#6 Dzirdiet

Atvainojamies, ka svētruna pieejama nepilnā garumā.

"Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. [...] Tad nu ieklausieties līdzībā par sējēju: pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas iesēts ceļmalā. Bet kas sēts akmenājā – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas. Bet kas sēts starp ērkšķiem – tas vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs. Bet kas sēts labā zemē – tas vārdu dzird un saprot, un viņš nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtīgus." — Mt 13:3-9, 18-23

Svētrunas noraksts
 

Paldies mūziķiem. Labrīt draudze, labrīt visiem, kas esat ieradušies un, kā Markus jau tā īpaši teica, sakot, ka jau pagājuši divi mēneši. Es pat pats tā nebiju iedomājies, ka divi mēneši nav sludināts. Ir labi būt ar draudzi kopā un domāt par Dieva Vārdu. Tad, kad mēs domājam par Valijas tanti, tad viņa bija tā, kas parasti pēc Dievkalpojuma kaut ko teica par manu bārdu. Parasti viņa teica: „Dzen taču nost to bārdu, ko tu tur āksties!” Tagad jāaudzē, kamēr kāds cits teiks: „Dzen nost!”

Kā jau mēs zinām, šodien mēs turpinām sēriju un mēs turpinām domāt par Jēzus pavēlēm, pavēles, ko teica Jēzus Kristus. Pirms mēs sākam, es aicinu, ka mēs varam lūgt Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu, paldies par Jēzu Kristu, paldies par draudzi. Un paldies par Valijas tanti, ko Tu mums biji devis. Paldies par viņas piemēru, par viņas lūgšanas dzīvi. Paldies Tev par to, un par šo pavēli, kad mēs šodien domājam par pavēli „dzirdēt”. Paldies par to, ka Tu runā. Tāpēc, ka Tu runā, Tu gribi, lai mēs arī dzirdam. Es lūdzu, ka mēs šodien dzirdam, es lūdzu – runā uz manu sirdi, atver mūsu acis, sirdis, prātus, lai mēs saprotam, ko Tu mums saki. Jēzus vārdā, āmen.

Jā, tiešām, es uzkāpu šeit – es jūtos tā, ka kāds laiciņš ir bijis, kad es neesmu sludinājis. To starpību var just. Es katru dienu mēģinu lasīt kādas pārdomas, un šorīt lasīju, ka viens mācītājs, teologs Touzers teica, ka jauni mācītāji reizēm mēdz steigties kāpt kancelē un sludināt, bet reizēm tas rezultāts ir tikai tas, ka tu redzi, cik daudz viņš nesaprot. Kad es gatavojos un domāju par to, ko es šodien teikšu, man ļoti daudz jautājumu radās – ko nozīmē tas, kāpēc ir tā, un uz visiem jautājumiem mēs šodien nemaz neatbildēsim.

Mēs domājam par pavēlēm un pavēles nozīmē – ja, tev kaut kas ir teikts, tā ir jāizpilda, jo pretējā gadījumā, ja tu pavēli neizpildi, ir sekas. Kad es domāju par pavēlēm, es dzirdēju kādu notikumu. Kāds ģenerālis un kādi kareivi, kuri bija armijas bāzē, un ģenerālis visu laiku teica pavēles: Uzbrukumā! Atkāpties! Gulties! Ģenerālis ļoti labi saprata, ko nozīmē pavēles, bet šiem kareivjiem – ja tu neizpildi pavēli, tad var būt ziepes.

Tad bija situācija, kad viņi dodas īstā misijā, dodas karā. Viņi kopā ar ģenerāli dodas, un pēkšņi ir situācija, kad kāds kareivis pamana, ka kāds tūlīt šaus. Un kareivis kliedz: „Gulties!” Visi, ieskaitot ģenerāli, ir nogūlušies. Tas viņus izglāba. Liekas, ģenerālis ir tas, kurš dod pavēles, bet viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē pavēle, un viņi uzreiz visi gūlās. Tas viņiem izglāba dzīvību.

Šodienas Rakstu vieta, ko es gribu lasīt, un par ko es gribu kopā ar jums domāt, ir no Mateja evaņģēlija 13:1-9, 18-23 pantam.

„Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā, un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie Viņa. Tādēļ Viņš iekāpa laivā, un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. [...] Tad nu ieklausieties līdzībā par sējēju: pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas iesēts ceļmalā. Bet kas sēts akmenājā – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas. Bet kas sēts starp ērkšķiem – tas vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs. Bet kas sēts labā zemē – tas vārdu dzird un saprot, un viņš nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtīgus.”

Mateja 13:9 „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Mēs noteikti esam ļoti daudz dzirdējuši šo līdzību, un esam dzirdējuši svētrunas par to, ko tas nozīmē. Par dzirdēšanu šodien. Daudzi uzskata, ka Jēzus uzdevums ir bijis atnākt un šo pasauli un glābt mūs no grēka. Tas bija viens no Viņa uzdevumiem. Bet daudzi uzskata, ka vienīgais uzdevums, ko Jēzum vajadzēja darīt, ir atnākt un glābt mūs no grēka, un tas arī viss.

Bet mēs redzam, ka Jēzus atnākot dara arī kaut ko citu. Viņš dziedina, Viņš atver acis, Viņš ceļ augšā no nāves. Viņš rāda mums kaut ko, kas ir atnācis. Viņš rāda mums Debesu Valstību. Ko tas nozīmē „ieiet Debesu Valstībā?” Un kā mēs „ieejam”? Ko tas nozīmē šodien? Mēs redzam, ka Debesu Valstība nāk caur dzirdēšanu. Debesu Valstība nāk caur dzirdēšanu. 19.pants „Pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird..” Tātad, Valstības vārds – Debesu Valstība nāk caur dzirdēšanu. Lūkas 8:18 rakstīti tādi vārdi: „Tad, nu, pielūkojiet, kā jūs klausāties.” Esi uzmanīgs, kā tu klausies! Esi uzmanīgs, cik ļoti tu klausies, cik uzmanīgi tu klausies. Pavēro, kā tu to dari.

Ko tas nozīmē, ka Debesu Valstība nāk caur dzirdēšanu? Tad, kad mēs domājam par valstību, tad man jādomā par tādu salīdzinājumu –pasaules valstība, pasaules vara un Debesu Valstība, Debesu vara. Mēs redzam, kā notiek pasaulē, kad kāds grib, lai nāk jauna vara. Ieroči, liela nauda, asinis, un ikviens pamana, ka šī valstība ir atnākusi, bet tā nāk ar spēku. Tā bieži vien nāk uzspiežot kaut ko. Un visi pamana – ir jauna vara atnākusi.

Mēs pat to redzam, kad notiek vēlēšanas – ir dažādi kandidāti, un, ja tu par kādu kandidātu vēli, tas nozīmē citu neatbalstīt. Demokrātijā notiek tā –tu pakļaujies tam, par ko novēlēja lielākais vairums. Tam ir jāpakļaujas, un ar to tev ir jādzīvo. Vara. Šī pasaules vara nāk ar tādu spēku, tu to pamanīsi, ikviens to dzirdēs. Vienalga, vai tu to gribi dzirdēt vai nē, bet ikviens dzirdēs un sapratīs, ko grib teikt.

Nesen redzēju kādu youtube video klipu. Divi reperi repoja, baigā dziesma. Visa dziesma ir par to, cik Putins ir labs prezidents, „viņš ir mūsu prezidents, Putins un Putins un Putins..” Vienkārši tik daudz Putina, un tu saproti un redzi, kā tā vara nāk iekšā, kas ir tie veidi, kā tu gribi panākt, lai visi saprot, ka tā ir mana vara.

Un tad ir Debesu Valstība. Mēs pamanām, ka tā nāk caur vārdu. Tas notiek nemanāmi, pamazām, apsēžoties un klausoties, kad kāds to saka, vai ar kādu kopā parunājot vai diskutējot. Tā nāk caur dzirdēšanu, caur klausīšanos, caur saņemšanu un satveršanu. Tu to gremo un mēģini saprast, kas tas ir!? „Lūk,” Jēzus saka: „tā nāk Debesu Valstība.”

Debesu Valstības vārds šajā līdzībā ir kas? Sēkla. Tā ir tā kristietības Vēsts, tas ir tas Evaņģēlijs. Kad mēs dzirdam šo patiesību, kad tu tam notici, kad tu to ielaid, tā sāk dzīvot tevī. Es jums tiešām iesaku, izlasiet Charlza Sperdžena (Charles Spurgeon) svētrunu par šo līdzību. Tik bagātīga! Es sapratu, ka mans vārdu krājums pat nav tik bagātīgs kā Sperdžens to dara, sajūta it kā viņš būtu kāds lauksaimnieks.

