#7 Ņemiet Manu jūgu

Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla." — Mt 11:25-30

Svētrunas noraksts
 

Es aicinu, piecelsimies kājās, un es vēlos nolasīt no Dieva Vārda Mateja ev. 11:25-30 pantam.

„Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”” Mt 11:25-30

Mīļais, Debesu Tēvs. Paldies, Kungs, ka mēs drīkstam pazīt Tevi. Paldies, ka mēs drīkstam pazīt Tevi tāpēc, ka Tu esi sevi darījis zināmu mums caur savu Dēlu. Kungs, dod, ka mēs šodien varētu šo privilēģiju vēl vairāk novērtēt. Es Tev lūdzu, Kungs, svētī šo Vārdu pie mums katra. To es lūdzu Tev, tava Dēla, Jēzus vārdā. Āmen.

Varbūt šajā visā šodienas kontekstā ar šo kārtējo traģēdīju, kur kādi cilvēki šķietami Dieva vārdā iet un dara briesmīgas lietas, es vēlos sākt ar visvienkāršāko un visplašāko patiesību, kas ir zināma mums pasaulē, par to vienīgo un patieso Dievu. Šī patiesība ir tā, ka Dievs ir labs. Dievs ir labs. Tādēļ, ka Viņš ir labs, Viņš visu radīja labu. 1.Mozus 1.nodaļā mēs lasām: „Un Dievs redzēja visu, ko bija radījis, un redzi – tas bija ļoti labs.” Dievs ir labs, Dievs ir ļoti labs.

Visa Bībele runā par to un slavē Viņu. 119.Psalmā ir teikts: „Tu esi labs, un Tu dari labu. Māci man Tavus likumus.” Vai 136.Psalmā „Pateicieties Kungam, jo Viņš ir labs. Uz mūžiem Viņa žēlastība.” Arī Jaunajā Derībā autori uzsver atkal un atkal. Piemēram, Jēkaba 1:17 „Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no Gaismas Tēva, to, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna.” Lūk, Dievs ir labs un šī labestība nemainās, Viņš nemainās. 1.Timoteja 4:4 „It viss, ko Dievs ir radījis, tas ir labs.”

Dievs ir labs, un Viņš radījis cilvēku, ar kuru Viņš varētu dalīties šajā labestībā. Cilvēku, kurš varētu kļūt par šīs labestības dalībnieku. Dievs deva šim cilvēkam visu, Viņš deva viņam skaistu un spējīgu ķermeni. Viņš deva spēju just, Viņš deva šīs maņas – garšu, ožu, redzi, dzirdi, tausti, lai viņš varētu just to labestību, ko Dievs ir licis šajā pasaulē. Pat tiem cilvēkiem, kuri varbūt ir piedzimuši ar ķermeni, kas varbūt nav dots pilnvērtīgs, arī tādiem cilvēkiem ir tik daudz ko slavēt.

Mums ir dota daba apkārt, kurā ir dzīvība, kurā ir krāsas, smaržas, gaisma. Mums ir zeme zem kājām, kur mēs varam droši nostāties. Plašums virs galvas, kas liecina par Dieva majestātiskumu, par Viņa spēku un Viņa mūžību. Bet tas vēl nav viss. Dievs cilvēkam deva blakus palīgu – cilvēku. Un deva spēju komunicēt ar viņu, izzināt un iepazīt un tādā veidā vēl labāk saprast šo Dieva raksturu, vērtības un īpašības. Viņš deva cilvēku blakus, ar kuru viņš varētu dalīties priekos, un uz kura pleca varētu atbalstīties bēdās.

Bet vislielākais, ko Dievs ir devis –Viņš cilvēkam ir devis savu tēlu, savu līdzību. Padomājiet, Dievs ir ielicis daļu no sevis cilvēkā – katrā no mums, kas esam šeit. Tik labs ir Dievs. Kādreiz cilvēki saka: „Dievs ir bijis labs manā dzīvē, tajā un tajā posmā, jo Viņš ir darījis to un to.” Bet patiesība ir – Dievs vienmēr ir labs. Dievs ir labs, bet par spīti Dieva labestībai cilvēks izvēlējās nodot Viņu. Cilvēks izvēlējās iespļaut Viņam sejā un bezkaunīgā nepateicībā pagriezties prom, un doties savu ceļu.

Cilvēks Ēdenes dārzā nodeva Dievu, un šie cilvēki bija Ādams un Ieva, bet tur varēja būt arī Jānis un Ilze, tur varēja būt Andris un Sandra, tur varēja būt tu un es. Mēs katrs agrāk vai vēlāk to būtu izdarījuši. Lūk, tāds ir cilvēks. Cilēks to izdarīja, viņš labajam Tēvam pagrieza muguru, un vienkārši aizgāja. Dievs būtu taisns Dievs arī tad, ja Viņš būtu izvēlējies tāpat pagriezt muguru cilvēkam un uz mūžiem būt nepieejams cilvēkam. Pat ja Viņš to izdarītu, Viņš būtu labs un taisns Dievs. Pēc tik neticama un tik bezkaunīga pazemojuma.

