#9 Jēzus vara pār tumsu

"Kad Jēzus devās projām, viņam sekoja divi aklie, skaļi saukdami: “Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Kad viņš iegāja namā, aklie pienāca pie viņa, un Jēzus viņiem jautāja: “Vai jūs ticat, ka es to varu izdarīt?” Tie viņam sacīja: “Jā, Kungs!” Viņš pieskārās viņu acīm, sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības,” un viņu acis atvērās. Tad Jēzus tos stingri nobrīdināja: “Pielūkojiet, lai neviens to neuzzinātu!” Bet tie aizgājuši daudzināja viņu visā apvidū." — Mateja evaņģēlijs 9:27-31

Svētrunas noraksts
 

Cilvēks vēstures gaitā ir centies atrast veidu, kā panākt šeit virs zemes to, ko cilvēki allaž ir vēlējušies – mieru. Kā panākt pasaules mieru? Kā panākt virspusēju labklājību? Kā panākt to ideālo risinājumu cilvēku sadzīvei? Tā viņi ir meklējuši veidus, un viņi ir šķietami nonākuši pie apgaismības un atraduši vienu un otru modeli, kā to īstenot.

Tā, nu, cilvēce ir izmēģinājusi praktiski visu iespējamo. Sākot ar tribālismu, kad ciltis dalījās, un sadalīja varu un mēģināja šādā veidā valdīt pār cilvēci. Tāpat feodālisms, kur tiek ieviesta militāra hierarhija. Monarhijas mēs esam redzējuši, ar ķēniņu vadību. Autoritārismu, kuru vara koncentrējas viena līdera vai kādas mazas elites rokās. Tāpat šī pasaule redzējusi komunismu, diktatūras, oligarhijas, plutokrātijas, totalitārismu, tehnokrātijas, demokrātijas, republikas, konfederācijas, sociālismu, tāpat arī teokrātijas, kur cilvēces priekšā ir kāda dievība, kurai tā pakļaujas.

Tā, nu, pasaulē ir dažādas reliģijas, kuras mēģina arī sadalīt to veidu, kā vadīt cilvēkus – budisms, hinduisms, islāms. Tagad arī ir visiem zināmā islāmu valsts ar savu kalifātu, ko viņi ir pasludinājuši, tādi kalifāti ir bijuši arī iepriekš. Ir bijuši emirāti, sultanāti un tā tālāk. Pat anarhisms ir bijis modelis, ko cilvēki ir mēģinājuši, lai panāktu to, pēc kā cilvēks ilgojas. Kaut arī daži ir acīmredzami savtīguma, varas un mantkārības vadīti modeļi, tomēr lielākā daļa to visu dara kopējā labuma vārdā, proti, lai atnestu mieru, lai cilvēki varētu dzīvot mierā.

Taču tūkstošiem gadus vecā cilvēku vēsture atklāj vienu, ka neviens no šiem modeļiem ilgtermiņā nestrādā. To mēs redzam kaut vai galējībās, kā, piemēram, totalitārismā, kur šis modelis vairo pretiniekus tā, ka šie cilvēki beigās saceļas un šis modelis krīt. Vai otra galējība, pretējais gals – demokrātija, kur iecietības vārdā tiek atvērtas durvis tik plati, ka klusītēm tiek salaisti iekšā šī modeļa pretinieki, un agrāk vai vēlāk arī šie modeļi sagrūst.

Piemēram, mūsu demokrātiskā Eiropa, kur mēs redzam divas tendences, kā, piemēram, šo atvērtību pret islamu, kā islamu valsts un islamu musulmaņi iet vairumā, bet praktiski visās demokrātiskajās Eiropas valstīs cilvēku skaits sarūk un tas ir tikai laika jautājums, un iespējams tad, kad mēs attapsimies, būs jau par vēlu. Otra galējība jeb otra ietekme ir, ka tiek grauti šie morālie pamati, uz kuriem ir celta Eiropa, uz kuriem ir celta mūsu kristīgā pasaule.

Es vakar uzgāju vienu citātu, ko mūsu pašu akadēmiķis Jānis Stradiņš ir pagājušajā gadā laikrakstā Diena rakstījis, viņš saka: „Varētu jau likties, ka 21.gadsimts sācies ar uzbrukumu Dvīņu torņiem, tūlīt sākas arī finanšu krīze, no kuras vēl neesam īsti tikuši ārā. Sākas multī polāras pasaules laikmets – Ķīna, Indija, Brazīlija strauji attīstās kā globāls spēlētājs. Eiropas Savienība, lai cik augstu mēs viņu vērtētu, pašlaik ir norietu posmā. Visās lielajās Eiropas valstīs demogrāfija ir negatīva. Man liekas notiks pamatīga pasaules pārstrukturēšanās. Tas var apdraudēt eiropeiskās vērtības. Arī pārspīlētās minoritāšu tiesības apdraud Eiropu. Senā Roma arī sabruka, kad izvirzīja postmodernas idejas par pamatu, pēc tam nāca barbari.”

