#10 Aizliedziet sevi

Tad viņš visiem sacīja: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. Kāds ieguvums cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina vai nodara sev ļaunumu."
— Lk 9:23-25

Svētrunas noraksts
 

„Tad viņš visiem sacīja: „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. Kāds ieguvums cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina vai nodara sev ļaunumu.” Lūkas evaņģēlijs 9:23-25

Mīļais Debesu Tēvs, paldies, ka mēs varējām Tevi slavēt ar savām lūpām, dziedot. Lūdzu, Kungs, dod, ka mēs varam Tevi arī tagad slavēt ar vēlmi labāk iepazīt Tevi, atzīt Tevi, augt atziņā. Tā ir tā slava, ko Tu gaidi no mums. Paldies par Tavu Vārdu, lūdzu svētī to pie mums katra. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Kad Rojs Delamots (Roy Delamotte) bija kapelāns Peinas koledžā, ASV, tad viņš teica īsāko svētrunu šīs koledžas vēsturē. Viņam gan bija izvēlēts diezgan garš svētrunas nosaukums, kas skanēja apmērām šādi: „Ko Kristus atbild mums, kad mēs Viņam jautājam: „Kungs, kas ir mans personīgais ieguvums no reliģijas?”” Viņa svētrunas pilnais saturs bija viens vārds – nekas. Viņš uzkāpa kancelē, pateica „nekas” un nokāpa lejā. Vēlāk viņš paskaidroja, ka šī vien-vārda-svētruna bija adresēta visiem tiem cilvēkiem, kuri bija uzauguši ar tā saucamo ‘Dod man, dod man Evaņģēliju’. Kad viņš tika taujāts, cik ilgi viņam prasīja sagatavot šo svētrunu, tad viņš atbildēja: „20 gadus.”

Man šodien būs mazliet garāka svētruna par šo vienu vārdu, tomēr tēma būs līdzīga – kas ir tas patiesais Evaņģēlijs? Kas ir tā Evaņģēlija definīcija, kuru Kristus dod? Šodienas teksts patiesībā ir atkal aicinājums nākt un sekot Kristum, nākt pie šī Evaņģēlija. Ziniet, šodien šajā brīdī, un šodienas laikā, šajā pasaulē pulcēsies tūkstošiem cilvēku, miljoniem cilvēku tūkstošiem draudzēs, un atskanēs šis aicinājums, atkal un atkal. Aicinājums atsaukties Evaņģēlijam. Tomēr ir jāatzīst, ka liela daļa no šiem aicinājumiem neatbildīs tam, ko Jēzus māca, kā ir jāaicina cilvēki pie Evaņģēlija.

Šodienas tekstā Jēzus dod mums paraugu. Šis patiesībā ir Jēzus populārākais aicinājums. Tas ir minēts vismaz četras reizes Evaņģēlijos, un pēc tam izklāstīts vēl dažādos veidos Jaunās Derības vēstulēs. Apskatīsimies, kas ir šis aicinājums, kāds izskatās Kristus aicinājums nākt pie Viņa, un sekot Viņam. Mēs šeit redzēsim trīs soļus. Mēs redzam trīs daļas. Pirmā daļa ir – aizliedz sevi. Otrā daļa – ņem savu krustu ik dienas, un trešā daļa – seko man. Lūk, trīs sastāvdaļas.

Bet ziniet, daudzi cilvēki vēlas tikai to trešo daļu. Viņi vēlas sekot, jo tā ir tā pozitīvā daļa, kas sola aizvest uz Mūžīgo godību, kas mani aizvedīs tur, kur es gribu nonākt. Bet viņi negrib šīs pirmās divas sastāvdaļas, jo tās nesola nekādu ieguvumu man. Šie pirmie divi soļi ir diezgan smagi, diezgan sausi, ja tā var teikt. Aizliegt sevi? Ne tikai to, bet arī uzņemties krustu!? Ik dienas? Bet ir jābūt visām trim daļām. Tikai tad, ja ir visas šīs trīs daļas, tad mēs varam teikt, ka mēs sekojam tiešām Kristum. Patiesajam Kristum.

Daudzi cilvēki tiek apmānīti, jo viņi seko tādam Kristum, kuru viņi paši sev ir izveidojuši. Šis apmāns patiesībā nav nekas jauns, tas pastāvēja jau Jēzus laikā. To atklāj šodienas Rakstu vietas paralēlā Rakstu vieta, Marka 8, ko mēs lasījām ievadā. Šīs Rakstu vietas konteksts. Ļaujiet man atgriezties tajā vietā, un vēlreiz atgādināt, ka Jēzus pirms šīs Rakstu vietas jautā viņiem: „Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Viņu līderis Pēteris atbild: „Tu esi Kristus.” Tas nozīmēja – Tu esi Mesija. Lielais, gaidāmais Mesija, par ko pravieši bija pravietojuši Vecajā Derībā. Šī apziņa viņos radīja nepamatotas gaidas – nu, šis Mesija ir ieradies, un Viņš nodibinās šo valstību šeit pat Izraēlā. Šodien, šeit un tagad.