Bet nē, Viņš izvēlas doties pakaļ cilvēkam. Viņš izvēlas iet un aicināt cilvēku atpakaļ pie sevi. Tā, nu, Dievs sūta pravieti pēc pravieša ar šo aicinājumu – nākt un atgriezties. Jesaja 45.nodaļā raksta par šo Dieva aicinājumu. „Griezties pie Manis, tad jūs būsiet glābti – visi zemes gali. Jo vienīgi Es esmu Dievs un nav cita neviena.”

Vai Jesajas 55.nodaļā „Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet. Nāciet, pērciet maizi bez maksas par velti, arī vīnu un pienu. Kādēļ jūs maksājiet naudu par to, kas nav maize? Kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam?” Un tā Dievs aicina un aicina atpakaļ cilvēku, bet cilvēki negrib atgriezties, un negribēja atgriezties. Vienu pēc otra šos praviešus šie cilvēki nokāva. Kad visi pravieši bija nokauti, tad labais Tēvs sūtīja pēdējo – savu Dēlu. Tas turpināja to pašu aicinājumu.

Jāņa 6 Jēzus tiem sacīja: „Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tam nesalks un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam.” Vai Jāņa 8 „Es esmu pasaules Gaisma – kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības Gaisma.” Tāpat šis labais Tēvs turpina aicināt arī šodien cilvēkus atpakaļ pie sevis. Cilvēkus, kuri staigā un joprojām izmanto šo Dieva doto labvēlību.

Dievs aicina caur svētrunām, caur grāmatām, caur dziesmām, caur svētas dzīves piemēriem. Viņš aicina arī caur slimībām, caur tuvinieku nāvēm. Viņš aicina visdažādākos veidos, bet Viņš aicina. Arī šodienas teksts ir aicinājums. Šāds pats aicinājums, ko Dievs sūta tiem, kuri lasa to, kuri saņem to, mums šodien. Bet šodienas teksts ir vēl kas vairāk, jo tas atklāj, kuri ir spējīgi atsaukties šim aicinājumam. Viņš ne tikai aicina, bet Viņš atklāj, kuri ir tie, kuri spēj atsaukties. Šeit ir dotas vairākas sastāvdaļas, bet es vēlos minēt trīs. Trīs sastāvdaļas, kas ir tiem cilvēkiem, kuri spēj atsaukties Dieva aicinājumam.

Pirmās divas sastāvdaļas ir nosacījumi, un trešā sastāvdaļa ir rezultāts jeb ieguvums jeb sekas. Pirmais ir pazmība. 25.un 26.pantā Jēzus saka: „Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība!” Redziet, interesanti ir pirmkārt tas, ka šeit Jēzus slavē Dievu. Par ko Viņš slavē? Par to, ka Dievs, šis Tēvs, izpauž savu labvēlību. Viņš turpina to darīt. Šis ir atkal viens no veidiem, kā Dievs izpauž savu labvēlību.

Bet kā Viņš to dara? Kā Viņš izpauž šo labvēlību? Caur to, ka patiesību Viņš ir apslēpis gudrajiem, un, ka Viņš to ir atklājis bērniņiem. Te nav runa, protams, par to cēlo un patieso gudrību, bet šeit ir runa par šo paštaisno gudrību, ar kuru cilvēks pagriezis muguru, domā, ka tagad var doties pasaulē un dzīvot pats savu dzīvi bez Dieva.

Tātad tas, ko Jēzus šeit lieto ir sarkasms, Viņš saka: „Tiem gudrajiem Tu esi apslēpis, Tēvs.” Tie ir tie, kuri ir aizgājuši no Tēva, tāpēc, ka šī čūska Ēdenē apmānījusi viņus un piedāvājusi tādu gurdību, kas pašiem ļautu atšķirt labu no ļauna, un priekš kam tad vajadzīgs vēl ir Tēvs!? Priekš kam vajadzīgs Dievs? Ja man tagad pašam ir šī gudrība, es pats tagad varu iet un vērtēt visu pēc saviem kritērijiem, jo man ir dota šī spēja pašam atšķirt labu no ļauna. Tā, nu, šie cilvēki, šie ‘gudrie’ aiziet no Dieva, atstājot Tēvu aiz muguras, un dodas dzīvē paši savā gudrībā.

Kopš tās dienas cilvēks ir maldījies tik daudzās reliģijās, tik daudzās filozofijās, meklējot atbildes. Šiem ‘gudrajiem’, viņiem vairs neinteresē Tēvs, bet Tēvs interesē tikai bērniņiem. Jēzus Mateja 19 saka: „Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu Valstība.” Man kāds luterānu draugs centās pārliecināt, ka šis pants ir domāts par bērnu kristībām, ka vajag kristīt bērnus, jo bērniem pieder Debesu Valstība.

Bet, nē, Jēzus šeit runā par šo bērnu attieksmi, par šo bērnu raksturu. „Tādiem pieder Debesu Valstība.” Kādiem? Tādiem, kas atzīst savu atkarību no Tēva. Tādiem, kuriem nav pašiem sevī resursu, kuriem nav pašiem sevī šīs gudrības. Vārdu sakot, tie, kuri spēj atzīt, ka es pats neesmu pietiekami gudrs, lai saprastu Patiesību. Lūk, pazemība.

