#12 Kristus un bauslība

"Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā." — Mateja evaņģēlijs 5:17-20

SVĒTRUNAS NORAKSTS
 

Prieks, ka esat sanākuši šajā rītā laikā, iespējams, kāda grupiņa ieradīsies arī uz svētrunas beigām, būsim laipni pret viņiem.

Nu, un mēs esam Kalna svētrunā, kā jau jūs zināt, un turpināsim šodien arī šo Kalna svētrunas, ja tā var teikt – otro daļu. Sākumā, kā jūs atceraties, bija astoņas pazīmes, kur Jēzus pasaka – ‘Kādi ir tie cilvēki, kuri ienāk Manā Valstībā, un kādi ir tie, kuri dzīvo Manā Valstībā.’ Un, pēc tam, Jēzus deva uzdevumu – ‘Tā kā jūs esat Manā Valstībā, tad jūs esat sāls un jūs esat šīs pasaules gaisma.’ Bet tagad sākās tā daļa, kas jau ir praktiskā; tā daļa, kur Jēzus stāstīs par to, kā izdzīvot šo zemes sāls, šo pasaules gaismu savā ikdienā. Kā izdzīvot šīs astoņas pazīmes, kas tu esi ikdienā.

Pirmā daļa bija par to iekšējo cilvēku, otrā daļa tagad ir par ārējiem darbiem. Kristietim vispirms ir par kaut ko jākļūst, pirms viņš var kaut ko darīt. Šodien varbūt būs vēl tāda kā pārejas reize, kur mēs apskatīsim to, kā Jēzus ievada šo otro daļu, bet pēc tam mums būs jau ļoti konkrētas tēmas, arī lielāki Rakstu vietu gabali, un mēs pa lielākiem soļiem iesim arī uz priekšu un jūs esat malači, ka esat izturējuši šo lēno ievadu, bet es ticu arī, ka tas ir bijis par svētību jums. Tas bija arī tik svarīgi, lai vispār saprastu un lai varētu turpināt šo otro daļu Kalna svētrunā.

Atvērsim šodienas Rakstu vietu, kas ir Mateja 5:17-20, Jēzus saka – „Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku, iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs. Viss, tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem, un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku, ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.”

Zemosimies lūgšanā.

Mīļais Kungs, paldies par šo Kalna svētrunu, Kungs. Paldies, ka Tu ne tikai nostājies un teici tiem cilvēkiem, kuri tajā dienā bija tur, bet paldies, Kungs, ka mums tā ir pieejama. Paldies, ka tajā ir tik daudz patiesības iekšā, Kungs. Mums ir tik maz laika, Kungs, un Tu mums tik daudz esi devis. Lūdzu palīdzi kaut daļu no tā visa saprast, lūdzu dod, lai katrs, kurš šodien iziet no šī Dievkalpojuma, lai viņš varētu šo Tavu domu arī būt sapratis. To mēs lūdzam, Jēzu, Tavā vārdā, āmen.

Jā, kā jūs redzat šajā Rakstu vietā ir tik daudz tēmu iekšā, tur ir jautājums – kas ir bauslība? Jautājums – kā kristiešiem attiekties pret bauslību? Kā attiekties pret Veco Derību? Kā Jēzus pret to attiecās? Tad ir vesela tēma par Dieva Vārdu. Vai Dieva Vārds ir autoritāte mums? Vai tas ir nekļūdīgs? Vai tas ir pilnīgs? Kādas Jēzum par to bija domas? Tad ir tēma par algām Debesīs. Man liekas mūsdienās kristieši daudzi pat nav nojautuši, ka Debesīs būs kaut kādas algas, būs dažādas pakāpes. Un tad ir tēma par rakstu mācītāju un farizeju taisnību. Vai viņiem bija kaut kāda citādāka taisnība? Un, kādēļ ar šo taisnību nav iespējams ieiet Debesīs?

Tā kā ļoti bagāta Rakstu vieta un, kā jau es arī minēju, mums ir tik maz laika, tāpēc mēs to visu mēģināsim ar tādiem diviem jautājumiem apkopot, un tie jautājumi būs šādi – kā Jēzus attiecās pret bauslību un, kā mums būs attiekties pret bauslību? Un tad, nākamo reizi, Ģirts jau runās par Dieva Vārda autoritāti, par to, kā Dieva Vārds ir nemaldīgs, un kāda Jēzus attieksme bija pret to.

Labi, tātad – kā Jēzus attiecās pret bauslību? Viņš jau, patiesībā, uzreiz ar pirmajiem vārdiem šajā Rakstu vietā atklāj to, kāda ir Viņa attieksme. Viņš saka – „Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību.” Un šeit ir atkal kaut kāds pieņēmums iekļauts. Tas pieņēmums ir kāds? Ka acīmredzot kādi domāja, ka Viņš ir nācis atmest to. Un, ja mēs paskatāmies, ko raksta vēsturnieki par to, kādi bija rabīnu uzskati un šo rakstu mācītāji, tad mēs varam redzēt, ka viņi tiešām uzskatīja, ka Mesija atnāks un Viņš visu veco nostums malā un tas viss pazudīs, visa bauslība beigs pastāvēt, ka Viņš atnāks un atcels. Jo viņi bija dziļi pārpratuši Jeremija 31:31, kur ir teiks – „Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad es slēgšu jaunu Derību ar Izraela namu un Jūdas namu.”