Divus gadus kopā ejot ar šo Mesiju, tagad Viņš sāks valdīt pār šo tautu un atbrīvos no Romas okupācijas, un sāks valdīt kā Ķēniņš! Bet tad Jēzus turpina un saka, ka Viņam ir jāiet priesteru un Rakstu mācītāju atmestam, un pat nonāvētam. Tad Pēteris pavelk Jēzu sāņus un norāj Viņu. Citā, paralēlā Rakstu vietā ir minēts, ka Pēteris saka: „Nē, tas nevar būt, Tu kļūdies, Jēzu! Tas nevar būt!” Ko Jēzus viņam atbild? Viņš saka: „Atkāpies, no manis Sātan, jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” Tikai tad seko šie vārdi (šodienas tekstā): „Jums ir jāaizliedz sevi, jums ir jāņem krusts ik dienas un jāseko Man.”

Redziet, Pēteris patiesībā neko citu neteica kā to pašu – es vēlos tikai to trešo daļu, es vēlos to godību, es vēlos tikai trešo soli. Bet Jēzus atbilde Pēterim ir: „Šī mācība, Pēter, izlaižot šos pirmos divus soļus, šī mācība ir sātaniska.” Jā, tā pat ir sātaniska. Jēzus to tik skaidri pasaka. Vispirms ir jābūt ciešanām, un tikai pēc tam var nākt godība. Redzat, cik svarīgi ir saprast un izprast to pareizi? Jo nepilnīga Evaņģēlija izpratne ir un var būt sātaniska. Apmāns.

Tad nu aplūkosim šīs trīs daļas. Pirmā ir – aizliedz sevi. Ko nozīmē aizliegt kādu? Varbūt jūs atceraties, pieminot to pašu Pēteri, kā viņš tajā liktenīgajā rītā aizliedza Jēzu trīs reizes? Ko viņš patiesībā izdarīja tajā rītā? Viņš trīs reizes pateica, ka viņš nepazīst Jēzu. Viņš trīs reizes noliedza savu saistību ar Jēzu. Viņš pagrieza muguru Viņam. Tad ko nozīmē aizliegt sevi? Tas nozīmē pateikt, ka es nepazīstu sevi, ka es pagriežu muguru sev, ka es noliedzu saistību ar sevi.

Bet kā tas ir iespējams? Tas ir iespējams tikai tad, ja pastāv divi cilvēki. To spēj izdarīt tikai cilvēks, kuram ir dubulta eksistence, ja tā var teikt. Tāds cilvēks, kuram ir jaunais ‘es’, kurš var noliegt savu veco ‘es’. Tas ir cilvēks, kurš ir nomiris, un kurš ir jaunpiedzimis jaunai eksistencei. Tā kā Jēzus todien teica Nikodēmam: „Ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva Valstību.” Jeb kā Pāvils rakstīja Korintas draudzei: „Tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums. Viss vecais ir pagājis, un redzi, viss ir tapis jauns.”

Tātad jauns cilvēks. Aizliegt sevi, pirmkārt, nozīmē ļaut Kristum izglābt Tevi no šī vecā cilvēka, kas tu esi. Bet Viņš spēj izglābt tikai tos, kuri nav pilni pašmīlestības, kuri nemīl sevi. Kā slavenais evaņģēlists Dvaits Mūdijs (Dwight L. Moody) ir teicis: „Dievs nevienu nesūta prom tukšā, izņemot tos, kuri ir pilni sevis.” Tie, kuri mīl sevi, kuri uzticas paši savai gudrībai, kuri uzskata, ka viņi spēj paši atšķirt labu no ļauna, ka viņiem nav vajadzīgs Dievs. Tie, kuri ir bagāti garā, viņuprāt, nevis garā nabagi.

Aizliegt sevi nozīmē aizliegt to cilvēku, kurš dzīvo šajā nolādētajā pašapmānā. Tāpēc Jēzus aicina, nē, Viņš pat pavēl – aizliedz sevi! Tas ir pirmais solis. Viņš dod katram cilvēkam šo izvēli. Tāpat kā todien Pēterim – aizliegt sevi vai aizliegt Kristu. Neviens cilvēks nespēj neaizliegt abus. Neaizliegt sevi nozīmē aizliegt Jēzus nāvi, kura tika dota, lai tavs vecais cilvēks varētu līdz ar Viņu nomirt.

