#9 Uzmanieties no farizeju rauga

"Pie Jēzus pienāca farizeji un saduķeji un izaicinādami prasīja, lai viņš tiem rādītu kādu zīmi no debesīm. Viņš tiem sacīja: “Kad iestājas vakars, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debesis sārtojas, – un rīta agrumā: šodien būs vējains, jo debess ir apmākusies un sārtojas. – Debess izskatu jūs protat atšķirt, bet laiku zīmes nespējat saprast. Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet tai cita zīme netiks dota kā vien Jonas zīme.” Un, tos pametis, viņš devās projām.
Mācekļi cēlās pāri uz otru krastu, bet viņi bija piemirsuši maizi paņemt līdzi. Jēzus tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga.” Bet tie savā starpā sprieda: “Tas tādēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi.” To noprazdams, Jēzus sacīja: “Kādēļ jūs, mazticīgie, spriežat, ka jums nav maizes? Vai jūs vēl neaptverat? Vai tad neatceraties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem? Un cik grozu jūs vēl pielasījāt? Un vai neatceraties tās septiņas maizes četriem tūkstošiem, un cik lielo grozu vēl pielasījāt? Kādēļ jūs neaptverat, ka es nerunāju par maizi, sacīdams: sargieties no farizeju un saduķeju rauga?” Tad tie saprata, ka viņš tiem mācīja sargāties nevis no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības."
— Mt 16:1-12

Svētrunas noraksts
 

Paldies mūziķiem, ka jūs šorīt centāties un palīdzējāt pamodināt mūsu garu, lai mēs varētu klausīties to, ko Dievs šodien mums grib teikt.

Labrīt, Vīlandē! Mani sauc Raimonds. Tie, kas nezin, es esmu šīs draudzes diakons. Šodien ir tā reize, kad man ir jāsludina. Mēs esam četri sludinātāji, dažreiz vairāk, un tad mums sanāk, ka Ģirts uzticas mums jaunajiem vīriem sludināt Dieva Vārdu.

Tad, kad Tabita bija šeit priekšā, viņa stāstīja par šo ‘Zvaigzni austrumos’. Jūs ziniet, es atceros no savas bērnības, kad no Amerikas atnāca tāds maziņš, dzeltenīgi brūns lācītis, mīkstā mantiņa. Viena no manām mīļākajām mantiņām, kas līdz šodienai ir saglabājusies. Toreiz es ar to lācīti gāju gulēt, un pirms kāda neilga laika, es redzu, ka manai meitiņai uzdāvina lācīti – tieši tādu pašu! Viņa viņu sauc par Sisi, un nevar aiziet gulēt, ja Sisi nav blakus. Tas vien parāda to, cik svarīgi ir tas, ko tu ieliec tajā kastītē, un, cik svarīgi ir tas, ko tu gribi uzdāvināt, jo katram bērniņam tas ir svarīgi.

Šodienas Rakstu vieta, par ko mēs domāsim, ir no Mateja evaņģēlija 16.nodaļas. Es tiešām gribu aicināt ikvienu – ja jums ir līdzi Bībeles, tad veriet vaļā, ja ir smartfoni – gudrie telefoni, ņemiet ārā, veriet vaļā Bībeli un sekojiet. Es gribu, ka jūs sekojat, jo tā ir vieglāk ieraudzīt to ‘bildi’, ko mēs gribam ieraudzīt. Mateja 16.nodaļa, lasīšu pirmos 12 pantus.

"Pie Jēzus pienāca farizeji un saduķeji un izaicinādami prasīja, lai viņš tiem rādītu kādu zīmi no debesīm. Viņš tiem sacīja: “Kad iestājas vakars, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debesis sārtojas, – un rīta agrumā: šodien būs vējains, jo debess ir apmākusies un sārtojas. – Debess izskatu jūs protat atšķirt, bet laiku zīmes nespējat saprast. Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet tai cita zīme netiks dota kā vien Jonas zīme.” Un, tos pametis, viņš devās projām.
Mācekļi cēlās pāri uz otru krastu, bet viņi bija piemirsuši maizi paņemt līdzi. Jēzus tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga.” Bet tie savā starpā sprieda: “Tas tādēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi.” To noprazdams, Jēzus sacīja: “Kādēļ jūs, mazticīgie, spriežat, ka jums nav maizes? Vai jūs vēl neaptverat? Vai tad neatceraties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem? Un cik grozu jūs vēl pielasījāt? Un vai neatceraties tās septiņas maizes četriem tūkstošiem, un cik lielo grozu vēl pielasījāt? Kādēļ jūs neaptverat, ka es nerunāju par maizi, sacīdams: sargieties no farizeju un saduķeju rauga?” Tad tie saprata, ka viņš tiem mācīja sargāties nevis no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības."