Tātad, jauna Derība būs, acīmredzot tas būs kaut kas pilnīgi cits un acīmredzot Vecā vairs nebūs vajadzīga, Vecā tiks nojaukta, izbeigta. Tāda bija viņu klusā cerība. Mēs varam jautāt – kāpēc? Ļoti vienkārši, tāpēc, ka patiesībā viņi paši nevarēja ciest Veco Derību, viņi paši nevarēja ciest bauslību. Kādēļ viņi to nevarēja ciest? Tādēļ, ka viņi to nespēja piepildīt, viņi bija pārpratuši to, kas bauslība bija; Dievs viņu vienmēr bija paredzējis kā iekšēju, sirds likumu, bet viņi to vienmēr bija mēģinājuši arēji piepildīt.

Un tāpēc Jēzus saka, Mateja 23, no 25.panta – „Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs šķīstiet biķeri un šķīvja ārpusi, bet iekšpuse ir pilna ar laupītkāres un izlaidības. Aklo farizej! Šķīstī vispirms biķera iekšpusi, tad arī ārpuse būs tīra. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs esat līdzīgi nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilns miroņu kauliem un visādām nešķīstībām. Tāpat arī jūs – no ārpuses jūs cilvēkiem rādāties taisni, bet savā iekšienē jūs esat pilni liekulības un ļaundarības.”

Un šī Rakstu vieta, es domāju uzdod arī jautājumu – kā jums ir? Jānis jau te pirms tam teica, kāda ir jūsu attieksme atnākot uz baznīcu; esot laipni citu cilvēku priekšā – ārēji, varbūt arī par kaut kādiem grēkiem – ārēji nostājoties pret viņiem, bet kas notiek sirdī, kāda ir tā attieksme iekšēji?

Rakstu mācītājiem un farizejiem šī visa bauslība, tas bija kaut kas ārišķīgs, bet ar sirdi viņi to necieta. Viņiem bija šī dilemma, ka viņi ticēja, lai nonāktu Debesīs – man ir jāizpilda bauslība, bet es to nespēju. Un ja es to nespēju, tas nozīme, ka es nenonākšu Debesīs. Un tādēļ, ziniet ko viņi izdarīja? Viņi paņēma Dieva bauslību un pazemināja tās standartus. Viņi paņēma Dieva bauslību un pielāgoja tā, lai viņi būtu tiešām izpildāmi.

Tā nu viņi katram bauslim sarakstīja skaidrojumus, lai padarītu tos izpildāmus. Tādā veidā viņi iestāstīja sev, ka – redz, tagad es spēju izpildīt bauslību un tāpēc es tikšu Debesīs, bet tas, ko viņi bija izdarījuši, viņi patiesībā bija vienkārši radījuši paši savus mazos likumus, savas paražas, un tādas bija tūkstošiem un to visu viņi apkopoja grāmatā, ko sauc par talmudu. Šajā talmudā ir šo skaidrojumu apkopojums, kas sastāv no 63 traktātiem jeb grāmatām, vesels grāmatu milzīgs sējums, kur viņi bija visu bauslību sarakstījuši savā izpratnē.

Tā nu Jēzus viņiem saka, Mateja 15:16 – „Jūs atceļat Dieva Vārdu savu paražu dēļ, liekuļi! Jesaja ir labi par jums pravietojis, šī tauta godā mani ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles.” Labi, jūs sakāt – Markus, okei, bet ko tad viņi tādu mācīja? Es jums pastāstīšu ko, bet nesmejaties, jo tā ir patiesība.

Piemēram, Vecajā Derībā bija likums – sabatā tev nebūs strādāt. Vai ne? Mēs visi to zinām. Bet viņi teica – labi, ja es sabatā nevaru strādāt, tad ko vispār nozīmē strādāt? Mums ir jānodefinē, ko nozīmē strādāt. Tā viņi nodefinēja – strādāt nozīmē nest kādu smagumu, kādu svaru. Tātad, sabatā tu nevari nest smagumus. Bet bija nākamā problēma – kas ir smagums? Un tā nu viņiem bija jāizdomā, kas ir smagums? Tā viņi nodefinēja smagumu un viņi visādos veidos to nodefinēja, piemēram ar ēdienu – smagums ir, ja tas ir smagāks par žāvētu vīģi, tad tas ir smagums. Vai arī tik daudz vīna, ka tas ir sajaucams parastā biķerī, vai arī viens malks piena, vai arī medus tik daudz, lai to uzliktu brūcei virsū. Vai arī tintes tik daudz, lai uzrakstītu ar otu divus burtus, vai arī niedre tik gara, lai viņu varētu izmantot kā pildspalvu. Tā bija tā robeža. Ja tā ir pārsniegta, tad tas jau ir smagums un to vairs sabatā nedrīkst darīt. Viņi nedrīkst nesāt, celt.

