#3 Jēzus vara pār dabu

Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” — Mateja evaņģēlijs 8:23-27

Svētrunas noraksts
 

Es aicinu atveriet ar mani Mateja evaņģēliju 8:23-27, kur turpinot mūsu svētrunas sēriju par Jēzus varu, šodien apskatīsim kāda vara ir Jēzum pār dabu. Mateja 8:23-27 „Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši Viņu modināja, saukdami: „Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem sacīja: „Kādēļ jūs esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad, piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: „Kas Viņš ir, ka vēji un jūra Viņam paklausa?”

Jēzus vara pār dabu. Šajā svētrunas sērijā mēs apskatīsim vairākas tēmas, vairākus veidus, kā Matejs parāda kāda vara ir šim Kungam, Ķēniņam, Jēzum. Bet, Matejs noslēdz savu Evaņģēliju ar vārdiem, kur Jēzus pasaka: „Man ir dota visa vara.” Mēs redzam visādus piemērus, kā Viņam ir vara pār miesu, pār dabu, pār garu pasauli, pār grēku, pār visu kaut ko citu, bet Matejs beigās ieliek to Jēzus teikumu, kur Viņš saka: „Man ir dota visa vara.” 

Un tas mūs aizved pie jautājuma, ja jau Jēzus saka: „Man ir dota”, tad kur Viņš dabūja šo varu? Kur Viņš to saņēma? Kurš Viņam to iedeva? Un vēl jautājums, kad Viņam to iedeva? Protams, jautājums, kurš Viņam iedeva, ir salīdzinoši vienkāršs, jo tur mēs saprotam, ka tas ir Dievs, kaut arī Kristus pats ir Dievs, tomēr viss tiek radīts caur Kristu un 1. Korintiešiem ir teikts: „Kristus ir Dieva spēks.” Kristus ir Dieva spēks, Dieva vara, bet jautājums, kad Viņam to iedeva, un kad Viņš šo saņēma, ja Viņš saka: „Man ir dota”, uz šo jautājumu atbild Jānis.

Mēs varam aiziet uz Jāņa evaņģēlija pašu sākumu un izlasīt 1-3, kur ir teikts: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur Viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez Viņa.” Un 14.pantā mēs redzam, kurš tad ir šis Vārds, tur ir teikts: „Un Vārds tapa miesa, un mājoja mūsu vidū.” Ebreja vēstulē 1.nodaļā ir teikts: „Dievs ir licis Jēzu visam par mantinieku, caur Viņu arī radījis visu pasauli.” Tātad Dievs ir radījis pasauli caur Jēzu, un viss ir radīts caur Viņu. 

Šī skaistā planēta Zeme, kura ir tik daudzpusīga, un kurā mēs redzam tik daudz garšu, tik daudz krāsu, tik daudz sajūtu, tas viss ir radīts caur Kristu, bet vēl vairāk – viss Visums ap šo mūsu zemi ir radīts caur Viņu. Ja mēs paskatāmies kaut vai tikai uz Piena ceļa galaktiku, tajā ir 1 miljards zvaigžņu, tā saka zinātnieki. Bet vēl vairāk mūsu, tā saucamajā lokālajā grupā ir 50 galaktikas! Un vēl vairāk – šī mūsu lokālā grupa atrodas super klāsterī, kurā ir 100 tūkstošu galaktiku. Un visā zināmajā Visumā ir 170 miljardu galaktiku, un tā ir tikai tā daļa, ko mēs zinām, ko mēs esam atklājuši. 

Tas viss sastāv no mazām daļiņām, no maziem atomiem, un to visu kopā salicis ir šis Kristus, par kuru mēs šodien lasām, kurš guļ šajā laivā. Caur Kristu ir radīti visplašākie, vismilzīgākie plašumi, bet arī vissīkākās detaļas, vismazākās detaļas, kurās mēs varam pētīt, un redzēt kāds tajos vēl ir dziļums iekšā. Piemēram, vai jūs zināt, cik daudz matērijas ir mazajā atomā? Ja mēs noapaļotu, tad patiesībā atomā ir tikai viena miljardā daļa matērijas, viss pārējais ir tukšums, un šī mazā daļiņa, viņa vienkārši kustas šajā tukšajā telpā, un tādā veidā rodas šī ilūzija, ka tā visa ir matērija, ka tā visa ir taustāma manta. 