Lūgsim Dievu.

Lielais, varenais Debesu Tēvs. Mēs pateicamies, ka šajā rītā mēs varam nākt Tavā vārdā šeit, šajā namā. Tēvs, es pateicos par to, ka Tu esi mums devis savu Vārdu. Pateicos, ka Tavs Vārds ir nemainīgs visus šos gadsimtus. Paldies, ka Tu esi nemainīgs. Paldies, Tev, Tēvs, par to, ka mums nav vajadzīgas visādas programmas vai idejas, Tēvs, bet mums pietiek ar Tavu Vārdu. Tāpēc, es lūdzu, ka Tu šodien atver mūsu acis, un palīdzi mums dzirdēt, lai mūsu ausis ir dzirdīgas. Debesu Tēvs, paldies, ka Tu esi Dievs, kurš neuzspiež nekad. Paldies, ka Tu esi Tēvs, kurš nekad neuzspiež sevi, bet Tu vienmēr aicini. Tu vienmēr meklē. Tēvs, tāpat kā saule dabai dod dzīvību, tāpat arī Kristu, kad mēs uz Tevi skatāmies – Tu esi mūsu dzīvība. Tikai tad, kad mēs uz Tevi skatāmies, mēs starojam, mēs spīdam, mēs plūstam kā dzīvības upe. Tāpēc, es lūdzu, ka Tu šodien atver mūsu acis. Es lūdzu, ka Tu uzklausi mūsu lūgšanas, Tu redzi mūsu sirdis. Tu redzi mūsu sāpes vai raizes, vai slimības. Tēvs, es lūdzu, ka Tu šodien pagodinies īpaši. Mēs gribam saprast, ko Tu gribi mums šodien teikt. Es lūdzu, ka Tu vadi manus vārdus, un manas emocijas, Tēvs. Lai viss, ko darām ir Tev par slavu un godu. Jēzus vārdā, āmen.

2008.gadā ASV tika veikta kāda aptauja, kuras rezultāti parādīja kaut ko šādu. 65% no ASV dzīvojošajiem kristiešiem piekrīt apgalvojumam, ka vairākas reliģijas ved uz Mūžību, tas ir uz Debesīm. Kad tika jautāts par to, kas tad nosaka to, vai kāds iegūst Mūžīgo dzīvošanu jeb Debesis, tad aptuveni 40% apgalvoja, ka tā ir mūsu rīcība, tātad darbi, vai ticības un rīcības kombinācija. Puse no respondentiem tic, ka ateists, kurš ir bijis „labs”, bet viņam nav bijušas attiecības ar Dievu, viņš dosies uz Debesīm. Kad šī aptauja tika publicēta iekš Ņujork Taims (New York Times) 2008.gada 26.decembrī, tad šīs avīzes mājas lapā komentāros tika izteikta apbrīna, ka nu beidzot kristieši ir ienākuši šajā tolerantajā un modernajā pasaulē.

Vēlāk arī tika secināts un novērots, ka šodien jaunās paaudzes ticība ir morālistiska, terapeitiska un deitiska. Es izskaidrošu, neuztraucies par šiem svešvārdiem. Tātad viņi ir morālisti, jo tie vairs netic, ka attiecībā uz Dievu un pieejā pie Dieva ir vajadzīga šī radikālā žēlastība un piedošana. Tas nozīmē, ka viņi jūt, ka ikkatrs, kurš ir labs un godīgs pret citiem, dosies uz Debesīm. Tev jābūt labam un godīgam, un tu dosies uz Debesīm. Šī jaunā un modernā paaudze ir arī terapeitiska. Daudzi dzīvo ar uzskatu, ka pats svarīgākais dzīvē ir būt laimīgam un justies par sevi labi. Tu esi laimīgs? Tu jūties labi? Tas norāda uz to, ka būtībā cilvēks pats nosaka, kas ir labs un slikts viņiem, un attiecīgi ar šiem likumiem arī dzīvo.

Vēl šī jaunā paaudze (trešais svešvārds) ir deitiska. Deisma definīcija saka, ka tā ir tikai eksistenciāla ticība Dievam, kas balstās tikai uz pierādījumiem un dabu. Būtībā šeit tiek pieņemts, ka Dievam nav obligāti jābūt iesaistītam kāda cilvēka dzīvē. Dievam nav obligāti jābūt iesaistītam tavā ikdienas dzīvē, izņemto gadījumus, kad tev ir problēmas. Izņemto gadījumus, kad tev ir vajadzīga palīdzība.