Un arī šajā nedēļas nogalē mēs esam liecinieki tam, ka šī ietekme ir šeit mūsu sabiedrībā, ir mūsu vidū. Tas viss parāda to, ka cilvēku iedibinātie valdīšanas veidi nav dzīvot spējīgi. Es ticu, ka tas arī ir tas iemesls, kādēļ Dievs to pieļauj, kādēļ tas viss notiek – Dievs vēlas pierādīt mums cilvēkiem, ka visi šie modeļi, kurus mēs balstām uz nepareizajiem pamatiem, nestrādā. Tāpēc Viņš pieļauj visu šo daudzveidību, un savā ziņā Viņš saka: „Labi, cilvēk, tu to vēlies? Lūdzu! Pārbaudi katru no modeļiem.”

Un tomēr, kādu dienu Dievs parādīs, ka tomēr ir viens risinājums šeit virs zemes, ir viens modelis, kas darbojas! Te es nerunāju par Debesīm, bet es runāju par šīs pasaules dzīvi. Viens modelis, kurā nevaldīs ne demokrātija, ne totalitārisms, bet valdīs Patiesība, valdīs Kristus un valdīs pats šīs pasaules Radītājs. Šajā vēstures pēdējā cēlienā tad valdīs beidzot tas patiesais miers, pēc kura cilvēki tik ļoti ilgojas. Tādēļ šo valstību sauks par Miera Valstību. Tūkstoš gadu Miera Valstība. Par to mēs varam lasīt piemēram jau trīstūkstoš gadus atpakaļ, kad Jesaja savā grāmatā 2:4 saka: „Viņš tiesās ļaudis, spriedīs par daudzām tautām, tad tie pārkals savus zobenus arklos, un savus šķēpus ecēšās. Tauta pret tautu vairs zobenu necels, un karot vairs nemācīsies.”

Vai arī Mihas grāmatā 4:3, „Viņš spriedīs tiesu starp daudzām tautām, izšķirs strīdus starp varenām, tālām tautām. Tie pārkals savus zobenus lemešos, un savus šķēpus dārznieka nažos. Tauta pret tautu necels zobenu, un vairs nemācīsies karot.” Tas būs laikmets, kurā valdīs patiesais miers, kurā tautas vairs nekaros viena pret otru. Bet šajā laikmetā būs vēl viena svarīga pazīme. Tas ir tas, ko mēs jau lasījām ievadā no Jesajas 35, tur ir teikts tā: „Tad aklajam atvērsies acis, un atdarīsies kurlā ausis. Tad klibie lēks kā briedis un gavilēs mēmajam mēle.” Tātad tas būs laiks, kad būs miers, bet, kad arī klibie staigās, kurlie dzirdēs, līkie iztaisnosies, mēmie runās un aklajiem atvērsies acis. Savā ziņā, mēs varam teikt: „Tās būs Debesis virs zemes beidzot!”

Lūk, šādu Ķēniņu valsti sagaidīs šī pasaule. Matejs, kura Evaņģēliju mēs šeit studējam, viņš savā Evaņģēlijā mēģina pateikt šo – lūk, šis ir tas Ķēniņš no šīs nākotnes Valstības. Šis ir tas Ķēniņš, par kuru ir pravieši, jau tūkstošiem gadus atpakaļ, pravietojuši. Matejs it kā jautātu: „Jesaja un Miha tiešām saka, ka šajā Valstībā slimības izzudīs? Tiešām viņi saka, ka mēmie runās? Kurlie dzirdēs? Aklie kļūs redzīgi?” Tad, lūk, šeit Galilejā tas viss notiek!

Paskatieties – mēmie runā, kurlie dzird! Šodien mēs redzam, aklajiem tiek atdarītas acis. Tad, kad Jānis Kristītājs sūta savus mācekļus pie Jēzus ar jautājumu: „Vai tiešām Tu esi tas Mesija? Vai Tu tiešām esi gaidāmais Mesija? Vai Tu tiešām esi tas ķēniņu Ķēniņš, kurš nāks reiz, un kuram būs šī Valstība?”Un kāda ir Jēzus atbilde? „Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat. Aklie redz, kroplie staigā, spitālīgi top šķīstīti, un kurlie dzird. Mirušie augšāmceļas, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Un viss, ar to viņiem pietika. Tā bija atbilde, ar kuru bija skaidrs – jā, tas ir Mesija, tas ir gaidāmais Mesija! Jēzum ir šī vara.