Tā nu viņi stundām ilgi diskutēja par tādiem jautājumiem kā – vai vīrs drīkst pacelt lukturi vienā vietā un nolikt citā vietā. Vai šuvējs grēko, ja viņam ejot sabatā pa ielu talārā ir palikusi metāla adata. Vai arī – vai sieviete drīkst nest brošu kleitā sabatā, vai arī nēsāt parūku. Un ja tie bija smagāki par žāvētu vīģi, tad tas jau bija grēks. Vai arī – vai vīrs drīkst sabatā pacelt savu bērnu, jo bērns tomēr ir smagāks par žāvētu vīģi.

Nu lūk, šādas lietas viņiem bija būtiskas, to viņi definēja smalki, lai varētu piepildīt šo Dieva doto likumu. Tā nu viņi izlēma, ka piemēram rakstīt sabatā ir grēks, ka rakstīšana ir darbs, to nevar darīt. Tā viņi teica – okei, grēks ir tad, ja tu raksti vairāk par diviem burtiem. Ar tinti, ar krāsu vai jebko citu, kas atstāj paliekošu zīmi. Un tu būsi vainīgs tad, ja tu rakstīsi šos abus burtus tādā vietā, kur viņi ir abi salasāmi kopā.

Piemēram, uz divām sienām blakus, kas veido vienu leņķi, ja mēs tur uzrakstīsim divus burtus, tas ir grēks. Vai arī uz grāmatvedības pierakstu rakstiem, kuri stāv blakus – ja tu viņus vari salasīt kopā, tas ir grēks. Bet, ja tu rakstīji ar kādu tumšu šķidrumu, ar augļu sulu, piemēram, vai tu rakstīsi smiltīs, vardu sakot, kaut kur, kur nav paliekoša zīme, tad tas vairs nav grēks, tad tu neesi vainīgs. Un ja tu uzrakstītu divus burtus, piemēram, uz atšķirīgā lapām grāmatai, tādā veidā, ka nevar salasīt šos divus burtus kopā, tas nav grēks, tu esi nevainīgs.

Ticiet vai nē, bet šādu likumu viņiem bija pa pilnam. Viņi teica, ka piemēram sabatā dziedināt ir grēks, mēs to zinām, Jēzum šis pārmetums atskanēja ne vienu reizi vien. Tādēļ atļauts dziedināt bija tikai tad, ja draudēja briesmas dzīvībai, tikai tad tu drīkstēji kaut ko darīt cilvēkam, bet ar nosacījumu, ka tu nedrīksti uzlabot viņa situāciju, tu drīksti tikai apturēt pasliktināšanos. Vārdu sakot, tu varēji uzlikt parastu pārsēju viņa brūcei, bet nevarēji viņu apsmērēt ar ziedi, jo tādā veidā tu jau atkal uzlabotu viņa situāciju. Tu varēji ausī ielikt parastu vates gabalu, bet tu viņu nedrīkstēji ārstnieciski apstrādāt.

Mēs varam teikt – pilnīgs absurds, bet viņiem, lai izpildītu šo likumu, viņiem bija šī dilemma, viņiem bija jāiet šis ceļš. Tā nu rakstu mācītāji bija tie, kas to izgudroja, bet farizeji bija pēc tam tie, kuri mēģināja to izpildīt un turēt šo likumu. Par sabatu mēs vēl runāsim uz priekšu ejot Kalna svētrunā, tad būs vēl visādi interesanti piemēri, visādi brīnumi.

Bet es ceru, ka jūs tagad labāk saprotat Jēzus teikto, šīs Rakstu vietas pēdējo pantu, kur Viņš saka – „Ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.” Jo viņi gan savus kritērijus izpildīja, bet tie jau sen vairs nebija Dieva kritēriji. Tā nu šie rakstu mācītāji un farizeji – viņi gaidīja Mesiju, kurš atnāks un atbrīvos viņus no visa šī jūga un visas nastas, jo viņiem pašiem bija grūti un nabaga tauta, kurai tas viss bija jāmācās un jāmēģina turēt.

Bet tad Jēzus atnāk un Viņš nostājās un saka – „Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību.” ‘Nē, nedomājiet, ka es to atcelšu. Es pacelšu tos standartus atpakaļ tur, kur viņiem ir jābūt. Es pacelšu likuma standartus atpakaļ tur, kur Dievs viņus ir paredzējis.’ Un, lai nebūtu pārpratumi – Jēzus nesaka, ka Viņš atcels šos rakstu mācītāju un farizeju pseido-likumus, nē tos Viņš grib atcelt un tos Viņš arī atcels. To mēs redzēsim uz priekšu ejot, kur Jēzus daudzas reizes teiks – „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts, bet es jums saku..”. Tādā veidā to Viņš grib atcelt, bet Viņš nav atnācis atmest Dieva doto bauslību.

Tad mēs varam jautāt – kas tad ir īsti tā bauslība, kuru Jēzus ir atnācis piepildīt? Ko Bībele par to saka? Tad, kad tiek izmantots vārds ‘bauslība’, tad parasti ir trīs varianti. Viens ir, ka tie ir desmit baušļi, tā saucamais dekalogs. Un arī mēs, es domāju, ja mēs runājam par baušļiem vai par bauslību, mēs uzreiz iedomājamies desmit baušļus. Otrs variants, ko Bībele par bauslību sauc ir – Mozus piecas grāmatas. Tora. Trešais variants ir – ar bauslību tiek apzīmēta visa Vecā Derība. Tad jautājums ir – par kuru tad Jēzus runā? Kuru Viņš ir atnācis nevis atmest, bet piepildīt?