Tātad, lai dzīvotu labu dzīvi nav nepieciešamas pastāvīgas garīgās attiecības, tev nav nepieciešamība pastāvīga garīgā iejaukšanās un atbalsts. Dievs mūs ir radījis, bet tagad Dievs paliek tiem, kas nespēj paši sev palīdzēt. Šīs trīs lietas.

Ko tad mēs redzam šodienas Rakstu vietā? Trīs lietas, es gribu uzsvērt.

Farizeju un saduķeju lāsts;
Mācekļu problēma;
Kristus risinājums – vienīgais risinājums.

Farizeji un saduķeji. Ir jau tā, ka tiklīdz mēs dzirdam farizejs un saduķejs, mums uzreiz prātā nāk noteikta definīcija, noteikts skaidrojums. Mums ir noteikts spriedums par viņiem. Mēs zinām, ka Jēzus ar šiem tipiņiem, šo cilvēku kategoriju ļoti bieži nesatika, viņi bija ļoti viens pret otru. Bet interesanti ir tas, kas ir bieži vien nepamanāmi, ka mēs paši esam šajā kategorijā. Kāds mācītājs teica: „Tiklīdz tu sāc tiesāt farizejus, tu pats esi farizejs.”

Tātad pirmie četri panti no šīs 16.nodaļas mums parāda sarunu ar farizejiem un saduķejiem. Viņi nāk pie Jēzus, un ko viņi dara? Viņi prasa: „Parādi mums zīmi no Debesīm.” Matejs, šīs vēstules autors, parāda, kas ir viņu patiesā motivācija, kāpēc viņi nāk un to prasa. Viņu motīvs ir vienmēr izaicināt un testēt Kristu. Šī nav pirmā reize, kad viņi no Kristus prasa zīmi. Viņi arī iepriekš, Mateja 12.nodaļā saka: „Rādi mums zīmi!” Toreiz viņi neprasa no Debesīm, bet rādi mums zīmi! Jēzus atbilde vienmēr ir: „Neviena cita zīme jums netiks rādīta, kā tikai Jonas zīme.”

Viņu mērķis nav meklēt un saprast, vai Kristus ir tas, kam jānāk, vai Kristus ir tas īstais!? Bet viņu mērķis ir darīt visu, lai tauta ierauga, lai tauta iet prom no Kristus, lai tauta neseko Kristum, lai tauta neklausās Viņa vārdos. Farizeji ir vidējas kārtas cilvēki, varētu teikt tādi vidējas klases biznesmeņi. Paši ir izveidojuši savus likumus, un viņiem šie likumi kļūst daudz nozīmīgāki par Dieva likumiem. Jēzus bieži vien norāj un norāda uz viņu liekulību lūgšanās un ikdienas dzīvi.

Savukārt saduķeji ir aristokrāti. Tie ir tie bagātie, no augstākās kārtas. Un atkal – saduķeji ir tādi, kuri vispār neatzīst neko pārdabisku. Viņi neatzīst augšāmcelšanos, viņi neatzīst to, ka tev Dievs ir vajadzīgs ikdienā. Neko tādu viņi neatzīst. Tajā pašā laikā viņi ieņem lielus amatus, un vadošajā konsīlijā jeb sinedrijā, viņi ieņēma lielāko vietu no 70 vietām.

Saduķejiem svarīgāk bija politiskie procesi nekā reliģiskie. Viņi gāja uz lieliem kompromisiem ar Romas impēriju, un tā iemesla dēļ, saduķeji nebija tik iecienīti kā farizeji. Šajos pirmos četros pantos mēs redzam šo sarunu, farizeji un saduķeji jautā: „Rādi mums zīmi” un Jēzus atbild: „Zīmes debesīs jūs saprotat, par laika apstākļiem jūs saprotat, bet to svarīgāko jūs neesat sapratuši. Laika zīmes jūs neesat sapratuši. Jūs neesat sapratuši, ka šis ir tas laiks, kad man bija jānāk, ka es esmu tas īstais, ka viss norāda uz to, ka man bija jānāk, un es esmu īstais, kuram bija jānāk.” Farizeji, likuma kalpi, likuma mācītāji, nav to ieraudzījuši, ka Jēzus ir īstais, kam jānāk.

Ceturtajā pantā Jēzus saka: „Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes.” Kā jūs domājat, kāpēc šeit Jēzus nesaka: „Farizeji meklē zīmes, un farizejiem nekas netiks dots.”? Kāpēc Jēzus šeit saka – ļauna un laulības pārkāpēju cilts? Kāpēc Viņš saka: „Šai samaitātajai paaudzei nekādās zīmes netiks dotas?” Iespējams, ka tas vien norāda, cik ļoti ātri šis raugs izplatās. Cik ļoti ātri šis raugs ietekmē apkārtējos. Ceturtajā pantā mēs redzam rezultātu, mēs redzam Jēzus reakciju: „Viņš tos pameta, un devās projām.” Tas ir farizeju pašu lāsts. Visapkārt viņiem ir brīnumi, bet viņi tiem netic.

