#1 Svētrunu sērijas ievads

Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams: "Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums." — Mateja evaņģēlijs 5:1-12

Svētrunas noraksts

Kad Latviju okupēja PSRS, tad bija tāda lieta, ka no cietumiem izlaida ieslodzītos un iecēla par virsniekiem, patiesībā – savas tautas apspiešanai. Tika izlaisti no cietumiem latviešu noziedznieki un tika iecelti par tiem, kuri ies un darīs visas tās briesmīgās lietas pret savu paša tautu. 

Bet 2000 gadu atpakaļ notika kaut kas līdzīgs Izraēlā. Izraēlu okupēja Roma. Un no jūdu tautas vidus cēlās daži vīri, kuri ieņēma okupantu piedāvātos posteņus. Tieši tāpat – savas tautas apspiešanai.

Un tāpat kā mums Latvijā, tā arī tur tas varbūt bija labākais simbols vārdam – nodevējs. Un viens no nīstākajiem amatiem toreiz Izraēlā, romiešu vadībā, bija muitnieks, nodokļu iekasētājs. Un šie muitnieki dalījās divās daļās. Vieni bija tie, kuri iekasēja, ja mēs tā varam teikt, valsts nodevas. PVN, Iedzīvotāju ienākuma nodokļi utt. Viņus sauca par ‘gabai’, viņi bija tie valsts muitnieki.

Bet, bija vēl otri, un viņi iekasēja nodokļus par visu pārējo. Par visu to, kas nebija saistīts ar valsti. Viņus sauca par ‘mokhas’. Un viņi izdomāja paši savus nodokļus, par visu pēc kārtas. Viņi sēdēja pie pilsētu vārtiem un pie tiltiem, un viņi iekasēja par importu, par eksportu, par ceļiem, par ostām, par laivām, un viņi patiesībā varēja brīvi improvizēt – par ko vien viņi vēlās, par to viņi izdomāja un ņema nodokļus. Un tādēļ bija nodokļi par to, cik asis ir ratiem, piemēram. Cik ēzelim ir kāju. Acīmredzot, viņiem bija arī dažādi ēzeļi... Cik zivis nozvejojis tu esi. Un tā viņi improvizēja un paši ņēma nodokļus, un tāpēc viņi bija ļoti nicināti tautas vidū. 

Bet šie ‘mokhas’ vēl dalījās divās daļās – bija lielie ‘mokhas’ un mazie ‘mokhas’. Lielie ‘mokhas’ bija tie, kuri nolīga kādu citu, kurš ies un sēdēs viņu vietā un darīs šo darbu, lai viņi paši var palikt fonā, lai viņi nebūtu tautas acu priekšā. Bet, bija mazie ‘mokhas’ un, tie bija tie, kuri paši gāja un visu darīja, sēdēja pie vārtiem. Viņi to darīja pārsvarā tādēļ, lai viņiem nebūtu jāmaksā vēl kādam starpnieku maksa. Viņi bija tie visnicinātākie no muitniekiem. 

Un viens no šiem mazajiem ‘mokhas’ bija Matejs. Matejs! Tas Matejs, kurš ir sarakstījis šo Evaņģēliju. Un kādēļ es to pieminu? Tādēļ, ka – ja mēs sākam šo svētrunu sēriju par Kalna svētrunu, un patiesībā mēs jau iepriekšējā sērijā sākām Mateja evaņģēliju, bet toreiz es izlēmu to pārcelt uz šo reizi – ir vienkārši godīgi paskatīties uz to, kurš tad ir vispār ir tas autors, kurš sarakstījis šo Evaņģēliju.

Tāpēc dažas lietas, kas ir jāzina par Mateju. Pirmkārt, kad Jēzus nāk pie viņa, viņš uzreiz pieceļas. Viņš nevilcinās, viņš uzreiz pieceļas un seko, viņš visu atstāj aiz sevis. Un citiem, arī Jēzus mācekļiem, bija atpakaļceļš. Piemēram, zvejniekiem. Un mēs redzam, ka pat tad, kad Jēzus nomirst un ir kapā, viņi atgriežas zvejā. Viņiem ir iespēja atgriezties jebkurā laikā. Bet Matejam? Viņam nav atpakaļceļa. Ja viņš pamet to, ko viņš šeit ir darījis, tad uzreiz viņa vietā tiek iecelts cits, un viņš kā jūdu nodevējs patiesībā kļūst arī par romiešu nodevēju. Viņš ir bez atpakaļceļa. Un tāds bija Matejs. Tā kā viņam šo soli spert un sekot Jēzum maksāja ļoti dārgi. 

Ko mēs vēl redzam par Mateju? Viņš bija pazemīgs. Jo tad, kad viņš uzskaita devītajā nodaļā visus mācekļus, viņš savam vārdam pieliek klāt šo tautas acīs un Mateja evaņģēlija lasītāju acīs pretīgo vārdu "muitnieks". Viņš vienīgais pasaka – Matejs muitnieks. Ja mēs lasām pārējos Evaņģēlijus, neviens no pārējiem autoriem to nedara. Viņš vienīgais pieliek sev šo titulu un parāda – kāda žēlastība man ir notikusi, no kurienes, no cik zemas vietas es nāku. 

