#5 Spriešana pēc ārienes

Mani brāļi, ticību uz godības Kungu Jēzu Kristu nesaistiet ar cilvēka ārieni. Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās ar zelta gredzeniem pirkstos un ienāk arī nabags noplīsušās drēbēs un jūs, uzlūkodami to, kas greznās drānās, tam sakāt: apsēdies ērti še! – bet nabagam: tu nostājies tur! – vai: sēdies pie mana kājsola! – vai tad tā jūs nesākat viens otru šķirot, kļūdami par tiesnešiem ar aplamiem spriedumiem? Ieklausieties, mani mīļotie brāļi, vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas pasaulē nabagi, būt bagātiem ticībā un par tās Valstības mantiniekiem, ko viņš apsolījis tiem, kas viņu mīl? Bet jūs turpretim liekat nabago negodā. Vai tad tie nav bagātie, kas jums uzkundzējas un velk jūs uz tiesām? Vai tieši viņi nav tie, kas zaimo Kunga labo vārdu, kādā sauc arī jūs? Ja jūs piepildāt ķēnišķo bauslību pēc Rakstiem: mīli savu tuvāko kā sevi pašu, – jūs darāt labi, bet, ja jūs spriežat par cilvēku pēc ārienes, tad jūs grēkojat un bauslība jūs atmasko kā pārkāpējus. Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs. Tas, kas saka: nepārkāp laulību, – saka arī: nenogalini! Bet, ja tu nepārkāp laulību un tomēr nogalini, tu kļūsti par bauslības pārkāpēju. Runājiet un rīkojieties tā, it kā jūs būtu tiesājami pēc brīvības likuma. Jo tam, kas nav parādījis žēlsirdību, tiesa ir bez apžēlošanas. Bet žēlsirdība daudzkārt pārspēj tiesu. — Jk 2:1-13

SVĒTRUNAS NORAKSTS

 
Priecājos būt šorīt jūsu vidū! Vienmēr, kur ticīgie ļaudis sanāk kopā svētdienas rītā, tas ir ļoti nozīmīgi. Jo citreiz jau cilvēki tikai tā domā, ko man ticība dod vai nedod, un tad izšķiras, vai ticēt Dievam vai neticēt, bet sanākt kopā - tas ir apliecinājums pilsētai, tas ir apliecinājums sabiedrībai, tas ir apliecinājums no jauna Dieva Valstībai. Notiek, Dieva Gars pār pasauli nāk, Dieva cilvēki tiek uzrunāti, virzīti, vadīti. 

Un, kā jau sākumā minēju, man ir tā priekšrocība apmeklēt draudzes Latvijā un iegūt tādu priekšstatu, kā mūsu baptistu saimei mūsu zemē klājās. Un, ziniet, ir tāds ļoti kontrastains tas redzējums, jo nevar noliegt to, ka no mūsu zemes ir izbraukuši gandrīz pusmiljons cilvēku. Attiecībā pret to skaitu, kāds mūsu zemē ir, tas ir ļoti būtiski, un draudzēs tas ir redzams. Pie tam ir izbraukuši tie, kas ir tādi darbspējīgi - ģimenes ar bērniem, ar jauniešiem - tas atspoguļojas mūsu draudzēs. Tajās draudzēs, kuras ir lauku apvidos vai mazās pilsētās, viņi izaudzina bērniņus līdz skolas vecumam, tad vēl pabeidz vidusskolu, un tad tie jaunieši pazūd. Kā lai mēs veidojam jauniešu darbu, ja visi mūsu jaunieši atrodas Rīgā Vīlandes draudzē, Mateja draudzē un vēl citās draudzēs? Es teiktu – esiet tie, kas tad uzķerat tos, kas no citām vietām ierodas Rīgā, jo ne jau viņi uzreiz tad meklē draudzi. Bet tas ir atkal Rīgas draudžu, lielo pilsētas draudžu uzdevums. Jā, cilvēki samazinās, arī ticība samazinās, sazarojās, cilvēki tagad tic visam kam, lai tik nav jātic tam, kas ir rakstīts Bībelē, un to var arī redzēt. 