Ja mēs paņemtu cilvēku un izspiestu no viņa ārā visu lieko gaisu, kas ir šajos atomos, tad no cilvēka, patiesībā, matērija ir tikai viena miljonā daļa no kubikcentimetra. No mazā cukura graudiņa tikai viena miljonā daļa ir patiesībā matērija. Ja kāds cilvēks saka: „Es jau neesmu nekas!”, tad viņam ir taisnība. Patiesībā mēs neesam nekas, mēs esam tikai maza, maza daļiņa matērijas. Tā šī apbrīnojamā, neticamā pasaule ir salikta kopā no šī vīra, kurš vēl tad nebija pieņēmis miesu, no šī Dieva, Kristus. 

Un ziniet, tādēļ, ka Bībele saka, ka tas viss ir radīts caur Dievu, caur Kristu, tas uzliek zināmu atbildību uz Bībeli, jo ja Viņš saka, ka Viņš tiešām ir radījis to visu, tad mums ir Bībelē jāredz arī pierādījums tam, mums ir jāredz, ka Dievs zināja jau pirms tūkstošiem gadu, kad Viņš sarakstīja pirmās Bībeles grāmatas, ka Viņš jau tad zināja visu to, ko cilvēki tad vēl nezināja par šo zemeslodi, par šo pasauli. 

Ziniet, tā arī ir. Bībele ir korekta jau Ījaba grāmatā, kas ir sarakstīta 1500 gadus pirms Kristus, kad zinātnieki vēl nebija sākuši pētīt daudzus jautājumus un kad cilvēki vēl ticēja aplamām teorijām, tad jau Bībele runā korekti par bioloģiskām tēmām. Tas mums apliecina, ka šī Vārda autors tiešām ir Dievs. Ja cilvēki to būtu sarakstījuši, viņi būtu rakstījuši tajā laikā pilnīgi citas lietas. 

Piemēram, Ījaba 26:7, „Viņš izplēš ziemeļus tukšumam pāri, pakar zemi pār neko.” Citiem vārdiem sakot, Zeme brīvi pārvietojas sfērā nevis stāv fiksētā vietā uz zemeslodes jeb zemeslode stāv fiksētā vietā kaut kur. To tikai Nikolajs Koperniks 1630. gadā zinātniski pierādīja, un to tikai zinātnieki 17 gadsimtā pierādīja. Piemērām, Ījaba 28:25 ir teikts, ka gaisam ir svars, ko Galileo Galilejs 1630.gadā noskaidroja un pierādīja. Piemēram, Jona 2:6 ir teikts, ka okeāna dziļumos ir ielejas un kalni, nevis kā cilvēki ticēja līdz 1900.gada sākumam, un Džons Murijs tikai 1912.gadā pierādīja, ka zeme nav plakana okeāna dziļumos. 

Piemēram, 3.Mozus 17:11, kur ir teikts, ka miesas dzīvība ir asinīs. Cilvēki agrāk ticēja asins nolaišanai un ārsti praktizēja to tad, kad bija kādas slimības. Viņi domāja, ka tā problēma ir asinīs un tad, kad cilvēkam bija kāda nopietna slimība, viņi paņēma un vienkārši notecināja viņam asinis nost. Viljams Harvijs 1615.gadā saprata – nē, tā nav pareizi darīt.

Tā mēs varam lasīt par vēl visādām tēmām, ka okeāna dziļumos ir dzelmes, un ka zvaigznes ir neskaitāmā daudzumā, nevis kā zinātnieki agrāk uzskatīja, ka ir ap 1000 zvaigžņu. Tā kā Dievs jau pierāda Bībelē, ka Viņš ir tiešām tas, kurš ir radījis šo skaisto pasauli. 