Pirms divtūkstoš gadiem, tur Galilejā, Jēzus parādīja mazu ieskatu tajā, kas mūs sagaida nākotnē, kas mūs sagaida šeit virs zemes. Un mēs katrs, kas esam Kristus mācekļi, un, kas esam jaunpiedzimuši, mēs tur būsim kādu dienu. Pirms Debesīm mēs būsim šādā vietā.

Jesaja pravietoja, ka klibie tiks dziedināti, mēmie tiks dziedināti, aklie tiks dziedināti, un Matejs šeit apstiprina to visu. Par paralizēto mēs jau mācījāmies, vai ne? Atceraties? Par mēmo mēs mācīsimies nākamo reizi, ja Dievs dos. Un šodien mēs runāsim par aklajiem.

Tātad nāk šie divi aklie un seko Jēzum. Ļaujiet mazliet parunāt par šo slimību, par šo aklumu. Tā ir viena no briesmīgākajām slimībām, ko mēs varam iedomāties, vai ne? Mēs pat to nevaram iedomāties, patiesībā. Jēzus pat Kalna svētrunā teica: „Ja tava acs ir nevesala, tad visa tava miesa būs tumša.” Ja tu nedzirdi jeb ja tu nespēj runāt, bet tev ir redze, tad tev vismaz ir gaisma, kas tev dod daudz vairāk iespēju, bet, ja tu esi akls, tad tevī valda tumsa. Tādēļ acis ir tās, kuras mēs visvairāk saudzējam. Patiesībā tā ir vienīgā miesas daļa, kurai mēs nekad neļaujam pieskarties. Tā ir vienīgā miesas daļa, kurai mēs nepieskaramies.

Aklums bija izplatīta slimība Izraēla. Patiesībā visos Evaņģēlijos kopā ņemot, dziedināšana no akluma ir visbiežāk sastopamā dziedināšana, kuru Jēzus veic. Aklumu izraisīja galvenokārt nabadzība, un ar to saistītā netīrība un nehigēnie un nesanitārie apstākļi. Dažādas infekcijas, arī sausais un saulainais klimats, kur saule ļoti spoži spīd. Smilšu vētras, dažādi nelaimes gadījumi, avārijas un arī kari.

Kādi cilvēki jau no dzimšanas bija akli. Izplatītākā slimība bija gonoreja, tā bija slimība, ar kuru saslima māte, kas bija arī bieži vien seksuāli transmisīvas slimības, ar kuru saslima māte pēc dzimumattiecībām. Ja mātei bija šī slimība, tad pēc statistikas 28% bērniem arī ir iespējamība saslimt ar to. Proti, tā baktērija no mātes iegāja šī augļa acī, un trijās dienās bērns kļuva akls, pilnībā akls.

Šodien mums šī slimība, paldies Dievam, nav izplatīta, jo tā tiek ārstēta, un arī pēc dzemdībām bērnam tiek acīs iepilināts šis dezinficējošais līdzeklis, šķidrums. Bet tajā laikā tā bija izplatīta, un tāpēc piemēram mācekļi, Jāņa 9 Jēzum jautā: „Rabi, kurš ir grēkojis, viņš pats vai (viņa mācekļi, norādot uz cilvēku, kurš jau no bērnības, no dzimšanas ir akls)?” Šajā jautājumā, protams, ir teoloģiska daba, vai ne? Viņi jautā, kurš tad ir vainīgs, bet no otras puses tur ir arī medicīniskais aspekts, jo nereti šo slimību izraisīja, kā jau es minēju, dzimumattiecības.

Bija arī citas kaites, piemēram, trahoma, bet katrā ziņā šī slimība bija ļoti izplatīta Izraēlā. Tāpēc cilvēki daudz labāk spēj identificēties ar šo problēmu. Viņiem tas teiciens „Aklais ved aklu” bija daudz labāk saprotams varbūt nekā mums šodien, kur mums salīdzinoši maz vājredzīgu un aklu cilvēku ir apkārt.

Lūk, tādi bija šie divi vīri. Savā ziņā aklais ved aklo un seko Jēzum. Iespējams, tas notiek turpat Jaira rajonā, kā jūs atceraties, iepriekšējā svētrunā mēs mācījāmies par to, kā Jēzus dziedina un pieceļ no mirušajiem Jaira meitiņu. Un, iespējams, dzirdējuši par šo brīnumaino notikumu, un turpat apkārtnē esot, viņi seko šim Dziedniekam, šim Jēzum, šim vīram, kuru viņi nav redzējuši, bet par kuru viņi dzird. Viņi neredz Jēzu, bet viņi dzird par Viņu, un viņi, iespējams, arī dzird un ir dzirdējuši Viņu pašu. Tā ir viņu vienīgā cerība – Jēzus vārdi.

