#5 Laimīgi pēc taisnības izsalkušie

"Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos." — Mateja evaņģēlijs 5:6

Svētrunas noraksts 

Es aicinu, ka mēs varam, arī paliekot kājās, lūgt Dievu. 

Lielais Dievs, paldies Tev par dziesmām, ko mēs varējām dziedāt, paldies Tev par Tavu Vārdu un, Tēvs, es lūdzu, tiešām, palīdzi, ka mēs spējam atzīt savu nabadzību Tavā priekšā, to garīgo trūkumu, savu nespēju un savas ilgas, slāpes pēc Tevis, Dievs. Es lūdzu, Dievs, runā uz mums šodien, pagodinies un maini, maini mūsu dzīves, Tēvs. Palīdzi mums būt uzmanīgiem klausītājiem. Paldies par Tavu Vārdu, paldies par to, ko Tu esi veicis un, ko mēs šodien varām pārdomāt, ielūkoties un skatīties, ko Tu esi teicis. Lai Tavs Vārds ir pagodināts. Jēzu, Tavā Vārdā to lūdzam. Āmen.

Lūdzu sēdieties. Vakar es, ar kādiem draugiem, mēs bijām pie, kopā ar mūsu, ļoti mīļu un dārgu draugu, kuram bija, tā saucamais vecpuišu vakars. Un mēs sanācām visi kopā, mēs labi pavadījām laiku un mēs bijām arī sarunās, un, parasti, tādā vakarā tu jautā jautājumu -  nu, kā tad tu jūties, kāzas ir drīz. Tu esi laimīgs? Kā tu jūties? Tad šis draugs padalījās par to, kā notika šī iepazīšanās ar šo viņa līgavu. Un tad, kad viņš vakar stāstīja par to, viņš interesanti teica, ka par to tika lūgts. Par to tika lūgts un tā atziņa beigās bija, ka viss gāja kā smērēts, viss bija ‘smalki pa diedziņu’. Un es domāju, ja es viņam jautātu šo jautājumu – vai tu esi laimīgs? Viņš teiktu – jā! Kāpēc? Tāpēc, ka viņam ir līgava. Tāpēc, ka viņam kaut kas pieder. Tāpēc, ka viņš ir to saņēmis. Tāpēc, ka viņš atzīst, ka tā ir dāvana. Un viņš varētu teikt – jā, es esmu laimīgs. 

Ļoti lielās detaļās par vakardienu es šodien nestāstīšu un, tas nav mans mērķis, bet būt svētītam, laimīgam Bībelē nozīmē būt tādam, kurš būtu jāapsveic. Būt laimīgam, tas ir tāds esošs stāvoklis, kurā tu esi, bet ne tikai emocijas. Reizēm, vārds laimīgs vai svētīts, latviešu valodā, mums rada dažādas emocijas vai mēs interpretējam dažādi, mēs skaidrojam dažādi. Bet Bībelē, laimīgs cilvēks ir cilvēks, kurš ir augsti priviliģēts. Un šis draugs arī varētu teikt – tā ir ļoti liela privilēģija, ka Dievs man ir dāvājis šo līgavu, ka Dievs man ir dāvājis šo sievieti, kuru es mīlu. 

Svētīgi vīri un svētīgas sievas Bībelē ir personas, kas ir cienījamas un godājamas un Dievam tās ir labvēlīgas. Tie ir cilvēki, kas ir Dievam patīkami. Būt laimīgs nozīmē, kas tu esi augsti priviliģēts. Mēs jau kādu laiku atrodamies Mateja 5.nodaļā un mēs runājam par to, ko Jēzus saka. Mēs redzam Jēzu, kurš sapulcina sev apkārt savus mācekļus. Viņš apsēžas, lai mācītu. Tas ir tas, kādā veidā skolotāji mācīja. Taču, tajā pat laikā, mēs redzam, Viņš sapulcina mācekļus, bet tur ir vēl vairāk cilvēki, tā ir atvērta sapulce, tur nav tikai mācekļi. Un pirmā lieta, ko Kristus dara, ir pasludina Dieva svētības jeb Dievā laimīgos. 