Kā jau es esmu iespējams minējis, 1900.gadā biologs un filozofs Herberts Spencers, kurš pats bija ateists līdz savām pēdējām dienām, viņš nodefinēja piecas lietas, kur viņš teica, ka, lai pierādītu kādas lietas eksistenci, tev ir jāpierāda, ka šī lieta atbilst vismaz vienai no piecām šīm kategorijām – laiks, spēks, enerģija, telpa vai matērija. Ja tu gribi kaut ko pierādīt, ka tas tiešām eksistē, tam ir jābūt vai nu laikam, vai nu spēkam, vai enerģijai, vai telpai, vai matērijai. 

Bet ziniet, Bībeles pats pirmais pants, 1.Mozus grāmatā 1.nodaļā, tā sākas ar šādu teikumu: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Iesākumā – laiks, Dievs – spēks, radīja – enerģija, debesis – telpa un zeme – matērija. To, ko Spencers bija izsecinājis 1900.gadā, tas tūkstošiem gadu iepriekš jau ir rakstīts Dieva vārdā. Mēs, protams, varam teikt: nu, tā varbūt ir sakritība, bet Bībelē tad ir ļoti daudz sakritību, kuras mēs vairs nevarētu saukt par sakritībām.

Tātad Bībele saka, ka Dievs caur Kristu ir visu radījis un tādēļ šodienas tekstā, šajā konfrontācijā ar vēju, Viņš patiesībā parāda kādu atkal sastapšanos starp diviem seniem paziņām – Kristus un šis vējš ir jau sen pazīstami kopš radīšanas laikiem. Tad apskatīsimies šo brīnumaino notikumu, kā tad tas notiek? 

Jēzus pēc daudzām dziedināšanām, kuras mēs lasījām iepriekš un par ko arī Ģirts runāja iepriekšējā reizē, Viņš dodas pārcelties pāri Galilejas jūrai uz otru krastu, un Viņam seko daudzas laivas. Marka evaņģēlijā teikts, ka Viņam tur ir pūlis apkārt, Jēzus tagad pārcelsies uz otru krastu, un cilvēki kāpj laivās un viņi tagad kopīgi dodas pāri šai Galilejas jūrai. Tajā laikā Galilejas jūra bija avots zvejniecībai, tur bija ļoti daudz zvejnieku, pilns ar laivām, un tā nu viņi dodas, šī mazā flote. 

Galilejas jūra jeb Ģenecaretas ezers saukts, patiesībā tā nav jūra, tas ir ezers, viņa atradās ģeogrāfiski interesantā vietā. Viņa bija Izraēla ziemeļos, un pati Galilejas jūra atradās vairāk, kā 200 metrus zem jūras līmeņa, blakus viņai bija Hermona kalns, kas bija 2800 metrus augsts, kur arī ir sniegotas virsotnes šim kalnam, redzamas arī šodien, un turpat blakus bija Vidusjūra. Tā nu sanāk, ka bija Vidusjūra un tad ir šis lielais kalns un tad ir šī ieleja un Galilejas jūra atradās tādā dziļā ielejā. 

No maija līdz oktobrim šajā ielejā ieplūst stipri vēji, no šī Hermona kalna sniegotajām virsotnēm, un šis vējš ieplūst šajā ielejā un sajaucas ar to silto gaisu, un tādēļ tur veidojas pēkšņas un ļoti spēcīgas vētras. Tas arī šodien notiek tur un tūristi raksta par notikumiem, kā viņi, piemēram, iebrauc ar laivu Galilejas jūrā, kur ir skaists spogulītis, un neilgu laiku vēlāk uznāk milzīga vētra un viņi visi ir izmirkuši, velk nost kreklus un tas viss viņus pārsteidz tā ļoti pēkšņi. 

Tā nu arī Jēzus ar saviem mācekļiem iebrauc šajā Galilejas jūrā un šie mācekļi ir lielākoties zvejnieki. Viņi ir rūdīti kuģotāji, zvejnieki, kuri ir pieraduši pie vētrām, viņiem šādai vētrai nevajadzētu būt nekam pārsteidzošam, nekam jaunam. Tomēr šī vētra izrādās spēcīgāka, šī vētra ir tāda, ka viņiem viļņi iet pat pāri malām un laivā smeļas ūdens. Mateja evaņģēlijā tas grieķu vārds, kas ir izmantots šim vārdam ‘vētra’ nozīmē patiesībā zemestrīce. Tā kā tā nebija tāda parasta vētra, bet tā bija vētra, ko juta arī krastos, kas bija kā zemestrīce. Marka un Lūkas evaņģēlijā tiek izmantots vārds viesuļvētra, un Lūkas evaņģēlijā ir teikts, ka viņi bija briesmās. 