Ja jūs paskatītos 15.nodaļas noslēgumu, jūs pamanītu, ka tur ir brīnums, ko Jēzus dara – Viņš pabaro 4000. Viņš dara brīnumu. Arī citur brīnumus farizeji redzēja, bet viņi nāk un tikai jautā, bet viņi netic. Viņi netic, un viņi nespēj saprast, ka Jēzus ir tas īstais. Ja arī Kristus būtu darījis kādu citu brīnumu, tad viņi arī neticētu. Lūk, farizeju lāsts. Viņi redz, bet viņi netic.

Dodamies tālāk. No piektā panta mēs redzam, ka mācekļi ar Jēzu pārceļas uz otru krastu. Kas tad ir mācekļu problēma? Paralēlā Rakstu vieta šai Rakstu vietai ir Marka evaņģēlija 8.nodaļā. Mēs redzam, ka viņi pārceļas uz otru krastu, un Marks saka: „Viņi ir paņēmuši vienu maizi." Matejs saka, ka viņi vispār maizi nav paņēmuši, tas nav svarīgi. Šajā brīdī Jēzus saka šo svarīgo brīdinājumu, pavēli: „Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga.” Mācekļi sāk spriedelēt un satraukties savā starpā: „Kāpēc Jēzus to saka? Viņš to saka tāpēc, ka mēs maizi neesam paņēmuši. Tagad mēs būsim badā, tagad mēs vairs nebūsim paēduši.”

Bet skaties, interesanta lieta. Marka 8:2-4 „Jēzus saka: man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis, un tiem nav ko ēst. Ja es to neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” Jēzus saka: „Man ļoti žēl šo cilvēku. Ja viņi ies, viņi novārgs, jo viņi ir nākuši no tālienes, viņiem nebūs ko ēst.”

Mācekļi stāv Jēzum blakus, un saka: „Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?! Kas tad viņus var pabarot!?” Tu redzi? Mācekļi stāv blakus Jēzum, šim brīnumu darītājam, kuram vienīgajam ir iespēja darīt brīnumus un viņi jautā šo jautājumu: „Bet kas tad viņus var pabarot!?” Šķiet, kas par jautājumu!

Jēzus stāv blakus, šis brīnumu darītājs, bet mācekļi to neredz. Šis nav pirmais Jēzus brīnums. Bet tu redzi, ka mācekļi netic. Tagad, kad viņi ir laivā, viņi atkal runā par šo maizi, viņi ir aizmirsuši to, ko Jēzus darīja ar tiem 4000-šiem. Viņi ir aizmirsuši to, ko Jēzus ir darījis ar tiem 5000-šiem, un tagad viņi tur ir 12, un saka: „Tas tāpēc, ka mēs maizi aizmirsām, viss, mums nebūs ko ēst. Mums nepietiks maizes.”

Kā tu domā, kāda ir Jēzus reakcija? Kā mēs varam saprast, kas ir Jēzus reakcija? Marka evaņģēlijā, šajā paralēlajā Rakstu vietā, ko es skatos šodien, no 17-21.panta, klausies uzmanīgi. „To nopratis Jēzus tiem sacīja: „Kādēļ jūs spriežat par to, ka jums nav maizes? Vai tad jūs vēl neaptverat un nesaprotat? Vai jums sirds vēl ir nocietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat, jums ir ausis, bet jūs nedzirdat. Vai jūs neatceraties, kad es tās piecas maizes 5000-šiem lauzu, cik grozu ar maizes gabaliem jūs pielasījāt?” Tie Viņam saka: „Divpadsmit.” „Un kad tās septiņas 4000-šiem lauzu, cik pilnu grozu ar maizes gabaliem jūs pielasījāt?” Tie Viņam atbildēja: „Septiņas.” Un Viņš tiem jautā: „Vai jūs vēl nesaprotat?””