Nav lielāks gods jeb nav lielāka privilēģija par to, ka pats Dievs tev saka – labs darbiņš, labi padarīts, tu uzticīgais un godīgais. Nav lielāks gods, kad Dievs tev to saka. Tu esi augsti privileģēts, tu esi atradis labvēlību pie Manis. Un tas ir iespējams, ka mēs šodien to varām teikt uz sevi, ka Dieva labvēlība ir pār mani. Es esmu patiesi laimīgs. Es esmu Viņa vislabākais. Iepriekšējās reizēs mēs esam lūkojušies Vārdos, kurus saka pats Jēzus Kristus. Un šodien, gatavojoties, es domāju – tos vārdus saka Jēzus un, cik svarīgi būtu tos saprast. Ko Jēzus ar to domā? Jēzus saka, kuri tad ir tie laimīgie, kādi tie ir. Vai tu iekļaujies šajā kategorijā? Vai tu esi laimīgs?

Svarīgi ir ieraudzīt un saprast, ka te runa nav par dažādām cilvēku grupām. Viena cilvēku grupa – nu, viņi ir lēnprātīgi. Vai otri, kuri ir garā nabagi, tad jau viņi iemantos to, vai otra grupa iemantos to. Te runa nav par dažādām cilvēku grupām, kur katrai ir sava noteikta laime vai svētība. Bet gan to, ka Kristus te runā par to, kādam ir jābūt jeb kādām lietām jāpiemīt katram, kurš seko Kristum. Tātad, šeit runa ir par vienu cilvēku. Laimīgs, laimīgs, laimīgs, laimīgs.

Kristus runā noteiktā secībā un nedara to netīšām. „Laimīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu Valstība.” Un, iepriekšējās reizēs, mēs par to domājām, ko nozīmē būt garā nabagiem. Un te nav runa par finansiālu trūkumu. Tad jau mēs varētu teikt – visi studenti ir laimīgi. Bet te ir runa par nabadzību garā, te ir runa par garīgu bankrotu Dieva priekšā, kad tu atzīsti – jā, es esmu nespēcīgs. Un pēc tam seko pants, kas ir saistīts ar iepriekš minēto – laimīgi tie, kas apbēdinātie. Citos tulkojumos – tie, kas raud. Un Jesaja 61.nodaļā šo pantu paskaidro, ka tas nav par sērām, par saviem mīļajiem, kurus mēs esam zaudējuši, bet par grēku, par kuru mēs raudām.

Un to arī mēs esam aplūkojuši, to mēs varām dzirdēt, to jūs varat dzirdēt mūsu mājas lapā, ja jūs to neesat dzirdējuši. Un, pagājušajā svētdienā, mēs domājām par lēnprātīgajiem, tie kas no jums bija, noteikti atceras. Tiem, kas uz sevi spēj lūkoties tik patiesi, ka spēj atzīt, ka viņiem nav nekādas Dievišķās tiesības. Lēnprātīgie nav tie, kas nāk Dieva priekšā un pasludina savu nevainību. Tie nāk Dieva priekšā un saka, ka nav nekā tāda manās rokās, ko es spēju Tev dot. Vienkāršs un kails es nāku Tavā priekšā. Laimīgi lēnprātīgie. 

Pravietis Jesaja Dieva nākšanu uz šo zemi, skaidro kā krāšņu, skaistu svētību. Laimi. Iedomājies, ja tu jautātu savam kaimiņam vai kolēģim vai draugam un tu viņam jautātu – tad, kad Dievs nāks, kā Jesaja to skaidro, kuru cilvēku vai personu tu uzskatītu par augsti priviliģētu Dieva priekšā tajā dienā, kad Viņš nāks? Kura būtu tā persona, kura būtu tā laimīgā jeb augsti priviliģētā? Ko viņi atbildētu? Laimīgi tie, kas pieder kādai konkrētai konfesijai? Vai augsti priviliģētas būtu mūķenes un mūki? Vai arī tie, kas ir devuši daudz labdarībai, tie, kas ir daudz ziedojuši? Kuri būtu tie augsti priviliģētie? Kuri būtu tie augsti laimīgie?