Notiek visa šī viesuļvētra, šīs briesmas un tad mēs lasām: „Bet Jēzus guļ.” Jēzus guļ uz sava spilvena. Viesuļvētrā. Tas parāda tikai to, cik ļoti Jēzus bija noguris acīmredzot. Pēc visas šīs lielās kalpošanas, ko Viņš veica tur pat krastā, pūļiem esot apkārt, droši vien dien dienām, Viņš bija ļoti noguris, tik noguris, ka Viņš spēj gulēt vētras laikā. Kamēr apkārt notiek histērija šis vīrs guļ, un tas arī ir skaists piemērs tam, kā mēs varam lasīt un redzēt, ka Jēzus tiešām bija cilvēks, Viņam bija šīs cilvēka īpašības, Viņam bija nogurums. Bet mācekļi tikmēr cīnās, un viņi dara, ko var, viņi mēģina glābt situāciju, viņi raujas, un tomēr beigās viņi ir spiesti iet pie šī Jēzus un prasīt Viņam palīdzību. 

Ziniet, ja zvejnieki un rūdīti jūrnieki iet prasīt galdniekam palīdzību, tad jūs varat būt droši, ka tur tiešām ir lielas problēmas. Nu, lūk, un tad ko viņi saka? Matejs raksta, ka viņi piegāja klāt un saka: „Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Bet Marks apraksta to situāciju no cita skatpunkta un viņš saka, ka viņi teica: „Skolotāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” 

Protams, tā nav pretruna, bet mēs varam caur Evaņģēlijiem, saliekot viņus kopā, parasti redzēt to kopējo situāciju, katrs viņu apraksta mazliet atšķirīgi, bet tā ir tā kopīgā situācija un šie mācekļi nāk un saka: „Skolotāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” Vai tev nerūp? Vai nav arī mums tā, ka tad, kad mūsu dzīvēs saceļas vētras, ka mēs nākam pie Kristus, pie Dieva, un mūsu pirmā reakcija ir: „Vai Tev nerūp? Vai Tu ļausi tam tā notikt? Vai Tev nav svarīgi tas, kādā situācijā es esmu?” Bieži vien tie ir tādi pārmetumi pret Dievu: kur Tu esi Dievs? Kādēļ Tu guli? Kādēļ Tu necīnies manis labā? 

Bet ziniet, tā ir mazticība, kur mēs sakām, ka vai nu Dievs nezina, kas notiek ar mums, vai arī mēs sakām, ka Dievam nerūp. Un tad seko Jēzus atbilde, no vienas puses tā ir pārsteidzoša, kā jau viss Viņā. Viņš saka: „Kādēļ jūs esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Viņš šeit pasaka: „Jā, jūs tikko parādījāt mazticību.” Protams, no cilvēciskā skatpunkta mēs teiktu: „Kāpēc Tu, Jēzu, vēl pārmet? Mēs nākam prasīt Tev palīdzību un Tu tagad pārmet mums, ka mēs esam pārāk bailīgi?” 

Protams, Jēzus nepārmet to, ka mēs nākam lūgt palīdzību, bet Jēzus pārmet kaut ko citu, un atkal paņemot Marka paralēlo Rakstu vietu, Jēzus tur viņiem jautā: „Vai tad jums vairs nav ticības? Vai tad jūs tiešām domājat, ka šādi viss beigsies, misijas vidū? Jūs taču zināt, kas ir rakstīts par mani, jūs zināt, uz kurieni mēs dodamies, un jūs zināt, ka es esmu Dievs, ka es esmu Mesija. Vai tad jums vairs nav ticības? Jūs domājat, ka šis viss šādi beigsies?”