Šodienas tekstā Jēzus arī pats par sevi min šo pazemību. Viņš saka 29.pantā „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs.” Mācieties no manis! Tikai pazemīgie dzird šo Dieva aicinājumu. Ir nepieciešama pazemība, lai tu to spētu dzirdēt. Atcerieties Kalna svētrunā „Laimīgi garā nabagie, jo tādiem pieder Debesu Valstība.” Šī garā nabadzība iezīmējas šīs pašgudrības trūkumā.

Kāds mācītājs stāstīja par to, ka viņam jautājumu un atbilžu Dievkalpojumā kāda maza meitenīte iznāca priekšā un uzdeva jautājumu: „Mācītāj, vai bēbīši un garīgi neattīstīti bērniņi, kuri nomirst, nonāk Debesīs?” Šis mācītājs atbild viņai: „Jā, jo viņiem nav iespējas izdarīt šo izvēli – atsaukties šim aicinājumam.” Tad Dievkalpojums beidzās, un šis mācītājs vestibilā stāv un sarunājas ar kādiem cilvēkiem, un pienāk šī meitenīte ar savu mammu pie rokas, ar smaidu sejā, priecīga un ar spīdošām actiņām. Tad mamma paskaidro, ka meitenītei pirms kāda laika piedzimis mazais brālītis, un brālītis ir garīgi nepilnīgi attīstīts. Meitenīte ļoti uztraucoties par to, ka viņas mazais brālītis nenonākšot Debesīs, jo viņš nesaprot Jēzus Evaņģēliju. Viņa vedot viņu uz svētdienas skolu, lasot viņam Bībeli priekšā, bet, ja viņš nesaprot to, vai viņš nonāks Debesīs?

Tad mācītajs viņai teica: „Tu vari būt droša, mīļā, jo tavs brālītis ir vislābākais piemērs, kādus cilvēkus Dievs glābj – tos, kuriem pašiem nav resursu sevī. Tos, kuri saprot un atzīst to, ka viņi nespēj būt pietiekami gudri, lai paši to izdarītu, lai paši saprastu.”

Jēzus slavēja Tēvu, ka šadiem bērniņiem, garīgajiem bērniņiem, Viņš ir atklājis sevi. Tas mūs aizved pie šīs otrās sastāvdaļas. Pirmā ir pazemība, otrā ir atklāsme. Tiem, kuriem ir šī pazemība, tiem Dievs dod savu atklāsmi, tiem Dievs atklāj sevi, tiem Dievs dod saprast Patiesību. 27.pantā „Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt.”

Pirmkārt šie ir ļoti spēcīgi vārdi, jo pirmo reizi Jaunajā Derībā Jēzus atklāj, ka Viņš ir Dieva vienpiedzimušais Dēls. Viņš saka: „Mans Tēvs.” Iepriekš Kalna svētrunā Viņš teica: „Mūsu Tēvs.” Jēzus šeit skaidri atklāj, kādas Viņam ir attiecības ar šo labo Dievu, ar šo labo Radītāju. Piecas reizes šodienas tekstā Viņš piemin vārdu ‘Tēvs’. Viņš  ne tikai saka: „Mans Tēvs”, bet Viņš iet nākamajā līmenī un Viņš saka: „Šis Tēvs man ir devis visu.” Viņš turpina: „Neviens nepazīst Tēvu kā vien es.” Ļoti spēcīgi vārdi, īpaši tajā kontekstā, kurā Viņš atradās.

Tie ir divi apsolūti izteikumi. Jēzum ir dots viss, un neviens cits Viņu nepazīst. Viss un neviens – abas galējības. Jēzus ir dēls Tēvam un visa patiesība par šo pasauli ir pieejama Dievam. Kopā ar Svēto Garu šī Dieva trīsvienība satur visu Patiesību par šo pasauli. Viņi tur to savā starpā, sava lokā. Līdzīgi kā 1.Mozus 1:26 Dievs daudzskaitlī saka: „Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla.” Taisīsim. Tas ir unikāls ieskats šajā Dieva personu lēmumu pieņemšanā.

Tāpat šī pilnā Patiesība ir Dieva trīsvienības personās apslēpta, tā ir tur – starp Viņiem. Neviens nekad to neuzzinātu, ja Dievs neizvēlētos šo Patiesību izlaist ārā no šī sava loka. Bet Viņš ir labs Tēvs un Viņš izvēlējās to darīt, un Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš, varētu teikt, pagriezās no šī loka un iznāca ārā, un padarīja to zināmu cilvēkiem. „Neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt.” Dēls izvēlas atklāt Tēvu cilvēkiem. Tiem cilvēkiem, kuri ir pazemīgi, kuri atzīst, ka viņu gudrība nespēj aizvest līdz gala mērķim. Dēls iet un atklāj to cilvēkam. Šis Dēls, šis Dievs, ietērpās cilvēka tēlā, lai varētu glābt cilvēku, kurš bija veidots Dieva tēlā.