Jēzus pats atbild uz šo jautājumu, Viņš saka – „Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību vai” un ko Viņš saka? „Praviešus.” Bauslību vai praviešus. Visur, kur mēs dzirdam šīs divas lietas kopā – bauslību un praviešus, tur mēs zinām, ka runa ir par Veco Derību visu kopumā. Viņi uzskatīja, ka Vecā Derība sastāv no bauslības un no praviešiem. Bauslībā Dievs deva baušļus un pēc tam uzticēja Mozum – ej un saraksti vēl likumus, tos kurus es tev caur savu Garu atklāšanu. Pēc tam pravieši bija tie, kuri gāja un atgādināja tautai šos likumus. Viņi negāja ar mērķi kaut ko jaunu mācīt, viņi vienkārši gāja un atkārtoja un atgādināja tautai par tiem likumiem, kurus Dievs baušļos un piecās Mozus grāmatās bija devis.

Tad Jēzus saka, ka Viņš netaisās atmest Veco Derību, bet piepildīt to. Bet kas tad ir Vecā Derība un kas tad ir tas likums, tā bauslība, par kuru Jēzus šeit runa? Es jums šodien bišķiņ iedošu no teoloģijas, lai jūs saprotat šo jautājumu un es ticu, ka tas ļaus arī saprast, kā mums kā kristiešiem ir jāattiecas pret šo bauslību.

Ir trīs veida likumi kādus Dievs ir devis. Pirmais ir morālais likums. Tie ir tie desmit baušļi, kurus Dievs deva un pēc tam Viņš teica – tas ir pamats, bet Mozu ej un saraksti vēl divus likumus. Otrais likums bija civilais likums. Tas attiecās uz Izraelu kā uz tautu, kuri dzīvoja pagānu vidū. Dievs teica – ejiet un dzīvojiet šādi, ģērbieties šādi, ēdiet šādi, precaties tikai ar savējiem. Tādā veidā Dieva mērķis bija nodalīt, nošķirt savu tautu no visām apkārtējā pasaules tautām. Un trešais bija – ceremoniālais likums, kur Dievs teica, kā Izraelam būs pielūgt Dievu. Kā templī notiks lietas, kā priesteriem būs dzīvot, kādas svētku dienas mums būs turēt. Jēzus saka – ‘Es neesmu atnācis atmest šo, bet piepildīt. Visus šos trīs likumus es esmu atnāci piepildīt.’

Apskatīsimies kā Jēzu to dara un, ja jums šajā brīdī liekas – ai, tas taču nav svarīgi, kāda atšķirība! Tad man ir jāsaka, ka tas ir ļoti svarīgi, jo no tā ir atkarīgs tas, kā Dievs attiecas pret jums saistībā ar savu likumu, kā likums attiecas uz jums.

Labi, tad apskatīsimies, kā Jēzus piepilda bauslību un tie ir trīs veidi. Pirmais veids ir tāds – kad jūs dzirdat vārdu ‘Jēzus’ jums varbūt uzreiz liekas – ā, nu tā ir Jaunā Derība. Jēzus jau ir Jaunā Derībā, vai ne?! Viņš parādās tikai Jaunajā Derībā un tāpēc jau ir Jaunā Derība, jo Jēzus atnāk. Viņam ar Veco Derību tur ir maz sakara. Bet patiesība ir tāda, ka viscaur Vecajai Derībai Jēzus tiek pieminēts. Visur, kā simboli. Visur, kur kāda grāmata tiek sarakstīta Vecajā Derībā, tur Jēzus parādās simbolos.

Teoloģijā to sauc par ‘tipiem’. Vecajā Derībā tiek doti tipi, simboli, tad Jaunajā Derībā šie tipi tiek piepildīti un viņi tiek saukti par ‘anti-tipiem’. Tas nozīmē – Vecajā Derībā ir dots kāds simbols, Jēzus atnāk Jaunajā Derībā un izdara kaut ko līdzīgu un tādā veidā šo simbolu piepilda. Vecā Derība ir pilna ar viņiem. Paklausieties, es jums nolasīšu mazu ķēdīti.

1.Mozus – Viņš ir tā sievas Sēkla, tas pēcnācējs.

2.Mozus – Viņš ir tas pashā Jērs.

3.Mozus – Viņš ir tas augstais Priesteris.

4.Mozus – Viņš ir tas mākoņu Stabs dienā un uguns Stabs naktī.

5.Mozus – Viņš ir tas Pravietis, kurš ir līdzīgs Mozum.

Jozuas gr. – Viņš ir tas kungu karaspēku virs Pavēlnieks.

Soģu gr. – Viņš ir tas Soģis un valdības Zizlis.

Rutas gr. – Viņš ir tas radinieku Izpircējs.

1.un2.Samuela gr. – Viņš ir tas uzticamais Pravietis.

Ķēniņu un Laiku gr. – Viņš ir tas valdošais Ķēniņš.

Ezras gr. – Viņš ir tas uzticamais Rakstvedis.

Nechemijas gr. – Viņš ir tas mūra Atjaunotājs.

Esteres gr. – Viņš ir tas Mortohajs.