Tas man liek domāt par kādu citātu, ko es pirms kādiem diviem gadiem izlasīju un ko es arī turu savā dzīvē kā tādu iedrošinājumu, kur ir teikts: „Dieva cilvēks dzīvodams Dieva gribā ir nemirstīgs, kamēr Viņa darbs nav pabeigts.” Pirms, apmēram, pusotra gada es lidoju uz Angliju lidmašīnā un tas bija tas laiks, kad es arī sāku šeit sludināt, kad bija tā iespēja nākt jūsu priekšā sludināt un uzsākt šo jauno kalpošanas darbu. Es vispār esmu uzaudzis ar tādu sajūtu, ka Dievs mani kaut kam ir sagatavojis šajā dzīvē, ka es nenodzīvošu tādu vienaldzīgu dzīvi, kur Dievs nevarēs mani lietot, bet ka Dievs ir mani kaut kam sagatavojis nākotnē. Tad, sākot šo kalpošanas darbu, man bija tā sajūta: nu, tad beidzot es esmu sācis šo savu misiju! Es sēdēju tajā lidmašīnā, un es tā skatījos apkārt uz tiem cilvēkiem, un es domāju: ja jūs zinātu, ka jūsu lidmašīnā sēž cilvēks, kurš ir sācis savu misiju un kurš tādēļ ir nemirstīgs, savā ziņā, cik jūs varētu droši lidot šajā reisā! 

Protams, es tam ticu, bet tā mācība ir tā, ka mums katram ir šāda misija. Tas nav tikai man, bet mums katram Dievs ir devis šādu misiju, un tāpēc es ticu, ka Kristus mūs arī aicina dzīvot ar ticību un nebaidīties, un nebūt tādiem, kuriem vairs nav ticības. Apzinies savu misiju un dzīvo ar to. 

Bet šajā Jēzus jautājumā ir vēl kāda interesanta pazīme, Viņš saka: „Kādēļ jūs esat tik bailīgi?” Un tas vārds ‘bailīgi’ grieķu valodā ir ‘deilos’, kas nozīmē gļēvi vai mazdūšīgi, un šis vārds ‘deilos’ jeb šīs bailes patiesībā ir grēks, jo Atklāsmes grāmatā 21 ir izmantots tas pats vārds „Bailes" par tiem, kuri neieies Debesu valstībā, bet kuru vieta būs uguns un sēra jūra, kas ir otrā nāve. Tie ir tie, kuri ir bailīgi, kuri netic Dievam, kuri ir bez ticības, tā kā Marks saka. 

Tad tā mācība no šīs sarunas vien, mums ir šī: ja tev ir ticība, tad tu vari tikt galā ar jebkuru dzīves vētru, vienalga vai tā būtu veselība, vai tā būtu tava laulība, vai tā būtu kādas citas attiecību problēmas risināšana, vai tās ir finanses, vai jebkas cits. Ja tev ir ticība, tad tu spēsi tikt ar to visu galā, tu spēsi tikt galā ar šo vētru, jo, ja tev ir ticība, tad tu apzināsies divas lietas, un to ir ļoti svarīgi paturēt prātā. Pirmkārt, tu ticēsi, ka Dievs mani mīl, ka Viņam rūp tas, kas notiek ar mani, un otrkārt, tu ticēsi, ka Viņam ir spēks mani glābt, Viņam ir spēks, tu neapšaubīsi Viņa spēju. 

Abas šīs lietas ir tās, ar kurām tu vari tikt galā jebkurā dzīves vētrā. Pat, ja lietas nenotiek tajā laika termiņā un grafikā kā tu biji iedomājies vai nenotiek tajā veidā kā tu varbūt biji iedomājies, kā tu varbūt to sagaidi, tik un tā tu ticēsi, ka Dievs ir pāri visam, Viņš kontrolē šo situāciju, ka Viņš tevi mīl, es Viņam joprojām rūpu un, ka Viņš arī spēj tevi glābt – tā ir ticība. 