Kristus saka, ka laimīgi tie, kas nāk Dieva priekšā garīgi bankrotējuši un ilgojas un slāpst un ir izsalkuši pēc taisnības. Tu esi Dievam patīkams un priviliģēts, ja es tas, kurš ir izsalcis un izslāpis pēc taisnības, kuru Dievs vien var dot. Un to vien var dot Dievs. Mateja 5:6, pants, par kuru mēs šodien domājam – „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Atvainojiet, es lasīju veco tulkojumu, jaunais tulkojums ir „Laimīgi izsalkušie..”. Laimīgs tu esi. Ja katrs vīrietis un sieviete šajā pasaulē zinātu, ko tas nozīmē būt izsalkušam un izslāpušam pēc taisnības, tad uz šīs pasaules vairs nebūtu kara draudu. Un vispārējie risinājumi, kas šodien tiek piedāvāti, mēs joprojām redzam – tie nenostrādā. 

„Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības..” Taisnība. Tie ir vienīgie patiesi laimīgie, kas izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības. Tie ir vienīgie patiesie laimīgie. Un mēs redzam, un mums nav šaubu, ka šodien visa pasaule slāpst un dzenas pēc iespējas būt – laimīgiem. Paceliet roku, kurš no jums nevēlas būt laimīgs. Paceliet roku, kurš no jums nedzenas pēc tā jeb nedara visu, lai būtu laimīgs. Mūsu aktivitātes ikdienā, uz ko tās ir vērstas, kas ir mērķis? Pasaule grib būt laimīga.  Ikviens, taču vēlas būt laimīgs, vai ne? 

Un aiz katras mūsu rīcības slēpjas šis motīvs.  Es gribu būt laimīgs. Es gribu būt laimīgs. Bet šīs pasaules traģēdija ir tā, ka, lai cik ļoti ikviens tiecas un ilgojas pēc šīs laimes, neviens to nespēj atrast. Kas tad ir pie vainas? Kāpēc tā? Tas, ka nav saprasts tas, ko dod Kristus, ko Kristus saka par laimi, mēs neesam to sapratuši. Viņš nesaka, lai mēs dzītos pēc laimes vai svētībām, Viņš nesaka – dzenies pēc laimes, dzenies pēc svētībām. Bībele mums rāda, ka laime nekad nav tā, uz kuru tieši jālūkojas, pēc kuras tieši jādzenas. Laime vienmēr seko kaut kā cita meklēšanas rezultātā. Laime vienmēr seko kaut kā cita meklēšanas rezultātā.  

Un pasaule meklē laimi. Mēs nospraužam mērķi būt laimīgam, mēs nospraužam uzdevumus, kā mēs varam kļūt laimīgi. Bet pasaule to neatrod. Un neatrod tāpēc, ka jebkur, kur laime tiek nolikta augstāka par taisnību, tā cieš neveiksmi. Un šī ir lielā Bībeles Vēsts, no paša sākuma līdz beigām – tikai tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, ir laimīgi. Ko nozīmē šī taisnība? Ko nozīmē šī taisnība, pēc kuras mums būtu jāalkst, pēc kuras mums būtu jātiecas? Tā nenozīmē vispārēju taisnību, par ko šodien mēs tik daudz dzirdam, vai morāles normu ievērošana. 

Tas, protams, viss būtu labi un jauki, ja mēs to dzirdētu vairāk ziņās to, ka politikā lietas notiek daudz godīgāk, vai ne. Bet šī taisnība nav, bet Kristus nerunā par šāda veida taisnību. Pāvils vēstulē Romiešiem runā par taisnošanu ar Dievu caur ticību. Un Pāvils saka – ka mēs tiekam taisnoti caur ticību. Bet mūsu šodienas pantā tas nozīmē kaut ko vairāk. Ne tikai taisnošana, bet arī tīrīšana, šķīstīšana. Citiem vārdiem sakot, ilgas pēc taisnības nozīmē, vēlmi būt brīvam no grēka visās tā formās. 