Tad vēl – Matejs primāri raksta šo Evaņģēliju jūdiem. Citi Evaņģēliji rakstīti vairāk pagāniem, romiešiem, kristiešiem kā vienai lielai kopienai, bet šis Evaņģēlijs primāri ir rakstīts jūdiem. Tāpēc Raimonds jau pieminēja, ka Matejs daudz vairāk par visiem pārējiem citē Veco Derību. Jo jūdiem Vecajai Derībai bija nozīme. Pārējiem nē. Pagāniem Vecā Derība bijusi nebijusi. Un vēl – tas, kas attiecas uz šodienas tēmu, Matejs kā vienīgais nesaka "Dieva Valstība", bet kā vienīgais visā Bībelē Dieva Valstību sauc par Debesu Valstību. Viens no iemesliem ir tas, ka jūdi nedrīkstēja vārdu ‘Dievs’ ņemt mutē, viņi par šo vārdu bija izlēmuši, ka tas ir pārāk svēts, mēs viņu nelietosim. Tāpēc Matejs visu laiku saka – Debesu Valstība. To mēs arī redzēsim šajā Kalna svētrunā. 

Un, visbeidzot, Matejs savā Evaņģēlijā, kā es jau iepriekš esmu minējis, Jēzu pasniedz kā Ķēniņu. Viņš viscaur savam Evaņģēlijam saka – Viņš ir Ķēniņš, Ķēniņš, Ķēniņš. Marks Viņu pasniedz kā Kalpu. Lūkas kā Cilvēku Dēlu, Jānis kā Dieva Dēlu. Un tur mēs, kā jau es minēju, redzam to pilno spektru, kāds Jēzus ir. Viņš ir Ķēniņš, bet ir vienlaicīgi arī Kalps. Viņš ir Cilvēks, bet vienlaicīgi arī Dievs. Tas viss kopā ir Jēzus. 

Tātad Matejs Viņu pasniedz kā Ķēniņu, un jau pagājušajā sērijā redzējām, ka Matejs savu Evaņģēliju sāk ar ciltsrakstiem, lai pierādītu, ka šim Jēzum tiešām ir tiesības uz gaidāmā Ķēniņa troni, jo Viņš ir Dāvida dēls. Pēc tam nāk Austrumu gudrie, kuri ir ķēniņu iecēlēji. Viņi bija no Persijas un nāca, lai izmeklētu ķēniņu. Un Hērods to redz un ir šausmās par to, jo viņš tobrīd bija valdošais ķēniņš un jūtas apdraudēts. Kas atkal apstiprina to, ka šeit nāk Kāds, par kuru pat valdošais ķēniņš ir satraucies.

Pēc tam ir tie pravietojumi, par kuriem Raimonds minēja, kurus parastam cilvēkam ir vienkārši neiespējami piepildīt. Četras lokācijas dzimšanas notikumam! Mēs neviens tādu pravietojumu nevarētu piepildīt. Bet Jēzus atnāk un piepilda. Un mēs redzam, kā tas viss apstiprina to, ko pravieši bija teikuši. Un pēc tam nāk Jānis Kristītājs, un viņš ir Ķēniņa vēstnesis. Ķēniņiem tajā laikā vienmēr bija vēstneši. Un, kuri gāja viņiem pa priekšu uz pilsētām, uz kurām pēc tam ķēniņam bija jādodas. Un nāk Jānis Kristītājs, kurš ir saucēja balss tuksnesī.

Pēc tam notiek ķēniņa iecelšana amatā, viņa kristībās, kur Dievs pasaka – ‘Man ir labs prāts uz Viņu, es šo Dēlu esmu redzējis Viņa pēdējos 30 gadus, un Es esmu redzējis, ka Viņš ir nodzīvojis bez grēka, man ir labs prāts uz Viņu. Viņš ir atbilstošs šim amatam.’ Un pēc tam notiek Ķēniņa sagatavošanās Viņa misijai, Viņa valdīšanai. Viņš tiek pārbaudīts, kārdināts. Un Viņš pastāv šajā kārdināšanā, Viņš izpilda šo pārbaudījumu. 

Un tad, 4. nodaļas otrajā pusē, Jēzus iet un dara visus tos lielos darbus – Viņš dziedina cilvēkus un dara visu to, kā dēļ Viņam sāk sekot pūlis. Cilvēki sāk redzēt, ka te kaut kas ārkārtējs notiek, un viņi sāk pulcēties no Sīrijas un no apkārtnes. Un sanāk šis lielais pūlis, un Jēzus jau sāk aicināt mācekļus. Un tad, kad tas viss notiek, tad Jēzus nostājas un dod savu pirmo uzrunu. Savu pirmo publisko uzrunu. Mēs varētu teikt – Ķēniņa manifestu. Nostājas Ķēniņš un dod Savu manifestu. Un tā ir Kalna Svētruna. 

Un tā mēs varam atvērt, tie kuri ir atkal aizvēruši, Mateja 5. nodaļu. Atveriet savās Bībelēs, lūdzu. Un, ko mēs redzam pirmajos divos pantos? To, ka Jēzus redz šo lielo pūli, un Viņš uzkāpj kalnā, lai sapulcinātu ap sevi mācekļus. Un, tas kalns bija pie Kapernaumas, un tur bija tāda skaista vieta, no kuras var arī redzēt Galilejas jūru. Un zinātnieki, kas to vietu ir pētījuši, saka, ka tur bija ļoti laba akustika – tā, ka tu stāvot kalnā, varēji runāt uz tūkstošiem.