Tad vēl ir arī tas, ka šis laiks ir tāds, kad cilvēki saka: “Es varu pats ticēt, man ir mana ticība, un es to kopju kā mazu dārziņu, un lai tur cits nejaucās iekšā. Un es paskatīšos televizoru, paklausos radio un man pietiek.” Mēs varētu daudz negācijas minēt, bet tas mūs neglābj. Glābj tas, ka mēs arvien zinām, ka mēs ticam ne vien tikai sevis dēļ, bet, ka mēs esam Dieva aicināti Viņa Valstības dēļ, lai būtu gaisma pasaulē, lai aizpildītu to robu, ko cits neviens neaizpildīs. Mēs varam gausties par sabiedrības viedokli, kāds nu tas katrreiz ir, un šobrīd tas nav ļoti pozitīvs, bet mēs esam aicināti būt pie tā, pie zemes sāls, pie pasaules gaismas. Varbūt vēl var iedrošināt jums mana balss ieiet tur nobalsot pret Stambulas konvenciju, to var darīt. Var savu dzīvi izdzīvot, un galu galā katrreiz, kad mēs atnākam dievkalpojumos, mēs jau tiekam uzlādēti atkal jau ar kādām jaunām idejām, domām, pārliecību, kā mēs varam to ticību, kas no Dieva nāk, mūsos atspoguļot un izdzīvot, lai sabiedrība zina, ka ticīgi cilvēki vēl arvien ir un ka ticīga dzīve mūsu laikā ir iespējama.

To mēs arī kā draudžu savienība darām. Kā jūs zināt, nāk kongress, un maijā kongresā būs atkal vairāki svarīgi jautājumi. Viens no svarīgākajiem būs bīskapa vēlēšanas. Un tas jau ir tas vienkāršākais: atnākt uz kongresu un pateikt - man patīk, man nepatīk - un iet tālāk. Grūtāk mazliet ir atrast to cilvēku, kuru Dievs aicina, jo divpadsmit gadus mums ir bijis ļoti labs vadītājs, kura vadībā pat nevar saskaitīt, cik daudz viss ir izmainījies uz labo pusi. Un mēs, ja taisītu tādu tabulu un skatītos, ja viss būtu gājis pa vecām sliedēm, tad kādi būtu gaidāmie rezultāti? Un šobrīd, mums ir jāsaka, mums ir daudz jaunu sludinātāju, turpat piecdesmit laikam caur Baltijas Pastorālo institūtu ienākuši. Idejas, finanšu piesaiste, cilvēku motivācija, jaunu draudžu veidošana, bet viņš šobrīd jūt, ka viņš savu darbu pašreiz ir padarījis. Jūs droši vien lasījāt arī Baptistu Vēstnesī, ko viņš bija rakstījis par sevi. Un mums ir jāizraugās jauns vadītājs. Ir diezgan grūti pēc lieliem vadītājiem atrast turpinātāju, jo tā sajūta ir – vajag tādu pašu vai mazliet labāku. Bet ir arī vēl kāds cits rādītājs, un galu galā Dieva Valstība un baptistu darbs Latvijā nepieder mums, bet tas ir Dieva darbs. Un tāpēc ir tik ļoti svarīgi, ka draudzes arī aizlūdz un lūdz: “Dievs, lūdzu, izredzi to vadītāju, kurš no Tevis izredzēts,” un ne katrreiz tas būs kaut kādā mērā pārāks par iepriekšējo. Kaut vai viens attēls - ķēniņš Sauls Izraēlā - liels vīrs, pamatīgs, spēcīgs, ar iespaidu. Kad Dievs izredz nākamo ķēniņu, tad starp visiem Isaja dēliem tur Samuēlam ir jāsaka: “Nu tas būtu vareni!” Bet Dievs saka: “Nē.” Tas ir vēl labāks no dēliem, arī nē, un tas ir vēl labāks, un arī nē, un beigās: “Vai tad neviena vairs nav?” - “Nē, nu tur ir viens ganiņš.” - “Lai nu viņš atskrien šurp.” Un atskrien tas ganiņš un izrādās Dievs saka: “Tas mazais būs liels.” Tāpēc citreiz ir tā, ka nevar nobīties no Dieva izredzētības pie mazām lietām, kuras vēlāk Dievs izaudzē par lielām. 