Bet, lūk, šie mācekļi, viņi apšaubīja, viņi teica: „Vai tiešām Tev rūp? Vai tad Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” Viņi šaubījās par to, vai Viņam rūp un vai Viņš spēj mūs glābt, tāpēc Jēzus saka: „Jūs mazticīgie, jūs bailīgie.” Viņi bija redzējuši visas šīs dziedināšanas, šos brīnumus, viņi bija redzējuši Dieva spēku, Kristus varu un tagad tas viss bija aizmirsies? Tikko vēl no krasta iekāpuši laivā viņi redzēja kāds spēks ir Jēzum un pāris desmit minūšu vēlāk viņi to visu ir aizmirsuši? Vai mums arī nav tāpat, mēs dziedam un lasām, un dodam liecības, cik liels ir mūsu Dievs! Bet tad, kad mēs paši tiekam konfrontēti ar šo situāciju vai ar līdzīgu situāciju, tik ātri viss aizmirstas. 

Mazticība ir neuzticēšanās, ka Dievs tevi mīl vai arī, ka Viņš spēj glābt tevi. Mazticība nozīmē, ka tu saki: jā, es ticu, ka Viņš gribētu mani glābt, bet Viņš nespēj, vai arī otrādi: jā, Viņš spēj, bet Viņš negrib mani glābt, jo Viņam nerūp tas, kas notiek ar mani. Tāpēc mazticība ir grēks un tādēļ mums ir jāvairo sava ticība, mums tā ir jāvairo. Džonatans Edvarts, lielais evaņģēlists ir teicis: „Baro savu ticību un tavas bailes nomirs badā.” Protams, Dieva Vārds ir tas veids, kā mēs varam barot to. 

Ziniet, šajās te vētrās, kas notiek arī mūsu dzīvēs, mēs varam teikt: mums ir prieks, ka Dievs, Tu pieļauj šādas lietas, jo tad mēs varam Tev pierādīt šo savu ticību. Tie ir tie veidi, kur mēs varam to pierādīt, kur mēs pat varam to pārbaudīt savās dzīvēs. Ja tev dzīvē šobrīd ir kāda vētra, cik skaisti! Tā ir tā iespēja, kur tu vari nākt un pierādīt to Dievam. O, tev nav šobrīd vētru dzīvē? Žēl, man žēl tevis, bet gan jau būs kaut kad un tad tev būs iespēja. 

Ziniet, ir cilvēki, kuri saka: redzi, šī vētra bija Sātana uzbrukums. Tiklīdz Jēzus aiziet gulēt, tā Sātans uznāk ar savu vētru un mēģina iznīcināt un apturēt šos mācekļus un visu misiju noraut. Bet kādēļ mēs tik bieži Sātanam dodam tik lielu godu un tik lielu varu un tik lielu uzmanību? Kādēļ lai tas būtu Sātans, kurš to dara? Varbūt to dara Dievs, pieļauj to, lai pārbaudītu tevi. Atcerieties, mēs iepriekšējā sērijā par draudzēm runājām par to, ka vienai no šīm draudzēm Jēzus saka: „Sātans nāks un cīnīsies pret jums, un jūs tiksiet apcietināti uz desmit dienām.” 

Šeit Jēzus pasaka: es zinu, ka tas notiks nākotnē, es zinu, ka Sātans nāks un es pieļaušu to. Kristum ir šī vara to pieļaut. Jā, kādreiz tas ir Sātans, bet mēs nevaram vienmēr teikt: tas ir Sātana uzbrukums! Labāk skatāmies uz to kā uz iespēju, kā mēs varam pierādīt savu ticību. Tajā draudžu sērijā mēs runājām par to, ka šādā veidā Dievs pierāda Sātanam, ka mēs esam Viņa, Dieva, bērni, kuri paliks arī pie Viņa, ja arī būs šādas grūtības, tā kā tas bija Ījabam. 

Bet nē, tam nav jābūt vienmēr Sātanam, un arī šeit mēs neko nelasām, ka tas būtu Sātans. Reformators Toms Adams ir teicis: „Tas, kurš sūta vētru, stūrē arī kuģi.” Reizēm tas ir Dievs, kurš tev sūta šīs vētras un Viņš tevi vēlas pārbaudīt, un Viņš zina, ka tad, kad tu iznāksi ārā no šīs vētras, tu būsi stiprāks, tā kā bija šie mācekļi.

