#1 Jēkaba vēstules ievads

Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas, – esiet sveicināti! — Jk 1:1

SVĒTRUNAS NORAKSTS
 

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, ka tas, kurš pakļaujas Tavam Vārdam, kurš Tavu Vārdu ņem kā pamatu savai dzīvei, tas, kurš Tavu Vārdu liek augstāk par sevi, ka tam Tu esi solījis svētības. Un es lūdzu, Kungs, ka gan šodien, gan turpmākās nedēļas, kad mēs mācīsimies no Jēkaba vēstules, Kungs, ka Tu varētu svētīt mūs un veidot mums šo vēlmi pakļauties Tavam Vārdam, ieraudzīt tajā to spēku, to patiesību, kura ir tik svarīga mūsu dzīvēm. Debesu Tēvs, lūdzu, atver ar šo šodienas pirmo pantu visas vēstules patiesību mums, Kungs, lai mēs varam ieraudzīt tajā vērtību, lai tas varētu mums būt ar svaru, Vārds ar svaru, Kungs. To es lūdzu Tev Jēzus Vārdā. Āmen.

Dieva Vārds mums atklāj apbrīnojamo ceļu, kā kritušais cilvēks no sava nožēlojamā stāvokļa tiek pārvērsts par kaut ko jaunu, par Dieva bērnu, un ne tikai bērnu, bet arī Dieva līdzmantinieku. Cilvēkam neaptveramas izmaiņas. Kā viens garā nabags, Bībele saka garā ubags, garīgi miris tiek augšāmcelts jaunai dzīvei Kristū. Un šis ceļš, šis apbrīnojamais ceļš ved caur diviem galvenajiem posmiem. Pirmais posms tiek saukts par taisnošanu. Otrais posms ir svēttapšana. Taisnošana un svēttapšana ir tie divi lielie posmi kristīgam cilvēkam jeb cilvēkam savā garīgajā dzīvē. Pirmais posms - taisnošana - ir ļoti īss, tas ir viens mirklis, tas ir brīdis, kad tu piedzimsti no jauna, no augšienes, kad Dievs tevi atdzemdina un Dieva priekšā tu mainies, tev ir jauna pozīcija. Otrais posms turpretī - svēttapšanas posms - ir daudz garāks, tas ir visas atlikušās dzīves posms. Visa atlikusī dzīve, kurā mūsu uzdevums un mērķis ir pieaugt līdzībā Kristum. Augt līdzīgākiem.

Jā, pirmais posms ir izšķirošais posms, jo tas ir tas, kurš maina mums šo pozīciju, kur mums dod šo taisnošanu, mēs tiekam ietērpti Kristus taisnībā, un tomēr otrais posms ir tas, caur ko atklājās, vai mēs esam piedzīvojuši šo pirmo posmu jeb taisnošanu. Svēttapšana ir tas redzamais apliecinājums tai neredzamajai iekšējai izmaiņai - taisnošanai. Līdz ar to cilvēks, kurš ir piedzīvojis pirmo posmu, piedzīvos un izdzīvos arī otro. Čārlza Sperdžena (Charles H. Spurgeon) vārdiem sakot: “Ja Viņš tev dod žēlastību, kas ļauj tev sākt ticēt, tad Viņš tev dos arī žēlastību, kas tev pēc tam ļaus dzīvot svētu dzīvi.” Un Dievs ir izredzējis kādu instrumentu, caur ko Viņš pilda jeb izpilda šos abus posmus, un šis instruments ir Dieva Vārds. Šis instruments ir Dieva dzīvais Vārds, un tas ir tas dzinējspēks, kas izraisa to taisnošanu cilvēkā, un tas ir tas dzinējspēks, kas pēc tam virza visas tālākās cilvēka dzīves svēttapšanu. Un to atklāj divi septiņpadsmitie panti Bībelē. Viens ir Romiešiem 10:17, kur ir teikts: “Ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts no Kristus vārdiem.” Tātad ticība, kas ir nepieciešama taisnošanai, nāk no Kristus vārdiem, nāk caur Dieva Vārdu. Un otrs pants ir rakstīts Jāņa 17:17, kur ir teikts, kur Jēzus Tēvam lūdz: “Dari viņus svētus patiesībā, Tavi vārdi ir patiesība.” Kristus lūdz par saviem taisnotajiem, lai caur šo Vārdu, caur šo Dieva Vārda patiesību viņi kļūtu svēti, viņi pieaugtu svētumā un līdzībā Kristum. Citiem vārdiem sakot, viņu svēttapšana tiktu virzīta viņu dzīvēs.