Drīz jau tas bīskapa kandidāta vārds nāks zināms. Savienības padomēs mēs esam arī savu kandidātu ieteikuši nominācijas komisijai. Nominācijas komisijas sēde būs 2. martā, pēc tam nominācijas komisija varēs izsludināt, un to viņa darīs nekavējoties. Un tad varēs domāt, apspriest, tikties, pārrunāt ar kandidātu, lai līdz maija mēnesim ir arī mazlietiņ priekšstats par viņu un lai draudzes varētu ar prieku viņam uzticēt un uzticēties. Lai viņam nav jāsāk savs darbs no 50 plus vienas balss, tas ir grūts sākums. Bet, ka varētu draudze teikt: “Ja Dievs tevi izrauga, mēs tevi atbalstām.”

Nu tā, bet šodien mēs esam šeit ne kongresā, kur mēģinām pārspriest kādas atskaites, pārskatus, bet vairāk mēs gribam Dieva Vārdu lasīt, dzirdēt, ieklausīties. Un jūs pašreiz apskatāt Jēkaba vēstuli, un tā ir viena ļoti nozīmīga vēstule. Un dievkalpojuma sākumā jau izlasīja to tekstu, pie kura mēs šodien esam. Bet piecelsimies, ieklausīsimies vēl pirmajā pantā no otrās nodaļas Jēkaba vēstulē. “Mani brāļi, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēka vaiga uzlūkošanu.” Āmen.

Svētais Dievs, mēs pateicamies, ka Tu dari to, kas iet pāri pār mūsu pašu izpratni un ka Tu esi sasniedzis savu mērķi. Mēs varam redzēt, cik labs tas ir bijis. Mēs pateicamies, ka Tavs Vārds vienmēr ir izaicinošs. Ļauj mums saskatīt savu vietu šajā izaicinājumā. Paldies, ka Tavs Vārds vienmēr ir mūžīgās dzīvības Vārds, un ved uz dzīvību, dod dzīvību. Ļauj mums to piedzīvot arī šajā brīdī. Āmen. 

Tādā aukstā laikā kā šodien cilvēki meklē, kur ir siltums. Un tādā nemājīgā pasaulē, kādā mēs dzīvojam, cilvēki meklē, kur es kādās attiecībās varētu tikt sasildīts. Un laimējies ir tiem, kuriem ir kādas labas attiecības ar vecākiem un tādā ģimenē izauguši, vai ar dzīvesdraugu, vai ar kādu citu draugu pulku, kurā var būt. Attiecībām ir tik ļoti svarīga nozīme! Tās vai nu atsaldē, vai sasilda. Un kā tas ir draudzē? Apustulis Jēkabs pievērsa uzmanību un sacīja: “Kad es vēroju tās draudzes, tad es redzu, ka ienāk kādas nelabas tendences.” Tiek nošķiroti nost tie spējīgie, bagātie, iznesīgie, no kuriem var kaut ko sagaidīt, un tad tie, kas ir strādnieki vai vergi, kas pat nevar laikā uz dievkalpojumu atnākt, jo viņiem vēl ir jādara darbi, darbi, darbi. Un, kad viņi atnāk no lauka vai darba, viņi atnāk ar netīrām drēbēm, un daži arī ienāk tādi, kuriem vispār nav darba, un tādi, kuriem jau ilgi nav darba, un no viņiem, protams, ne vien nevar ko sagaidīt, bet viņi arī nelabi smaržo, un viņi arī neprot nekā labi runāt. Un, ko lai ar viņiem dara? Un Jēkabs saka: “Ziniet, ja nu pasaulē ir kāda vieta, kur nešķiro, tad tai jābūt ir draudzei.” Un rūpējieties par to, lai no paša sākuma - no Jēkaba laika līdz pasaules galam - katra kristīgā draudze ir tā, kur nenošķiro pēc šķirām, pēc talantiem, pēc iespaida, pēc jebkuras citas kvalitātes, lai tur nav robežu, lai visi ir pieņemti, lai visiem ir attiecības, lai pie visiem pieiet, lai ar visiem aprunājās. Un tik tālu mēs varētu sacīt, apustulis Jēkabs ir izteicis visu skaidri, saprotami un ka tur nav vairs daudz ko komentēt. Un es ceru arī, ka jūsu draudzē tas tā ir un būs, un no šīs dienas vēl jo vairāk pievērsīsiet uzmanību, vai nav kāds cilvēks, pie kura nepieiet, kuram nepasniedz roku, ar kuru neparunā. Draudzei jābūt tai, kurā jebkurš var justies sasildīts, gaidīts, mīlēts, ar kuru parunā, kuram palīdz, kuru atbalsta. 

