#10 Trešā reakcija pret Jēzu – noraidījums

“Kad tie gāja ārā, pie Jēzus atveda kādu mēmu un dēmona apsēstu vīru. Un, kad dēmons bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: “Nekas tamlīdzīgs Israēlā vēl nekad nav redzēts!” Bet farizeji runāja: “Viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību.” Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.” — Mateja evaņģēlijs 9:32-38

Svētrunas noraksts
 

Es vēlos, lai šajā rītā domājot par šo tēmu, mēs paturētu prātā arī to Rakstu vietu, ko mēs lasījām ievadā no Lūkas evaņģēlija 11:14-28. Līdzīgi gadījumi, varbūt tas ir viens un tas pats gadījums, kas tiek aprakstīts, bet tā tēma ir viena – dēmoni, ļaunie gari, dēmonu izdzīšana. Es uzreiz gribu teikt, un arī jūs droši vien būsiet to ievērojuši, ka pēdējā laikā tā ir tāda ļoti, ļoti populāra tēma.

Iespējams, ka tas ir saistīts ar, manuprāt, maldīgu iedomu, ka tad, kad draudzēs vairāk sāks runāts par šīm mīklainajām, bet tomēr tik ļoti nopietnajām lietām, šī tēma spēs piesaistīt vairāk cilvēkus. Cilvēkus, kuriem ir varbūt grūtības ticēt Dievam, bet cilvēkus, kuriem ir viegli iestāstīt un ļaut noticēt dažādām māņticības formām. Tā doma ir tāda, ka tanī brīdī, kad cilvēks būs noticējis tam, cik reāls ir ļaunums, un, cik neparastas ir šī ļaunuma izpausmes, tas kaut kādā veidā dos viņam stimulu ticībai. Tas kaut kādā veidā stimulēs viņu piederēt Dievam un draudzei.

Tā rodas dažādi stāsti, dažādas filmas par velniem un viņu izdzīšanu jeb eksorcismu, kur tiek aprakstīts, kā tad Ļaunais darbojas. Kur tiek aprakstīt, kā to var atpazīt, un tiek doti padomi, kā mēs varam tam pretoties. Tie padomi ir ļoti dažādi – tur ir lūgšanas, citas metodes, kā mēs varam vērsties pret šo ļoti nopietno garīgo izaicinājumu. Bet tā realitāte kā tas bieži mēdz mūsu dzīvēs būt – tā ir daudz, daudz sarežģītāka. Daudzi no šiem stāstiem vai filmām vai klipiem, ko mēs varam atrast internetā, ko mēs varam redzēt – tā ir vistīrākā cilvēku fantāzija. Bet sakot to, ka daudzi no šiem stāstiem ir fantāzija, mums ir jābūt arī ļoti uzmanīgiem, ko mēs ar to domājam. Jo kā mūsu Evaņģēlija teksts rāda un vēl daudzi, daudzi teksti Jaunajā Derībā mums to atgādina – notiek šī Dieva sadursme ar Ļauno.

Mīļie draugi, mums ir jāapzinās tas, ka ļaunums patiešām ir reāls. Šis ļaunums, šo ļauno spēku ietekme – tā ietekmē mūsu dzīves. Nereti tas pat iznīcina cilvēku dzīves. Bet tajā pašā laikā teikt, ka ikkatra cilvēka varbūt dīvaina kustība vai kāda neierasta skaņa, kas nāk no cilvēka mutes, tas ir norādījums uz to, ka cilvēks ir ļauno garu apsēsts – to arī mēs nevaram.

Šodienas mūsu pārdomu teksts iesākas ar tādiem vārdiem: „Kad tie gāja ārā, pie Jēzus atveda kādu mēmu un dēmona apsēstu vīru. Kad dēmons bija izdzīts, mēmais sāka runāt.” Es gribu, lai mēs uz mirkli mēģinām iedomāties kā tas notika. Tas izskatījās kā tāda sastapšanās ar cilvēku, kurš kādā savā varbūt dzīves brīdī, un ne jau tajā jaukākajā un mierīgākajā, bet dramatiskā dzīves brīdī, ir pazaudējis spēju runāt. Tā patiešām var notikt.

Kad pie kādiem lieliem pārdzīvojumiem vai varbūt tiešas saskares ar drausmīgu ļaunumu, vardarbību, kaut ko tādu, ko tu galīgi neesi gaidījis, kas tevi pārsteidz pilnīgi nesagatavotu, tas var cilvēka dvēseli tā sastindzināt, ka tas paralizē viņu. Un cilvēks pēc šī notikuma vairs nekad nav tāds, kāds viņš ir bijis. Es domāju tur, kur cilvēki piedzīvo kara šausmas, ir dzirdēti stāsti, un mēs arī šeit Vīlandē to esam dzirdējuši – bērni pārstāj runāt. Viņi kļūst pavisam savādāki. Šo cilvēku personības ir mainījušās. Cilvēks pārvēršas. Viņš noslēdzas no pasaules vai kā savādāk izpauž savu protestu pret to, kas viņa dzīvē ir noticis, kas viņu ir skāris.