Kādā senā laikrakstā bija minēts šāds ieraksts. „Ja tu ieskatītos Rembranda gleznā, kurai nosaukums ir ‘Trīs krusti’, tad tavu uzmanību vispirms pievērstu krustam centrā, uz kura Jēzus nomira. Pēc tam paskatoties pūlī, kas stāv pie šī krusta kājas, tu būtu pārsteigts par to cilvēku dažādajām sejas izteiksmēm un darbībām, kuri ir iesaistīti šajā briesmīgajā noziegumā piesitot krustā Dieva Dēlu. Visbeidzot tavas acis aizslīdētu uz gleznas pašu stūri, un ieraudzītu vēl kādu stāvu, gandrīz vai paslēptu ēnā. Mākslas kritiķi saka, ka tā ir reprezentācija pašam Rembrandam, kurš atzina, ka ar saviem grēkiem ir palīdzējis piesist Jēzu krustā.”

Neaizliegt sevi ir aizliegt Kristu, un aizliegt Kristu nozīmē stāvēt turpat Golgātā ļaužu pūlī, kuri pieprasīja Jēzus nāvi. Vai jūs esat kādreiz aizdomājušies par to, kas būtu noticis, ja Pēteris torīt nebūtu aizliedzis Jēzu? Ja viņš būtu aizliedzis sevi? Iespējams tad Golgātā nebūtu trīs krusti, bet būtu četri krusti, un mēs visas bildes zīmētu ar četriem krustiem. Bet Pēteris aizliedza, un tomēr Jēzus viņam deva otro iespēju. Vēlāk, kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņš jautāja Pēterim tās pašās trīs reizes: „Vai tu mīli mani?” Un Pēteris trīs reizes atbildēja: „Es tevi mīlu!” Viņš no tās dienas vairs nespēja aizliegt Kristu, un turpināja aizliegt sevi, līdz sava paša krusta nāvei. Viņš beigās tiešām nomira uz krusta.

Kā vēsturnieks Eisēvijs (Eusebio) liecina, ka savas dzīves beigās Pēteris tika piesists krustā kopā ar savu sievu. Vispirms sieva tika piesista krustā, un pēc tam Pēteris, kurš izlūdzās, lai viņu sit kājām gaisā, jo viņš nejutās cienīgs mirt tā kā viņa Kungs. Tas ir labs simbols tam, kurp ved ceļš tiem, kuri sevi aizliedz. Ne vienmēr fiziski tikt piesistam krustā, bet vienmēr garīgi – mirstot vecajam cilvēkam un piedzimstot jaunajam.

Tad šis jaunais cilvēks sāk dzīvot jaunu dzīvi. Un viņš spēj celt citus augstāk par sevi. Piemēram, ģimenē, sievas un vīri spēj piedot viens otram, un laulības tiek atjaunotas. Pat, ja varbūt, nav tā emocionālā mīlestība, tomēr cilvēks spēj kalpot otram, un spēj dot un ļaut dzimt patiesai mīlestībai.

Vecajā Derībā cilvēki bieži vien nevarēja izvēlēties, ar ko viņi precēsies. Viņiem vecāki jau agrā jaunībā noteica, un viņi bija nostādīti šī fakta priekšā. Un tomēr viņi spēja iemīlēt viens otru, tāpēc, ka viņu dzīvē nebija dots šis priekšstats, ka man ir jādzīvo sev, man ir jādzīvo, lai es justos laimīgs, lai es iegūtu to maksimālo labumu sev. Cik skaisti, ja mūsu draudzē mēs varētu to teikt par mūsu laulībām – cilvēki ir aizlieguši sevi un dzīvo otram. Pat, ja viņi neiegūst varbūt taisnību kādos konfliktos vai viņi varbūt jūtas, ka viņi cieš vairāk no otra, viņi tomēr būtu gatavi to paciest un iet tam cauri, un dot pretī mīlestību, ka laulības tiktu dziedinātas tādā veidā.

Piemēram, mūsu jaunieši, kuri plāno savu dzīvi un karjeru, ja viņi spētu atzīt, ka aizliedzot sevi es vairs neplānoju pats savu dzīvi. Vairs nav tas jautājums: „Ko es vēlos sasniegt?” Vai „Kas ir mans plāns, kas ir mani sapņi dzīvē?” „Kā es varu kļūt par kaut ko?” Bet, ka viņi varētu pakļaut savu dzīvi Kristus vadībai un Viņa plānam, un Viņa laika grafikam.