Tā, nu, Dieva Vārds ir tas, kurš spēj aizvest aklu cilvēku pie Jēzus. Tas ir tas, ko mēs dziedam arī dziesmās, vai ne? ‘Tavs Vārds ir kā gaisma ceļā man.’ Vai arī 119.Psalmā „Tavs Vārds ir gaismeklis manām kājām, un gaisma manām takām.” Arī šiem aklajiem Dieva Vārds bija tas, kas ir tā gaisma, kuriem viņi sekoja.

Lūk, šie aklie, viņi ir tumsā, un viņiem ir liela vajadzība, tādēļ viņi kliedz. Viņi kliedz un grieķu vārds, kas šeit ir izmantots, ir ‘krazō’, tas vārds nozīmē kliegt, ķērkt, spiegt, ķērkt kā vārnai vai spiegt kā trakam cilvēkam. ‘Krazō’ ir līdzīgi kā angļu valodā ‘crazy’, tā pati sakne. Šis pats vārds ir izmantots tepat šajā nodaļā, kur mēs arī mācījāmies par tiem dēmonu apsēstajiem. Viņi kliedz un ķērc, to mēs redzam Mateja 14, kur mācekļi ir jūrā, ir vētra un nāk Jēzus pa jūras virsmu, viņi pārbīstas un viņi kliedz: „Tas ir spoks!” Viņi ir nenormāli pārbijušies.

Tas vārds ir izmantots Lūkas 9, kur tiek dziedināts zēns ar epilepsiju, kuram mute putojas, un kurš ķērc un kliedz. Tas vārds ir izmantots Marka 15, kur Jēzus ir pie krusta un Viņš kliedz šo pēdējo savu teikumu agonijā. Arī Atklāsmes grāmatā 12, šis vārds ir izmantots sievietei, kura ir dzemdību sāpēs. Tātad šie vīri kliedz, kliedz tā kā cilvēki kliedz agonijā, sāpēs, izmisumā. Šiem diviem vīriem ir vienalga, ko cilvēki par viņiem padomās. Viņiem ir vajadzība.

Patiesībā, tikai tādi cilvēki arī nāk pie Jēzus, tādi, kuriem ir vajadzība. Pie Viņa nenāk tie, kuriem neko nevajag. Tādi cilvēki, kuriem neko nevajag no Jēzus, mums apkārt ir ļoti daudz, vai ne? Cik daudz mums nav draugu, darba kolēģi – viņiem nevajag Jēzu, Jēzus viņiem šķietami neko nevar dot. Tad labākais, ko mēs varam darīt, ir lūgt par viņiem, lai Dievs viņiem rada situāciju, lai viņi nonāk stāvoklī, kur viņiem ir šāds izmisums. Tas varbūt izklausās brutāli, bet tas ir labākais, kas var notikt, kad cilvēks nonāk šādā izmisuma stāvoklī, kad viņam tiešām vajag Kristu.

Tā, nu, šie vīri kliedz, un viņi kliedz: „Dāvida Dēls, Dāvida Dēls!” Tātad viņi zināja par tiem pravietojumiem. Viņi zināja, ka Mesijam ir jānāk caur Dāvida līniju. Varbūt viņi zināja to pašu Jesaja 35, ka šis Dāvida Dēls nāks, un Viņš dziedinās aklos. Tā, nu, viņi kliedz, un viņi apliecina, ka viņi tic, ka tas ir Mesija! Tas nav vienkārši kaut kāds brīnumdaris, bet viņi tic – tas ir šis Dāvida Dēls! Tas, par kuru varbūt pirms Kristus sāka savu misiju, varbūt cilvēki runāja, varbūt aklie savā starpā runāja par to laiku, kad nāks šis Mesija un Viņš spēs dziedināt, Viņš spēs izdarīt to, ko ārsti nespēj izdarīt.

Bet, ko dara Jēzus? Liekas, ka Jēzus ignorē viņus, jo viņi tur seko Viņam, viņi kliedz, bet Jēzus izskatās, ka Viņš ignorē viņus. Katrā ziņā, tur nav teikts, ka Viņš uzreiz atsaucas viņiem. Tas notiek tikai vēlāk, tad, kad Viņš ienāk namā. Tā, nu, Jēzus, iespējams, pārbauda viņu ticību. Tāpat kā arī mums Viņš pārbauda ticību. Kad mēs lūdzam kaut ko, un mēs noteikti esam lūguši par kādā vajadzībām, un ir bijis jāgaida, nav bijusi atbilde. Varbūt arī šodien mēs lūdzam par kādu risinājumu un tās atbildes nav.

