pārāk neattīstīts. Vecums štrunts (sīkums – piez.), bet viņš nav attīstīts pietiekami.” Jā, bet šo kritēriju ir lietojuši nacisti. Viņi ir teikuši, šis cilvēks nav pietiekami attīstīts, tāpēc mēs viņu varam nogalināt, mēs viņu varam izmantot eksperimentiem. Un viņi to arī darīja tajās saucamajās žēlsirdības nogalināšanās, kur no bērnunamiem tika doti arī bērni, kuri bija garīgi neattīstīti, lai veiktu šīs “žēlsirdības nogalināšanas”. Un pat kristieši – protestanti un katoļi – palīdzēja viņiem to darīt, dodot šos bērnus no saviem bērnunamiem. Nē, attīstības pakāpe nenosaka, vai tu esi cilvēks.

Vēl kāds teiktu: “Jā, bet tās ir tikai šūniņas. Īpaši pirmajās nedēļās, tas ir tikai šūnu kamoliņš.” Jā, bet tu arī esi šūnu kamoliņš, ja nu kas. Mēs visi esam šūnu kamoli, varbūt sākumā tā ir viena šūna, bet tajā brīdī, kad tiek abortēts 8 nedēļas vecs bērns, tur jau ir simtiem tūkstošu šūnu. Vēl kādi teiktu: “Nē, bet viņi nejūt sāpes līdz 23. – 24. nedēļai kā zinātnieki ir to pieņēmuši, jo viņiem nav attīstīts smadzenēs tāds kortekss (smadzeņu garoza – piez.), kas ir tas, kurš sāpju impulsus pārvērš tajā izpratnē par to, ka tas ir kaut kas negatīvs man.” Jā, bet kopš kura laika sāpju esamība vai neesamība nosaka to, vai tu esi cilvēks. Tad mums būtu bīstami iet uz operācijām, kur mums tiek veikta anestēzija, un mēs nezinām, kas ar mums tiks izdarīts tajā brīdī, kad mēs nejutīsim vairs. Un, ja kas, ar spitālību slimie nejuta sāpes, tāpēc, ka viņu nervu sistēma bija atslēgusies, tās bija tās sekas spitālīgajiem. Un tāpēc viņi apdauzīja kājas, nosita pirkstus, noberza degunus, jo viņi nejuta sāpes. Un kāda Jēzum bija attieksme pret šādiem cilvēkiem? Pavisam noteikti tāda, ka viņš viņus uzskatīja par cilvēkiem. Cilvēkiem, kurus bija vērts glābt. Tā nu neviens no šiem argumentiem neiztur kritiku. Neviens no šiem argumentiem neiztur kritiku, ja mēs pieejam tam godīgi. Vienīgais arguments ir tas, ka kopš ieņemšanas tas, kas tur ir un veidojas, ir saucams par cilvēku. Un es ceru, ka šīs bildes to arī apstiprina.

Bet aiz tieši šiem attaisnojumiem katru gadu tiek nogalināti, kā Pasaules Veselības organizācija pati raksta savā mājaslapā, 73 miljoni cilvēku pasaulē. Cipars, kuru mēs nevaram iztēloties, kas tas ir, cik liels tas ir, bet, ja mēs salīdzinām, Pirmais pasaules karš nogalināja 40 miljonus cilvēku, Otrais pasaules karš - apmēram 50 miljonus cilvēku, šis karš - 73 miljonus gadā, tādēļ kādi cilvēki šo sauc par genocīdu. Genocīds nozīmē – uzbrukums konkrētai cilvēku grupai ar mērķi to iznīcināt. Mēs iespējams pēdējo reizi vārdu genocīds dzirdējām ziņās tad, kad Zelenskis (Volodimirs Zelenskis – Ukrainas prezidents – piez.) bija ieradies Bučas pilsētā un skatījās tos notikumus, kas tur bija veikti, un viņš šo vārdu ņēma mutē un teica, ka tas ir genocīds pret ukraiņu tautu. Bet vai aborti nav tas pats? Vai tā nav konkrēta cilvēku grupa, pret kuru tiek veikts uzbrukums ar mērķi to mērķtiecīgi iznīcināt? Šī cilvēku grupa ir nedzimuši bērni. Un, kad mūsdienās saka: “Nē, bet tās ir sievietes tiesības,” tad jautājums ir: jā, bet kas ir ar tām tiesībām pret tām mazajām sievietēm, kuras tur tiek sarautas gabalos un izskrāpētas ārā no citas sievietes? Viņām nav tiesību? Lūk, tas ir tas, ko cilvēki ir teikuši pēdējos gadsimtos un ko cilvēki joprojām šodien saka. Un, ziniet, sajūta ir tāda, ka viņi un pat kristieši tic, ka, ja ir tāds Dievs, tad viņš piever acis uz abortiem, jo kā gan citādi mēs būtu varējuši tik plaši šo praksi palaist publiski, legalizēt? Vēl turklāt tas tiek pārsvarā visaktīvāk legalizēts valstīs, kuras sevi sauc par kristīgām valstīm.