Un, ko Viņš dara? Viņš redz šo milzīgo pūli, uzkāpj kalnā, sapulcina mācekļus ap sevi, un ko tad Viņš izdara? Viņš apsēžas. Mēs varam teikt, kāda atšķirība – Viņš apsēžas?! Bet, izrādās, tam ir nozīme. Tajā laikā bija tāda paraža, tāds nerakstīts likums, ka rabīni, kad viņi mācīja, vienmēr apsēdās. Tā bija poza ar autoritāti. Ja mēs paskatāmies uz lielo katoļu pāvestu, kad viņš kaut ko svarīgu saka, tā saucamo ‘nekļūdīgo runu’, kad viņš iet un it kā runā Dieva vārdā, nekļūdīgi, ar autoritāti – tad to sauc par ‘ex cathedra’, kas latīniski nozīmē – no krēsla. Viņš apsēžas savā krēslā, un viņš tad runā šos it kā nekļūdīgos vārdus. 

Un sinagogās bija tāpat. Bija pieņemts, ka tad, kad tu lasi Dieva Vārdu, sākumā tu piecelies un, pēc tam apsēdies, lai pazemībā mācītu. Jūs varat palasīt pēc tam Lūkas 4.nodaļā, kur Jēzus tieši to dara, kad Viņš ienāk sinagogā. Bet Jaunajā Derībā daudzās vietās, kur Jēzus runā, mēs redzam kā tas notiek, piemēram, Mateja 13:1-2 – „Tajā pašā dienā, Jēzus izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie Viņa, tādēļ Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Bet ļaudis stāvēja krastā.” Un te pat ir minēts divas reizes, ka Viņš apsēdās. To taču varēja arī nepieminēt! Bet kad mēs paskatāmies Marka un Lūkas šī paša notikuma aprakstus, viņi tieši to pašu piemin – ‘...Viņš apsēdās.’ 

Un Jāņa 8:2 rakstīts – „Rīta agrumā, Viņš atkal bija templī un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdies tos mācīja.” Tā kā, šis, ko mēs šeit studēsim, tas ir nopietni! Jo Jēzus apsēdās.

Un tad Jēzus sāka runāt. Pirmo reizi Viņš runās publiski, lai mācītu tautu. Bet, pirms mēs ļaujam Viņam runāt, paskatīsimies Vecās Derības pašus pēdējos vārdus. Jūs varat pašķirt, tas ir trīs vai pat divas lapas tikai atpakaļ. Maleahija grāmatā, un paskatieties, kas ir pēdējais vārds. Tiem, kam ir vecais tulkojums, tie ir pēdējie divi vārdi. Tas ir vārds "lāsts". Vai vecajā tulkojumā "lāstu smagums". 

Lāsts! Vecā Derība beidzās ar vārdu "lāsts". Vecajā Derībā pēdējais cilvēks beidz savu uzrunu ar vārdu "lāsts". Bet Jaunajā Derībā Dievs savus pirmos vārdus tautai sāk ar vārdiem – "laimīgi". Laime. Svētība. Tiem, kam ir vecais tulkojums, tiem tur ir rakstīts – "svētīgi". 

Un te mēs jau redzam šīs kardinālās izmaiņas, ka Vecā Derība ir grāmata par lāstu, un tagad nāk Jēzus un visu pagriež kājām gaisā, Viņš nāk ar Vēsti par svētību, par laimi. Un Viņš uzreiz atklāj to, kas ir Viņa galvenā misija – Viņš ir nācis padarīt cilvēkus laimīgus. Viņš ir nācis atnest laimi. Un, vai visi cilvēki vēlās būt laimīgi? Protams! Bet, vai visi cilvēki ir laimīgi? Pat kristieši, ļoti daudzi, nav laimīgi. Nezinu, kāpēc. Bet, protams, mums uzreiz rodas jautājums – laime! – par kādu laimi Jēzus šeit runā? Kas tā ir par laimi? Kas tā ir par svētību?

Un, interesanti, ja mēs (mūsu Bībelei ir tikai divi tulkojumi) paņemam abus šos vārdus "svētīgi" un "laimīgi", kas ir mūsu vecajā un jaunajā tulkojumā, ja mēs abus saliekam kopā, mums sanāk vārds – svētlaimīgi. Un tas, patiesībā, ir tas īstais vārds. Man tas, ja godīgi, nepatīk un domāju, ka to bieži nedzirdēsiet. Bet tas ir tas īstais vārds. Angliski mēs sakām – ‘beatitudes’, tas ir tieši tas pats vārds – svētlaime. Paliksim pie vārda – laime. 

Mēs pēdējā nedēļā, es domāju arī pēdējās dienās, esam daudz paši teikuši vai rakstījuši, vai arī pretī saņēmuši šo vēlējumu – ‘laimīgu Jauno gadu!’ Vai ne? Jūs noteikti esat saņēmuši šādus sveicienus. Bet, ko nozīmē tas vārds ‘laimīgi’? Ko cilvēki ar to domā?