Un pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kas apgalvo, ka viņi ir taisnoti, viņi ir Dieva bērni, bet kuriem nerūp svēttapšana. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri māna sevi, ka viņi ir Kristus atzīti, bet viņiem nerūp svēttapšana. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri Kristu ar saviem vārdiem apliecina, bet kuru darbi klusē, jo viņiem nerūp svēttapšana. Un tas lielais sātana apmāns ir tas, ka viņš ir radījis reliģiju, kas dod šo apmierinājuma sajūtu, ka tu domā, ka Dievs tevi ir pieņēmis, Viņš tevi ir taisnojis, jo tu reiz esi teicis jā Kristum, vai tu reiz esi kaut kad sen kristīts, vai arī tu regulāri apmeklē baznīcu, vai pat kalpo draudzē. Un tomēr tie Kristum būtiskie augļi nekļūst redzami tavā dzīvē tāpēc, ka nav svēttapšanas, tāpēc, ka tev nerūp svēttapšana. Un tādēļ Bībele atkal un atkal brīdina par šo stāvokli, par šiem pašapmāna draudiem. Gandrīz katra Jaunās derības grāmata satur šāda veida brīdinājumus. Mēs jau lasījām ievadā Jēzus Kalna svētrunu, kad Jēzus nostājas šajā kalnā un sniedz šo pasaulē visdižāko svētrunu, tad Viņš tās kulminācijā, tās noslēgumā izvēlas dot tieši šādu brīdinājumu. Viņš paskaidro, ka daudzi kritīs šī pašapmāna valgos, kur viņi ar vārdiem apliecinās Kristu, bet ne ar darbiem. Un tur pat ir teikts, ka viņi pat domā, ka viņi ar kādiem darbiem apliecina Kristu, bet izrādās, ka tie darbi Kristum nav svarīgi, vismaz ne tik svarīgi kā tie patiesie augļi, kurus Viņš sagaida. Un tad Viņš saka, ka maz būs to, kuriem Viņš apliecinās, ka pazīst viņus tāpēc, ka Viņš viņus reiz ir taisnojis.

Un ir atsevišķas Jaunās Derības vēstules, kas principā ir sarakstītas šī brīdinājuma dēļ. Tādas vēstules kā 1. Jāņa vai 2. Pētera vēstule. Un ir vēl viena vēstule, un tā ir Jēkaba vēstule. Jēkaba vēstules pamattēma ir cilvēka svēttapšana. Šīs Jēkaba vēstules mērķis ir aicināt pārbaudīt savu ticību, pārbaudīt, vai tajā veidojas tie augļi, vai šī ticība ir redzama darbos? Darbi, kas apliecina šo taisnošanu. Tie nav darbi, ar kuriem tu centies panākt taisnošanu, tie nav darbi, ar kuriem tu gribi kļūt Dieva acīs labāks vai izpelnīties glābšanu, bet tie ir darbi, kas apliecina šo pirmo posmu, kas ir bijis tavā dzīvē - taisnošanu. Un tādēļ Jēkabs vairākkārtīgi uzsver šajā vēstulē, ka ticība bez darbiem ir mirusi. Ticība bez darbiem ir mirusi, tā nav ticība. Ticība bez svēttapšanas ir mirusi ticība. Tā nav dzimusi taisnošanas notikumā. Un, ja, piemēram, Pāvils (citu vēstuļu autors) runā daudz par to, ka mēs esam glābti ticībā vien un ne caur darbiem, tad Jēkabs saka: “Jā, Pāvil! Bet ticība ir derīga tikai tad, ja tai seko darbi.” Ticība ir derīga, ja tai seko darbi, jo darbi apliecina tavu ticību, svēttapšana apliecina tavu taisnošanu. Jēkabs savā vēstulē ne reizi nepiemin tās fundamentālās doktrīnas, tās taisnošanas doktrīnas, tās, kuras ir izšķirošas glābšanai, ar to atklājot, ka acīmredzot viņš uzrunā tieši tādu auditoriju, kura saka par sevi, ka mēs jau esam glābti. Tāpēc Jēkabs runā par svēttapšanu, un līdz ar to šī Jēkaba vēstule ir ļoti praktiska vēstule, viņa ir uz darbiem vērsta. Tur mēs neatradīsim dziļus teoloģiskus konceptus, viņa ir uz darbiem vērsta. Un Jēkabs savā vēstulē, kura ir tikai piecas nodaļas gara, ir iekļāvis veselas piecdesmit pavēles, kur viņš dod pavēles cilvēkam, kurš apgalvo, ka viņš ir taisnots Kristū, kam vajadzētu parādīties viņa dzīvē. 