Bet Kristus pārbauda ticību. Ja tu tiešām vēlies to, ko tu lūdz, tad tu arī izturēsi līdz galam. Jēzus arī mācīja neatlaidību. Atceraties, Kalna svētrunā? Viņš mācīja būt neatlaidīgam lūgšanā. Viņš arī to sludināja Lūkas 11, tad, kad Viņš deva šo līdzību par cilvēku, kurš nāk pie sava drauga nakts vidū un lūdz: „Dod man, dod man maizi.” Viņš ar neatlaidību to dara, un šis draugs piecelsies un dos.

Tā arī notiek šo aklo gadījumā. Viņi tiek pārbaudīti, viņu ticība tiek pārbaudīta. Viņi seko un kliedz, un spiedz, un viņi mēģina izsekot, pa kurieni Jēzus iet, un seko Viņam. Bet tad Jēzus ieiet namā. Latviešu valodā ir teikts ‘namā’, bet, piemēram, angļu valodā ir teikts ‘the house’, jeb respektīvi ‘tajā namā’, konkrētā namā, nevis kaut kādā namā, bet konkrētā namā. Iespējams, tas bija Pētera nams, tā bija Pētera māja, kurā Pēteris dzīvoja, Kapernaumā, kur šajā laikā Jēzus, iespējams, arī uzturējās.

Tā Jēzus ieiet šajā namā, bet, lūk, šie divi vīri joprojām turpat ir. Šie divi vīri ir izsekojuši un joprojām ir šeit. Jēzus, iespējams, pārguris no šīs nogurdinošās dienas, atgriežas mājās, pabeidzis savu dienas darbu, bet šie abi vīri joprojām ir šeit. Kas par neatlaidību! Iespējams, kādi, vēlākais tagad, zaudētu drosmi, savu pēdējo drosmi, domādami: ‘Nu, labi, Jēzum darba diena ir beigusies, nu, nāksim rīt. Jānāk ir rīt, tagad jau, nu, nevar, ja Viņš ir iegājis namā, nu, ko tad mēs tur tagad lauzīsimies iekšā.’ Bet tomēr viņi turpina, gandrīz vai bezkaunīgi, bet izmisumā!

Tas mums māca, ka Jēzus ir pieejams tiem, kuri tiešām meklē Viņu, kuri ar visu sirdi Viņu meklē – tiem Viņš ir pieejams. Varbūt mācekļi mēģināja atraidīt un atstumt šos aklos, bet Jēzus tomēr viņiem pievēršas un viņus uzrunā. Tad apskatāmies, ko Viņš saka viņiem? Viņš uzdod dīvainu jautājumu: „Vai jūs ticat, ka es to varu izdarīt?” Liekas, kas tas par jautājumu, Jēzu!? Paskaties taču kā šie vīri Tev ir sekojuši un klieguši un viņiem ir bijis vienalga, ko cilvēki par viņiem domā! Viņi pat ir bijuši gatavi būt bezkaunīgiem, un droši vien lauzties iekšā šajā mājā. Tad kāpēc tāds jautājums? Vai tad Tu neesi pārliecināts, ka viņi tic?

Es ticu, ka Jēzus to dara tādēļ, lai viņi apliecinātu savu ticību ar muti, tā kā Pāvils to mācīja Romiešiem 10:9-10, kur viņš saka: „Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par savu Kungu, un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tad tu tiksi glābts. Jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu.”

Lūk, šie vīri bija ar savu sirdi apliecinājuši, ka viņi tic šim Kristum, ka viņi seko Viņam, ka Viņš ir Dāvida Dēls, un tomēr Jēzus saka: „Vai jūs ticat?” Pāvils saka: „Ja tu ar muti apliecināsi Jēzu” Par ko? „Par Kungu.” Paskatieties, ko šie aklie atbild: „Jā, Kungs!” Viņiem nebija pieejama Jaunā Derība, jo Pāvils vēl nebija sācis rakstīt to, bet viņi jau atbild tā, kā kristietis, kuram Kristus nav tikai brīnumdaris vai tikai glābējs vienai glābšanas akcijai, bet kuram Jēzus ir Kungs(!), kuram sekot, kuram kalpot. Viņi saka: „Jā, Kungs!”