Droši vien, tā virspusēji ņemot, tas ir novēlējums: lai tev ir veselība šogad; lai tu esi pārticis; varbūt pat, ja tev paveicas, lai kļūsti bagāts; lai tev ir komfortabla dzīve bez lielām rūpēm; lai tev ir kvalitatīva atpūta; varbūt šogad arī kāds ceļojums atlec; lai tev ir izpriecas, jautrība, daudz smieklu jeb kā mēs sakām ‘fans’; lai tev ir panākumi tavā karjerā, tur, kur tu strādā; varbūt tu kaut ko esi apņēmies jaunu sākt; un, ja tu esi pavisam laimīgs, tad lai tev ir slava un gods šogad; lai tu cilvēku acīs kaut kas kļūsti! 

Un tā mēs sakām – laimīgi bagātie! Ak, kaut es būtu bagāts! Ko es darītu, ja es būtu bagāts! Un mēs sakām – laimīgi veiksmīgie savā karjerā! Tad mēs apbrīnojam tos cilvēkus, kuri mūsu nozarē ir tie meistari un tie līderi. Un mēs sakām – laimīgi slavenie un populārie! Un tad mēs runājam par to, ka šis brīdis ir tā kā filmā. Atceries to aktieri.. utt. Un mēs sakām – laimīgi viņi visi! Kaut mēs, kaut mazu daļu no viņu dzīves, varētu piedzīvot. Tāda ir mūsdienu uztvere par šo vārdu vai par šo novēlējumu. 

Un, ja mēs tad palasām, ko Jēzus saka par šo vārdu, laimi – paskatāmies šos pantus. Trešais pants – ‘Laimīgi bagātie, jo viņiem pieder Debesu Valstība. Laimīgi jautrie, jo viņi tiks iepriecināti. Laimīgi veiksmīgie, jo viņi mantos zemi.’ Vai tā jums ir tur rakstīts? Nē, tā nav rakstīts. Man te ir kaut kas pavisam cits rakstīts. ‘Laimīgi garā nabagi... Laimīgi apbēdinātie..." Kā lūdzu? Laimīgi lēnprātīgie? Laimīgi izsalkušie un izslāpušie? Laimīgi taisnības dēļ vajātie?

Kas tā ir par laimi?! Man tas izklausās pēc nelaimes. Nabagi, izsalkuši, izslāpuši, vajāti. Mēs varētu teikt – Jēzu, vai Tu te esi kaut ko sajaucis? Bet te mēs redzam to paradoksu. Un, protams, ka Jēzus nekļūdās. Un patiesībā tieši tā arī ir, jo pasaules piedāvātā laime vienmēr beigās atnes postu, tukšumu, nelaimi. Uz kādu laiku tā izskatās pēc laimes, bet beigās papildina tikai tavu bēdu un problēmu sarakstu. Un tā ir tā grēka viltība, ka tā vienmēr piedāvā laimi, un tā vienmēr beigās atnes bēdas. 

Tādēļ, klausieties: pasaules solītā laime vienmēr aizved pie bēdām. Bet šeit ir bēdas, kas aizved pie patiesās laimes. Liekas, ka tas ir kaut kas kājām gaisā, kaut kas nedabisks. Un pasaule tāpēc arī to nesaprot. Kāds ir teicis – "Tas ir tā, it kā Jēzus būtu iekāpis skatlogā un visām mantām, visām precēm samainījis cenu zīmes. Pretējā virzienā." Jo laime taču ir būt veiksmīgam, pirmajam, pašpārliecinātam, dabūt to, ko tu vēlies. Gan no cilvēkiem, gan arī no Dieva.

Tā kā, piemēram, tajā grāmatā „Noslēpums” (angl. The Secret), kur tev māca, ka tas, ko tu domāsi, to tu beigās dabūsi, arī no Dieva tu to dabūsi. Tev tikai jādomā par to. Un ir tik daudz grāmatu sarakstītas par to kā būt laimīgam. Un pat kristiešu grāmatas! Ir tik daudz grāmatu par to, ar visādām formulām kā es varu būt laimīgs. Amerikas lielākās draudzes mācītājs ir sarakstījis grāmatu ar nosaukumu ‘Labākā dzīve tagad’. Patiesā laime. Un es vēl pagājušo nedēļu turēju grāmatu rokā, kurai nosaukums ir angl. ‘Awesome’ (latv. ‘Kā būt foršam’). Kristieša sarakstīta grāmata, kā būt īstam veiksminiekam. Un ir tik daudz grāmatu par to. Un tik daudz grāmatu ar formulām par to, kā būt laimīgam. Bet pamēģiniet uzrakstīt grāmatu ar nosaukumu – ‘Kā būt apbēdinātam, garīgam nabagam’. Tad, paskatieties, cik jūs tādas grāmatas pārdosiet mūsdienās! 

Tad, ko īsti Jēzus šeit saka? Lai to saprastu, apskatīsimies, ko tas vārds ‘laimīgi’, ko Viņš šeit min, nozīmē. Grieķu valodā tas vārds ir ‘makarios’. Varbūt tiem, kuri zina kaut ko par baznīcas vēsturi, nāk prātā, ka bija tāds slavens grieķu ortodoksālās baznīcas arhibīskaps vārdā Makārijs III. Tātad viņiem pat šis vārds tika ņemts kā tituls vai nosaukums. Un ko nozīmē šis vārds ‘makarios’? Šis vārds nozīmē ‘ārkārtīgi laimīgs, galēji laimīgs’. Tas ir visspēcīgākais vārds, kāds laimei tiek izmantots. Bet šim vārdam ir viena ļoti interesanta īpašība. 