Tas, ko Dievs šeit dara, ko Jēzus šeit dara ar šo atklāsmi cilvēkam, Viņš atklāj Tēvu, Viņš atklāj, ka tas ir tavs Tēvs. Cilvēki, kuri netic Dievam, tiem Viņš saka: „Bet tas ir tavs Tēvs. Tas ir tas Tēvs, kurš tevi ir radījis, kura dēļ tu esi šodien šeit.” Viņš atver cilvēkam acis, lai pateiktu, ka tas ir tas Tēvs, no kura tu esi aizgājis. Tikai tādēļ cilvēks spēj sadzirdēt un atsaukties aicinājumam. Atgriešanās nāk caur šo pazemību, kura atzīst – es esmu bedre, nevis skaists uzbērts kalns. Es esmu bedre un man ir vieta, kur var nākt šī Dieva atklāsme.

Cilvēki reizēm saka: „Nu, tad es esmu beidzot sapratis Dievu. Es esmu atgriezies pie Dieva, jo es esmu sapratis to.” Neviens cilvēks nespēj saprast, Dievs to atklāj. Jēzus saka, ka Tēvu pazīst tikai tas, kam Dēls vēlas to atklāt, kam Viņš to atklāj. Kāds varbūt šeit teiks: „Bet šis izklausās pēc izredzētības. Dēls vēlas to atklāt. Tas ir domāts tikai dažiem izredzētajiem?” Atbilde ir nākamajā teikumā, 28.pantā „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” Nāciet visi – lūk, aicinājums ir visiem. Nāciet visi! Tas ir tas skaistais paradokss, „Dēls atklāj tiem, kuriem Viņš vēlas” – tā ir tā Dieva puse, un „Nāciet visi” – tā ir tā cilvēka puse, kuru mēs redzam.

Viņš gan aicina „Nāciet visi”, un tomēr Viņš ierobežo pēc tam, kuri ir domāti ‘šie visi’. „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” Tātad, tie kuri ir nopūlējušies un zem smagas nastas. Ko tas nozīmē? Kas ir šie cilvēki? Protams, primāri Jēzus runāja šeit par Izraelu, kas bija nokrauts ar Rakstu mācītāju un farizeju nastām, gan dažādiem nodokļiem, gan dažādiem neizpildāmiem likumiem, gan dažādām grēku izpirkšanas nastām un veidiem. Bet vienlaikus, protams, šī mācība iet pāri laikiem un robežām, un šī mācība ir domāta arī mums, šodien.

Kas ir šie nopūlējušies? Ko nozīmē šī nopūlēšanās? Es ticu, tas nozīmē, ka tie ir tie cilvēki, kuri ir bijuši skrējienā, kuri ir bijuši meklējumos, lai atrastu atbildi. Kas nemeklē, tas neatrod. Meklēšana ir nopūlēšanās. Varbūt kādam tas ceļš ir vedis caur citām reliģijām, varbūt caur filozofijām, bet citas reliģijas un filozofijas un gudrības ir pieturas, un Kristus ir galapunkts. Visu reliģiju piepildījums ir Kristus, kristietība. Patiesībā kristietība nemaz nav reliģija, jo reliģija māca, ka tev ir jānopelna, tev ir jādara kaut kas, lai tu Dievam būtu pietiekami labs.

Bet kristietība māca pretējo, ka tu to nespēj izdarīt, un to ir izdarījis kāds cits tavā vietā, kurš spēj to izdarīt, un tādēļ tici Viņam – atzīsti savu nespēju saprast to pašam. Lūk, bez šīs pūlēšanās, bez šīs meklēšanas, tu nespēj izprast. Ir vajadzīga šī pūlēšanās, ir vajadzīga interese. Te nav runa par vienaldzību. Vienaldzīgi cilvēki nemeklēs un nepūlēsies. Tā kā Lūkas raksta: „Vīrs, kas raka dziļi un pamatu lika uz klints.” Rakt dziļi nav viegli un ātri, tā ir nopūlēšanās. Rakt dziļi klintī – tas ir vēl grūtāk!

Kas ir šī smagā nasta, par ko Jēzus runā? Nopūlēšanās un smagā nasta? Es ticu, ka smagā nasta ir grēka apziņa, kas tevi vispār ved pie šīs pazemības. Cilvēks, kurš neapzinās, ka viņš ir grēkojis Dieva priekšā, ka viņš ir pagriezis muguru, ka viņš to dara diendienā – viņš nekļūst pazemīgs. Šī smagā nasta ir grēka apziņa, un tiem, kuriem nav šī smagā nasta, šī smagā mugursoma uz muguras, tiem arī nebūs vajadzīgs atvieglojums, ko Jēzus piedāvā. Priekš kam? „Es jau jūtos labi, man viss ir kārtībā!” Tādēļ šī smagā nasta patiesībā nav nekas slikts, šī iekšēji smagā nasta nav nekas slikts, tā pat ir nepieciešama! Jo bez tās tu, kā jau es teicu, nejutīsi šo vajadzību pēc tā atvieglojuma, ko Jēzus šeit dod cilvēkiem.