Kā saprast, kas ir tā Jēzus reakcija uz viņu spriedelēšanu? Četros pantos astoņi jautājumi. Tas vien parāda to sajūtu, kā Jēzus jūtas. Iespējams, Viņš ir dusmīgos. Viņš, iespējams, nebūtu dusmīgs uz viņiem tāpēc, ka viņi varbūt nesaprot, un varētu jautāt. Bet Viņš ir dusmīgs, ka viņi ir samaitāti ar šo farizeju un saduķeju raugu. Viņi jau ir samaitāti. Jo viņi tāpat kā farizeji redz brīnumus, bet netic. Viņi ir bijuši blakus Kristum, un redzējuši kā Jēzus to ir darījis, un viņi netic. Viņi netic. Jēzus saka: „Vai jūs vēl nesaprotat?” Labs jautājums, vai ne? Jautājums mums – vai tu to saproti?

Mateja evaņģēlija sākumā mēs redzam, kas ir tā pareizā reakcija uz Jēzu Kristu. Kas ir tā pareizā reakcija uz Ķēniņu, kurš nāk. Kas ir tā reakcija? Nožēla un atgriešanās. Jānis Kristītājs sāk savu kalpošanu un saka: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt ir nākusi.” Atgriezieties no grēkiem – nožēla un atgriešanās. Jānis to sāk, Jēzus to turpina.

Farizeji un saduķeji redz daudz brīnumu, viņi daudz dzirdēja, bet nekas no tā, ko Kristus sludināja nenotiek. Nav nožēlas, nav atgriešanās. Daudzi redzēja, bet neticēja. Jūs ziniet ko? Viņu sirds bija cieta. Viņu sirds bija nocietināta. Jūs, iespējams, pamanījāt, kas ir šis rokraksts. Sirds nocietināšanas rokraksts. Faraons Vecajā Derībā, jūs redzat – sirds nocietināšanas rokraksts. Cik brīnumus Dievs darīja, cik pārbaudījumus sūtīja! Smagus pārbaudījumus, un tu redzi – Faraona sirds ir nocietināta. Viņš redz, bet neatzīst.

Tāpat arī Marka 3.nodaļā, kad Jēzus redz šo cilvēku, kuram ir paralizēta roka. Viņš redz farizeju nocietināto sirdi. Cietsirdība, cieta sirds. Cieta sirds saka: „Dod man vairāk brīnumus, bet es tik un tā neticēšu. Rādi man vairāk brīnumus, bet es tik un tā neticēšu.”

Tādēļ Jēzus saka šo brīdinājumu. Ko Viņš brīdina? Viņš brīdina savus mācekļus, savus tuvākos, savus sekotājus. Viņš saka: „Sargieties no farizeju rauga.” Kad Viņš redz, ka viņi vēl diskutē, viņi nesaprot, Viņš, iespējams, kļūst dusmīgs. Lūk, mācekļu problēma – viņi neredz un nesaprot. Arī mācekļu sirds ir nocietināta. Vēl vairāk brīnumu viņiem nepalīdzēs.

Jeremijas grāmatā 5.nodaļā ir šādi panti. „Un kad tie prasīs: „Kādēļ Kungs, mūsu Dievs, mums visu to darīja?” Saki tiem: „Kā jūs atmetāt Mani un savā zemē kalpojāt svešiem dieviem, tā jūs kalposiet svešiniekiem zemē, kas nebūs jūsu.” Stāstiet to Jēkaba namam un vēstījiet Jūdā: „Klausies, nu, muļķe un bezsiržu tauta! Jums ir acis, bet jūs neredzat, jums ir ausis, bet jūs nedzirdat.””

Ecehiēla 12:1-2 „Un pār mani atkal nāca tā Kunga Vārds: „Cilvēka bērns, tu dzīvo stūrgalvīgas cilts vidū; tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz; tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird, jo tie ir pretestības pilna cilts.”” Lūk, Dieva sods dumpīgai ciltij. Dumpīgajam cilvēkam. Tev ir acis, bet tu neredzēsi, tev ir ausis, bet tu nedzirdēsi.

Trešais – Kristus ir vienīgais risinājums. Gan Mateja, gan Marka evaņģēlijā pēc šī notikuma, kad notiek šī saruna ar farizejiem, pēc brauciena pa Galilejas jūru un pēc sarunas ar mācekļiem, seko šī saruna ar mācekļiem, kad Jēzus jautā: „Ko cilvēki par mani saka? Kas es esmu?” Citi saka Elija, kāds no praviešiem. Tad Jēzus saka: „Bet ko tu saki par mani?” Pēteris saka: „Tu esi Kristus! Tu esi dzīvā Dieva Dēls!””

Pēkšņi mēs redzam, ka mācekļu acis tiek atvērtas. Viņi saprot, viņi redz. Mateja evaņģēlijā mēs lasījām, ka pēc šiem jautājumiem, ko Jēzus uzdod, kur Matejs saka: „Tad tie saprata”, viņi saprata, ka Viņš nebija teicis, lai sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības. Kā tu vari būt drošs, ka viņi saprata? Tāpēc, ka pēc tam seko Pētera reakcija: ‘Tu esi Kristus, es pēkšņi ieraudzīju, ka Tu esi Kristus, es to sapratu – Tu esi īstais. Tu esi tas vienīgais.’