Lai to parādītu, es citēšu Homēru. Jūs zināt Homēru, slaveno grieķu rakstnieku. Viņš aprakstīja to, kādi ir viņu grieķu dievi, viņu elkdievi, un viņš tieši šo pašu vārdu lieto, un tas vārds tulkojumā ir šāds – "viņi ir laimīgi paši sevī; neatkarīgi no pasaules, kas pakļauta nabadzībai, vājumam un nāvei". Tātad, ‘laimīgs pats sevī’. Tātad, tā ir laime, kas nerodas ārēju faktoru rezultātā. Tā nerodas, un tā arī nemainās ārēju faktoru dēļ. 

Tā ir laime, kas ir neatkarīga no tā, kas man notiek ārpusē. Tā ir laime, kas pastāv pati par sevi. Un ja mēs pajautājam, vai pasaules laime tāda ir? Nē, pasaules laime mainās dien dienā, dažbrīd pat ik pēc pāris stundām. Tu esi laimīgs, tad kaut kas notiek, tad tu vairs neesi laimīgs. Bet šī laime ir citādāka. Un paejam soli tālāk. Lai kas šī laime būtu, kā izrādās, tā ir arī Dieva īpašība. Jo Dievs gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tiek apzīmēts ar tieši šo pašu vārdu – ‘makarios’. 

Mēs varam apskatīties 1 Tim 6:15, tur ir teikts tā – „Jēzu, laikiem pienākot, radīs svētlaimīgais un vienīgais Varenais ķēniņu Ķēniņš un valdnieku Valdnieks.” Tātad, lai kas šī laime būtu, šī laime ir arī Dievam. Šī laime ir Dieva dabā. Un, tad mēs varam paiet vēl vienu soli tālāk, un šis mums ir jāsaprot, lai mēs vispār saprastu Kalna svētrunu, tāpēc es par to runāju arī: 

Ja, šī laime ir daļa no Dieva dabas, tad šīs laimes līdzdalībnieki būs tikai tie, kuri ir Dieva dabas līdzdalībnieki! Ja, šī laime ir daļa no Dieva dabas, tad šīs laimes, par kuru Jēzus runā, līdzdalībnieki būs tikai tie, kuri ir arī Dieva dabas līdzdalībnieki. Un jūs saprotat, par ko es runāju? Paklausieties, kuri ir dievišķās dabas līdzdalībnieki, par to runā Pēteris,  2 Pēt 1:4 – „ Caur Jēzu Kristu mums ir dāvāta dārgi un diženi apsolījumi, lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki.” 
Pēteris pasaka, mēs kristieši esam dievišķās dabas līdzdalībnieki.

Līdz ar to, citiem vārdiem sakot, tikai tie, kuri ir savienoti ar Kristu, tikai tie spēj iegūt šo laimi. Tikai kristieši spēj saprast un iegūt to laimi, par ko Jēzus šeit runā. Un patiesībā mēs pat vispār neapzināmies, kas tā ir par laimi, jo šī laime ir tā pati laime, kuru Dievs jūt! Šī laime ir tieši tā pati laime, kuru Dievs Savā prātā un savā sirdī jūt! 

Tātad, tikai kristieši spēj iegūt šo laimi un, tāpēc arī tikai kristieši spēj izdzīvot šo Kalna svētrunu. Un, šis mums tiešām ir jāsaprot, pirms sākam lasīt un mēģināt saprast to, ko Jēzus šeit Kalna svētrunā ir teicis. Līdz ar to šī Kalna svētruna ir adresēta kristiešiem nevis pasaulei. Un to mēs redzam jau šajos pirmajos divos pantos, kur teikts – „Jēzus uzkāpa kalnā un Viņa mācekļi sapulcējās ap Viņu un Viņš sāka tos mācīt.”

Kāds šeit varbūt teiks, bet ‘tos’ varētu attiekties uz pūli. Bet Lūkas pasaka vēl skaidrāk, Lūkas 6:20 – „Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, Viņš sacīja – Laimīgi jūs nabagie...” utt. . Tā kā šī Vēsts ir domāta kristiešiem, šī Vēsts ir domāta tikai viņiem, jo tikai viņi spēj to sajust un izdzīvot. Un, ja mēs, patiesībā, paņemtu katru no šīm lietām, kuras mēs šeit mācīsimies Kalna svētrunā, un izrakstītu uz lapiņas, mēs varētu katru no šīm lietām atrast vēstulēs. Pāvila un pārējās vēstulēs. 

Un kam ir adresētas vēstules? Draudzei, kristiešiem, tādēļ pasaule Kalna svētrunu nesaprot. Piemēram, Baraks Obama ir teicis – "Kalna svētruna ir pārāk radikāla. Aizsardzības Departaments neizdzīvotu, ja viņš dzīvotu pēc tās." Vai arī Mahatma Gandijs, lielais pasaules miera nesējs, viņš saskatīja Kalna svētrunā tikai instrumentu Indijas Ārpolitikas uzlabošanai. 