Tātad, ja cilvēks ilgojas pēc taisnības, viņš ilgojas un saka – es gribu būt brīvs no tā grēka, kas ir manī. Un visās tā formās. Es gribu būt brīvs. Tātad, es vēlos būt brīvs no grēka. Kāpēc? Tāpēc, ka grēks ir tas, kas mūs šķir no Dieva. Tās ir ilgas būt nešķirtam no Dieva un būt labās attiecībās ar viņu. Un pasaules problēma ir tā, ka cilvēks nav taisnots Dieva priekšā. Šīs attiecības nav sakārtotas un, līdz ar to, veidojas tāda ķēdes reakcija, ka arī visas citas lietas tiek ietekmētas. Un mēs esam tur, kur mēs esam.

Kad mēs esam sapratuši, ko nozīmē būt garā nabagam un raudāt par grēku, mēs dabiskā veidā nonākam pie stāvokļa, kurā mēs ilgojamies būt brīvi no grēka varas. Vai tu pamani šo saiti, šo ķēdīti, ko mēs runājām iepriekšējās reizes? Kā tas viss, viens otru, ietekmē. Garā nabags, tu raudi, tu kļūsti lēnprātīgs un tu ilgojies kļūt brīvs no grēka, tu ilgojies būt taisnots ar Dievu, tu ilgojies pēc šīm attiecībām ar Dievu, ka tu esi labs, labvēlīgs Dieva priekšā. Alkt un slāpt pēc taisnības ir vēlēties būt brīvam no paša sevis, no visa tā ļaunā, kas mēs esam. 

Lēnprātīgs cilvēks ilgojas tāds būt, būt brīvs no sevis, no tām izpausmēm, ko sauc par lepnumu, lielīšanos, iedomu par to, ka visi ir pret tevi. Vienmēr sevis aizstāvēšana un sevis slavēšana, sevis žēlošana. Alkt un slāpt pēc taisnības ir ilgoties būt Jaunās Derības cilvēkam. Jauns radījums Kristū Jēzū. Tās ir ilgas, kad mēs vēlamies būt sadraudzībā ar Dievu, ilgas iepazīt Dievu, būt sadraudzībā ar Viņu un staigāt kopā ar Vīnu. Vai tu ilgojies pēc tā? Vai tu slāpsti pēc tā? 

1 Jāņa vēstulē 1:3 pantā ir sacīts šādi vārdi – „Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” Draudze, vai jūs tam piekrītat? Vai jūs tam piekrītat? Es vēlreiz nolasīšu šo pantu - „Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” Tas ir rakstīts 1 Jāņa 1.nodaļā. Un tajā pašā nodaļā 5.pantā ir rakstīts – „Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa  dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.” Jūs redziet, un ja mēs ilgojamies pēc sadraudzības ar šādu Dievu, kurš ir gaisma un, kurā nav nekādas tumsības. 

Tad, kādi kļūstam mēs? Tad, kas notiek ar mums? Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Tātad, slāpt un alkt pēc taisnības, tās ir ilgas būt sadraudzībā ar Dievu, Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Un tās ir attiecības, kurās mēs tiekam tīrīti. Mēs tiekam mazgāti. Mēs kļūstam līdzīgāki Kristum. Un laimīgi ir tādi cilvēki. Laimīgs tu esi. „Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Laimīgi tie, kas ilgojas pēc taisnas tiesas un šķīstas un tīras dzīvošanas. 

Un šī dienas ir pirmā mēneša svētdiena un pirmā mēneša svētdienā mēs parasti nākam pie Vakarēdiena un, parasti Vakarēdiena laikā, tiek aicināts – atceries Kristu. Atceries Kristu. Un arī šodien es vēlos, ka mēs sev atgādinām un varam teikt – lūkojies uz Kristu. Lūkojies uz Viņu. Lūkojies uz Viņa attēlu Evaņģēlijos. Lūkojies uz Viņu, kāds Viņš bija esot šeit uz zemes. Skaties uz šo piemēru. Lūkojies uz Viņu, kāds Viņš bija pilnīgi paklausīgs Tēvam. Skaties uz Viņa reakciju attiecībā uz citiem cilvēkiem. Kāda tā bija? Skaties uz Viņa laipnību, līdzjūtību, Viņa jūtīgo dabu. Lūkojies uz Viņa reakciju pret ienaidniekiem un visu to, ko viņi nodarīja Kristum. Skaties uz šo piemēru. 