Ījaba gr. – Viņš ir tas dzīvais Pestītājs.

Psalmos – Viņš ir tas Kungs, mūsu Gans.

Sālamana pam. un Mācītājā – Viņš ir tā patiesā Gudrība.

Augstajā Dziesmā – Viņš ir tas patiesais Līgavainis.

Jesajas gr. – Viņš ir tas miera Valdnieks.

Jeremijas un Raudu gr. – Viņš ir tas raudošais Pravietis.

Ecēchiēla gr. – Viņš ir tas tie Tēli ar tām četrām sejām.

Daniēla gr. – Viņš ir tas ceturtais Vīrs uguns krāsnī.

Hozeja gr. – Viņš ir tas mūžīgais Vīrs, mūžīgi precējies ar atkritēju.

Joēla gr. – Viņš ir tas Kristītājs ar Svēto Garu.

Āmosa gr. – Viņš ir tas nastu Nesējs.

Obadja gr. – Viņš ir tas Glābējs.

Jonas gr. – Viņš ir tas lielais ārzemju Misionārs.

Michas gr. – Viņš ir tas Valdnieks no Betlēmes.

Nachuma gr. – Viņš ir tas Atriebējs.

Habakuka gr. – Viņš ir tas Dieva Evaņģēlists, lūdzoties pēc atmodas.

Cenfanjas gr. – Viņš ir tas Kungs, varens glābt.

Hagaja gr. – Viņš ir tas pazudušā mantojuma Atjaunotājs.

Cakarijas gr. – Viņš ir tas Avots Dāvida namā, kas tīrīs grēku, nešķīstību.

Maleachijas gr. – Viņš ir tā taisnības Saules, no kuras spārniem plūst dziedināšana.

Vārdu sakot, Viņš – Jēzus – Viņš ir visās Vecās Derības grāmatās, visa Vecā Derība ir stāsts par Viņu. Un Viņš to piepilda katrā detaļā. Tātad, pirmkārt, Jēzus piepilda Veco Derību ar to, ka Viņš ierodas un kļūst par piepildījumu tiem simboliem, kuri tika doti. Mēs pat nepieminēsim tos simtiem pravietojumus, kurus Viņš ir piepildījis. Bet tas vēl nav viss.

Otrais veids, kā Viņš piepilda bauslību ir, ka Viņš nodzīvoja kādu dzīvi? Bez grēcīgu. 2.Korintiešiem 5:21 – „Viņu,” Jēzu, „kas grēku neapzina Dievs mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs Viņā taptu par Dieva taisnību.” Un varbūt jūs esat dziedējuši, ka vārds ‘grēkot’ patiesībā nozīmē nošaut garām mērķim. Tā ir tā grieķu valodas pamatnozīme – nošaut garām mērķim. Jēzus atnāca un katru bausli, katru mazāko likumu, Viņš paņēma un iešāva mērķī. Viņš visus baušļus izpildīja, Viņš visu pilnībā izpildīja tā, kā neviens cilvēks to nespēj.

Kāds ir teicis, ka bauslība ir tā kā tāds melnbalts zīmējums un Jēzus ir atnācis izkrāsot to. Viņš pilnībā piepilda bauslību. Bet ir vēl kāds veids un tas ir pats svarīgākais. Tātad, pirmkārt – Viņš piepilda caur to, ka Viņš piepilda visas Vecās Derības simbolus; otrām kārtām – Viņš piepilda bauslību ar to, ka Viņš atnāca un bija pilnībā paklausīgs. Bet trešais veids, kā Viņš piepilda bauslību – ir krusta nāvē.

Es jums paskaidrošu, ko es ar to domāju. Es jums to paskaidrošu attiecībā uz šiem trim likumiem – morālo, ceremoniālo un civilo likumu. Jūs redzēsiet, tas ir fascinējoši. Pirmkārt, Jēzus atnāca un piepildīja civilo likumu. Jo Izraels bija Dieva tauta, Dievs bija izredzējis Izraelu kā savu tautu, bet ko Izraels izdarīja ar Jēzu? Viņš noraidīja Jēzu un krusts bija galējais noraidījums. Izraels teica Jēzum – mēs Tevi negribam, mēs labāk ņemam Barabu, to noziedznieku, bet mēs Tevi negribam, Jēzu. Tas bija galējais noraidījums un līdz ar to Golgātā Izraels zaudēja sava Dieva tautas statusu. Golgātā Izraels zaudēja sava Dieva tautas statusu.

Un vietā nāk kas? Draudze. Dievs pasaka – jūs nepieņemat to, ko es esmu sūtījis un tāpēc jūs tiekat nostumti malā un uz šī koka tiek uzpotēts jauns zars – draudze. Pēdējos laikos Dievs atkal paņems Izraelu un atkal pievienos klāt, tā kā Pāvils raksta Romiešiem. Līdz ar to Izraela civilais likums uz mums vairs neattiecas, tas bija dots Izraelam – Jēzus atnāca piepildīt to. Un tas tik dots, kā jau es minēju, lai nošķirtu Izraelu no pārējām tautām, lai viņi būtu atšķirīgi. Bet tad, kad draudze piedzimst, tad notiek kaut kādas izmaiņas.