Un tāpēc mēs nonākam pie otrā svarīgā punkta – tad, ko Dievs par to saka? Es vēlos jums vienkārši nolasīt vairākas rakstu vietas, jo Bībele abortus kā tādus nepiemin, konkrēti vārdā nesauc, bet ir daudz rakstu vietu, kuras ir aktuālas šai tēmai, šī jautājuma atbildēšanai. Un tādēļ vienkārši klausieties, uz ekrāna nebūs, vienkārši klausieties un uzdodiet sev jautājumu, kā šis teksts, ko mēs dzirdam no Dieva, attiecās uz šo jautājumu, kā tas attiecās uz abortu, kā tas attiecās uz šī mazā cilvēka dzīvību.
1. Mozus 1:27: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.”
2. Mozus 20:13: “Tev nebūs nokaut.” Jaunajā tulkojumā: “Nenogalini.” Īsākais pants Bībelē.
139. psalms 13-16: “Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.”
Jeremijas 1:5: “Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.”
127. psalms 3. pants: “Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.”
Ījaba 31:15: “Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš nav mūs mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?” Jautājums: kurš ir darinājis cilvēku mātes miesā – vai tas ir mātes ķermenis, vai tas ir Dievs, kurš to dara?
Jesajas 49:15: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu,” saka Dievs.
1. Mozus 9:5-6: “Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra Es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.”
Salamana pamācības 24:11-12: “Glāb tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt, un neatraujies no tiem, kurus paredz nomākt un nožņaugt. Kad tu saki: “Redzi, mēs to nesaprotam!”” jaunajā tulkojumā “”Redzi, mēs to nezinājām!” – vai tad tev nešķiet, ka Viņš (Dievs), kas sirdis sver, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?”
2. Mozus 21:22-25: “Bet, ja vīri kaujas un sagrūž grūtu sievu, ka viņas auglis noiet, bet pašai nenotiek nelaime, tad lai tiek uzlikts naudas sods tam, kas to sagrūdis, tik liels, cik viņas vīrs prasa, un lai tiek dots pēc šķīrējtiesneša atzinuma. Bet, ja notiek nelaime,” tātad auglis neiziet, bet nomirst, “tad būs likt dzīvību pret dzīvību. Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju. Deguma brūci pret deguma brūci, ievainojumu pret ievainojumu, rētu pret rētu.”
Un pēdējais 5. Mozus 30:19: “Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji.”

Interesanti šo pēdējo pantu šādā kontekstā lasīt. Vai izklausās, ka Dievs piever acis uz abortiem, ka Dievs piever acis uz asins izliešanu cilvēkam, kurš ir mātes miesās? Ka Dievs piever acis uz to cilvēku nogalināšanu, kuru viņš tajā brīdī veido mātes miesā? Un, domājot par to, ko Dievs par to domā, ir vēl viens aspekts, un tā ir bērnu upurēšana. Vēl viena prizma, caur kuru mēs varam paskatīties uz šo jautājumu. Kad Izraēls dzīvoja tajā vidē, kur Dievs viņu bija sūtījis, apkārt bija pagānu tautas, un tās nodarbojās ar bērnu upurēšanu. Viņi upurēja šos bērnus elkdieviem – Moloham, Baalam un citiem. Un tad, kad mēs ar Raimondu par šo runājām, tad viņš izstāstīja par to, kā viņš ir lasījis, ka tika izmantota metode, kur tev bija akmens statuja, tāda statuja ar izstieptām rokām, tātad tas elkdievs tādām izstieptām rokām priekšā, un zem šīm rokām tika iededzināta uguns, ļoti karsti uzkurināta uguns, tā, ka šīs rokas bija ļoti karstas, un tad uz tām tika uzlikts šis bērns. Tas bija veids, kā šo bērnu upurēja. Ko Dievs par to saka? Ko Dievs saka par šīm bērnu upurēšanām?