Lūk, un tas mūs aizved pie trešā punkta. Pazemība ir tā, kas dod vietu Dieva atklāsmei, un šīs abas sastāvdaļas aizved pie rezultāta, un tas rezultāts ir – miers jeb atvieglojums. „Es jūs atvieglināšu.” Šī vārda pamatnozīme ir ‘es apturēšu skrējienu, es ļaušu apstāties un nonākt mierā’. Tātad šī pamatdoma ir – es ievedīšu jūs mierā. Caur pazemību cilvēks spēj saņemt Dieva atklāsmi, un tas viņu ievedīs mierā, tas viņu ieved mierā. Mierā ar Dievu un mierā, ko Dievs dod. Cilvēks ir aizgājis no Dieva, un gadiem ilgi nodzīvojis pagriežot muguru Dievam, bet tad viņš sadzird šo aicinājumu, un viņš atsaucas, tad iestājas miers šī cilvēka dzīvē.

Ģirts lasīja ievadā Ebrejiem 4, es citēšu tikai vienu pantu (10.), kur ir minēts par šo pašu mieru. Pirms es lasu, tas konteksts, kādēļ šis autors raksta ebrejiem, ir, ka šie ebreji bija saņēmuši Evaņģēliju, viņi bija sapratuši to, vismaz ar prātu viņi ticēja, bet viņi nebija iegājuši Dieva mierā, Dieva valstībā, tāpēc, ka viņi baidījās, ka jūdi atstums viņus. Viņi bija gatavi spert to soli atpakaļ judeismā. Tāpēc atskan šis brīdinājums, savā ziņā, aicinājums un brīdinājums. Šajā kontekstā, šis autors raksta: „Jo tas, kas iegājis Dieva mierā, atpūšas no saviem darbiem, tāpat kā Dievs no savējiem.”

Šādam cilvēkam beidzās šie klejojumi, jo viņš ir atgriezies Tēva mājās. Viņš vairs nestrādā, lai barotu šo savu pašgudrību, vai, lai nopelnītu Dieva acīs kādu atzinību, vai glābšanu. Viņš apstājas ar šiem darbiem, viņš ir iegājis mierā. Šajā Rakstu vietā bija salīdzināts šis miers ar Dieva mieru pēc tam, kad Dievs bija Ēdenē pabeidzis savu darbu un septītajā dienā Viņš iegāja mierā un atpūtās. Tāpat šis cilvēks pēc saviem dzīves klejojumiem ienāk Kristus mierā, viņš ienāk šajā savas dzīves septītajā dienā, un viņš tajā dzīvo mūžīgi. Tas ir jauns sākums, kas vairs nebeidzas.

Ziniet, katrs jaunpiedzimis kristietis viņš jau ir sācis savu dzīvi Mūžībā. Tā dzīve, ko jaunpiedzimušie kristieši šeit dzīvo – tā ir dzīve, kas nebeigsies vairāk, tā ir šī atjaunotā dzīve, kuru nāve vairs nevarēs uzvarēt. Tādēļ ienāk šis pārdabiskais miers cilvēku dzīvē, un šis miers izpaužas dažādos veidos. Es ātri pieminēšu pāris veidus, un uzdodam sev jautājumu, pie katru no šiem veidiem: „Vai man ir šis miers?”

Pirmais ir piedošana. Cilvēks, kurš ir iegājis šajā mierā, viņš spēj piedot citiem cilvēkiem, tāpēc, ka viņš pats ir saņēmis piedošanu no Tēva. Viņš arī vairs neapvainojas par to, ka citi cilvēki aizskar viņu, jo viņš saprot, kādā stāvoklī viņš ir bijis, un no kāda stāvokļa viņš ir izglābts. Tāds ir šis miers.

Cita miera veids ir pateicība. Cilvēks, kurš ir pateicīgs, viņš būs pilnīgi citādāks cilvēks nekā tas, kurš dzīvo ar kādu nepateicības daļu sevī. Cilvēks, kurš ir pateicīgs, viņš būs optimists, viņš būs cilvēks, kurš saprot, no kurienes viņš ir nācis, ko viņš ir saņēmis, kā Dievs par viņu rūpējās, un tāpēc viņš ies ar gaišu skatu uz priekšu nākotnē. Varbūt tas ne vienmēr izpaužas tā, ka tu visu laiku smaidi. Es varbūt personīgi neizskatos pēc optimista, mana sieva man to ļoti bieži atgādina, ka es esmu optimists. Raksturs varbūt ierobežo to mazliet, bet tas ir iekšējais skatījums, ka tev ir pamats zem kājām, un, ka tu būsi drošs, vienalga, kas notiks. Tāds ir šis miers.