Bet par šīs vēstules patieso sirdi un dabu mēs varam nojaust tad, kad mēs iepazīstam tās autoru. Teologi vispār izvirza četras kandidatūras šīs Jēkaba vēstules autoram. Pirmās divas kandidatūras ir kādi vīri, kuri ir pieminēti ar vārdu Jēkabs, bet nav nekādu argumentu, nekāda pamata uzskatīt, ka viņi varētu būt autori, jo viņi spēlē ļoti maznozīmīgas lomas. Trešais kandidāts ir Jēkabs - Jēzus māceklis, Jēkabs - Cebedeja dēls, apustuļa Jāņa brālis, taču arī viņš atkrīt, jo brīdī, kad vēstule ir sarakstīta, tad viņam vajadzētu būt bijušam jau pie Dieva, tajā brīdī viņš jau ir miris. Un ir arī citi iemesli, kas norāda, ka tas nevarētu būt bijis viņš. Tā nu atliek tikai ceturtais kandidāts, un tas ir Jēkabs, arī ļoti īpašs Jēkabs, jo šis Jēkabs ir Kunga Jēzus brālis. Jēkabs - Jēzus brālis. Pirmais jeb tāds viens pants, kurā mēs redzam viņu konkrēti pieminētu, ir Galatiešiem 1:19, kurā ir rakstīts, ka: “Nevienu citu apustuli es nesatiku, vienīgi Jēkabu, Kunga brāli.” Kādēļ tieši šis Jēkabs, kādēļ viņš tiek uzskatīts par autoru? Šī Jēkaba stāsts ir unikāla liecība par to, kā Kristus maina dzīves, un tad, kad tu nonāc šī stāsta beigās, tad visas šaubas par to, kurš varētu būt bijis sarakstījis, ir izkliedētas. Un šeit mēs redzēsim, kā Jēkaba sākotnējā pozīcija un domas par Kristu kardināli mainās. Mēs redzēsim, kā Jēzus ir spējīgs mainīt tiklab svešinieka dzīvi, svešinieka, kurš, piemēram, karājās pie krusta blakus, kā arī tuvinieku dzīvi daudzu gadu garumā. Un tas ir stāsts par Jēkabu. 

Pirmo reizi mēs Jēkabu satiekam Marka evaņģēlija 6. nodaļā 3. pantā tad, kad Jēzus ciemojas savā dzimtajā pilsētā Nācaretē. Jūs atceraties šo stāstu, un Jēzus netika uzņemts laipni. Un šeit ir kādi cilvēki, kāds pūlis, kuri atsaucās uz šo Jēzu, kas ir viņiem tik labi pazīstams kopš bērnu dienām. Un šeit Jēkabs tiek pieminēts kā Jēzus brālis. Tur ir rakstīts tā: “Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Vai viņa māsas nav šeit pie mums? Un tā viņi apgrēkojās viņa dēļ.” Tā kā Jēkabs šeit ir pieminēts sarakstā ar brāļiem un viņš ir pieminēts pirmais, kas šajā kultūrā nozīmēja, ka viņš ir vecākais no brāļiem. Un tad mēs lasām Jāņa 7, ka arī šie brāļi neticēja Jēzum tad, kad viņi Viņu sastapa, un tur ir rakstīts, ka: “Tad Viņa brāļi Viņam teica: “Dodies prom no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redzētu darbus, kurus Tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, ja grib nākt atklātībā. Ja Tu dari tādus darbus, rādi Sevi pasaulei.” Jo pat Viņa brāļi Viņam neticēja.” Un tādēļ Jēzus arī saka, ka: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē, savos rados un savā namā.” Jēkabs un Viņa brāļi neticēja Viņam, viņi iesmēja par Viņu, un tomēr Jēzum bija īpašs plāns saviem brāļiem un īpašs plāns tieši Jēkabam. Jēzus pacietīgi iet Savu ceļu, darot Sava Tēva gribu, uzticīgi to turpināja līdz pat krustam, līdz pat krusta nāvei. 