Lūk, ir šis attēls un gan tu gan es, balstoties uz Jaunās Derības doktrīnu, mēs esam no jauna dzimuši un veidoti pēc šīs līdzības, pēc Kristus līdzības, pēc visa tā, ko es iepriekš minēju. Lūkojies uz Kristu, kāds Viņš bija. Un mēs tiekam veidoti, jauns radījums pēc šīs līdzības. „Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Un šeit ir divi vārdi, ja jūs pamanāt - laimīgi izsalkušie un izslāpušie. Ar ko tad asociējas šie vārdi mums? Un es domāju, ka šajā situācijā asociācija varētu būt ļoti pareiza un mums ļoti skaidra. Izsalcis un izslāpis.

Viennozīmīgi, tas nenozīmē, ka, lūk, šodien es izdomāju būt izsalcis un izslāpis, nu tad es iešu un tā darīšu un, nu tad Dievs varēs teikt – tu esi augsti priviliģēts. Tas nav kaut kas, ko mēs darām savā spēkā. Tas nav kaut kas, ko mēs vienā brīdī izdomājam. Tad tā būtu paļaušanās uz saviem spēkiem, mēs būtu tādi farizeji. Bet tas ir daudz vairāk, tā ir mūsu dziļās vajadzības apzināšanās. Un, joprojām, kad mēs lūkojamies caur šiem - garā nabagi, apbēdinātie, lēnprātīgie - tā ir šī dziļās vajadzības apzināšanās, tas ir kaut kas, kas turpinās līdz brīdim, kamēr vajadzība tiek apmierināta. 

Es apzinos šo vajadzību, es apzinos šo trūkumu. Dievs palīdzi man. Un, patiesībā šī ideja par izsalkušajiem un izslāpušajiem un šīm slāpēm norāda uz to, ka mēs kaut ko līdz galam neesam sapratuši. Un, tikai tāpēc, ka mēs to neesam sapratuši, mēs esam izsalkuši un izslāpuši. Ja es kaut ko neesmu satvēris, es pēc tā esmu izsalcis un izslāpis. Šodien pasaule ir ļoti izslāpusi pēc patiesām attiecībām, pēc laimes, pēc godīguma. Visi mītiņi, kas notiek, cilvēki ir izslāpuši. 

Es neesmu to sapratis, tāpēc es arī ilgojos un slāpstu. Tas ir tāpat, kā ari zīdaini. Āāāā, pirmie astoņi, pirmais gadiņš, kā viņš liek saprast, ka viņš ir izsalcis un izslāpis. Viņš kliedz. Viņš kliedz. Viņš apzinās savu badu, tāpēc viņš kliedz. Šis zīdainis ilgojas pēc ēdiena, jo viņš ir izsalcis. 

Džons Nelsons Derbijs, angļu-īru Bībeles skolotājs, ir teicis tā, un es vēlos, lai tu klausies uzmanīgi – „Izsalkušam būt, tas nav pietiekami. Man vajadzētu ciest badu, lai zinātu, kas ir Viņa sirdī attiecībā par mani.” Un, tad viņš saka – „Kad pazudušais dēls bija izsalcis, viņš devās ēst sēneles.” Un, jūs atceraties šo notikumu!? „Bet, kad viņš cieta badu,”, ko viņš darīja? „viņš atgriezās pie Tēva.” Būt izsalkušam un izslāpušam nozīmē būt izmisušam. Tādam, kas cieš badu, kas apzinās šo steidzamo vajadzību pēc palīdzības. 

Dievs, Tu man esi vajadzīgs. Es pats neko nespēju. Man vajadzīgs ir Glābējs. „Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Cik zīdainis mierīgi un labi guļ, kad viņš ir paēdis. Kas tad tiek apsolīts tiem, kas ilgojas pēc taisnības? Tie tiks paēdināti. Laimīgi, svētīgi, priviliģēti. Jūs tiksiet paēdināti. Tas ir apsolījums, ko Dievs piepilda, apsolījums, ko Kristus dod. Tātad, ja tu sevi vari pieskaitīt pie tiem, kas slāpst, tad tu tiksi, vai jau esi, paēdināts. Tāpēc, pārliecinies par to, ka neesi izsalcis pēc laimes vai svētībām. 