Tad, kad man palika 30 gadi (tagad man ir 32), tad Bībeles lozunga grāmatā bija pants, par kuru es todien ļoti priecājos, un tā bija Rakstu vieta no 1.Samuela 3:18, par kuru es ticēju, ka tā iezīmēs manu jauno desmitgadi. Tur bija teikts: „Viņš ir tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.” Lai Viņš dara ar manu dzīvi to, ko Viņš redz labu esam.

Es esmu domājis, kā būtu, ja es šo Vārdu nozīmi būtu sapratis savā 20.gadu jubilejā!? Laimīgi tie, kuri to saprot jaunībā un var dzīvi pakārtot tam – aizliegt sevi un dzīvot Kristus vadībā. Pat ja tas prasa upuri, pat ja karjera vairs nespīd tik spoža, jeb finansiāli būs jāupurē. Bet aizliegt sevi nozīmē arī dzīvot pieticībā, ne tikai piespiedu kārtā dzīvot pieticībā, bet vēlēties dzīvot pieticībā – gan finansiāli, gan materiāli. Pieticība – tas patiesībā ir apliecinājums, ka es vēlos vairāk citiem, nevis sev.

Tātad pirmais solis ir – aizliedziet sevi. Tad seko šis otrais – ņemiet savu krustu ik dienas. Ko nozīmē ņemt savu krustu, un nest savu krustu? Vai tas nozīmē ņemt krustiņu sudraba ķēdītē un iekarināt to ap kaklu un nēsāt ik dienas? Protams, ka nē! Vai tas nozīmē tā kā futbolisti dara uzejot laukumā, uzmet sev krustu, lai viņiem būtu labāka spēle? Nē, tas viss ir ārišķīgi. Nest krustu nozīmē kaut ko citu.

Reizēm cilvēki pat saka: „Nest krustu, tā ir mana dzīves nasta, visādas nastas – manas attiecības, kas man ir jānes, manas slimības, varbūt manas finansiālās grūtības.” Jā, savā ziņā tās ir nastas, kuras varbūt tev jānes, bet tomēr šis stāsts nav tik daudz par tevi. Atcerieties, mēs neesam aicināti dzīvot šajā pašmīlā, vai sevis žēlošanā, ka man ir šīs nastas.

Nē, Jēzus šeit domāja kaut ko citu. Viņš domāja to, ko mācekļi todien būtu saklausījuši, kad Viņš to teica viņiem. Viņi būtu to saklausījuši, kā nāves soda instrumentu. Todien Jēzus vēl nebija nomiris pie krusta, bet tomēr viņi ļoti labi saprata, ko nozīmē ‘nest krustu’. Viņi noteikti to bija redzējuši daudzas reizes turpat Izraēlā, kā romiešu kareivji soda cilvēkus ar nāvi, liekot vispirms nest savu krustu uz savu nāves vietu, un tad viņi tiek piesisti. Noziedznieki tika piesisti krustā, ceļmalās, lai tas būtu par brīdinājumu tautai, lai tā nesaceļas pret Romu. Kādā vēsturiskā pierakstā ir minēts, ka vienā reizē ap Jēzus laiku, tika piesisti 3000 jūdi kustā, lai apturētu kādu sacelšanos (no Romas puses viņi tika piesisti).

Pāvils raksta: „Es esmu krustā sists līdz ar Kristu.” Citā vietā viņš saka: „Es mirstu ik dienas.” Katru rītu es pieceļos un atvados no sava vecā cilvēka, kurš ir miris, kuru Kristus ir līdz ar krusta nāvi nogalinājis, un es izvēlos dzīvot kā jaunais cilvēks. Katru rītu es aproku veco cilvēku, lai var dzīvot mans jaunais cilvēks.

Jā, Dieva acīs mēs esam jauni cilvēki, mēs esam jauna radība, bet mēs joprojām turpinām dzīvot šajā miesā, šajā fiziskajā pasaulē. Šis vecais cilvēks grib atdzīvoties mūsu dzīvēs, viņš grib atdzīvoties, un viņš grib dzīvot to mūsu ikdienu. Viņš grib, ka mēs izpatīkam savai miesai. Tā ir tā izvēle, kura mums katru dienu ir jāizvēlas, vai es gribu dzīvot miesā vai garā.

Tas ir tas, ko Pāvils bija domājis, kad viņš saka: „Novelciet veco cilvēku.” Visticamāk viņš atsaucas arī uz vienu romiešu praksi, ka slepkavām, kuri bija nogalinājuši kādu cilvēku, viņiem tika piespriests nāvessods piesienot viņu noslepkavoto līķi pie muguras un ļaujot tam satrūdēt tur. Dažu dienu laikā šis cilvēks pats burtiski tika saēsts un nomira. Iespējams, tā ir šī Pāvila metafora, ka neturi šo veco cilvēku sev uz muguras, novelc viņu. Novelc un atbrīvo savu muguru, lai tu varētu tur uzlikt kaut ko citu – krustu.