Ir tā, it kā vienā mirklī cilvēks ir salūzis, un viņa vietā ir nācis kaut kas pavisam cits. Tā tas paliek līdz pat brīdim, kamēr šis iekšējais konflikts cilvēkā kaut kādā veidā netiek atrisināts. Pietam šī atrisināšana vai atraisīšanās no ļaunā sekām, tā var notikt ļoti dažādi. Tā var notikt pakāpeniski, kad tu kop, veido savu garīgo dzīvi, un dažkārt tas var notikt ļoti pēkšņi un ātri. Piemēram, varbūt cilvēks piedzīvo kādu ļoti citu spēcīgu satricinošu notikumu. Viņš saskaras ar kaut ko, kas viņa līdzšinējo stāvokli atkal izmaina.

Cik mēs varam saprast no šīs un daudzām citām Evaņģēlija vietām – daudzos gadījumos šīs pārmaiņas patiešām bija ļoti straujas tajā brīdī, kad cilvēks sastapās ar Jēzu. Šī sastapšanās bija ļoti vienkārša, tas nebija kaut kāds iestudēts šovs. Ārēji šī tikšanās bija ļoti vienkārša, bet tā uz šiem cilvēkiem atstāja tik spēcīgu, dziedinošu un mierinošu, mainošu un atbrīvojošu iespaidu, kad cilvēki ilgus gadus ir bijuši nospiesti – pēkšņi viņi pārvēršas daudzu citu cilvēku acu priekšā. Pēkšņi viņu dzīvēs daudz kas tiek atrisināts – šis zaudētais līdzsvars, un bieži vien varbūt arī saprāts atkal tiek atgriezts cilvēkā. Ir tā, it kā pēc ilgiem gadiem cilvēks atkal spētu pateicoties Jēzus klātbūtnei normāli sarunāties, normāli domāt, normāli justies. Beidzot viņš ir atkal cilvēks!

Tas ir noticis caur to, ka viņš ir sastapis kādu, kura personība dziedina šos ievainojumus un pārdzīvojumus. Viņš ir sastapis Kristu. Kāda ir apkārtējo reakcija? Mēs lasām, ka viņu domas ir pavisam savādākas. Mēs lasām, ka viņi mēģina domāt tā, kā viņi ir pieraduši domāt. Tas ir – ja, mūsos nav spēka, kas var otru cilvēku atraisīt dabiskā veidā, mēs vienmēr skatāmies uz kaut kādām īpašām metodēm, ar kurām mēs varam šo cilvēku ietekmēt. Ja velni tiek izdzīti, tad tas vienmēr saistās ar kaut ko maģisku, kaut ko slepenu, iespējams, pat ļoti sarežģītu, vai pat tumšu spēku līdzdalību.

Ja mūsu rīcībā nav šī normālā modeļa, kas ar savu klātbūtni spētu cilvēkam palīdzēt, tad nereti vienīgais risinājums ir veidot kādu dramatisku, jaunu pieredzi. Un tad, nu, noder visādas dīvainas aktivitātes, īpaši rituāli un darbības, un cilvēkam liekas, jo tas iespaidīgāk, jo labāk.

Ziniet, es pats to esmu dzirdējis, un droši vien jūs arī esat dzirdējuši, tādu padomu – ja kāds cilvēks ir ticis pārbiedēts, viņš no kaut kā ir nobijies, un no tā pārbīļa ietekmes viņš ir sācis raustīt valodu, tad ko vajag darīt? Vajag viņu atkal negaidīti nobiedēt. Tad cilvēks varbūt ne vienreiz vien, viņš atkal sāk normāli runāt. Bet ziniet, tas ir diezgan neprognozējami. Tu vari izdarīt arī sliktāk, tā ir tāda, varētu teikt, tāda laimes spēle, un cilvēki tad to atkārto atkal un atkal. Es to stāstu tāpēc, ka tieši tāda bija cilvēku uztvere toreiz, kad Jēzus dzīvoja uz šīs zemes.

Un nekas jau nav mainījies, cilvēki tāpat domā arī šodien. Ir jālieto kādi īpaši paņēmieni, lai izmainītu cilvēku. Sastopoties ar to, ka cilvēki Jēzus klātbūtnē kļūst veseli, ka Jēzus klātbūtne liek viņiem atkal domāt, just – apkārtējie izdara secinājumu, ka Jēzus, lūk, ir līdzīgs šādiem ‘meistariem’. Tad viņi sāk minēt, ar kādām metodēm tad Jēzus to panāk? Tur ir jābūt kaut kādai tehnikai. Tā nevar būt, ka vienkārši Viņa klātbūtne izmaina cilvēku! Droši vien Viņš kaut ko īpašu dara, mēs pat to nevaram nojaust, kaut kas tur ir! Kas tas varētu būt?!