Cits veids ir apmierinātība jebkādos apstākļos. Es lasīju par Korī ten Bomu (Corrie ten Boom), kura bija izdzīvojusi koncentrācijas nometni, un viņa raksta šādi: „Bieži es esmu dzirdējuši sakām: „Cik labs ir Dievs! Mēs lūdzām, lai mūsu draudzes piknikā nelītu lietus, un skaties skaistos laikapstākļus!” Jā, Dievs ir labs, kad Viņš sūta labus laikapstākļus. Bet Dievs bija arī labs tad, kad pieļāva manai māsai Betsijai nomirt badā, manu acu priekšā, vācu koncentrācijas nometnē. Es atceros vienu gadījumu, kad es tajā biju ļoti sašļukusi. Viss mums apkārt bija tik tumšs un manā sirdī bija tumsa. Es atceros sevi sakām Betsijai, ka man liekas, ka Dievs mūs ir aizmirsis. „Nē, Korī,” teica Betsija, „Viņš nav mūs aizmirsis. Atceries Viņa vārdu: „Jo cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.”” Lūk, tāds ir šis miers, apmierinātība jebkādos apstākļos.

Vēl kāds miera veids – vēlme vest citus mierā ar Dievu. Tas, kuram ir šis miers, viņš kļūst par miera nesēju citiem. Atcerieties Kalna svētrunas ievadā: „Laimīgi miera nesēji.” Jo tie ir tie, kuriem ir dots pašiem šis miers, lai viņi to varētu nest tālāk cilvēkiem, un nestu šo mieru starp cilvēkiem un Dievu.

Es lasīju kādu interesantu un apbrīnojamu liecību par kādu miera nesēju, svēto Telemahu (Saint Telemachus). To raksta baznīcas vēsturnieks Teodorets (Theodoret). Es nezinu, vai tā ir leģenda vai patiesība, bet katrā ziņā šis vēsturnieks to raksta. „Svētais Telemahs (Saint Telemachus) bija mūks un dzīvoja 4.gadsimtā. Viņš sajuta, ka Dievs viņam saka: „Dodies uz Romu!” Viņš pats dzīvoja klosterī, bet tad viņš salika savas mantas maisā, un uzsāka savu ceļu uz Romu. Kad ieradās pilsētā, cilvēki drūzmējās ielās. Viņš jautāja: „Kāds ir iemesls visam šim satraukumam?” Un uzzināja, ka esot tā diena, kad gladiatori cīnīšoties un nogalināšot viens otru Kolizejā. Lielo spēļu, lielā cirka diena.

Viņš pie sevis nodomāja – četrus gadsimtus pēc Kristus viņi joprojām nogalina viens otru, un to dara izklaides pēc? Viņš aizskrēja uz Kolizeju un dzirdēja gladiatoru sakām: „Slava Cēzaram! Mēs mirsim par Cēzaru!” Un viņš nodomāja – tas nav pareizi. Pārlecis pāri nožogojumam, viņš ieskrēja laukuma vidū, nostājās starp diviem gladiatoriem, pacēla rokas un teica: „Kristus vārdā – pārtrauciet!” Pūlis sāka protestēt un kliegt: „Nost ar viņu! Nost ar viņu!” Viens no gladiatoriem viņam ar zobena aizmuguri iecirta vēderā. Viņš nokrita smiltīs, bet piecēlās un pieskrēja atpakaļ pie gladiatoriem, un teica: „Kristus vārdā – pārtrauciet!”

Pūlis turpināja kliegt: „Nost ar viņu!” Viens gladiators pienāca un iedūra zobenu mazā mūka vēderā. Viņš nokrita smiltīs, kas sāka iekrāsoties sārtas no viņa asinīm. Vēl pēdējo reizi viņš elsojot izteica: „Kristus vārdā – pārtrauciet!” Viss 80 tūkstošu cilvēku pūlis Kolizejā apklusa. Drīz viens vīrs piecēlās un izgāja no Kolizeja, pēc tam vēl viens, un vēl viens, un dažu minūšu laikā visi 80 tūkstoši bija pametuši arēnu. Tās bija pēdējās zināmās gladiatoru sacensības Romas vēsturē. Romas imperators Honorijs bija tik aizkustināts par Telemaha (Saint Telemachus) rīcību, ka 404.gada 1.janvārī aizliedza šīs gladiatoru cīņas.”

Varbūt tas ir ārišķīgs miers, kur tu nes mieru starp cilvēkiem, bet tas ir labs piemērs cilvēkam, kurš vēlas nest mieru starp cilvēku un Dievu. Miera nesējs.

Vēl kāds veids – miers par savu glābšanu. Miers jeb drošība par savu glābšanu. Pāvilam bija šis miers, viņš Filipiešiem 1:6 teica: „Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” Un Jēzus atklāja, ka ir iespējams šāds miers. Viņš Jāņa 4 saka: „Kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps ne mūžam. Ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas ved Mūžīgai dzīvībai.” Kurš dzer no šī ūdens, tam vairs neslāps, Jēzus saka. Viņš saka vēl stiprākā formā: „Tam neslāps ne mūžam!” Tas, kurš dzer no šī ūdens, tam viņa dzīvē vairs nepienāks tā diena, kad viņam atkal slāps. Tāds ir šis miers.