Krusts ir tik nepopulāra tēma. Kristieši ir mēģinājuši to sagrozīt, mēģinājuši to padarīt simpātiskāku, mēģinājuši ievilkt patīkamākā gaismā. Jau simts gadus atpakaļ slavenais teologs Tozers (A. W. Tozer) ir teicis: „Vecais krusts nokāva cilvēkus – jaunais krusts tos izklaidē. Vecais krusts notiesāja – jaunais krusts uzjautrina. Vecais krusts iznīcināja paļaušanos uz miesu – jaunais krusts to iedrošina.” Simts gadus vēlāk mēs esam tajā pašā vietā, nekas daudz nav mainījies. Bieži vien krusts tiek gan pieminēts, bet tad kad atskan aicinājums nākt pie Kristus, tad tur jau krusts tiek nolikts malā. Dien dienā viņu nest? Nē!

Tad kristiešu statuss tiek dots kā tāds papildinājums manam esošajam dzīvesveidam, vai kā risinājums manām dzīves problēmām, vai kā apsolījums svētībām man, un tad viss ir ap mani – man, man, man! Bet tas nav tas Evaņģēlijs, vai ne? Tas ir pavisam cits evaņģēlijs. Tas ir evaņģēlijs, kur es esmu dzīves centrā, un kur Kristus bez maz vai kalpo man! Es esmu tas kungs un Viņš ir mans kalps! Nevis otrādi, kā tam vajadzētu būt, ka es esmu Viņa kalps. Ar muti jā, bet dzīve rāda, ka nē – tās attiecības nav pareizajā veidā noformētas. Nav šī krusta, ko tu nes, Viņam sekojot.

Es esmu domājis, kādēļ Dievs ir izvēlējies Jēzum šo nāves veidu!? Kāpēc krusts? Kāpēc šis visbriesmīgākais, vismokpilnākais nāves veids savam Dēlam? Kāpēc Viņš nevarēja izvēlēties tādu ātru veidu? Piemēram, nocērtot galvu. Es atvainojos, ka man jāmin šādas lietas, bet kaut kas, kur Jēzum nebūtu tik ilgi jāmokās. Kādēļ tieši šo?

Protams, mēs to pat nevaram saprast, kas tas ir piesist krustā. bet paklausieties kāda ārsta aprakstu par to, kāda ir fiziskā procedūra krustā sišanai. Paklausieties.

„Krusts tiek nolikts uz zemes, un apzināti nogurdinātais vīrs ar strauju grūdienu tiek atmuguriski noguldīts zemē ar pleciem pret koku. Leģionārs pārbauda spiedienu, plaukstas locītavas priekšpusē. Viņš iedzen smagu, kvadrāta lējuma dzelzs naglu caur plaukstas locītavai kokā. Tad ātri pārvietojas uz otru pusi, un izpilda to pašu darbību pievēršot uzmanību, lai rokas netiktu nostieptas pārāk cieši, atstājot tās saliektas ar vietu kustībām. Tad krusts tiek iecelts savā vietā. Kreisā kāja tiek piespiesta pie labās, un abām iztaisnotām ar pirkstiem uz leju, tiek iedzīta nagla caur abu kāju velvēm, atstājot ceļus saliegtus. Upuris tagad ir piesists krustā.

Viņš lēnām slīdot lejup, lielākam svaram guļoties uz naglām viņa rokās, asas sāpes šaujas pa viņa pirkstiem augšup uz rokām, lai beigās uzsprāgtu smadzenēs, naglām rokās izdarot spiedienu uz mediāna nerviem. Viņam spiežoties augšup, lai mazinātu šīs stiepšanās sāpes, viņš pārliek visu svaru uz naglu viņa kājās. Atkal viņš jūt plosošas sāpes no naglas, kas urbjas caur viņa nerviem starp kāju kauliem. Rokām nogurstot, krampji sāk virzīties pa muskuļiem, ieguldot tās dziļās, nebeidzamās pulsējošās sāpēs. Šo krampju dēļ viņam mazinās spēja stumt sevi augšup pēc elpas. Gaisu iespējams plaušās ievilkt, taču ne izstumt. Viņam sākas cīņa par stumšanos augšup, lai tiktu kaut pie maza elpas vilciena.