Ziniet, manā dzīvē šogad ir bijušas arī tādas trīs vētras, mēs viņus saucam par sitieniem, tad, kad mēs ar sievu par to runājām. Es nesaukšu, kas tās ir konkrēti, bet tādas trīs lietas, kur es domāju, ja es būtu vājš ticībā, tie būtu veidi, kā tu vari sabrukt, vai tas, ko tu dari var apstāties. Bet šajās visās trijās lietās es spēju pateikt: paldies Tev, Dievs, par šo vētru un es vēlos, ejot cauri šai vētrai, pierādīt Tev savu ticību. Es to nesaku, lai sevi paaugstinātu, es pats mācos to darīt, bet šie pēdējie nepilnie divi gadi Vīlandē, kur es esmu varējis arī sludināt, man pašam ir tik daudz ko iemācījuši. Un, ja tie nebūtu bijuši, man būtu daudz grūtāk iet cauri šīm vētrām. Tā kā, ticību var mācīties un dariet to, barojiet sevi ar ticību, tad jūsu bailes nomirs badā un jūs spēsiet iet cauri šīm vētrām. 

Dažreiz Dievs izvēlas vētru apturēt ātrāk, nekā mēs varbūt sagaidām un spējam iedomāties. Marka evaņģēlijā ir teikts, ka Jēzus saka: „Klusu, rimsties.” Un tad notiek tas, kas ir neticami, neaprakstāmi – iestājas liels klusums, vēji beidz pūst, ūdeņi norimst, un iestājas liels klusums. Es iedomājos, turpat apkārt cilvēki, iespējams ciematos dzīvoja vai kaut kur pa kalniem gāja un viņi ierauga, ka pēkšņi viss apstājas un iestājas pilnīgs klusums, liels klusums. Cik apbrīnojami! Kaut kas tāds nekad nav pieredzēts. 

Jēzum ir vara pār dabu, pat vēji Viņam klausa, Dieva daba pielūdz šo Kungu un Radītāju un tad, kad Viņš pasaka: klusu, mierā, tad vēji apstājas. Cik skaista mācība tā ir mums, kā radība klausa savu Radītāju, ne tikai vēji, bet kā visā šajā pasaulē, viss, ko Kristus ir radījis, kā tas pienes godu un kā tie pielūdz savu Kungu. 

Tad mēs lasām, ka cilvēki brīnījās un teica: „Kas Viņš ir, ka vēji un jūra Viņam klausa?” Kas tas ir par cilvēku? Mums nav tādas kategorijas, kurā mēs varam šitādu cilvēku ielikt. Kas tas ir par cilvēku? Marka evaņģēlijā ir teikts: „Viņus pārņēma lielas bailes.” Tas viss bija tik neparasti, tik pēkšņi, tik lielā mērogā, ka viņus pārņēma lielas bailes. Ziniet, kad vētra sākās, tad viņiem bija bail, bet tad, kad vētra beidzās, tad viņiem bija vēl vairāk bail. Bailīgāk par stāvēšanu vētrā, ir stāvēt Dieva priekšā, tad, kad tu redzi, ka tas ir Dievs, kurš stāv tavā priekšā. 

Kad Ījabs ieraudzīja Dievu caur saviem grūtajiem dzīves apstākļiem, viņš teica: „Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, bet tagad arī mana acs Tevi ir skatījusi, tāpēc es atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” 

Jesaja ieraudzījis Dievu, izsaucās: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu.” 

Kad Daniels ieraudzīja Dievu, viņš teica: „Skatot to, ko es redzēju, mani pārņēma tādas nāves bailes, ka man zuda spēki.” 

Pēteris Jēzū ieraudzījis Dievu, pēc tam kad Viņš bija piepildījis Pēterim pilnas laivas ar zivīm, viņš teica: „Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” 

Pāvils ceļā uz Damasku sastopot Jēzu, nonākot Jēzus priekšā, nokrita gar zemi un kļuva akls. 

Un Jānis Atklāsmes grāmatas sākumā, redzot Jēzu šajā vīzijā, saka: „Viņu ieraudzījis, es nokritu pie Viņa kājām, kā miris.” 