Klausieties, Efeziešiem 2:14-15, te Pāvils runā par Izraelu un šīm pagānu tautām, kuras Dievs bija nošķīris kā divas pilnīgi atšķirīgas tautas, un šeit, kad draudze piedzimst, tad notiek kaut kādas izmaiņas. „Jēzus ir mūsu miers,” Pāvils saka, - „jo Viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaidu sienu, kas tos šķīra,” jūdus un pagānus, „atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru.”  

Viņš saka, ka tika nojaukts šķērslis un kas tad bija šis šķērslis starp jūdiem un pagāniem? Tas bija šis civillikums. Tas bija tas, ko Dievs bija ielicis, lai jūs esat atšķirīgi, bet tagad piedzimst draudze un šīs divas daļas tiek savienotas kopā. Un tādēļ vasarsvētkos, tad, kad nāk šīs mēles draudzei, tad viņi sāk runāt pagānu valodās. Viņi sāk runāt pagānu tautu valodās, lai ietu un nestu viņiem šo Vēsti, kas sākotnēji bija dota tikai Izraelam. Un tā nu viss – neēdiet cūkgaļu, ēdiet tikai košer ēdienu – tas viss tiek atcelts un Pēterim Dievs saka – ej un ēd to, ēd cūku, ēd visu pārējo, jo civillikums uz jums vairs nav spēkā. Un uz mums kā draudze arī nē.

Labi, tad jautājums – kā ir ar ceremoniālo likumu? Un atbilde ir – Jēzus, protams, piepilda arī to. Jo templis bija simbols kam? Tempļa upuri bija simbols pashā jēram, kurš nāks un tiks vienu reizi pa visām reizēm nokauts. Šis pashā jērs bija Jēzus. Un tad, kad Jēzus tiek upurēts, tad vairs nav vajadzības pēc simboliem, vairs nav vajadzības pēc baložiem un jēriem un citiem dzīvniekiem, kas tiek nokauti kā simbols Jēzus asinīm. Līdz ar to arī sabats beidzās. Sabata likums, kas ir ceremoniāls likums, kas patiesībā ir vienīgais ceremoniālais likums desmit baušļos, tādā formā, kā viņi to bija nodefinējuši, tas beidzās. Tādēļ arī templī aizskars tiek pārrauts uz pusēm, no augšas līdz lejai un templis zaudē savu jēgu. Tikai 40 gadus vēlāk Dievs pieļauj, ka atnāk Roma un iznīcina templi.

Paklausieties, ko Pāvils saka Kolosiešiem 2:16 – „Tad nu lai neviens jūs netiesā par ēdienu un dzērienu un par attieksmi pret svinamām dienām vai jaunmēness svētkiem, vai sabatu – tas viss ir kā nākamības ēna, bet pati nākamība jau ir Kristū.” Ja pats Kristus ir klāt, kāda jēga no Viņa ēnas? Priekš kam mums vēl vajag Viņa ēnu? Pats Kristus ir ieradies. Tātad Golgātā Jēzus piepilda arī ceremoniālo likumu un šis likums mums vairs nav spēkā.

Paliek vēl tikai viens. Paliek tikai vēl morālais likums. Kā ir ar to? Morālais likums tātad ir tie desmit baušļi un tie likumi, kurus Dievs deva, lai jūs ejat un dzīvojat svētas dzīves. Kā ir ar to? Vai to arī Jēzus piepilda? Jā, Viņš piepilda. Vai līdz ar to tas vairs nav spēka mums? No vienas puses nav, no otras puses ir. Es centīšos jums tā izskaidrot, lai jūs varētu kādam tālāk to izskaidrot.

Kolosiešiem 2:14 ir teikts – „Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret jums un to iznīcināja to pienaglodams pie krusta.” Citiem vārdiem sakot, Pāvils saka – par katru morālo grēku, kuru jūs pastrādājāt, Dievs veda uzskaiti. Viņš par katru grēku veda uzskaiti un Viņš pierakstīja parādrakstā, kā jau tas taisnam tiesnesim pienākas. Bet pie krusta viss šis parādraksts tiek paņemts un tiek iznīcināts. Tu tiki atbrīvots no šī likuma, kas bija pret tevi. Tu tiki atbrīvots no šī likuma sekām.

Romiešiem 6:14 Pāvils saka to pašu – „Grēks vairs nevaldīs pār jums, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet gan žēlastībai.” Tu vairs neesi padots bauslības varai, jo nāve ir tikai vienu reizi. Kad Kristus nomira, tu nomiri kopā ar Viņu. Tās ir morālā likuma varas beigas. Romiešiem 10:4 Pāvils saka – „Jo bauslības gals ir Kristus, lai taisnību iegūtu ikviens, kas tic.” Bauslības gals ir Kristus.

Te mēs varam jautāt – vai tas nozīmē, ka man vairs nav jāklausa morālajam likumam? Ja jau tas ir bauslības gals. Un atbilde ir – nē, tikai tas, ka tu esi brīvs no šī likuma sekām. Galatiešiem 5:18 Pāvils paskaidro – „Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības.” Ja Svētais Gars ir jūsos un Viņš būs jūsos tikai tad, ja jūs būsiet nomiruši Kristū, bauslībai vairs tad nav varas pār tevi. Galatiešiem 3:24 viņš saka – „Bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum.” Bauslība mums vairs nav vajadzīga kā tāda audzinātāja, kura nāk un mūs pārmāca un mūs šausta un mūs audzina, jo to visu Kristus atnāca un saņēma, visu šo pārmācību Viņš saņēma. Viņš vienu par visām reizēm ir nomiris, lai likumam vairs nebūtu varas pār tevi. Un tu nomiri kopā ar Viņu.