Pēc tam, oglekļa dioksīds sāk veidoties plaušās un asinsritē, un krampji daļēji norimst. Spazmas viedīgi viņš spējīgs pastumt sevi augšup, lai izelpotu un ielaistu plaušās dzīvībai nepieciešamo skābekli. Stundām ilgi turpinās šīs mokas – vīšanas cikli, locītavu plosoši krampji, saraustīta smakšana, un asas sāpes. Viņa saskrāpētās muguras audiem tiekot pakāpeniski norautiem pie katras kustības augšup un lejup pa raupjo kokmateriālu.

Tad sākas cita agonija. Dziļa, graujoša sāpe dziļi krūtīs, perikardijam lēnām pildoties ar serumu un sākot nospiest sirdi. Tagad viss ir gandrīz beidzies. Audu šķidrumu zaudējums ir sasniedzis kritisku līmeni. Saspiestā sirds cīnās, lai pumpētu smagās, biezās, tūļīgās asinis audos. Spīdzinātās plaušas vēl izmisīgi pūlas ievilkt mazus gaisa malkus. Viņš spēj sajust nāves aukstumu, ložņājam pa viņa audiem. Tad, visu beidzot, viņš var atļaut savam ķermenim nomirt.”

Visu šo procesu Bībele apraksta ar šiem vienkāršiem vārdiem: „Un viņi piesita Viņu krustā.” Dievs varēja dot vieglāku nāves veidu, bet Viņš apzināti izvēlējās šo, un Viņš jau to Vecajā Derībā pieminēja un solīja Jēzum. Kādēļ? Mīlestības dēļ. Lai mēs varētu būt droši, ka kāds ir izcietis vissmagākās mokas mūsu dēļ. Šīm fiziskajām sāpēm klāt vēl nāca visas tās garīgāks – grēka rūgtums, kuru Kristus iepriekš nekad nebija pazinis. Mēs varam teikt: „Manas sāpes, ko es ciešu Viņa dēļ, Viņš viņas pazīst!” Tādēļ Viņš ir līdzjūtīgs un saprotošs Kungs.

Vēl viens iemesls, kādēļ šis krusts bija nepieciešams, lai tu zinātu, ka sekot Viņam būs sāpīgi. Tas būs sāpīgi, tādēļ, ka būs jādzīvo pieticībā; būs sāpes no kalpošanas citiem; varbūt no vajāšanām; no garīgām cīņām, aizstāvot šo Kristus Vēsti; no maldiem. Tas viss ir sāpīgi. Nest krustu ir sāpīgi, bet šis Jēzus piemērs parāda, ka mēs tam būsim gatavi, jo mūsu Kungs jau to ir izdarījis mūsu vietā. Viņš ir parādījis priekšzīmi, un Viņš mums neļaus iet cauri kaut kam, kas ir smagāks par to, ko mēs spējam panest.

Un tomēr šī krusta nešana nav tikai tāda sāpīga, smaga lieta mūsu dzīvē. Nē, tā ved priekā! Tā ved augstumos, kuros mēs nekad nenonāktu, ja mēs neietu tam cauri. Kas gan ir vēl lielāks prieks kā iet sekot Kristum? Pa tām pašām pēdām, pa kurām Viņš iet – sekot Kristum. Šajā Rakstu vietā vārds ‘sekot’ grieķu valodā nozīmē imitēt. Viņš patiesība saka: „Nāciet un imitējiet mani.” Un mēs to darām, mēs nesam krustu. Viņš teica: „Mana nasta, ko es jums došu, tā būs viegla, un mans jūgs būs patīkams.”

To spēj tikai saprast cilvēks, kurš nevis skatās no malas uz cilvēkiem, kuri nes šos krustus, bet kurš pats pamēģina to izdarīt, kurš pats ņem šo krustu, un neskatoties atpakaļ, dodas pakaļ Kristum. Samuels Razerfords (Samuel Rutherford) ir ļoti skaisti šo domu izteicis. „Krusts ir tāda pati nasta kā buras ir nasta kuģim, un kā spārni ir nasta putnam.”

Jā, tev šī nasta ir jānes, bet tā ir liela svētība tev, jo tu zini, ka tu ej pa to ceļu, pa kuru iet tavs Kungs. Man ir žēl tos cilvēkus, kuri seko Kristum, bet kuri nekad nav gājuši cauri šiem diviem soļiem, jo tas ir pašapmāns. Tas ir Jēzus, kuru tu gribi tikai izmantot kā savu kalpu savām pašu vēlmēm, un savai pašmīlestībai.