Es ticu, šis jautājums, kuru Jēzus uzdod, atklāj to būtību, kas Jēzum ir svarīga dziedināšanā. Viņam nav svarīga tikai fiziskā dziedināšana, bet Viņam ir svarīga – kas? Glābšana! Viņam ir svarīga garīgā dziedināšana. Tas pirmais iespaids varbūt rodas, ka Jēzus prasa ticību, lai cilvēks tiktu fiziski dziedināts. Bet ziniet, patiesība ir tā, ka Jēzus daudzus dziedināja, kuriem nebija ticības. Piemēram, tepat šajā nodaļā bija tie paši dēmonu apsēsties, kuriem bija dēmonu leģions. Jēzus viņus dziedināja, viņiem nebija ticības, vismaz mēs neredzam, ka būtu minēts, ka viņi būtu ar lielu ticību bijuši, ka viņi vispār būtu spējuši ticēt. Tādēļ ticība nav obligāta sastāvdaļa fiziskai dziedināšanai.

Kāds teiks: „Pagaidi, bet viņi taču tiek dziedināti ticības dēļ!” Un atbilde ir: „Nē!” Viņi netiek dziedināti ticības dēļ, viņi tiek dziedināti Dieva suverenitātes dēļ. Tā ir Dieva izvēle. Tāpēc Jēzus tik bieži uzsver: „Es esmu nācis darīt sava Tēva gribu.” Darīt to, kas ir Viņa griba. Katra dziedināšana, kuru Viņš veic ar vai bez ticības bija Viņa Tēva griba, jo Viņš dara tikai to, kas ir Viņa Tēva griba.

Ziniet, tas vārds, kas arī šeit ir izmantots vārdam ‘ticība’ ir grieķu vārds ‘pistis’. Šis vārds tiek lietots nevis fiziskai dziedināšanai, bet glābšanai. Te ir runa par glābšanu. Jēzus daudzus fiziski dziedināja, kuriem nebija ticības, bet Viņš glābj tikai tos, kuriem ir ticība. Tā kā līdzīgi kā tas vīrs, kurš saka: „Es ticu, bet palīdzi man manā neticībā.” Tā, it kā mēs nākam ar mūsu mazo ticību, bet Jēzus to pārvērš glābjošajā ticībā.

Un jā, ticība spēj darīt lielas lietas. Mēs lasām, ka spēj pat pārcelt kalnus! Bet kalnu pārcelšana nav nekas, salīdzinot ar cilvēka jaunpiedzimšanu. To ir svarīgi saprast, un es ticu, ka tā ir tā proporcija starp to fizisko un garīgo Jēzus kalpošanā, Jēzus misijā. Viņš šo primāri dara garīgās dziedināšanas dēļ. Jo kāda gan jēga ir dziedināt cilvēku fiziski, ja viņš pāris gadus nodzīvo komfortā, bet pēc tam dzīvo mūžību pazušanā!?

Iespējams, tādēļ arī Jēzus šiem aklajiem beigās saka: „Neejiet un nesakiet to.” Kādēļ? Tādēļ, ka šie vārdi par fizisko dziedināšanu izplatīsies paši par sevi, par brīnumiem visi mīl runāt. ‘Bet man ir svarīga garīgā dziedināšana. Man ir svarīgi, ka dzīvības Vārds ir tas, kas aiziet cilvēkos.’

Tā, nu, šie vīri stāv namā, un Jēzus ir viņu priekšā. Šie vīri stāv tumsā, un šī saruna viņiem notiek tumsā. Jautājums ar atbildi mijās, bet tad viņi pēkšņi sajūt pieskārienu – Jēzus pieskaras. Cik skaisti, ka Jēzus pieskaras cilvēkiem. Jēzus pieskaras tiem, kuriem cilvēki negrib pieskarties. Jēzus pieskaras viņiem, un pēkšņi viņiem ienāk gaisma viņos. Viņu acis atveras, un viņi redz savu Kungu stāvam viņu priekšā. Arī mēs kādu dienu tā stāvēsim, vai ne? Mēs šajā dzīvē dzirdam par Viņu, mēs lasām par Viņu, mēs lūdzam Viņu, un dzirdam Viņa balsi mūsu sirdīs, bet kādu dienu mēs redzēsim Viņu vaigu vaigā. Mēs tur stāvēsim, tāpat kā šie aklie stāvēja sava Kunga priekšā.

Šie aklie nāca ar divām lietām. Viņi nāca ar vajadzību, ar izmisumu, un viņi nāca ar ticību. Tāpat kā nāca Centurions, tāpat kā nāca Jairs, tāpat kā nāca tie draugi, kuri nesa paralizēto, tāpat kā nāca šī sieviete, kurai bija asiņošana – viņi visi nāca izmisumā, ar vajadzību, un ar ticību. Ar šīm divām lietām, un viņi saņēma divas lietas – fizisko dziedināšanu un garīgo dziedināšanu. Aklie saņēma fizisko redzi un garīgo redzi.