Bet dažas lietas, kuras mēs varētu varbūt, ja mēs tā transformējam no šī teksta izjūtām arī uz šodienu, un tas pirmais, ko šeit mēs varētu sacīt: “Neizsaki ātru spriedumu.” Un tur apustulis Jēkabs saka: “Ja jūsu draudzē ienāk viens tāds un otrs tāds, jums jau būtu skaidrs spriedums – tu sēdies tur un tu sēdies tur. Vienam gods, otram - kā pagadās.” Neizsakām ātri spriedumu. Jo tā jau ir, ka spriedums par cilvēku rodas no pirmajām dažām sekundēm. Mums jau ir sadalījums par katru cilvēku, kuru mēs uzlūkojam. Bet tas spriedums citreiz mainās, kad mēs ar viņu parunājam. Un vēl citreiz mainās, ja mēs uzzinām kādu vēsturi no viņa dzīves. Un vēl citreiz mainās, ja mēs varam redzēt viņa plānus, domas, idejas. Vēl citreiz mainās, ja mēs parunājam ar kādiem citiem cilvēkiem, kas ar viņu ikdienā ir kopā. Tātad pirmais spriedums ļoti bieži ir maldīgs. Un draudzē arī, kad mēs ieraugām cilvēkus, mums ir pirmais spriedums. Jēkabs saka: “Neizsaki ātri spriedumu. Uzreiz neieliec vienu šajā krēslā un otru tajā krēslā. Pagaidi, pacieties, iepazīsti, pārbaudi, apskati, paanalizē. Draudze lai nav ātro spriedumu vieta, bet gan tā vieta, kur cilvēks īsti var tikt ievērots un izvērtēts ar to labāko domu.” Jo kādreiz ienāks kāda sieviete, kura varbūt būs diezgan vāji ģērbusies, un kāds teiks – nu ko viņa te? Bet varbūt izrādīsies, ka viņai pēc viņas vīra traģiskās nāves vienai pašai ir jāaudzina četri vai seši bērniņi, un to viņa dara priekšzīmīgi un ticīgi, un labi. Un viņa tik daudz investē savos bērnos, ka pašai nepaliek daudz pāri. Un tādi stāsti... Un tur pavisam cits skats uz cilvēku. Draudze lai nav ātro spriedumu vieta, bet tā, kurā mēs sakām: “Te ir jauns izaicinājums, es vēl nezinu situāciju, es gribu to uzzināt, parunāt, varbūt es varu tur palīdzēt, varbūt, ka Dievam ir kāds nodoms ar to cilvēku.” Neizsacīt ātru spriedumu.

Nabadzīgie un bagātie šajā laikā nes citus vārdus. Ir talantīgs un netalantīgs, ir tāds, no kura var sagaidīt daudz palīdzības un atbalsta, un tāds, kurš īsti ar savu dzīvi netiek galā. Ir tādi, kuriem ir lieli finanšu līdzekļi, un ir tādi, kuriem to nav. Ir tādi, kuri ir sirsnīgi un atvērti, un ir tādi - noslēgti un skabargaini. Tās līnijas no viena uz otru ir tik atšķirīgas. Bet Jēzus pie krusta gāja un izturēja. Un Viņa nāve ietvēra visus, un Viņa aicinājums pieaicina visus. Un neviens, kurš jūtās tajā labajā galā, nevar sacīt: “Jēzus mani mīl vairāk.” Varbūt tieši Jēzus vairāk mīl to otru viņa ticības dēļ. Jo tam, kuram viss ir, viņš paļaujas uz saviem spēkiem, un kuram nekā nav, tas ir ticībā stiprs, viņš saka: “Dievs, ja tu man palīdzēsi, tad man būs.” Un tas, kuram viss ir, saka: “Priekš kam man Dievu lūgt, es pats visu varu.” Bagāti ir tie cilvēki, kuri saka: “Dievs, bez Tevis nevaru neko.” Un tie vieni ir vajadzīgi, un tie otri ir vajadzīgi, lai draudze būtu pilnīga. Ir vajadzīgi tie, kas var dot, un ir vajadzīgi tie, pie kuriem var mīlestību parādīt. “Ātrs spriedums nonāvē,” saka Jēkabs.