Visbeidzot trešais – sekojiet man. Kādi ir teikuši, ka šie trīs soļi ir salīdzināmi ar ceļošanu. Kad tu dodies ceļojumā, tu vispirms atvadies no taviem tuviniekiem, pēc tam tu ņem somu, un tad tu dodies ceļā. Šeit ir tāpat – tu vispirms pasaki ‘atā’ savam vecajam cilvēkam, turpat pie viņa kapakmens, tad tu ņem rokās šo krustu, un tad Jēzus saka: „Dosimies, seko Man!” Un tu Viņam seko kā Kungam. Viņš tev ir Kungs, Viņš tev nav tikai Glābējs.

Ja tu ciestu kādā autoavārijā, un pie tevis atbrauc ātrā palīdzība, mediķi izglābj tavu dzīvību, vai tu savu atlikušo dzīvi veltīsi, lai sekotu viņiem, viņu ikdienas izbraukumos? Visticamāk, ka nē. Jo glābējam neseko, glābējam pasaka ‘paldies’! Bet Kungam gan seko. Kādēļ? Tāpēc, ka Viņš ir tevi atpircis un tu esi tagad Viņa īpašums. Tā ir tā sevis aizliegšana. Viņš tevi ir atpircis. Piemēram, ja es to salīdzinu ar savu telefonu – es ieguldu naudu, es pa dārgu naudu nopērku sev telefonu, tad tas kļūst par manu īpašumu, un es varu izvēlēties, ko es ar to daru. Es varu izvēlēties, kad es ar to zvanīšu, kad es to likšu kabatā, kad es to likšu pie lādētāja vada – telefons dzīvo man nevis es viņam.

Un tomēr, jūs jau kādi esat sadzirdējuši šo retoriku, šo ironiju, ka reizēm mēs zinām, ka cilvēks sāk dzīvot saviem telefoniem, vai ne? Reizēm mēs paši sākam dzīvot telefoniem, un tad kļūst aktuāls jautājums – tad kurš ir kura kalps!? Telefons kļūst par manu kungu. Tāpat var būt daudzas citas lietas dzīvē. Bet tas nav pareizi, mēs to katrs saprotam. Tas nav pareizais attiecību modelis, te ir kājām gaisā sagrieztas attiecības.

Tieši tas pats mēdz notikt ar cilvēkiem un Kristu. Mēs saucam sevi par kristiešiem, un tas vārds ‘kristietis’ grieķu valodā patiesībā nozīmē vienkārši ‘mazais kristus’. Mēs esam mazie kristi. Mazie kristi sauc sevi par kristiešiem, bet izrādās, ka viņi ir padarījuši Kristu par mazo, un paši ir lielie. Tā notiek ar tiem cilvēkiem, kuri lec šajā trešajā solī un kuri neizprot, ko nozīmē sekot Viņam, ka viņi izlaiž šos pirmos divus soļus. Viņi neseko Jēzum, viņi seko kaut kam citam, bet ne Jēzum. Un tomēr viņiem kādu dienu sanāks sastapties ar šo patieso Jēzu, tāpat kā visiem. Bet tad Viņš viņiem atteiks: „Es jūs nepazīstu. Es jūs nekad neesmu pazinis.”

Tas ir tas jautājums, ko mēs katrs vara šodien sev uzdot: „Kādēļ es sekoju Jēzum? Vai tie iemesli, kurus es tagad sev varu uzskaitīt, vai tie visi ir par mani?” Es jau esmu teicis, ja nebūtu elles, ja mēs zinātu, ka nav šāda vieta – Debesis un elle, bet ir tikai viena vieta, vai es sekotu Viņam? Vai es turpinātu nest to krustu? Vai es turpinātu savu dzīvi dzīvot Viņam, pakārtot Viņa vadībai, jo Viņš ir mans Kungs!?

Es ticu, ka šie divi pirmie soļi šajā Jēzus aicinājumā, kuru Viņš atkal un atkal deva cilvēkiem, ka tie ir tieši tādēļ tur iekļauti, lai mēs varētu atbildēt sev uz šo jautājumu – vai es sekoju Viņam?

Nu, lūk, Jēzus dod šīs trīs pavēles: aizliedz sevi; ņem savu krustu ik dienas; seko man. Tos, kuri seko, tos Viņš aizved uz Tēva mājām, tiem, kuri tiešām Viņam iet līdzi. Bet Jēzus dod arī brīdinājumu pārējiem, kuri izvēlas to nedarīt, kuri negrib aizliegt sevi, kuri grib saglabāt savu dzīvi sev pašiem. Tas ir pateikts 24.pantā. „Kas savu dzīvi grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs Manis dēļ, tas to izglābs.”