Marka evaņģēlijā pirms šīs sarunas ar mācekļiem notiek kāds brīnums. Jēzus atver aklajam acis. Pēc tam Pēteris saka: „Tu esi Kristus!” Jautājums – vai šī brīnuma dēļ? Tātad, vēl viena brīnuma dēļ Pēterim acis tiek atvērtas? Vai tomēr tāpēc, ka Kristus ir darījis šo dziedināšanas brīnumu pie Pētera? Kristus spēj atvērt acis. Acu atvēršana norāda uz žēlastību un atklāsmi. Tā ir žēlastība.

Jesaja sacītu, ka acu atvēršana nozīmē, ka Dieva ilgi gaidītā glābšana ir notikusi. Jesajas 35 „Sakiet izbiedētajām sirdīm: „Esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebt Viņš nāk, atmaksas Dievs, Viņš nāk jūs glābt! Tad aklajam acis atvērsies, un atdarīsies kurlā ausis, tizlais tad lēks kā briedis, un gavilēs mēmajam mēle, tad tuksnesī ūdeņi uzbangos un kailatnē straumes.””

Kristus ir tas, kurš atver acis. Kristus ir vienīgais risinājums. Vēsts par Kristu ir vienīgā Vēsts, kas tev atver acis. Sargieties no farizeju un saduķeju rauga. Sargieties no viņu mācības. Mēs redzam, ka farizeji un saduķeji bija tādi, kuri gāja uz daudz kompromisiem. Sacīja vienu, bet darīja pavisam ko citu.

Lūkas evaņģēlijā 12.nodaļā ir teikts: „Sargieties no liekulības.” Sargieties! Sargieties no šī rauga, sargieties no viņu mācības. Kādas mācības piekritējs esi tu? Tu esi morālists? Vai deisma piekritējs? Kas Jēzus Kristus ir tev?

Judžīns Pītersons (Eugene Peterson) ir sacījis šādus vārdus: „Ja mēs vēlamies saprast Dievu, tad mums tas ir jādara pēc Viņa nosacījumiem. Ja mēs vēlamies Viņu redzēt tādu, kāds Viņš patiesībā ir, tad mums ir jāskatās uz autoritāru vietu – uz Rakstiem un Jēzu Kristu.”

Džeisī Raiel saka tā: „Necentīsimies izpatikt mūsdienu farizejiem, pieliekot jaunas lietas klāt Evaņģēlijam. Neko neizņemsim no Evaņģēlija, pat ja tas arī nepatīk mūsdienu saduķejiem. Neko nepieliksim, neko neatņemsim.”

Martins Loids Džouns (Martyn lloyd-Jones) saka sekojošo: „Viltus mācības var iegūt visdažādākās formas, bet mēs tās varam iedalīt divās lielās kategorijās. Dažreiz tā izpaužas acīmredzamā patiesības un kristīgo principu noliegšanā, taču viltus mācība reti kad ieņem šādu formu. Ir vēl kāda cita. Tā nav tik ļoti par ticības noliegšanu, bet gan vairāk mācībā, kas saka, ka ir nepieciešams kaut kas vēl. Ir nepieciešams vēl kaut kas klāt tam, kam mēs jau ticam.” Tev ar Kristu nepietiek, ir vajadzīgs kaut kas vēl. Ir vajadzīgs kaut kas vēl.

Kad es domāju par šo Kristus brīdinājumu un es domāju – ko Jēzus mums šodien saka? Kas tas ir, ko Viņš saka? Man liekas, ka šodien tas nav mazāk aktuāli, kā tas bija toreiz. Pāvils Timotejam, savam mīļajam dēlam Timotejam, saka šādus vārdus (2.Timotejam 1.nodaļa): „Tad nu nekaunies no liecības par mūsu Kungu, nedz par mani, Viņa gūstekni. Bet Dieva spēkā, līdz ar mani, panes ciešanas Evaņģēlija dēļ. Jo Dievs mūs ir izglābis un aicinājis ar svēto aicinājumu – ne pēc mūsu darbiem, bet pēc sava nodoma un svētības, kas mums dota Kristū Jēzū vēl pirms Mūžības laikiem. Bet tagad darīta redzama, kad atklājies mūsu glābējs Kristus Jēzus, kas ir apstādinājis nāvi un caur Evaņģēliju gaismā vedis dzīvību un neiznīcību.”