Ziniet, tādā brīdī šie visi Jēzus kritiķi saskata iespēju Viņu apvainot. Viņi saka: „Viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību!” Viņiem liekas, ka Jēzum ir kontakts ar šiem dēmoniem, un tāpēc viņi klausa Jēzum.

Mēs ievadā lasījām Jēzus atbildi uz izteikto kritiku. Es gribētu teikt, tā Jēzus atbilde ir ļoti ironiska, man pat liekas, ka Jēzus to dzirdot, Viņš pasmaidīja un teica: „Ziniet, lielākā daļa gadījumu tā arī ir, ka ļauno garu izdzīšana jau neko nerisina, bet šo vienu problēmu aizsedz ar citu. Vienu traumu mēģina dziedēt ar nākamo.” Tas, ko šie cilvēki saskata Jēzū un Viņam pārmet, ir ļoti cieši saistīts ar viņiem pašiem – viņi nemaz nespēj citādi domāt! Tāpat viņi domā par Jēzu, un dara to tāpēc, ka kaut ko līdzīgu dara viņi paši.

Tieši tajā, ka dēmons tiek izdzīts ar dēmonu palīdzību, viena nelaime tiek ārstēta ar vienu lielāku nelaimi – tur jau parādās šo norišu absurds. Velns tiek izdzīts un cilvēku dzīves tiek pakļautas dīvainiem pārbaudījumiem, pretī tiek iegūta slava un bieži vien arī nauda, bet problēma paliek. Tā problēma paliek neatrisināta. Jo bieži vien tie, kas ar to nodarbojas, tie izrādās vēl slimāki par tiem, kurus viņi ārstē.

Cilvēki, kuriem Jēzus šeit izsaka pārmetumus, patiesībā atklāj to, ar ko viņi paši nodarbojas. Jēzus šeit šajā sarunā nostājas pret to, ko praktizēja tajā laikā, un praktizē diemžēl arī šodien. Cilvēki cīnās ar ļaunumu, bet rezultātā apkaro to, kas īstenībā varētu šo ļaunumu patiešām uzvarēt.

Vecajā Derībā ir kāds stāsts, kāds ļoti zīmīgs brīdis aprakstīts no Jeremijas dzīves, Jeremijas grāmatā 26.nodaļā. Tur Dievs liek viņam savai tautai sacīt kādas ļoti nepatīkamas lietas. Ziniet, nepatīkamas lietas nav viegli uzklausīt. Viņi negrib to dzirdēt, viņi saceļas pret Jeremiju, aplenc viņu naida pilni, un saka: „Tu – tu esi nāvi pelnījis! Kā tu vari mums tādas lietas sacīt!?” Tikai brīnumainā veidā Jeremijam izdodas izglābties. Vēlāk Jeremija, kurš paliek uzticīgs Dievam, un saka to, ko Dievs liek sacīt, vienalga savējie viņu nogalina. Tie nebija kaut kādi savākti ļaudis, tie nebija neticīgi ļaudis, tie bija pulcējušies templī, ticīgi ļaudis! Bet bija saistījušies ar visu ko, un aizmirsuši Dievu.

Mēs cīnāmies pret ļaunumu, bet bieži vien esam vēl ļaunāki nekā tie, ar kuriem mēs karojam. Ar ko tad atšķiras Jēzus cīņa ar dēmoniem no Viņa oponentu cīņas? Man liekas, ļoti svarīgi tie vārdi, ko mēs lasījām ievadā. Tur Lūkas 11:24-26 mēs lasījām: „Nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, un to neatradis saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” To saka Jēzus.

Par ko Jēzus šeit runā? Viņš saka: „Ja atbrīvošana no ļauno garu iespaida notiek bez Dieva spēka līdzdalības, tas cilvēkam dod tikai īslaicīgu atvieglojumu.” Līdzīgi kā, ja mums kādu dienu sāk zobs sāpēt, un mēs aizejam uz aptieku un prasām: „Iedodiet man pretsāpju tableti.” Tas jau nenozīmē, ka mums zobs ir izārstēts. Tā vēl nav dziedināšana. Dziedināšana, kas ir paliekoša, kas saglabā savu spēku cilvēka dvēselē un ļauj viņam pretoties līdzīgām situācijām nākotnē, vienmēr ietver cilvēku pašu. Viņa apzinātu līdzdarbošanos, nevis vienkārši domāt – es neko nesaprotu, kas ar mani notiek.