Paklausieties 3. Mozus 20:1-5, un tas ir tas teksts, kuru Ivars ievadā jums lasīja, es nolasīšu daļu no tā: “Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Saki Izraēla bērniem: ikvienu no Izraēla cilts un no svešiniekiem, kas mīt Izraēla vidū, kas no sava dzimuma dod kādu Moloham, to būs nonāvēt; zemes ļaudīm būs viņu nomētāt ar akmeņiem. Un Es pacelšu dusmās Savu vaigu uz šo vīru un to izdeldēšu no viņa tautas, tāpēc ka tas no saviem pēcnācējiem ir upurējis Moloham, tā nešķīstu darīdams Manu svētumu un apgānīdams Manu svēto Vārdu. Un, ja zemes ļaudis vienaldzīgi, savas acis nolaižot, šādu vīru negribētu tiesāt par to, ka viņš kādu no saviem pēcnācējiem ir atdevis Moloham, un negribētu, ka viņu nonāvētu, tad Es dusmās pacelšu Savu vaigu pret šo vīru un viņa cilti un Es to izdeldēšu no viņa tautas vidus, viņu un visus tos, kas tam netikli dzenas pakaļ, lai piekoptu netiklību ar Molohu.”” Vai Dievs piever acis bērnu upurēšanai? Todien tas bija Molohs, kam tika upurēts, šodien mēs varam tam elkdievam iedot dažādus vārdus. Tas ir sekss, kuru es gribu brīvi bez sekām izbaudīt. Tas ir mans dzīvesveids, kurš man ir mīļāks par jebkuru bērnu, kas varētu no šī dzīvesveida negaidīts rasties. Varbūt brīvība ir tas elkdievs, es gribu būt brīvs, es gribu pats būt noteicējs. Protams, ir reti gadījumi, kad iemesli var būt citi, tā var būt veselības problēma, tā var būt izvarošana un citi iemesli, bet tā ir maza, maza, maza daļa. Mazāka par procentu no tā kopējā skaita, bet arī tad jautājums paliek, vai tas ir, vai tas nav cilvēks? Un vai šis cilvēks tiks upurēts manas veselības un manu sāpju dēļ? 73 miljoni gadā tiek upurēti un 99% ir klaji savtīgi nolūki. Vai tomēr varbūt beigās visi 100%? Es tikai pajautāju. Bet vai pamanīji šo teikumu šajā pēdējā rakstu vietā: “Ja zemes ļaudis vienaldzīgi savas acis nolaižot,” un tā tālāk.

Un tas ir tilts uz pēdējo punktu, uz trešo: ko tu teiksi? Mēs apskatījāmies, ko cilvēki ir teikuši, mēs apskatījāmies, ko Dievs saka joprojām šodien, jautājums ir, ko tu teiksi? Ko tu teiksi, kura varbūt esi veikusi abortu? Ko tu teiksi? Es gribu, ka tu zini, ka Dievs mīl visus cilvēkus. Mēs varbūt šeit uzsvaru liekam uz to bērnu, kā Dievs mīl tos mazos bērnus, bet Dievs mīl tikpat ļoti tevi. Tevi, kura vienalga, ko esi izdarījusi savā dzīvē, un tev ir cerība, tev ir cerība, jo, zini, pat lielais ķēniņš Dāvids reiz pasūtīja slepkavību. Viņš viņu pasūtīja, viņš viņu neveica pats ar savām rokām, viņš to pasūtīja caur citu rokām. Un viņa motivācija bija iegūt sev labumu, iegūt sev kaut ko uz kāda cita cilvēka rēķina. Tieši tas pats, kas notiek abortos. Bet ķēniņš Dāvids to smagi nožēloja, un viss 51. psalms ir viņa grēksūdze par šo grēku. Izlasi to! Izlasi to un paskaties uz sevi, vai tevī veidojas šī patiesā nožēla, vai Tev ir šī patiesā nožēla? Un patiesa nožēla ir tāda, kura saka: “Ja es šodien stāvētu šīs pašas izvēles priekšā, es to nedarītu.” Cilvēkam, kuram ir patiesa nožēla, tam Dievs var piedot, un Dievs pats saka Jesajas grāmatas 1. nodaļā: “Nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis,” un mēs bildēs redzējām sarkano krāsu, kas dominēja. “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.”