Man gatavojoties šai tēmai, likās interesanti papētīt, vai ir liecības par cilvēkiem, kuri mūsdienās ir saņēmuši redzi? Cilvēki, kuri ir bijuši akli, un, kuriem ir bijusi kāda operācija un viņi ir ieguvuši vai atguvuši redzi. Ir tādi stāsti, ir tādi gadījumi. Ļaujiet, es jums pastāstīšu par kādu vīru. Bija tāds vīrs kanādietis Pjērs Pols Tomass, kurš piedzima akls. 66 gadu vecumā, tātad nodzīvojis praktiski visu savu dzīvi aklumā, vienu dienu viņš savā mājā nokrīt pa kāpnēm un salauza sejā kaulu, tepat pie acs. Viņu aizveda uz slimnīcu, ārsts apkopjot šo traumu, atklāja, ka viņa redzes problēma arī ir risināma. Šis ārsts, šī sieviete jautā viņam: „Kā ir, vai pie reizes varbūt atgriežam tev arī redzi?” Kas, protams, bija šoks šim vīram, bet viņam tika atgriezta redze.

Un tad šis vīrs raksta: „Man viss liekas tik skaists! Sejas, āda – man tas viss liekas tik skaists!” Un tomēr, ne viss ir tik rožaini cilvēkiem, kuri atgūst redzi. Tas ir tas, kas mani pārsteidza. Te es arī gribu jums to pastāstīt. Es citēju, tālāk par viņu ir rakstīt.

‘Jauniegūtā redze sagādā arī pāris problēmu. It kā viņam viss būtu jāmācās no jauna. Tā, it kā viņš būtu bērns. Krāsas joprojām viņam jūk, un pirmo reizi, kad viņš izgāja uz balkona, dziļais skats izraisīja pamatīgu reiboni. Arī ideja par priekšmetu vizuālo atcerēšanos ir apgrūtināta, un viņš joprojām atgriežas pie taustes, un apkārtējās pasaules sajušanas, lai spētu saglabāt atmiņas jeb lai spētu to saglabāt sev atmiņā.’

Kādā citā avotā es lasīju, ka šīs pārmaiņas šādam iepriekš aklam cilvēkam psiholoģiski ir ļoti smagas. Es citēju ‘Viens no pirmajiem atgūtas redzes gadījumiem bija ar kādu vīrieti, kurš 55 gadu vecumā atguva redzi pēc kataraktas operācijas.’ Medicīniski korekti es neizstāstīšu, bet katarakta ir, kad tev aizmiglojas acij priekšējā daļa tā, ka tu vienkārši nespēj redzēt cauri, pat tīri mehāniski, tīri fiziski.

‘Šim vīram 55 gadu vecumā tiek atgriezta redze pēc kataraktas operācijas. Neilgi vēlāk viņš vēlējās, kaut tomēr tas nebūtu noticis. Šis ir izplatīts daudzu aklo vidū, kuri ir atguvuši redzi. Pretēji zīdaiņiem, kuri tam ir paredzēti, kuru smadzenes tam ir piemērotas, un kuriem nav citas iespējas kā mācīties. Aklajiem tiek prasīts aizvietot pazīstamu sensoru sistēmu, kas viņus uzticami vedusi cauri dzīvei, ar nepazīstamu, kas ir ļoti mulsinoši. Reizēm šī asimilācija kļūst par smagu, līdzīgi kā daudziem citiem pacientiem. Tad šis vīrs aizver acis un iztēlojas, ka ir joprojām akls, kad situācija kļūst nospiedoša.

Šis 55 gadus vecais vīrs kļuva depresīvs, un neilgi pēc savas operācijas nomira no pneimonijas. Kaut arī viņš bija redzējis pasauli ar savām acīm, viņš tomēr bija saglabājis savu mentālo aklumu. Lai cilvēks redzētu kādu objektu, acij tas ir jāierauga, bet arī smadzenēm tas ir jāatpazīst. Šis process prasa treniņu un zināmas spējas smadzenēs. Viņi redz apaļu objektu ar brūnu apli pa vidu un cilpu vienā sānā, bet viņi nesaprot, ka skatās uz kafijas krūzi. Viņiem tās ir tikai formas. Telpisks attālums arī bieži vien ir primāra problēma ar ko viņi saskaras. Viens vīrietis redzēja prom ejošus cilvēkus kā neizskaidrojami sarūkošus. Cits atkal devās trenēt savu telpisko uztveri dodoties ārā pļavā, novelkot kurpi un aizmetot to tik tālu, cik vien spēja. Pēc tam viņš izstiepa roku, lai to kurpi paceltu, un, ja tā nebija aizsniedzama, viņš paspēra soli uz priekšu, lai atkal mēģinātu to no jauna.