Tā ir tā patiesā attieksme, kad tu stāvi Dieva priekšā. 

Nesen man bija saruna ar manu vecāko dēlu un mēs runājām par to, kā ir redzēt Jēzu un viņš teica: „Kā es arī gribētu redzēt Jēzu, kā es arī kaut vienu reizi, kaut vai sapnī gribētu redzēt Jēzu.” Ziniet, mēs varam redzēt Jēzu, mēs varam redzēt Viņu šeit, Bībelē, šeit mēs Viņu varam redzēt. Šis ir tas portrets par mūsu Kungu Kristu, visa Vecā derība ir par Viņu, visa Jaunā derība ir par Viņu. Ņemiet un mācieties par Viņu, un ieraugiet Viņu tādu kāds Viņš ir, jo Viņš ir Dievs, Viņš ir visuvarenais Dievs. 

Viņš ir radījis visu, Viņam ir vara pār dabu, un tomēr Viņš uzņēmās miesu sev, tādēļ, lai Viņš varētu saņemt sitienus pa muguru, lai tev tie nebūtu jāsaņem. Tādēļ, lai Viņš varētu saņemt spļāvienus sejā; tādēļ, lai Viņam varētu caurdurt rokas un kājas, un tādēļ, lai Viņu varētu piesist pie koka, kuru Viņš pats bija radījis, tā Viņš pazemojās. Tas viss tādēļ, lai mums tas nebūtu jāsaņem. Tā nu Viņš kļuva tāds kā tu, lai tu varētu kļūt tāds, kāds ir Viņš. 

Šeit Jēzus parāda šo varu pār dabu un Viņš to rāda patiesībā tādēļ, lai tu ticētu, ka Viņam ir arī vara pār visu pārējo, ka Viņam ir vara pār grēku, ka Viņam ir vara pār nāvi. Ja tu esi jaunpiedzimis kristietis un ja tu esi Viņa māceklis, un, ja tu esi Viņa sekotājs, tad tu vari būt drošs, ka Viņš ir tavā laivā. Dievs ir tavā laivā. Vienalga, kura vētra nāk, vienalga cik viņa būtu spēcīga, Dievs ir ar tevi, Viņš ir tavā laivā. Lai tas mums visiem ir par iedrošinājumu.

Lūgsim.

Mīļais Kristu, paldies, ka mēs varam lasīt par Tevi, kā Tu esi radījis šo pasauli pirms tūkstošiem gadu. Paldies, kā mēs varam lasīt par Tevi, ka Tu esi nācis šajā pasaulē pirms diviem tūkstošiem gadu, un ka Tu parādīji, ka Tev ir visa vara pār šo pasauli, pat pār dabu, ka šī radība Tevi klausa. Paldies, ka tā nav tikai vēsture, bet ka Tu arī šodien esi dzīvs. Paldies, ka Tu esi ar mums, arī šajā rītā. Paldies, ka Tu arī būsi ar mums tad, kad mēs iziesim no šī nama un tad, kad mēs kāpsim savās ‘laivās’, un tad, kad mēs dosimies savā ikdienā, varbūt savās vētrās. Kungs, lūdzu dod, lai mēs ticētu Tev, ka Tu mīli mūs, ka Tu rūpējies par mums, ka Tev ir svarīgi tas, kas notiek ar mums, visās mūsu problēmās, un ka mēs arī ticētu, ka Tu spēj tās atrisināt. Un, ka mēs spētu dubulti ticēt Tev, ka mēs varētu arī saprast un ticēt, ka ja Tu arī uzreiz nedod risinājumu, ka tas ir pēc Tava labā prāta, ka mēs spētu ticēt pat līdz nāvei, ja tas ir vajadzīgs, ka mūsu ticība būtu tik stipra. Piedod mūsu mazticību un piedod, ka mēs tik reti skatāmies uz Tevi, un tad mēs sākam grimt, tad mums uznāk bailes. Palīdzi mums barot savu ticību, lai tajā laikā, kad būs šīs vētras, mēs būtu stipri. Lai Tev ir gods un slava, un pateicība, āmen.