Tev ir cerība, bet, kā ir ar tevi, kura varbūt šodien stāv izvēles priekšā? Ko tu teiksi? Es tev saku: Nedari to! Jā, tava situācija, tavi apstākļi, tavas sāpes, varbūt pat tava veselība un tās riski ir ļoti, ļoti smagi, tomēr cilvēciskā jeb cilvēka nāve vienmēr būs vēl smagāka. Ja tavs smagums ir 90%, tad cilvēka nāve vienmēr būs vismaz par 1 procentu smagāka, un ilgtermiņā tas tev nebūs risinājums ne materiāli, ne fiziski, ne garīgi. Vienmēr ir iespēja nodot šo bērnu adopcijā, ja nav redzams cits ceļš. Vai, kā ir ar tevi, kurš varbūt esi vīrs vai draugs sievietei, kura ir ar nevēlamu grūtniecību, ja mēs tā varam viņu saukt? Tad zini, ka tā ir arī tava līdzatbildība! Vismaz 50% no šī bērna ir tava līdzatbildība, un tāpēc mēs šodien nerunājam tikai par sievietēm, šis nav svētrunas teksts, svētruna, kas ir domāta sievietēm, tas ir domāts mums visiem. Ko tu teiksi, kuram varbūt šķiet: “Nu jā, bet tu uzskaitīji te visas šīs mērķauditorijas, bet es neesmu nevienā no tām. Man nav nekāda sakara ar abortiem.” Tad zini, ka tev IR sakars! Mēs lasījām: “Ja zemes ļaudis vienaldzīgi savas acis nolaiž,” tad tam ir sekas. Ko tu vari darīt? Ko es varu darīt? Pirmkārt, lasi par šo tēmu, esi informēts, ja tev veidojas saruna, tad zini, par ko runāt. Ko vēl var darīt? Pavisam vienkārša, bet sāpīga lieta ir, ka tagad, kad ir tas lēmums pret Roua pret Veidu likumu, tad Amerikā kādi zīmoli sola finansēt transporta izdevumus sievietēm, kuras nedrīkstēs vairs veikt abortus savā štatā, un viņi finansēs šo braucienu uz kaimiņu štatu, kur tas ir atļauts. Viņi to publiski ir paziņojuši, ka no tās naudas, kas mums ir (tātad tā nauda, ko mēs kā pircēji viņiem dodam), viņi kādu daļu finansēs, nodos šim mērķim. Apsver iespēju nemaksāt viņiem! Es te nesaukšu šos zīmolus, jūs paši varat par viņiem palasīt, un, protams, visos gadījumos nesanāks, bet kaut vai mazs solis, izsver to, kam tu dod savu naudu. Ko vēl tu vari darīt? Varbūt tu vari iesaistīties kādās kustībās, kas cīnās pret abortiem? Bet galvenais ir vispirms pašam saprast, ko tu saki, kas ir aborts? Jo, ja tu šo jautājumu atbildēsi sev, tad visi pārējie, visi apstākļi, kas veidojās ap abortiem, būs sekundāri un izrietēs no šīs tavas atbildes uz šo jautājumu.