Pārliecinies par to, ka pēc kā tu tiecies, ka pēc kā tu slāpsti, ka pēc kā tu esi izsalcis. Pēc laimes, pēc svētībām vai pēc taisnības? Pārbaudi sevi. Kas ir pēdējā reize, kad tu sevi jeb savu dzīvi esi tā pārbaudījis, tā godīgi? Cik bieži tu to dari? Un mūsdienu pasaules problēma ir tā, ka pasaule sniedz tādu, parasti piedāvā tādu vieglu risinājumu. Tev sāp? Nu, tad es tev iedošu zāles, kas tās sāpi noņem. Pasaule neiedziļināsies tajā, kas ir sāpes cēlonis, kāpēc šīs sāpes ir. Un, patiesībā, tas ir slikts dakteris jeb tu aizej pie daktera un saki – man sāp. Tas nebūtu labs dakteris, kurš vienkārši teiktu – še, zāles, šīs noņems sāpes. 

Bet labs dakteris, viņš noteikti mēģinātu saprast, kas ir cēlonis, kāpēc tev sāp. Un redziet, šeit ir šī pasaules problēma, mēs nemeklējam cēloni, bet mēs dodam vieglu risinājumu. Lūk, tev vairs nesāpēs. Lūk, esi laimīgs. Dzenies pēc tā. „Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Jāņa 6,37 ir rakstīts – „Katrs, ko Tēvs man dod, nāk pie manis. Un, kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu.” Cik labas ziņas! ‘Katrs, kas nāk pie manis,’ Kristus saka, ‘to es neatstumšu.’

Ja tu savā dzīvē vēl neesi izdarījis šo izvēli, nekavējies. Nāc pie Viņa. Nāc pie Viņa lūgšanās, saki, kas ir tās tavas ilgas un slāpes. Jo Viņš saka – ‘es tiešām to neatstumšu, kas nāk pie manis.’ Jesajas 55 nodaļa, pirmie trīs panti, Jesajas 55:1-3 – „Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.”

Un jūs redziet, tas, ko Jesaja parāda arī, ka Dievs ir tāds, kurš saka, kurš vienmēr aicina. Viņš saka – ‘Nāciet, nāciet.’ Dievs ir ļoti aicinošs, Viņš saka – ‘Nāciet pie manis visi, nāciet. Nāc pie manis uz mājām, uz kādu tējas krūzi, droši nāc un, mēs sēdēsim pie viena galda un, es tev uztaisīšu maizītes, un mēs labi pavadīsi laiku.’ Dievs mūs arī aicina personiski, Viņš saka – ‘Nāc pie manis, es gribu tevi mierināt, es gribu tevi paēdināt.’ Šis apsolījums, par to, ka mēs tiksim paēdināti, attiecas gan uz šo brīdi, uz brīdi, kad mēs, tiešām, nākam Viņa priekšā un atzīstam savu garā nabadzību. Un tūlīt tas notiek, mēs tiekam paēdināti. 

Bet, tas arī attiecas uz, uz tādu nākotni, ka mēs kā kristieši, mēs gaidām, kad mēs reiz satiksim Jēzu Kristu. Reiz tiksimies ar Jēzu. Un, tad mēs tiksim mierināti, paēdināti. Un paldies Dievam par to. Mēs tiekam taisnoti Kristū un, kad grēku un vainas barjera starp mums un Dievu, tiek noņemta. Ja tu, patiešām, tici Jēzum Kristum, ja tu tici, ka pie tā krusta viņš mira tevis un tavu grēku dēļ, tad tev ir piedots. Ja tu tici. „Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” 

Un vēl viena lieta. Šī izsalkšana un šīs slāpes, tas ir kaut kas, kas turpinās. Tas nav vienreizējs, tas nav tikai, ka tas notiek tikai vienreiz. Nav, es nāku pie Dieva, es atzīstu, es pieņemu Viņu savā sirdī un Viņš mani paēdina. Tas ir kaut kas, kas turpinās visu laiku. Tāpēc Jēzus arī sūtīja Savu Svēto Garu, lai Viņš mājotu mūsos, lai Viņš palīdzētu mums atcerēties, ko Jēzus ir mācījis, lai Viņš mūs tīrītu, lai Viņš mūs vadītu uz šo pilnību. 