Pasaule to nesaprot. Pasaule, labākajā gadījumā, viņa šo svētrunu apbrīno, bet priekš viņas tas ir tikai kā tāds ētikas kodekss labākai sadzīvei vai tādas morāles vadlīnijas, pie kurām vajadzētu turēties. Vai kāds tāds sociāls evaņģēlijs labdarībai, ja tu gribi nodarboties ar labdarību, paņem Kalna svētrunu. Vai arī tāds saraksts ar tādiem ideāliem, kurus neviens nespēj tāpat turēt. Vienkārši tāda laba priekšzīme. Vai arī vienkārši kaut kāds tāds politisks manifests, tā kā Gandijam. 

Pasaule nekad to nesapratīs, jo pasaule nespēj to saprast. Tādēļ Jēzus arī neadresē Kalna svētrunu pasaulei, jo viņai nav ausis dzirdēt to. Jēzus pēc tam saka – „ ... kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Pasaulei nav aušu šo dzirdēt. Ausis dzirdēt ir mācekļiem. Mums. 

Un Jēzus saka, patiesās laimes koks neaug šajā pasaulē. Jo, patiesā laime nav ārēja, bet tā ir laime, kas ir iekšēja. Un tādēļ arī Kalna svētruna nav par to, ko darīt? Tā nav tā galvenā doma šeit. Mēs varam lasīt pēc tam tās visas lietas, ko Jēzus saka, bet doma nav par to, ko darīt. Galvenā doma ir par to, kādam būt. Kādam būt. Kalna svētruna nesaka, dari to, lai tu kļūtu par kristieti. Kalna svētruna saka, tā kā tu esi kristietis, tu to darīsi. Kalna svētruna nesaka - esiet pasaules gaisma - kā pavēle. Kalna svētruna saka, jūs esat pasaules gaisma – tas ir fakts.

Un tā nu, kas tad ir tā Kalna svētruna? Ķēniņu Ķēniņš dod nosacījumus, kā tikt iekšā Viņa ķēniņu Valstībā un, kā tajā dzīvot. Kā tikt iekšā un, kā tajā dzīvot. Šīs divas daļas. Un tāpēc arī Kalna svētruna sastāv no, patiesībā, divām daļām – pirmā daļa ir tā, ko mēs šodien lasījām. Šīs svētlaimes, šīs rakstura iezīmes, iekšējās īpašības. Un tad, kad Jēzus ir apskatījis šīs iekšējās īpašības, tad Viņš aiziet un rāda piemērus, kā šīs iekšējās īpašības tiek izdzīvotas ikdienas dzīvē. Bet, kamēr tu neesi šāds, kā šīs rakstura iezīmes, tikmēr tu vari nemaz neķerties klāt tām pārējām, jo tu to nevarēsi izdarīt.

Jēzus sāk ar to, kādam būt, lai tiktu viņa Valstībā. Un tad, kad Viņš nonāk līdz svētrunas beigām, Viņš saka – ‘Es jums esmu tagad parādījis, kāda ir mana Valstība. Tagad nāciet iekšā, re kur šaurie vārti, nāciet iekšā.’ Un mēs varam jautāt – bet kā es varu ieiet? Un atbilde ir atkal sākums – re, kur ir atkal sākums, pateikts, kā es varu ieiet, kādam man ir jākļūst, lai es varētu ieiet. Un līdz ar to, mēs pat redzam - šī ģeniālā svētruna – viņa ir tā kā tāds cikls, kurā sākums un beigas ir saistītas. Beigās tev atkal tiek uzdots jautājums, kur tu atgriezies pie sākuma.

Bet te mēs redzam, tātad svarīgākais ir šīs svētlaimes, tie ir tie nosacījumi, lai es vispār varētu izpildīt visu pārējo. Un tādēļ mēs nevaram un pat nedrīkstam iet tālāk, kamēr mēs vispār neesam sapratuši šo. Un tādēļ arī visa šī Kalna svētruna ir jāskatās kā viena liela kopīga svētruna, kā viens kopums. Mēs nedrīkstam izķert kaut kādas lietas ārā, nesaprotot, ko pārējais saka. Mēs nevaram pateikt, piemēram – o, man patīk tā ‘otrā vaiga’ pagriešana, bet pārējie, nu tie nav priekš manis. Vai arī pateikt – zini, es gaidīšu, kad tu stāstīsi par to iekārošanu ar acīm, vot tas man interesē. Nē, tā mēs nevaram pieiet. Mums ir jāsaprot viss kopumā. Citādāk mums pazudīs tas mežs aiz visiem tiem daudzajiem kokiem. 

Labi, bet kas tad ir šīs svētlaimes? Kas tad ir šīs lietas, ko Jēzus šeit sāk un, kas ir tik svarīgas? Par katru no viņām mēs runāsim nākamajās reizēs, bet pavisam īsi ievadam, lai mēs redzam arī viņas kā vienu kopīgu daļu. Pirmais iespaids ir, ka viņas ir kaut kādas tādas haotiski samestas vienkārši, vai ne? Jēzus par vienu runā, tad par nākamo, tad atkal kaut kādu vienu paņem. Bet, kā jau mēs pazīstam Jēzu, tad ar viņu tā nenotiek. Un tādēļ ir vērts parakt dziļāk un, ja mēs to darām, tad mēs atklājam, ka te patiesībā ir kaut kāds kopsakars. 