Laiks ir paskrējis, un es vēlos noslēgumā vēlreiz dot vārdu Džosaijam Preslijam. Varbūt kādam viņa liecība būs arī kā atbilde uz šiem jautājumiem, kurus mēs šodien esam apskatījuši. Par viņu raksta tā: “Viscaur jaunībai viņš ļoti cīnījās ar pašcieņas trūkumu. Savas izkropļotās rokas dēļ viņš uzskatīja, ka viņš ir zemāks par citiem. Kad viņš sasniedza 13 gadu vecumu, viņa jaunās ģimenes vecāki atklāja viņam, ka viņš ir aborta izdzīvojušais. Kaut arī viņš priecājās par patiesības atklāšanu, tas patiesībā tomēr viņu iedzina vēl dziļākā tumsā. Viņš saka: “Tajā laikā man kļuva skaidrs, ka mana dzīve bija bezvērtīga, jo cilvēki, kuriem vajadzēja mani mīlēt visvairāk, uzskatīja, ka mana dzīvība ir tik nevērtīga, ka viņi mēģināja to atņemt.” Kā pusaudzis Džosaija attīstīja dziļu naidu pret katru, kurš bija “pro-choice” jeb “par izvēli”, par abortiem, ieskaitot medicīnas personālu, kas veic šos abortus. Viņš saka: “Es uzskatīju, ka viņi ir pasaules pēdējie mēsli, jo tādi cilvēki kā viņi ir padarījuši mani tādu, kāds es esmu – tik salauztu.” Visu šo laiku viņš tomēr uzturēja laba baznīczēna fasādi savā draudzē, kuru viņš pats apmeklēja un kurā kalpoja viņa tēvs kā pielūgsmes vadītājs. Tomēr kādā vasaras nometnē Džosaiju uzrunāja nometnes vadītāja pieminētais grieķu vārds dunamis, kas nozīmē ‘spēks’. Un viņu uzrunāja, kā Dievs ieliek ticīgā cilvēkā savu spēku, lai tas varētu pārvarēt šīs pasaules pārbaudījumus. “Es atceros, kā domāju pie sevis: manā dzīvē šī spēka nav,” saka Džosaija. Todien viņš atzina Kristu kā savu glābēju un sāka ieraudzīt izmaiņas savā skatījumā, savā redzējumā pret dzīvi. Viņš saprata, ka viņa vērtība neslēpjas tajā, ko viņš ir paveicis, bet gan tajā, ka ir radīts pēc tāda Dieva tēla un līdzības, kuram ir kāda jēga un nozīme viņa dzīvei. Džosaija saka: “Viņš ir pierādījis savu mīlestību man, nomirstot pie krusta par manu grēku sodu, kad es vēl biju tik tālu prom no viņa.” Un, saņēmis Dieva piedošanu, viņš saprata, ka mazākais, ko viņš varēja izdarīt pretī, ir piedot saviem bioloģiskajiem vecākiem par to izvēli, ko viņi reiz bija izdarījuši. Viņš saka: “Tur es atradu piedošanu un tur es atradu dziedināšanu.” Džosaija 2018. gadā ieguva grādu psiholoģijā un vēlāk arī apprecējās, bet šodien viņš dzīvo joprojām ar dziļām skumjām par tām 60 miljons dzīvībām, kuras ir iznīcinātas Amerikas Savienotajās Valstīs kopš Roua pret Veidu likuma pieņemšanas 1973. gadā. Viņš saka: “Mēs dzīvojam kultūrā, kura stāsta sievietei: “Ja tu gribi tikt uz priekšu dzīvē, ja tu gribi tikt kaut cik tālu dzīvē, tad tev ir jāatņem kāda dzīve.” Mēs dzīvojam kultūrā, kura stāsta vīriešiem: “Piepildi savas miesas iekāres un no tevis neviens neprasīs atbildību par to.” Mēs dzīvojam pasaulē, kura aplaudē ļaunumam, kā tas redzams lielajā atbalstā to cilvēku dzīvību atņemšanā, kuri ir visnevainīgākie. Tā ir nāves kultūra.” Viņš saka: “Vienīgais, kas ir pietiekami spēcīgs, lai pārvarētu šāda veida tumsu, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs.” Un viņš noslēdz ar šiem vārdiem: “Ja tu esi Jēzus sekotājs, tad Viņa gaisma ir ielikta tevī, un tas ir tavs aicinājums un tava atbildība šo gaismu nest pasaulē.””

Debesu Tēvs, paldies par šo dzīvību, paldies, ka visi tie mēs, kuri šodien par šo runājam un klausāmies, mēs visi esam piedzimuši. Mums visiem ir dota tā privilēģija piedzimt. Paldies par mūsu mātēm, mūsu tēviem, kuri ir iznēsājuši mūs šo laiku savā miesā un kuri ir ļāvuši mums piedzimt, Kungs. Tik daudziem cilvēkiem šīs privilēģijas nav, un neviens viņiem nevar paprasīt viedokli, bet mēs Tev varam prasīt viedokli. Un paldies, Kungs, ka Tu mīli visus savus bērnus, visus, kuri tiek veidoti ar to tēlu, ar to seju, kura ir Tava seja. Palīdzi, Kungs, ka mēs šo noliktu kā tādu pašu biezāko līniju, ka mēs atzītu, ka to, ko Tu mātes miesā veido kopā, liec kopā, būvē kopā, mums nav tiesības izjaukt, pārtraukt Tavu darbu. Un, ka vienalga, cik grūtas situācijas mums ir dzīvē, cik liels kauns varbūt gaida mūs, vai cik smagas ir bijušas situācijas pirms šī bērna ieņemšanas, ka pāri visam mēs redzētu Tavu lielo mīlestību uz cilvēku un ka šīs mīlestības ēnā varētu tikt pieņemti pareizie lēmumi. Palīdzi, ka mēs arī kā draudze un katrs viens varam būt kā gaisma šajā pasaulē, kura ir tumša. Un, lūdzu, svētī arī šo vīru, šo Džosaiju Presliju, ka arī viņš var savu liecību nest pasaulē un aizsniegt arī citus cilvēkus. Paldies Tev par visu, Kungs. To mēs lūdzam Jēzus vārdā. Āmen.