Vēl viens veids ir – miers par laicīgo. Par naudu, par veselību, par attiecībām. Atcerieties, mēs pirms kādām pāris reizēm runājām par vētru, ka Jēzus guļ laivā, un Viņš saka: „Kāpēc jūs neticat?” Tā mūsu mācība bija tā, ka Dievs ir tavā laivā, vienalga kāda vētra tev ir dzīvē. Mēs pirms kādām divām nedēļām bijām Igaunijā uz AHA muzeju, kas ir zinātnes muzejs. Tur ir tādi divi balkoni malās, un pa vidu trose, kur tu vari pārbraukt ar velosipēdu pāri. Tam apakšā ir atsvars, tā, ka var arī nenokrist. Es arī par to trosi braucu, un protams, ka tu redzi to bezdibeni apakšā, tas tev rada tādu dīvainu sajūtu. Bet tomēr tur pa vidu ir tīkls, kas ir iekarināts. Tas tīkls ir no maziem, smalkiem diegiem vai šņorēm sapīts, līdz ar to, tu viņu neredzi ļoti labi, bet, ja tu ieskaties, tu vari viņu ieraudzīt. Šis miers ir tā spēja redzēt šo tīklu mūsu dzīvēs. Ka tu saproti, ka viņš tur ir, kaut arī vieglāk ir ieraudzīt to bezdibeni tur apakšā. Ir jātrenējas, lai spētu redzēt to.

Vēl viens miera veids ir tas, kas mums šobrīd ir aktuāli pasaulē – miers vajāšanās. Vai tas būtu rietumu liberālo likumu dēļ, vai austrumu terorisma dēļ, kas sagaida mūs, es ticu arī kā kristiešus nākotnē ar vien vairāk. Bet cilvēkam, kurš ies tam cauri, viņam būs arī tur miers. Pirmkārt tāpēc, ka Jēzus jau brīdināja – gaidiet to, ka tas būs! Tas, kurš to sagaida, tas nebūs pārsteigts, tam būs miers šajā situācijā. Bet otrkārt es ticu, ka Dievs dod pārdabisku mieru cilvēkam tad, kad viņam ir jāstājas šādā situācijā.

Tātad miers ir tik daudzos veidos, bet patiesībā miers šādam cilvēkam ir iespējams visā. Pāvils 2.Tesaloniķiešiem 3 raksta: „Un pats miera Dievs, lai jums dod mieru visur un visā.”

Tas ir tas jautājums mums katram sev – vai man ir šis miers? Vai manu dzīvi raksturo šis miers? Atcerēsimies, ka ir arī iespējams viltus miers. Tāds kāds bija tām piecām jaunavām, kuras apgūlās naktī, un ar mierīgu sirdi devās gulēt, kaut arī viņām nebija eļļa uzpildīta savās lampās. Ir iespējams tāds miers, viltus miers, kurā tu jūties, ka tev ir kaut kāda veida atvieglojums, bet beigās tā ir tāda pasīva, nevis aktīva ticība. Ticība, kuru tu lieto tikai sev, tikai tāpēc, lai tev būtu miers, ka tu nenonāksi mūžīgā pazušanā. Tā ir ticība bez darbiem, bez augļiem, patiesībā bez šī miera.

Jēzus nesaka, ka dzīve ar šo mieru būs viegla atpūta, kurā tu vari iegulties krēslā un dzīvot sev. Nē, Viņš saka šeit beigās: „Ņemiet manu jūgu un manu nastu.” Jūgs ir tas, kas tiek uzkrauts vērsim, lai viņš ietu pa to ceļu, pa kuru viņa saimnieks liek viņam iet. Jūgs ir tas, kas liek pakļauties kādam, un tā ir šī paklausība Kristus pavēlēm. Nasta ir krusts, tas, kas mums ir jānes katru dienu. Katru dienu mēs uzņemamies šo krustu un nesam to. Bet atšķirība ir tā, ka šis jūgs ir patīkams, un šī nasta ir viegla, jo Dievs pats palīdz to nest. Svētais Gars mūsos to dara – Viņš dod mums šo spēku un prieku to darīt. Tas ir tas jūgs un tā nasta, ko cilvēks nes mierā.

Ļaujiet noslēgt ar jautājumu – vai tu vēlies šādu mieru? Vai tu vēlies šādu mieru savā dzīvē? Ja tu vēl neesi to ieguvis, bet tu vēlies to, tad atzīsti savu nespēju dzīvot ar savu gudrību. Atzīsti to šodien, un neturpini dzīvot savā gudrībā. Nāc pie Kristus, ja tu esi nopūlējies ar savu gudrību, kura nenes augļus, un ja tā ir nasta, kas tevi nospiež. Neesi viens no tiem, par kuriem pravietis Jeremija bija spiests teikt, kad viņš rakstīja 6.nodaļā: „Uzlūkojiet dzīves gaitas, ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais, svētības un laimes ceļš. Tad staigājiet pa to, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei. Bet tie atbildēja: „Mēs negribam pa to staigāt.””