Tad kad es to lasu, es redzu, ka Pāvils Timotejam pasludina Evaņģēliju. Jautājums varētu būt: „Pāvil, Timotejs to jau zina! Kāpēc tu viņam saki to, ko viņš jau zina?” (2.Timotejam) Timotejs ir jauns mācītājs, draudžu dibinātājs, un tu viņam saki kaut ko, ko viņš jau zina!? Tu viņam stāsi Evaņģēliju! Bet iemesls, kāpēc Pāvils to saka – es gribu, lai tu pie tā paliec; es gribu, lai tu pie tā turies; es gribu, lai tu paliec šajā Vēstī, nepieliec neko un neatņem neko, paliec šajā Evaņģēlijā! Esi uzmanīgs, paliec tajā.

Tad, kad es domāju par šiem Kristus brīdinājumu vārdiem, es domāju, ka reizēm mēs mēģinām, cenšamies kaut ko nosargāt, vai ne? Mums ir sajūta, ka mums kaut kas jāsargā, mums kaut kas jānosargā. Sargāsim mūsu ticību! Stipri stāvēsim! Esmu dzirdējis, kā citi nostājas pret citām maldu mācībām, un šis ir laiks, kurā, es domāju, dzīvojam ļoti lielos maldos. Maldu mācības ir visur.

Ir konferences, kur kāds saka: „Tie tur maldu mācībā, tie un tie tur nepareizi dara!” Ziniet kas notiek? Visi smejas – ha, ha, ha! Es domāju, cik viegli pateikti vārdi, vai ne? Tu pasaki, tie ir maldi, un tu vienkārši smejies. Vai par to ir jāsmejas, vai par to ir jāraud? Kad tu redzi, ka kāds ir maldos, tu nesmiesies, tu raudāsi. Tu lūgsi Dievu, tu lūgsi pēc žēlastības. Cik viegli tie vārdi nāk pār mūsu mutēm – tas vai tas, vai tas.

Bet šodien ir tik daudz maldi. Šodien kādi saka: „Ja tu sāki ticēt, nemaz vairs savu ticību nepārbaudi! Neizjautā savu ticību! Nejautā, vai tu esi pareizā ticībā vai nē! Vai tu esi attiecībās ar Kristu pareizi vai nē!? Nemaz nejautā to savā dzīvē!” Daudzi to tā saka. Bet Bībele mūs aicina – pārbaudi savu sirdi; izjautā, vai tu esi uz pareiza ceļa; jautā vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz! Meklē Rakstos. Lūdz, nāc Viņa priekšā. Sauc, kliedz, kā šis aklais. Tu dzirdi, ka Jēzus iet garām, kliedz uz Viņu, lai Viņš atver tavas acis.

Man liekas, reizēm mēs gribam kaut ko ļoti nosargāt. Mēs varētu jautāt: „Ko tu gribi nosargāt?” – „Es gribu nosargāt savu ticību!” – „Pastāsti man par savu ticību!” – „Aa, nu..” Un tad sākas. „Jā, man liekas, ka tas ir tā, un tas ir tā, un tas ir tā.” Man liekas, reizēm mēs gribam nosargāt Kristu, kuru patiesībā mēs nemaz nepazīstam. Jēzus Kristus sāpe ir tas, ka mācekļi neierauga Kristu. Viņi vēl nesaprot no šiem brīnumiem, ko Kristus ir darījis.

Dzirdēju kādu piemēru iz dzīves. Kāds jauniešu mācītājs, kurš ir precējies, aizgāja uz kādu parku sēdēt, pie strūklakas. Viņš sēdēja tur pie strūklakas, un pamanīja, ka tur sēž kāds cilvēks gados, aptuveni 50gadīgs vīrietis. Viņš sēdēja un sāka lasīt savu Bībeli, un tad tas vīrietis pienāk, apsēžas tuvāk un jautā: „Ko tad tu tur lasi?” Tad šis jaunais mācītājs domā – hmm, šī ir iespēja! Viņš saka: „Es lasu Bībeli. Vai tu esi dzirdējis par Bībeli? Vai ir ok, ja es tev pastāstu par Kristu?” Šis 50gadīgais vīrietis, kurš izrādās ir jurists, saka: „Jā, es labprāt gribētu dzirdēt, man ir laiks.” Tad šis jauniešu mācītājs sāk stāstīt par Kristu, kad šis vīrietis pēkšņi saka: „Stop!” Viņās jautā: „Tu esi precējies?” – „Jā, es esmu precējies.” – „Pastāsti man par savu sievu.” – „Kā?” – „Pastāsti! Pastāsti, kā viņa izskatās? Kas ir viņai mīļākās lietas ko viņa dara? Cik bieži jūs darāt lietas kopā vai cik bieži jūs pavadāt laiku kopā? Kas ir viņai mīļākās lietas kas viņai patīk?” Šis mācītājs jūtas neērti un domā – pagaidi, es gribēju tev pastāstīt par Kristu, tu man te jautā par manu sievu! Vispār! Es par savu sievu nemaz nestāstīšu tev! Bet tad viņš domā – Kristus Evaņģēlija dēļ es viņam pastāstīšu. Viņš sāk stāstīt par savu sievu, kā viņa izskatās, kas viņai patīk, kas ir viņas hobiji. Viņš to sāk stāstīt, un stāstīt, un sāk just, ka viņā sāk parādīties asaras. Tad šis vīrs teica: „Tagad tu vari man pastāstīt par Kristu.”