Ja tu nomiri kopā ar Viņu, tad paklausieties, ko Pāvils saka Romiešiem 7:1 – „Vai gan jūs, brāļi, kas bauslību pazīstat, nezināt, ka bauslība valda pār cilvēku kamēr viņš dzīvo?” Bauslība valda pār cilvēku kamēr viņš dzīvo. Likums ir spēkā uz tevi tikai tik ilgi, kamēr tu esi dzīvs. Iedomājieties, jūs šodien nomirstat un jūs ieliek zārkā un jūsu zārku ieliek mašīnā un tagad jūs ved uz bērēm, un tas puisi pie stūres pārsniedz ātrumu un mašīnu aptur, tad policists nenāks un nedos tev soda kvīti, jo likums uz tevi vairs nav spēkā. Tu esi brīvs no likuma.

Tādēļ ir tik svarīgs jautājums – vai tu esi reiz miris? Jo, ja tu neesi, tad likums joprojām ir spēkā un tad tev nav nekādas izredzes, tad tev visa bauslība ir jāpiepilda tā kā farizeji un rakstu mācītāji to darīja; bet, ja tu esi miris līdz ar Kristu, tad šis likums vairs nav spēkā uz tevi. Un tomēr, kaut kādā veidā tas tomēr vēl ir spēkā uz mums. Jēzus to piepildīja un tomēr tas mums ir saistošs.

Tad jautājums ir – kādā veidā? Vai te ir kaut kāds paradokss? Pāvils to ļoti labi paskaidro uzreiz nākamajos pantos un viņš dod kādu piemēru. Viņš saka, Romiešiem 7:2 – „Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru kamēr tas ir dzīvs,” Loģiski. „Bet, kad viņš mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra.” Loģiski. „Tātad, ja tā vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju, bet ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām un viņa piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja. Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un tagad piederat citam vīram – tam, kas uzmodināt no mirušajiem, tāpēc nesīsim augļus Dievam.”

Redzat to atšķirību? Mēs nomirām kopā ar Kristu un mūsu laulība ar bauslību izbeidzās tajā brīdī, bet mēs iegājām jaunā laulībā – mēs tagad esam precēti ar Kristu, mēs esam zem Kristus likuma. 1.Korintiešiem 9:21 Pāvils saka – „Tiem, kas bauslību nepazīst, es biju kā tāds, kas ir bez bauslības. Tomēr es nebiju brīvs no Dieva bauslības, es biju zem Kristus bauslības, lai iegūtu tos, kas nepazīst bauslību.”

Tātad, mēs esam brīvi no tās bauslības, kuru Dievs ir devis, kura mūs apsūdz, bet mēs esam zem Kristus bauslības. Kristus bauslība ir citādāka. Mēs viņu pildām nevis lai mēs tiktu glābti, bet mēs viņu pildām tādēļ, ka esam glābti. Tātad, savā ziņā, tā ir tā pati bauslība, bet cita funkcija. Jo bauslība pati par sevi jau nebija nekas slikts, bauslība jau nav kaut kas tik slikts, kaut kas tik grūti panesams un tāpēc mēs viņu atceļam. Nē! Bauslība pati par sevi bija laba. Ar to nebija problēma. Problēma bija ar cilvēku, ar grēku, kurš nespēj to piepildīt.

Tāpēc Romiešiem 7:22-24 Pāvils saka – „Pēc sava iekšējā cilvēka es prieku” Ar prieku! „piekrītu Dieva bauslībai, bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo pret mana prāta likumu un sagūst mani tajā grēka bauslībā, kas ir manos locekļos. Ak, es nožēlojamais cilvēks, kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas?” Tātad, Pāvils saka – problēma nav bauslībā, es to ar prieku pildu, problēma ir manī – manā miesā, grēkā.

No grēka varas Kristus jūs ir atbrīvojis, tādēļ nu es varu ar prieku turpināt pildīt bauslību. Un es neatmetīšu nevienu bausli, jo Jēzus teica Mateja 5, mūsu Kalna svētrunas Rakstu vietā, Jēzus teica, ka Viņš nav atnācis atmest nevienu bausli, tad kādēļ lai es to darītu? Ja es esmu Kristus sekotājs, kādēļ lai es atmestu, ja Viņš ir atnācis, lai neatmestu nevienu.

Un Viņš saka – „Kurš turēs pat vismazāko bausli,” Būs kāds? „būs vislielākais Debesu valstībā.” „Bet tāds, kurš neturēs,” kas ir jau slikti, ka tu neturi Dieva baušļus, „Bet kāds vēl arī mācīs,” kas ir vēl sliktāk, un kā mēs varam mācīt citiem cilvēkiem? Mēs varam ar vārdiem mācīt, bet mēs varam arī ar darbiem mācīt, mēs varam ar savu priekšzīmi mācīt citiem cilvēkiem neturēt baušļus – „Tāds, kurš neturēs un vēl arī tā mācīs, tāds būs mazākais Debesu valstībā.”