Tādas bija arī jūdu atbildes šim Jēzus aicinājumam. Pāris lappuses tālāk Mateja evaņģēlijā viņi nogalināja Jēzu, viņi piesita Viņu krustā, viņi pateica „nē” Jēzus aicinājumam. Neesi starp viņiem, bet nāc pie Kristus un dari to šodien! Atceries bīskapa Raila vārdus, ka šodiena ir Dieva diena, un rītdiena ir velna diena. Mēs nezinām, cik mums ir dotas dienas dzīvot šajā nedrošajā pasaulē.

Bet, ja tu esi cilvēks, kurš esi uzticējis savu dzīvi Kristum, un tu tomēr nejūti šo mieru sevī, tad varbūt tu esi kā viens no tiem jūdiem, par kuriem mēs lasījām Ebrejiem 4, kuri ar prātu tic, bet kuri nav iegājuši Tēva mierā, tādēļ, ka viņi baidās, ko pārējie padomās par viņu.

Tad šis aicinājums atskan arī tev šodien. Nedzīvo viltus mierā un nemāni sevi. Atsaucies un sāc sekot Kristum. Aicinājums „nāc” ir aicinājums spert soli un sekot. Saņem šo mieru, šo pārdabisko mieru. Šo mieru, kas nav pieejams pasaulei.

Es nezinu, vai jūs sekojāt līdzi paneļdiskusijai, kas bija starp Džonu Lenoksu (John Lennox) un Auziņa kungu, piektdien, Latvijas Universitātē. Tā doma bija, ka Lenoks, kurš tic Dievam, debatēja ar latviešu zinātnieku, kurš netic Dievam. Man patīk šie vārdi, šis viens teikums, ko šis zinātnieks uz diskusijas beigu pusi pateica. Viņš teica Lenoksam: „Es gribētu būt tavā vietā, ticot, ka ir Radītājs, jo tas dotu mieru, tas dotu atvieglojumu un komfortu, bet man šāda luksusa nav.” Šis pārdabiskais miers tiešām ir luksuss. Un šis luksuss ir pieejams tiem, kuri ir pazemīgi, un, kuri atzīst, ka viņi nespēj dzīvot savā gudrībā.

Ļaujiet man noslēgt ar šo īso, skaisto liecību par vīru, kuram bija dots šis pārdabiskais Dieva miers. „Viens no Dieva uzticamiem misionāriem Alens Gardiners (Alan Gardner) piedzīvoja daudzas fiziskas grūtības un pārbaudījumus visas savas kalpošanas laikā. Par spīti savām nepatikšanām viņš teica: „Kamēr Dievs man dod spēku, neveiksmes nespēs iebiedēt mani.” 1851.gadā 57 gadu vecumā viņš nomira no slimības un bada, kalpojot Piktonas salā, Dienvidamerikas pašos dienvidos. Kad viņa mirstīgās atliekas tika atrastas, viņa dienasgrāmata gulēja turpat viņam blakus. Tā nesa liecību par viņa badu, slāpēm, brūcēm un vientulību. Pēdējais ieraksts viņa mazajā grāmatā liecināja par viņa cīņu ar savu trīcošo roku cenšoties uzrakstīt salasāmu teikumu. Un tas teikums skan šādi: „Es esmu pārņemts ar Dieva lielo labestību.””

Lūk, tāds ir šis miers.

Zemosimies lūgšanā.

Mīļais, Debesu Tēvs. Mīļais, labais Dievs. Mīļais, Radītāj, paldies, ka Tu esi radījis šo pasauli, ka Tu esi no savas labestības devis mums, lai mēs varam baudīt šo dzīvi. Piedod, Kungs, katru dienu, kuru mēs esam nodzīvojuši ignorējot Tevi, esot nepateicīgi Tev, dzīvojot ar pagrieztu muguru pret Tevi. Paldies, Kungs, ka Tu esi labāks, nekā mēs varētu sagaidīt, un Tu piedod mums to, un Tu aicini mūs atpakaļ pie sevis, un Tu dari to katru dienu. Paldies, ka Tu to dari arī šodien. Es lūdzu, Kungs, ja šeit ir cilvēki, kuri vēl nav pagriezušies atpakaļ pie Tevi, lai sekotu Tev, lai ietu uz Tavām mājām, tad lūdzu, Kungs, darbojies viņu dzīvēs un sirdīs. Lūdzu, dod, ka viņi varētu atzīt šo nespēku, šo resursu trūkumu pašiem sevī. Lai, Kungs, Tu varētu sevi atklāt kā Tēvu viņu dzīvēs. Paldies par mieru, ko Tu dod. Paldies, ka šis miers ir pārdabisks miers, kuru pasaulē mēs neredzam, kuru spēj tikai Tu dot. Lūdzu, dod, ka mēs šo mieru lietotu pareizā veidā – dzīvojot citiem par svētību, nevis guļot krēslā un jūtoties mierīgi par savu dzīvi, neko nedarot. Lūdzu, lieto katru no mums, un vēlreiz, Kungs, paldies Tev par katru dienu, ko mēs drīkstam dzīvot šeit. Paldies, par katru dienu, ko mēs drīkstam dzīvot arī sadraudzībā ar Tevi. Lai Tev vienam ir gods un slava, un pateicība. Jēzus vārdā, āmen.