Bet Jēkabs iet arī tālāk. Un tas otrs, ko mēs varētu sacīt... Un to es gribu izteikt ar apustuļa Pāvila vārdiem no Romiešu vēstules: “Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties.” Un es šajā reizē gribu nodalīt nost un pateikt, ka te nav runa ne par svārku garumu, ne par lūpu krāsošanu, ne par auskariem. Muļķības! Tas viss ir pilnīgi kas cits. Un tas, ko mēs šodien varētu sacīt, un tur vismaz kādās trijās vietās (trijās sfērās/jomās - piez.), kur draudze var palikt pasaulei līdzīga un kur apustulis Pāvils saka: “Netopiet līdzīgi.” Un tas pirmais, kā tas draudzē ir, ka bagāts ignorē nabagu. Un draudzē tam tā nebūs būt. Nu skatieties jebkurā darba vietā, kādus darbiniekus izvēlās no visiem CV, kas ir iesūtīti? Tos pašus spožākos. Kādus talantus izvēlās? Pašus spožākos. Kādus cilvēkus aicina sev apkārt? Kurā sabiedrībā gribētu būt? Ka tikai pēc iespējas augstākā. Ka tik es pazīstu kādu ievērojamu cilvēku. Vai es nevaru kaut kur būt pie tiem, kam ir, kas turas virspusē? Neviens nevēlās skatīties uz leju un teikt: “Bet kā tas jūtās?” Ka tik man pašam ir labi. Tā ir pasaules kārtība. Vēl jo vairāk, kad mēs tagad arī lasām arī ziņās un pārdzīvojam, cik cilvēki var būt mantkārīgi, kā viņi viens otru pagrūž un nogrūž, un tā... 

Bet Jēkabs saka: “Tā ir pasaules kārtība, bet draudzē tā tas nedrīkst būt.” Draudze ir tā vieta, kur ieraugām, ka Dievs aizstāv nabagu, Dievs aizstāv vājo, Dievs aizstāv to, kam nav. Lasām Jauno derību, lasām Veco derību, tur vienmēr Dievs nostājas tā vājā pusē un saka: “Bet tu neapspied vergu, neapspied strādnieku, ļauj tam svētdien atpūsties, atbrīvo viņu septītajā gadā, dod viņam. Kad tu novāc lauku, tad nenovāc visu, atstāj. Tas lai paliek bārenim, nabagam, atraitnei. Kad tu novāc savu vīnogulāju, tāpat dari. Un vienmēr mēs saskatām, ka Dievs atstāj pasaulē nevienlīdzīgu uzdevumu cilvēkiem. Bībele nekur nesludina vienlīdzību, vienlīdzība nav Dieva princips. Dieva princips ir attiecības. Tas nozīmē, ka tas, kam ir dots, var ieraudzīt, kuram es varu palīdzēt. Un tas, kuram nav, tas var arī gaidīt uz Dievu un veidot pasaulē vienmēr to trijstūri - es, Dievs, līdzcilvēks. Un nav vienmēr jāiet pie kāda cilvēka sacīt: “Palīdzi man!” Var teikt to Dievam, un Dievs sacīs to tam cilvēkam, un cilvēks palīdzēs. Un tie ir tie brīnišķīgākie brīži, kad to piedzīvojam, kad sacīts Dievam, pēkšņi izstaro no līdzcilvēka. Es nezinu, vai jūs esat to piedzīvojuši. Es esmu kādas reizes. Un tad tas ir tā, ka gribās pazemībā raudāt. Pamēģiniet to darīt. Izsakiet Dievam savu lietu, un tie, kam ir, ko dot, jautājiet Dievam. Un, kad notiek tā savienošanās, tad tā ir bagātība. Tas ir tas Dieva princips, kad Dievs negrib, ka mēs kā Dieva cilvēki tikai paši vien būtu, bet, lai Viņš ir iesaistīts. Lai vienmēr veidojās attiecību trijstūris. Un tas ir kaut kas, kas nav pasaulei. “Netopiet pasaulei līdzīgi,” jā, tur tas parādās.