Un, ja mēs atšķiram Filipiešiem 3.nodaļu, es lasīšu no 12.panta, Filipiešiem 3.nodaļu no 12.panta, klausieties uzmanīgi, ko Pāvils saka, viņš saka – „Nav tā, ka es to būtu jau ieguvis,” Tātad, kaut kas, kas vēl nav iegūts. „Vai būtu darīts pilnīgs, bet es dzenos pēc tā, lai iegūtu, jo ar to Kristus Jēzus mani ieguvis.” Tātad, Pāvils šeit saka – ‘Nav tā, ka es būtu pilnīgs vai būtu jau ieguvis, ka es būtu pilnīgs.’ Un, tad 15.pantā viņš saka – „Tad nu, visi pilnīgi, domāsim tā, bet ja jūs domājat kā citādi, tad jums to atklās Dievs.” 

Un, te pēkšņi Pāvils saka – ‘Tad nu, visi pilnīgie..’ Tad jautājums ir – tātad, tu neesi pilnīgs vai tu esi pilnīgs? Tu neesi vai tu esi? Vai tu esi pilnīgs vai tu neesi pilnīgs? Kā tad tur ir, Pāvil? Tu esi...? Kas, Pāvil, notiek?! Bet šeit ir tā doma, kad, brīdī, kad mēs nākam pie Dieva, brīdī, kad mēs atzīstam savu garā nabadzību, savu nespēju, savu... ka mēs slāpstam pēc šīs taisnības, ka mēs ilgojamies pēc Dieva taisnošanas, ka mēs ilgojamies pēc tīras, labas dzīves. Pēc dzīves, kā Dievs to ir ieplānojis. 

Tad Kristus nāk un mūs paēdina. Bet interesanti ir tas, ka jo vairāk es esmu paēdis, jo vairāk es slāpstu un alkstu. Un atkal mani paēdina un es atkal slāpstu un alkstu. Jūs redziet, tas ir kaut kas, kas nebeidzas, jo vairāk es esmu paēdis, jo vairāk es slāpstu un alkstu. Tas ir kaut kas, kas turpinās. Kristietis jau ir piepildīts, bet joprojām alkst un slāpst. Jo vairāk piepildīts, jo vairāk slāpes. 

„Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Lūgsim Dievu.

Jēzu Kristu, es pateicos par Tavu Vārdu, es pateicos par to, ko Tu mums atklāj un māci. Un, Kristu, palīdzi mums, ka mēs esam tie izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, ka mēs slāpes pēc taisnības liekam augstāk nekā slāpes pēc laimes un svētībām. Kristu, palīdzi, ka mēs tā no sirds un patiesi vēlamies būt laimīgi. Palīdzi mums. Lūdzu, svētī mūs. Paldies par Tavu Vārdu un, es lūdzu, palīdzi ka mēs esam tie, kas to pārdomā, ka mēs esam drosmīgi jautāt, ka mēs pārdomātu dienu un nakti, ka mēs uzdodam sev šo jautājumu, ka mēs sevi pārbaudām – vai mēs esam laimīgi? Vai mēs ietilpstam šajās kategorijās? Vai mēs esam laimīgi? Kristu, mēs gribam būt laimīgi. Dod mums šīs slāpes. Dod mums šīs alkas, Kungs, pēc Tevis. Pēc godīgas, taisnīgas dzīvošanas. Mēs paļaujamies uz Tevi, mēs gaidām uz Tevi, mēs lūdzam, mēs atzīstam savu bankrotu Tavā priekšā un savu nespēcību. Mēs lūdzam – nāc un piepildi mūs. Nāc un paēdini mūs. Tavā Vārdā to lūdzam, āmen.