Tad, kad mēs skatāmies uz šo līdzību, tad tu redzi, ka tur ir runa par sēklu, tur ir runa par dārzu, tur ir runa par lauksaimniecību. Ja mēs tā salīdzinām, laukakmeni un sēklu. Ko dara laukakmens? Viņš saspiež, viņš nomīda zemi, bet ko dara sēkla? Viņa nāk lēnām un nemanot. Laukakmens savā ziņā salauž zemi, un viņš to dara no ārpuses. Bet sēkla to dara ļoti maigi, bet no iekšpuses, un viņa to augsni veido tā, ka tā augsne kļūst tāda auglīga. Sēkla pārveido, lai tā būtu laba augsne. Es domāju, ja šeit būtu lauksaimnieks, viņš to daudz skaidrāk izskaidrotu.

Bet Debesu Valstība nāk caur Patiesības Vārda dzirdēšanu. Tad, kad tu to dzirdi, tā piesātina un piepilda tavu sirdi. Jā, mēs neesam pieraduši pie tādas domas, un reizēm mums to ir grūti saprast. Kāpēc? Tāpēc, ka visu, ko mēs esam redzējuši, ir tas, kā notiek pasaulē.

Daudzi joprojām nespēj pieņemt kristietības Vēsti un tam noticēt. Mēs reizēm pakļaujamies dažādiem spiedieniem, mēs reizēm šaubāmies, mēs cīnāmies ar slepeniem grēkiem, un ar kuriem netiekam galā. Kāpēc? Kāpēc reizēm ir tās šaubas? Kāpēc reizēm ir tādas nesaprašanas, zaudējumi? Viens no iemesliem var būt tāpēc, ka mēs nesaprotam, kā Debesu Valstība nāk. Kas ir tas, ko Jēzus saka?

Vakar zvanīju Markum, mums bija tāda interesanta saruna par to, ko es gatavoju, un es jautāju viņa domas, viņš padalās, mēs runājam par Dieva Vārdu – ko tu tur redzi, un, ko es redzu? Tāds labs veids, kā tu vari gremot Dieva Vārdu kopā. Tas, ko Markus pateica, laba doma – paskaties uz Jāni Kristītāju, atrodas cietumā un sūta ziņu Jēzum. Ko viņš saka? „Jānis atrazdamies ieslodzījumā dzirdēja par Kristus darbiem, un nosūtījis pie Viņa savus mācekļus, lika Viņam jautāt: „Vai Tu esi tas, kam jānāk? Vai mums kāds cits ir jāgaida?” Jēzus tiem atbildēja: „Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat. Akli redz, kropli staigā, spitālīgie top šķīstīti un kurli dzird. Mirušie augšām ceļas, un nabagiem tiek pasludināta prieka Vēsts, un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.””

Jānis šaubās. Jānis Kristītājs, kurš nāk un pasludina, sagatavo ceļu Jēzum Kristum – viņš šaubas, viņš saka: „Vai Tu esi tas, vai mums citu gaidīt?” Jānis ir cietumā un varētu domāt, kāpēc viņš šaubās? Varbūt tāpēc, ka viņš ir apmulsis, varbūt viņam ir caurums teoloģijā, ka viņš pats nesaprot, kā tā Valstība nāks!? Varbūt viņš domā: „Es taču esmu Lielā Ķēniņa kalps, bet es esmu cietumā, es esmu ciešanās, uz mani spļauj, mani mēda, kāpēc tāda netaisnība?!”Tas, ko Jēzus atbild un pasaka, mācekļiem ar to pietiek, viņi pagriežas un dodas atpakaļ pie Jāņa.

Debesu Valstība nāk lēnām. Tā dīgst kā maza sēkla, un tā iekļauj ciešanas un grūtības. Man liekas, ar mums ir tieši tāpat kā ar Jāni – kad mēs sastopamies ar grūtībām, reizēm mēs sākam šaubīties. Mēs sākam jautāt: „Vai tas ir to vērts? Kāpēc ar mani tā notiek? Dievs, kur Tu esi!?” Visi šie jautājumi. Kāpēc es ciešu? Kāpēc es sastopos ar tik daudz grūtībām?