Otrkārt, kur mēs esam aicināti netapt pasaulei līdzīgi, tas ir turēt kopā šīs atšķirības, lai draudze ir tā, kur, visiem arī neesot vienlīdzīgiem, mēs tās atšķirības varam noturēt kopā. Pasaulē to neizdara, pasaulē nošķir, un tur ir robežas. “Nenāc! Tas nav tavs līmenis. Ko tu iedomājies?! Tas nav priekš tevis.” Draudze ir tā vieta, kur durvis atvērtas un sacīts: “Nāc, tas ir priekš tevis. Vienalga, cik augsts, spējīgs, ietekmīgs, vienalga, cik zems, savu dzīvi izniekojis un degradējies, tas ir priekš tevis.” Un draudze ir tā vieta, kurā mūsu uzdevums ir turēt kopā šīs attiecības. Mēs esam jau tā pieraduši, ka mums tas liekas – nu, protams, tā jau tas ir. Un  vienā solā var sēdēt zinātnieks, zinātņu doktors ar pavisam vienkāršu sētnieku. Un ne vien sēdēt, bet arī parunāt. Un ne vien parunāt, bet arī būt ieinteresētam. Un ne vien būt ieinteresētam, bet redzēt, kāda bagātība var būt gan vienam, gan otram. Kāda sirds inteliģence var būt, vai arī kāda ticības bagātība un pieredze. Tas ir mūsu kā draudžu uzdevums to robežu turēt, ka visiem ir pieejama žēlastība, “ieaicinājums” un mums katram ir sava daļa. Arī tad, ja varbūt kāds no mums tā jūtamies - es nejūtu sevi ne tajā vienā pusē kaut kur, ka es būtu tāds liels nabags, vai arī otrajā pusē, ka es būtu liels bagātnieks, es tā kaut kā pa vidu. Mēs visi esam bagāti, un mēs visi esam nabagi Dieva acīs. Mums katram ir kāda bagātība, ko mēs varam uzskaitīt, ja mēs kā bagātību vērtējam kaut ko vairāk nekā tikai gleznu, naudu vai statusu. Mums ir no Dieva dots, nevienu Dievs nav palaidis tukšā. Katram, kas pasaulē ienāk, Dievs ir iedevis līdzi kādu sainīti. Tas ir vai nu attīstīts, vai mazāk attīstīts. Tā, lūk, ir bijusi mūsu daļa. Un vienmēr ir arī kaut kur kāda nepilnība. Kaut kur, kur mēs jūtam, tās ir manas robežas. Kā es gribētu vairāk, bet tās ir manas robežas. Es nevaru tur, tur es esmu nabags, tur es esmu nepietiekams. Un, lai Dieva draudzei nebūtu iedomīguma un lai Dieva draudzē nebūtu tie, kas sevi noniecina, un tie, kas sevi nevērtē ne par ko, mazvērtīgo. Ne iedomīgo, ne mazvērtīgo.

Dieva draudze ir domāta priekš tiem, kas var būt vienmēr pateicības pilni un novērtē to, ko Dievs ir devis. Tajā ziņā, lai nebūtu pasaulei līdzīgi, bet lai būtu ar to Dieva bagātību, kuru Viņš ir gribējis dot. Bet, ja mēs tā jautātu šajā līdzībā, kur Jēkabs sacīja: “Draudzē ienāk bagāts vīrs ar zelta gredzenu, labām drēbēm,” tātad ārējs statuss. “Un ienāk kāds nabags, cilvēks ar netīrām drēbēm,” un nu tagad tā ir tā bilde, tas ir tas attēls. Kurā vietā mēs sevi atrodam? Droši vien ne vienā, ne otrā. Varbūt tai trešajā, kas nosaka - tu tur, tu tur -, kas izsaka spriedumu, kas to izpauž. Un, ziniet, netapt pasaulei līdzīgiem arī tajā trešajā nozīmē, ko es gribētu sacīt. Tiecies pilnveidot to, kam Dievs tevi ir aicinājis. Vienkāršā valodā - tiecies būt bagāts. Netiecies būt nabags. Tiecies sasniegt to, ko Dievs tevī ir ielicis. Man citreiz ir mazliet tā neērti, kad kādos lielākos pasākumos ir ienākuši kādi sabiedrībā pazīstami cilvēki, un tad mūs sabiedrība aplaudē uz nebēdu. Es nezinu, gandrīz tā kā mūsu dīķītī liels gulbis nolaidies. Tā ir arī tāda liela mazvērtības sajūta, kam nevajag būt. Mēs izturamies ar cieņu un godbijību pret cilvēkiem, kuri to ir pelnījuši, bet ne ar lišķību, vai ar pārspīlētu pazemību. Bet tas zināmā mērā rodas no tā, ka domā: “Es jau nekas neesmu, man jau nekas nav, lūk, viņš gan ir.” Netopiet pasaulei līdzīgi, augat, un es gribētu iedrošināt un teikt - pūlieties kļūt bagāti, Dievam vajag bagātus cilvēkus, Dievam vajag izglītotus cilvēkus, Dievam vajag talantīgus cilvēkus, Dievam vajag pašpietiekamus cilvēkus, Dievam vajag tos, kuriem ir spēks, kuriem ir enerģija. 