Jo šīs laimes, viņas skan, patiesībā, šādi – ‘Patiesi laimīgais ir tas, kurš atzīst, ka viņš ir garā nabags.’ Ar to viss sākās. Un tas, kurš ir atzinis, ka viņš ir garā nabags, tas viņu, šī apziņa par to, cik viņš ir grēcīgs, cik viņš ir zems, tas viņu padara apbēdinātu. Un tas, kas ir apbēdināts, viņam tiek atkausēta visa viņa būtība un viņš kļūst lēnprātīgs. Un tikai lēnprātībā viņš sāk saskatīt to patieso vērtību un sāk slāpt un salkt pēc taisnības. Un tad, kad mēs nonākam līdz šī te saraksta beigām, tad šis cilvēks jau ir kļuvis tik atšķirīgs no pasaules, ka viņš saskaras ar noraidījumu un vajāšanām. Tie ir jau tie pēdējie divi, par kuriem Jēzus šeit runā. 

Un tad, kad cilvēks ir šāds, tad kad viņš ir tik atšķirīgs jau no pasaules kļuvis, tad viņš kļūst par patieso zemes sāli, par pasaules gaismu. Redzat? Te ir ķēde iekšā. Te ir progresējoša plūsma. Tas mūs aizved pie tādām trīs īsām mācībā, kuras es šodien iedošu, lai mēs saprotam uz ko tad tas attiecas.

Pirmkārt, visi kristieši ir šādi. Jā, šis attiecas un visiem kristiešiem. Šeit nav runa par kaut kādiem paraug-kristiešiem, vai kaut kādiem izņēmumiem, tas attiecas uz visiem. Patiesībā, katoļu baznīca ir izdarījusi to lāča pakalpojumu, ka viņa ir iedalījusi visus kristiešus divās daļās. Divās grupās – ir tie svētie, kuri tiek iecelti par svētajiem, kas ir kanonizētie, svētie. Un ir parastie, tie laji, parastie kristieši. 

Bet tā nav. Un tas ir pilnīgi ne Bībelisks princips un, ja mēs paskatāmies vēstules, kuras raksta Pāvils, tad gandrīz viņas visas sākas ar vārdiem - ...jums visiem svētajiem.. tajā un tajā draudzē. Svētie esat jūs visi. Katrs no mums esam svētie, kuri mēs esam ar Kristu kopā. Jo, ko nozīmē vārds ‘svēts’ – nošķirts Dievam. Tāpēc šīs laimīgo jeb svētlaimes, kas šeit ir minētas, šie kritēriji, šīs īpašības, tās ir mums visiem. Tas ir uz katru kristieti attiecināms. Mēs nevaram teikt, ka tās ir kaut kādas – nu, tiem kuri ir mācītāji vai tie, kuri ir atdevuši savu profesionālo dzīvi, lai strādātu kalpošanā. Šīs ir iekšējās rakstura iezīmes, kas attiecas uz mums visiem. 

Otrā mācība – uz visiem kristiešiem attiecas visas. Visas šīs. Nav doma, ka viens izpilda vienu, ka viens ir garā nabags, otrs ir – apbēdinātais, trešais ir lēnprātīgais.. Tā nav, mēs visi izpildām visas. Mums, varbūt  ir, katram  kāda no tām ir mazāk redzama, jo mēs joprojām dzīvojam savā nepilnīgajā miesā, bet patiesam kristietim ir visas šīs lietas, varbūt dažādās devās, bet visas. Jo, kā jau es minēju, tās visas ir savstarpēji saistītas. Vai nu tev ir visas, vai arī tev nav neviena. 

Tu nevari būt garā nabags un nebūt apbēdināts. Tu nevari būt izsalcis un izslāpis pēc taisnības, bet nebūt miera nesējs. Tā ir progresējoša ķēde. Visi, kuri sāk, tie visi arī  pabeidz šo ķēdi. Neviens arī nesāk ar trešo vai ceturto, visi sāk no sākuma, visiem sākums ir kļūstot par garā nabagu. Par to mēs runāsim nākamajā reizē. Jo, tā ir tā jaunpiedzimšana, tas ir tas pats, pats sākums. 

Tātad, mēs visi esam šādi. Otrkārt, mums visiem ir visas no šīm īpašībām. Treškārt, un tas ir, varbūt,  pats svarīgākais, šīs īpašības nenāk dabīgi, viņas nenāk pašas no sevis. Viņas tiek radītas. Un kādā veidā radītas? Caur žēlastību un Svētā Gara darbību mūsos. Viņas tiek radītas. Jo, pēc pirmā iespaida, mums šķiet, ka tās ir dabīgas rakstura iezīmes. Ir cilvēki, kuri pēc dabas ir lēnprātīgāki, kuri ir pazemīgāki,  kuri ir miermīlīgāki. 

Bet Jēzus nerunā par šādām īpašībām, jo tā lēnprātība, par kuru viņš runā, tā ir tāda, kura kritušajā cilvēkā nav iespējama. Neviens no dzimšanas nav šāds. Neviens nepiedzimst kā garā nabags. Un tas arī būtu netaisnīgi, jo cilvēka temperaments ir iedzimts un cilvēki ir ļoti dažādi, kā jau jūs zināt. Ir intraverti, klusāki cilvēki, ir ekstraverti, skaļāki. Un tad sanāk, ka intravertie drīzāk kļūs par kristiešiem?! Jo viņi ir lēnprātīgi pēc dabas? Viņi ir miermīlīgāki? Tas būtu ļoti negodīgi. Bet, paldies Dievam, mūsu raksturs nenosaka, vai mēs varam tikt izglābti un šīs īpašības attiecās uz visiem. Tas ir tas Evaņģēlija spēks un spožums, ka pat lepnāko vīru, pat ekstravertāko cilvēku pēc dabas, var padarīt garā nabagu. Un mēs pat pazīstam tādus cilvēkus.