Kad cilvēks sastopas ar Kristu, tikai tad viņā notiek šī svarīgā pārmaiņa. Kristus ir tas, kurš liek cilvēkam saprast, kāpēc mēs vispār dzīvojam!? Kristus liek cilvēkam saprast, kāds ir viņa dzīves mērķis. Kristus ir tas, kurš mūsos neatstāj šo vietu tukšu, bet piepilda mūs ar šo Dieva klātbūtnes apziņu. Dievs ir tas, kas mūs maina.

Ziniet, Dieva Vārds šodien savā veidā mūs gan brīdina, gan arī iedrošina. Tas ir brīdinājums uzmanīties no visiem šiem ātrajiem, ārējiem risinājumiem, kad, iespējams, šīs nopietnās, garīgās problēmas tiek risinātas ar dažādiem spožiem efektiem. Vienlaikus, Dieva Vārds mūs arī iedrošina meklēt to, kas patiešām palīdz, kas patiešām dziedina – tas ir Kristus, Viņš spēj atbrīvot. Tāpat kā Viņš darīja ar šo vīru, Viņš patiešām spēj atbrīvot un arī dziedināt. Nekas nepalīdz tik ļoti, kā šī apziņa – Kristus ir ar mani!

Mīļie draugi, vai mēs savā dzīvē meklējam šo Kristus klātbūtni? Kad mēs apzināmies – es dzīvoju ar Kristu, es esmu ar Viņu kopā! Ievada lasījums, ko mēs lasījām Lūkas 11:28 saka: „Bet Viņš teica: vēl laimīgāki ir tie, kas Dieva Vārdu dzird un to pilda!” Jēzus atbrīvo. Atbrīvo mūs no tiem, iespējams, smagajiem pagātnes akmeņiem, kas nospiež mūsu sirdis. Jēzus atbrīvo mūs no bezcerības. Tikai tad, kad mēs sastopamies ar Kristu, mēs kļūstam no tā patiesi brīvi. Laimīgi ir nevis tie, kuru dzīvēs notiek brīnumi, ko viņi varbūt nemaz nesaprot, bet laimīgi ir tie, kuri sāk saprast, kādas ir Dieva domas. Laimīgi ir tie, kuri sāk dzirdēt, ko Kristus saka, ko Viņš māca, sāk dzirdēt Viņa vārdus. Laimīgi ir tie, kuri sāk dzīvot tādu dzīvi, kādu Dievs ir paredzējis.

Kad Viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja Viņam: „Laimīgas tās miesas, kas Tevi nēsājušas, un krūtis, kas Tevi zīdījušas. Bet Jēzus teica: vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva Vārdu dzird un pilda.” Kristus rāda kāds ir šis dziedināšanas ceļš. Katram no mums ir iespēja šo ceļu iet. Protams, tā reakcija, ko mēs redzam tur, tajā reizē, bija pavisam citāda. Tas bija klajš noraidījums. „Mēs neatzīstam, Kristu, Tavu Vārdu. Tu sadarbojies ar kaut ko ļaunu.”

Mīļie draugi, mēs esam tik daudz domājuši par to, ka Jēzum pieder šī vara. Matejs savā Evaņģēlijā mums atklāj Jēzu kā Ķēniņu, kā Valdnieku, kurš joprojām valda. Vai tas tevi uzrunā? Vai tu esi piedzīvojis šo Kristus varu, kurš arī tevi var atbrīvot no dažādām saistībām? To piedzīvot ir iespējams tikai tad, ja tu atzīsti Kristu, ja tu tuvojies Viņam. Ja tu pielūdz Viņu, ja tu atzīsti Viņu kā Valdnieku, kā Ķēniņu arī savā dzīvē. Vai tu redzi tādu Kristu savā dzīvē?

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies Tev, ka Tu Kristu sūtīji šajā pasaulē, un, ka dzīvojot uz šīs zemes, Kristus tuvojas cilvēkiem. Tik dažādiem cilvēkiem – nelaimīgiem, apspiestiem, saistītiem, slimiem. Paldies, Kristu, ka Tu parādīji savu varu, ka Tu esi Valdnieks, ka Tev pieder vara arī pār šīm lietām. Kungs, mums nav citas iespējas šodien, ja mēs patiešām gribam piedzīvot patiesu atbrīvošanu, patiesu brīvību savā dzīvē – brīvību no varbūt tām pagātnes sekām, kas mūs saista, kas mūs nomoka, kas mums liek justies slikti šajā dzīvē. Paldies, ka Tev tuvojoties, mēs varam saņemt šo dziedināšanu. Kungs, palīdzi mums nemeklēt šo dziedināšanu kaut kur citur, bet meklēt to pie Tevis. Paldies, ka šodien Tu mums to atgādini. Tu mums to māci, Tu mūs iedrošini to darīt. Paldies, Kristu Tev, par šiem vārdiem. Āmen.