Ja jūs neticiet, palasiet Bībeli. Ko mēs par Mozu lasām, ko mēs par Jozuu lasām, ko mēs par Dāvidu, par Jeftu, par Deboru... Daudz stāstu. Dievs tos vārgulīšus neizvēlās, Viņš izvēlās tos stipros un saka: “Man ir priekš tevis uzdevums.” Protams, ka Dievs neatstumj tos, kuri dzīvē iet pa ēnu pusi, bet viņiem ir savs uzdevums. Un tie, kuriem ir, tiem ir uzdevums palīdzēt tiem, kuri bez sava nopelna ir nonākuši sliktā situācijā. Tas ir ļoti svarīgi, ka ticīgs cilvēks ierauga sevi arī kā bagātu. Esiet tie, kuri redzat ne tikai to, kā nav, bet to, kas ir. Tie, kuri visur ienesat Kristus acis un rīcību. Ne tikai noplāta rokas un saka: “Kā nav, tā nav!” Esiet tie, kuri atver savu sirdi un domas pie tiem, kuriem pietrūkst, kuri palīdz nabagiem. Un tie, kuriem ir, tiem ir daudz lielākas iespējas. Un tie, kuriem dzīvē nav tik labi veicies, tas nenozīmē, ka viņi ir ārpus Dieva mīlestības. Nabags, kurš ārā sēž pie durvīm, pie baznīcas durvīm, saņem santīmus. Bet tas pats dzīves pabērns, ienākot dievnamā, saņemtu padomu, uzmanību un mīlestību. Labāk dievnamā nekā pie durvīm. Var ienākt ar savām prasībām - man vajag, man pietrūkst, dodiet -, bet var ienākt ar gatavību savu dzīvi mainīt, pakļauties kādam padomam un ķerties klāt, lai kaut ko izdarītu. 

Var ienākt ar savu līdzšinējo bagāžu un sacīt: “Redziet, cik man grūti, un es jūs iežēlināšu.” Bet var arī saņemt iespēju un prasību - beidz sevi žēlot un sāc no jauna. Jo ir jau viena, otra lieta, kas jāuzvar. Sevis žēlošana, slinkums, domas par to, ka citiem jārūpējas par mani, gribas trūkums - tās visas ir tādas pasaules slimības, kas ir ienākušas cilvēkā, kur draudzē tām ir jābeidzas, un jāsaka: “Tu esi Dieva mīlēts, no Dieva nācis, Dieva žēlastība ir ar tevi. Un tavā dzīvē kāds posms ir bijis neveiksmīgs, tas nenozīmē, ka visa dzīve būs neveiksmīga. Celies! Saņemies! Gaidi uz Dievu, izmaini savu pagātni, piedzimsti no augšienes Jēzū Kristū, ļauj Dievam tevi pārmainīt, ļauj brāļiem un māsām tevi atbalstīt un palīdzēt, un tava dzīve izmainīsies.” Tā ir tā vide, kas ir draudzē. Kur pasaule saka: “Kurš ir, tas paliks,” draudze saka: “Kurš ir, tas tāds nepaliks, tas mainīsies.” Pasaulē arvien būs nabagie un bagātie, un ne katrs veiksminieks vai bagātnieks nedrīkstētu būt Dieva Valstībā ļoti svarīgs. Nospraust mērķus, ļaut kontrolēt savu dzīvi, paļauties uz saviem spēkiem, domāt lielas, pozitīvas domas, censties būt lielam. Dažreiz iepriekšējos laikos tas ir tā kā nolikts malā un sacīts: “Vislabāk ir kā nabaga grēcinieks, pa durvīm ienākot, sit pie krūtīm un saka: “Esi man grēciniekam žēlīgs.”” Jā, tā ir. Bet mēs nesam sevī Dieva līdzību, Dieva aicinājumu, Dieva godību ne tāpēc, lai kļūtu par zemes tārpiem, jo ticīgāki paliek. Bet tāpēc, lai jo ticīgāki paliktu, jo vairāk būtu kā sagatavoti instrumenti, uzasināti darbarīki, kuri sacītu: “Dievs, esmu Tavās rokās, lieto mani. Es esmu tam gatavs. Es gribu būt sagatavots, kvalitatīvs priekš Tava darba, ko Tu priekš manis esi izvēlējies.”