Un te mēs redzam – ir dažādas pakāpes Debesīs. Nebūs tā, ka visi būs vienādi Debesīs un nebūs tā, ka tu visu dienu stāvēsi korī un Dievs būs tas lielais diriģents, kurš visu dienu diriģēs. Debesīs būs lielāka dažādība, lielāka krāsainība, lielāka sajūtu un garšu izvēle kā tas ir šeit, šajā dzīvē. Un tur būs arī dažādi uzdevumi, ar kuriem tu varēsi kalpot, ar kuriem tu ar prieku kalposi. Dievs šos uzdevumus piešķirs pēc šī – cik tu būsi bijis uzticams pret Dieva dotajiem likumiem. 

Tie pirmie būs tie pēdējie un tie pēdējie būs tie pirmie, vai ne? Un labā ziņa ir tā, ka Jēzus nesaka, ka tu netiksi Debesu valstībā, ja tu neturēsi šos likumus. Ja tas tā būtu, tad mēs nedzīvotu no žēlastības, Viņš to nesaka. Viņš saka, ka tu tiksi Debesu valstībā, bet tur būs dažādas pakāpes. Netiks Debesu valstībā tikai tie, kuri dzīvo pēc rakstu mācītāju un farizeju taisnības, kuri pilda savus likumus nevis Dieva likumus.

Labi, noslēdzot, tātad – Kristus piepilda civillikumu un tas uz mums vairs nav spēkā. Kristus piepilda ceremoniālo likumu un tas uz mums vairs nav spēkā. Kristus piepilda morālo likumu un tā vara vairs nav spēkā uz mums, bet mēs to ar prieku iesim un pildīsim. Un no šī likuma pildīšanas nebūs atkarīga tava glābšana, bet no šīs likuma pildīšanas būs atkarīgs tavs statuss Debesīs. Kad tu ienāksi pa Debesu vārtiem, kas tevi sagaidīs? Vai tu stāvēsi tur ar tukšām rokām? Vai tevi gaidīs liela alga?

Es noslēgšu ar Jāņa vārdiem, 2.Jāņa 1:8 – „Uzmanieties, ka jūs nepazaudējat to, ko esam darbā panākuši, bet, ka jūs saņemtu pilnu algu.” Un par šīm algām mēs arī uz priekšu runāsim, Jēzus runās ļoti daudz, kur Viņš teiks – kā tu vari krāt algu Debesīs.

Lūgsim Dievu.

Mīļais Kungs. Jēzu, paldies, ka Tu savā Vārdā esi mums devis to patiesību, kuru mēs nekad nespētu paši saprast, ja mums nebūtu Tava Vārda, Kungs. Mēs dzīvotu tumsā, mēs taustītos tumsā, Kungs. Paldies, ka Tu atnāci, ka Tavs stāsts no šīs pasaules radīšanas līdz šai dienai, ka tas ir tik vienots stāsts, Kungs. Tas viss sākās ar pasaules radīšanu un katrā Bībeles grāmatā Tu parādies, Jēzu. Un tad, kad Tu atnāci šeit savā miesā, Kungs, Tu nevis to visu nojauci un uzsāki atkal kaut ko jaunu, bet Tu to visu piepildīji un Tu to piepildīji tik brīnišķīgā veidā, Kungs. Paldies, ka mēs varam būt Tavi bērni, kuriem Tu esi atdarījis acis un, ka mēs varam dzīvot, Kungs. Palīdzi, ka mēs būtu tie, kuri jā, esot brīvībā, tomēr ka mēs mīlētu Tavus likumus, ka mēs tos pildītu ar prieku un, ka mēs ietu un rādītu pasaulei, cik labi ir Tavi likumi, ka tā nav nasta; jo ja tu dzīvo ar pareizo attieksmi, ar sirdi, tad tie ir tik skaisti, Kungs. Palīdzi mums tādiem būt, palīdzi mums būt tādiem, kuri nevis saka, ka mēs jau dzīvojam ar žēlastību un likumam vairs nav nekādas teikšanas pār mums, Kungs, bet ka mēs būtu tādi tā kā Tu, kuri sakām, ka mēs ne mazāko bausli neatmetīsim, bet mēs to pildīsim, tādēļ, ka Tu tā esi teicis un tādēļ, ka Tu esi mūs atbrīvojis no šī likuma varas. Lūdzu, Kungs, palīdzi mums tādiem būt. Paldies Tev, ka Tavs Vārds var skanēt un palīdzi, ka mēs katrs ikdienā no Tava Vārda smeltos spēku un, ka Tu varētu mums ļaut saprast visu to patiesību, kura slēpjas Tavā dziļajā prātā, Kungs, un Tavā sirdī. Un mēs gribam Tevi iepazīt labāk, mēs gribam mācīties no Tevis, mēs gribam Tevi nevis tikai redzēt kā to mūsu Glābēju, bet mēs gribam redzēt Tevi, Tavā pilnībā, Kungs. Dod lūdzu mums šīs ilgas, šīs slāpes mūsu sirdīs. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.