Vēl viena nozare, kas cilvēkiem ar nesen iegūtu redzi, neizskaidrojama ir gleznas un citas vizuālas reprezentācijas. Viņi spēj uztvert reālus objektus, bet ne uzzīmētus. Piemēram, ēnas viņi redz kā melnus plankumus, kas tie arī faktiski ir. Un viņi bieži ir arī akli uz seju atpazīšanu vai nespējīgi atšifrēt emocijas no sejas izteiksmēm. Dažiem ir grūtības atšķirt starp vīriešu un sieviešu sejām.’

Nu, lūk, tādi ir tie izaicinājumi, kad tu saņem fizisku dziedināšanu, kad tu atgūsti redzi. Un, iespējams, arī šie divi vīri, kurus Jēzus dziedināja, viņi saskartos ar lieliem izaicinājumiem savā turpmākajā dzīvē. Bet, ja tu kļūsti garīgi redzīgs, ja tu kļūsti garīgi dziedināts, ja tu kļūsti jauns cilvēks ar jaunu Garu, tad es ticu, tu spēj to arī panest, tu spēj iet cauri šīm izmaiņām. Tāpat ir ar katru dziedināšanu – ja cilvēks tiek tikai fiziski dziedināts, tad agrāk vai vēlāk, iespējams, viņam atgriezīsies neapmierinātība ar dzīvi, un efekts nebūs paliekošs. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka Jēzus nāk, lai primāri dziedinātu cilvēkus garīgi. Bet Viņš arī fiziski dziedina viņu, lai parādītu, kas sekos tajā Valstībā, kura reiz mūs sagaida.

Lūk, šie divi vīri ienāca namā akli, un tur viņi sastapās ar Kristu, kurš ir pasaules Gaisma, un viņi izgāja no šī nama redzīgi, ar gaismu sevī. Viņi izgāja redzīgi pēc tikšanās ar Kristu, tāpat kā mēs, vai ne? Ļaujiet man noslēgt ar diviem pantiem, ko Jēzus saka par gaismu. Un ieklausieties, jo tur esam arī mēs pieminēti. Jāna 9 Viņš saka: „Kamēr es esmu pasaulē, Es esmu pasaules Gaisma.” Bet tad Viņš aizgāja no šīs pasaules savā fiziskajā miesā. Un tad stājās spēkā tie vārdi, ko Viņš teica Kalna svētrunā: „Jūs esat pasaules Gaisma.”

Tagad mēs esam pasaules Gaisma. Kristus misija nav beigusies, tā turpinās arī šodien. Un mēs joprojām dzīvojam ar to spēku, kuru Kristus šeit atnesa, ar to varu pār tumsu. Tev un man Kristus ir devis gaismu, lai mēs varētu iet un nest to tālāk citiem cilvēkiem. Mēs varam sūdzēties, ka mūsu laikmetā, mūsu sabiedrībā kristīgās vērtības tiek iznīcinātas, un, ka viss paliek ar vien sliktāk. Bet, ziniet, jo tumšāka paliek apkārtne, jo lielāka ietekme ir gaismai. Tāpēc mēs to varam redzēt kā svētības laiku – katrs savā ikdienā, katrs savā dzīvē šodien tur, kur mēs esam. Tāpēc dzīvosim kā Gaismas bērni. Lai Dievs svētī mūs uz to.

Lūgsim.

Mīļais Kristu, paldies, ka Tu nāci šajā pasaulē, ka Tu biji pasaules Gaisma, ka Tu esi pasaules Gaisma! Paldies, ka Tu atnāci, un, ka Tu reiz atkal atgriezīsies. Bet, ka Tu šajā starp posmā, šajā laikmetā, kurā mēs esam Tava miesa, ka mēs esam tie, kuri nes Tavu Vārdu un Tavu Gaismu. Paldies, ka Tu mums dod arī varu iet un sludināt Tavu Vārdu, un nest Gaismu cilvēku dzīvēs. Palīdzi, Kungs, ka tas būtu arī mūsu dzīves prioritātēs. Ka mēs arī domātu par to garīgo dziedināšanu, ka tā mums būtu tā svarīgākā. Pirmkārt, pašiem sev, un arī tur, kur mēs ejam un nesam Tavu Gaismu, lai cilvēki var kļūt redzīgi, lai cilvēki var, dzirdot Tavu Vārdu, atrast ceļu pie Tevis – ienākt Tavā namā, sastapt Tevi un iziet no Tava nama redzīgi. Lūdzu, svētī, Kungs, uz to, un paldies Tev par visu. Lai Tev ir gods un slava, un pateicība. Āmen.