Te nav runas par dzīvības zaudēšanu jebkuram cēlajam mērķim – patriotismam vai labdarībai, vai pat nomirstot cita cilvēka dēļ. Te ir teiks: „Manis dēļ zaudēs.” 25.pantā Jēzus vēl piemet retorisku jautājumu: „Kāds ieguvums ir cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina?” Kāds ieguvums? Tev šķiet, ka sevi aizliegt ir neizdevīgs darījums? Nē, paskaties, šis ir neizdevīgs darījums – iegūt visu laicīgo, bet zaudēt Mūžību. Kā tas bagātais vīrs, kurš krāja sev labību šķūņos, bet nākamajā naktī no viņa tika atprasīta dvēsele. Kādā tuvredzīgā ilūzijā dzīvo tas cilvēks, kurš redz tikai laicīgo un neredz Mūžīgo, kuram krusts ir tukša vieta.

Kā Osvalds Čembers (Oswald Chambers) ir teicis: „Visas Debesis ir ieinteresētas Kristus krustā, visa elle baidās no Kristus krusta, kamēr cilvēki ir vienīgā radība, kurai tas vairāk vai mazāk ir vienaldzīgs.”

Šodien mēs iesim pie Vakarēdiena, un te nāks cilvēki, kuri nesīs šo krustu sev uz muguras. Ja mēs ar garīgām acīm varētu redzēt, mēs varētu teikt: „Cik labi, ka tas gaitenis te ir tik plats, jo te ir vieta cilvēkam ar savu krustu.” Bet pirms mēs nākam, uzdosim katrs sev šo jautājumu – vai tas, ko es nesu sev uz muguras ir krusts, ir mans krusts? Vai varbūt tas ir mans vecais cilvēks, kuru es sev stiepju līdzi, kurš man ir svarīgāks nekā dzīve Kristum? Bet zini, ka pie šī galda nav vietas vecajam cilvēkam, pie Kristus galda ir vieta tikai jaunajam cilvēkam. Tādēļ nenāc šeit tikai tādēļ, ka tu sevi sauc par kristieti, bet nāc tad, ja tu esi gatavs nest krustu un darīt to pēc Kristus noteikumiem. Tikai tad tu esi kristietis. ‘Mazais kristus’. Kristus imitētājs. Kristus sekotājs. Varbūt tā ir kādam izvēle, kas ir jāizdara, šodien.

Ļaujiet man noslēgt ar Čarlza Sperdžena (Charles Spurgeon) vārdiem. „Nav kroņa nesēju Debesīs, kas nebūtu bijuši krusta nesēji šeit virs zemes.” Lai Debesu Tēvs svētī mūs uz to.

Lūgsim.

Mīļais, Glābēj un Kungs, Jēzu. Paldies, ka Tu nāci un izvēlējies mirt visgrūtākajā, vissmagākajā, visgarākajā veidā, lai mēs varētu būt droši, ka Tu tiešām visu sevi esi atdevis. Tu neatnāci tikai, lai izpildītu šo noteikumu, bet Tu to izdarīji ar vislielākajām rūpēm par mums. Paldies, ka Tu ne tikai atnāci, kā tāds glābējs uz izglābi mūs, un tagad neesi pieejams, bet, ka Tu mums ej pa priekšu, ka aicini mūs sekot Tev, lai mēs varam atrast Tēva mājas. Ir tik viegli sekot Tev, Kungs, bet palīdzi mums arī saprast to, ka mums Tev ir jāseko ar šo jauno cilvēku. Ka tā lūgšana, ko mēs beigās lūgsim pēc Vakarēdiena, kad mēs teiksim: „Lai Tavs prāts notiek,” lai tā būtu lūgšana, ko mēs tiešām nopietni domājam, ka tā nāktu no mūsu sirds, un, ka mūsu dzīve varētu būt pakārtota tam, ka šī draudze varētu būt pilna ar misionāriem, ar sludinātājiem, nevis amata dēļ, nevis kaut kur tālumā, bet savā ikdienā. Cilvēki, kuri aizliedz sevi, kuri dzīvo citiem, kuri nes savus krustus, kuri nes savu nāves instrumentu, kas ir nogalinājis viņu veco cilvēku, un, ka viņi seko Tev. Paldies, Kungs, ka tas ir vienīgais, patiesais prieks, ka tā ir vienīgā, patiesā dzīves jēga – dzīvot par godu Tev un par svētību cilvēkiem. Paldies par katru, kurš to dara, kuru Tu esi aicinājis, un kuru Tu esi vedis šajā ceļojumā, Mūžīgajā ceļojumā kopā ar Tevi. Lūdzu, uzrunā katru, kurš to nav izdarījis, kurš nav spēris šo soli, kurš grib dzīvot sev. Lūdzu, maini viņu sirdis, un ņem viņus līdzi šajā Mūžīgajā ceļā uz Tēva mājām. Paldies Tev par visu, mīļais Kungs. Āmen.