Tātad, tās trīs īsās mācības. Pirmkārt, visi kristieši ir šādi, visi. Visi, kuri ir kristieši, ir šādi. Otrkārt, visiem kristiešiem ir visas šīs īpašības. Un, treškārt, viņas nenāk dabiski, pašas no sevis, bet viņas tiek radītas. Viņas tiek radītas tajā brīdī, kad cilvēks piedzimst no jauna. Un tas viss mūs aizved pie pēdējā secinājuma, ka Kalna svētruna nav par to, ko cilvēks var vai nevar izdarīt, bet Kalna svētruna ir par to, kāda atšķirība ir starp kristieti un ne kristieti. Nevis par to, ko tu vari izdarīt, bet par to, kāds tu esi. 

Mēs jau izņēmām cauri Jāņa vēstulē rakstīto, Jāņa kritēriji, un mēs varētu teikt, ka šī tagad ir Jēzus versija, par to, kā mēs varam pateikt, kuri ir kristieši. Un mēs redzam, ka tas princips, patiesībā, ir ļoti līdzīgs. Notiek kaut kas iekšēji un, pēc tam, ārēji šīs lietas parādās mūsu dzīvēs.  

Tādēļ mūsu mērķis Kalna svētrunai ir, pirmkārt, pārbaudīt, vai tu vispār esi iekšā. Jēzus dod šeit kritērijus, kādi ir tie cilvēki, kuri ir manā Ķēniņu Valstībā. Vai tu esi iekšā? Vai tev šīs īpašības, kurām mēs iesim cauri, vai tev viņas patīk? Vai tu vēlies būt tāds? Vai arī tu pasaki, ka – nē, es nepiekrītu un es viņas nesaprotu, pirmkārt, un, otrkārt, man liekas, ka tā nav pareizā pieeja. Otrkārt, šeit ir solītas svētības, ja jūs lasāt visas šīs svētlaimes, katrām beigās ir kāda svētība dota. Vai tev, tavā ikdienā pietrūkst svētības? Varbūt tu esi sācis stagnēt savā garīgajā dzīvē, tad nāc un izdzīvo Kalna svētrunu, jo tas, kurš to dara, viņam ir solītas svētības.

Un treškārt, šīs Kalna svētrunas studēšanas mērķis ir, ka mēs kļūstam atšķirīgāki no pasaules. Un, tādi mēs kļūsim, es ticu, šīs studijas jeb šīs svētrunas sērijas beigās, kad mēs būsim atšķirīgāki no pasaules. Tā mūs izmainīs, ja mēs viņai pieiesim ar godīgu sirdi. 

Un, ļaujiet noslēgt ar kāda vīra vārdiem – „Vecā Derība sākās ar Ādamu, tas bija Ādama stāsts, stāsts par lāstu. Jaunā Derība, bija par otru Ādamu, par Jēzu. Un tas ir stāsts par svētību. Pirmais Ādams tika kārdināts skaistā dārzā un krita. Otrais Ādams tika pārbaudīts briesmīgā tuksnesī un pastāvēja. Pirmais Ādams kļuva par zagli un tika izraidīts no Paradīzes. Otrais Ādams pagriezās pret zagli un teica – tu šodien ar mani būsi Paradīzē. Grāmata par pirmo Ādamu beidzās ar lāstu, Grāmata par otro Ādamu beidzās ar apsolījumu, ka lāsta nekad vairs nebūs. Tas ir Atklāsmes grāmatā. Vecā Derība parāda cilvēku viņa postā, bet Jaunā Derība cilvēku viņa laimē.”

Un laimīgi esat jūs, draugi, ja jūs šo saprotat. Un, ja jūs šo dzirdat un izdzīvojat. Bet todien, tiem kuriem Jēzus to teica, viņiem tas bija īsts šoks. Kādēļ? To jūs uzzināsiet nākamo reiz. Bet līdz nākamajai reizei, lūgums, izlasiet visi šīs trīs nodaļas, Kalna svētrunā. 

Lūgsim Dievu. 

Mīļais Jēzu, paldies par to, ka Tu neatnāci vienkārši, neizdarīji savu darbu un neaizgāji neko mums neatstājot, Kungs. Tu atstāji mums savu Svēto Garu un Tu atstāji mums savu Vārdu, kuru mēs varam mācīties, kurā ir tik daudz kas pateikts, Kungs, ko mēs vispār, šajā pasaulē dzīvojot, nekad, nekad neuzzinātu un nesaprastu. Paldies arī par šo Kalna svētrunu, šo slaveno, tik grandiozo Tavu svētrunu, Kungs, kuru Tu devi saviem mācekļiem, bet kuru dzirdēja visa pasaule. Palīdzi, Kungs, mums to saprast, palīdzi mums arī pieiet tai nopietni, palīdzi mums izvērtēt mūsu dzīvi pret to. Lai Tev ir gods un slava un pateicība par visu, mūsu Kungs. Āmen.