Taču šis jauniešu mācītājs izplūda asarās, un šis vīrs teica, ka patiesībā viņš jau ir kristietis ilgus gadus, un tas veids, kā viņš Kristu pastāsta, ir nevis uzreiz ejot klāt, bet sarunās ar cilvēkiem. Runājot viņš (jauniešu mācītājs) saprata, ka patiesībā viņš mēģina pastāstīt Kristu, ko viņš īsti nepazīst. Viņš mēģina pastāstīt Kristu, ko viņš pats īsti pat nepazīst.

Kāpēc Jēzus tik ļoti vēlas pasargāt mācekļus no šī farizeju rauga? Jo šis raugs, šī mācība kaut ko nozog. Tā nozog prieku, tā nozog patieso mieru, ko spēj dot tikai Kristus; ko spēj dot tikai Kristus.

Tad, kad tu ieraugi Kristu patiesībā, tad, kad tu ieraugi un atzīsti, ka Viņš ir Kristus, tad tas, ko tu dziedāsi savā dzīvē, un tas, ko tu teiksi savā dzīvē būs šie vārdi no šīs dziesmas ‘Amazing Grace’(Brīnišķīgā žēlastība) – cik salds ir šis Vārds, tas ir izglābis grēcinieku kā es; kādreiz es biju pazudis, bet tagad esmu atrasts; es biju akls, bet tagad es redzu. Laimīgi garā nabagie, laimīgi garā nabagie.

Jēzus saka: „Uzmanieties, ka jūsu sirds nav cieta, nav nocietināta.” Redzot to, ko Viņš dzīvē visu ir darījis, ko Viņš tavā dzīvē vai citu cilvēku dzīvēs ir darījis – nenocietini savu sirdi! Es gribu tevi aicināt, tā kā pagājušo svētdienu mēs arī aicinājām – ja tu jūti, vai tu gribi, lai mēs par tevi aizlūdzam, tad šeit ir Ģirts, šeit būšu es, Markus arī ir šeit – mēs labprāt kalposim, uzklausot jūs un aizlūdzot par jums.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies Tev par Tavu Vārdu, ko mēs šodien dzirdējām. Paldies, Tev, Jēzu Kristu, kā Tu māci mūs šodien, un kā Tu mūs šodien brīdini. Tu redzi manu sirdi, Tu redzi manu dzīvi, Tu redzi manu attieksmi, Tu mani visu pazīsti – paldies Tev par to! Man nav jāizliekas, man pat nav jāsaka daudz vārdi – Tu visu mani pazīsti. Tu redzi kam mēs ejam cauri šobrīd. Mēs saprotam, ka tikai Tu esi tas, kurš spēj mūs dziedināt. Mēs lūdzam, nāc un dziedini mūsu sirdis, lai tās nav cietas. Ka mēs nebūtu tie, kas saka: „Nē, man ikdienā Tevi nevajag!” Ka mēs būtu tie, kas saka: „Man ikdienā Tevi vajag! Es gribu ik dienas Tevi dzirdēt; es gribu piedzīvot šo prieku! Es gribu priecāties Tevī, nevis lietās! Es gribu būt šajā mierā, ko spēj dot tikai Tu! Es negribu būt liekulis, kurš izrādās, kurš liekuļo, bet patiesībā mana dzīve varbūt ir galīgi garām. Varbūt es ar kādām lietām netieku cauri.” Kristu mums esi vajadzīgs Tu, palīdzi mums! Sargā mūs no liekulības. Palīdzi mums patiesībā nākt Tavā priekšā. Kliegt uz Tevi un saukt: „Glāb mūs no šīs cietsirdības!” Mums esi vajadzīgs Tu, Kristu. Paldies par Tavu Vārdu šodien, paldies par draudzi. Jēzu, Tavā vārdā, āmen.