Jēzum bija mērķi, apustuļiem bija mērķi. Dieva Valstība vienmēr ir attīstījusies caur tiem, kuriem ir bijuši mērķi, uz kuriem viņi ir gājuši. Un tad varētu tā arī būt, ka viens un otrs kaut ko savā dzīvē izmaina, ka atstāj kaut ko Kristus aicinājuma priekšā. Bet, ziniet, pavērojiet - Jēzus aicina tos, kuriem ir, ko atstāt. Kuriem ir, kuri ir spējīgi. Un tad viņi kā bagāts cilvēks, ienākot baznīcā, varbūt, ka viņam nebūs zelta gredzens un pašas labākās drēbes mugurā, bet viņš, tikpat bagāts būdams, arī neprasīs man ierādīt viņam goda vietu. Bet viņš ienāks un teiks: “Es arī esmu daļa no Dieva Valstības un man sirds deg par lieliem plāniem, lielām lietām,” kur pārējie varbūt noplātīs rokas un teiks: “Ko tu runā!? Tas mums nav iespējams!” Viņš teiks: “Ir iespējams, ceļamies un ejam.” Man ir dots, mums ir dots, katram ir dots. Un tad, ja arī draudze apvienos sevī tos lielos kontrastus, tad katrs atradīs arī savu vietu kalpošanā, Dieva tuvumā, Dieva aicinājumā, kur nebūs viens otram par apgrēcību vai pazemojumu, bet viens otram par atbalstu un stiprinājumu. Dievs ir ieinteresēts tavos panākumos, caur kuriem Viņš vēlās atklāt Dieva mīlestību visiem cilvēkiem... Kādiem cilvēkiem. Mums nav jānes savs diženums, bet Kristus mīlestība meklē ceļu caur mūsu izaugsmi pie līdzcilvēkiem. Tur arī tā plaisa pazudīs, un tur katram būs sava vieta, un mums nebūs ar apbrīnu jānoraugās uz bagātajiem vai ar nicinājumu uz nabagajiem, bet mēs varēsim viens otru uzlūkot un sacīt: “Mēs kopā, Dieva aicināti, mēs kopā kādam uzdevumam, mēs kopā Dievu slavēsim, mēs novērtēsim viens otru.” Un tur nav vairs vieta kritikai, bet gan apbrīnai par Dieva domu dažādību. Dievs katram mums ir devis, lai slinkums, nevīžība nenonāvē Dieva devumu, bet attīsta (atklāj, parāda - piez.) Dieva godu.

Mēs lūgsim.

Svētais Dievs, mēs Tev pateicamies, ka Tu mums ļauj ieraudzīt tik dažādo pasauli un ļauj arī izdzīvot gan priekus, gan savu ierobežotību. Bet pāri par to mēs pateicamies, ka Tu mūs esi aicinājis kā Savus bērnus, devis vietu Savā draudzē, ļāvis mums redzēt, kā Tavs spēks parādās pie nespēcīgajiem un kā Tava godība atklājas pie tiem, kuriem Tu esi daudz devis, ja viņi atver savu sirdi Tev. Es lūdzu, dod mums tādu prātu, lai nekristu mazvērtībā, lai nekristu iedomībā, lai varam Tavu mīlestību, no Tevis saņēmuši, arī izstarot. Esi Kungs ar visiem, kas gaida uz Tevi. Un svētī savu draudzi. Āmen.