Bet tad pēc augšāmcelšanās notiek kāds pavērsiens Jēkaba dzīvē pirms Jēzus atrādās saviem mācekļiem, apustuļiem. Ziniet pie kā Viņš aiziet? Jā! 1.Korintiešiem 15:7: “Pēc tam Viņš parādījās Jēkabam, un pēc tam visiem apustuļiem.” Kristus augšāmcēlies dodas pie Sava brāļa, pie Sava vecākā brāļa Jēkaba un parādās viņam, un tad dodas pie apustuļiem. Jēzus dodas pie Jēkaba, jo Viņam ir liels plāns Sava brāļa dzīvē. Kas notiek tālāk? Nākamais ieraksts pēc Jēzus aiziešanas pie Tēva ir brīdis, kad mācekļi ir sapulcējušies augšistabā -  Apustuļu darbi 1:14. Un tur mēs lasām: “Viņi bija vienprātīgi neatlaidīgā Dieva lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju Jēzus māti, un viņa brāļiem.” Un Jēzus brāļiem. Starp šiem Jēzus mācekļiem ir māte Marija un ir Jēzus brāļi. Jēzus brāļi ir pievienojušies šai draudzei, un ir pamats domāt, ka starp šiem brāļiem ir arī vecākais starp brāļiem - Jēkabs. Un mēs tālāk redzam, ka tieši viņš sāk spēlēt arvien svarīgāku lomu šīs pirmās draudzes notikumos. Vienpadsmit nodaļas vēlāk Apustuļu darbiem 12 Pēteris ir ielikts cietumā un brīnumainā veidā viņš tiek atbrīvots no cietuma, un viņš dodas pie savējiem, kuri ir sapulcējušies kādā vietā aiz slēgtām durvīm, kur viņi lūdz Dievu par Pēteri. Un Pēteris pienāk, un viņš klauvē un klauvē, un tad mēs lasām 17. pantā: “Mādams ar roku, lai viņi apklust, viņš izstāstīja tiem, kā Kungs izvedis viņu no cietuma. Tad viņš piekodināja: “Pavēstiet to Jēkabam un brāļiem.” Un Pēteris devās prom uz citu vietu.” Tātad Pēteris nāk un viņš nāk pie šiem tuvākajiem, un pirmais, ko viņš pasaka: “Ejiet un pastāstiet to Jēkabam.” Kādēļ? Tādēļ, ka viņš bija šīs draudzes vadītājs. Jēkabs jau bija kļuvis par draudzes vadītāju un nonācis pašā draudzes veidošanās epicentrā. 

Un trīs nodaļas vēlāk Apustuļu darbos 15 notiek Jeruzālemes koncils, kur viņi spriež par pagānu evaņģelizēšanu, un viņiem ir diskusijas, un mēs lasām par šīm diskusijām, un mēs redzam beigās, ka pieceļas šī koncila vadītājs. Mēs lasām Apustuļu darbiem 15:13: “Kad viņi apklusa, Jēkabs sacīja: “Brāļi, uzklausiet mani...”” Un tā tālāk. Pieceļas Jēkabs, kurš ir ne tikai šīs draudzes vadītājs, bet viņš ir uzņēmies atbildību. Un viņš, varētu teikt, ir lielās Dieva draudzes galvenais vadītājs, vecākais mācītājs, varētu tā viņu nosaukt. Un sešas nodaļas vēlāk Apustuļu darbiem 21 Pāvils apciemo Jeruzālemes draudzi, kura dzīvo lielā nabadzībā, un viņiem ir daudz izaicinājumu. Un Pāvils nāk nest viņiem upurdāvanas jeb dāvanas, ko pagānu draudzes ir savākušas, un nāk pat līdzi arī kādi pagāni no šīm draudzēm, un viņi kopā dodas uz Jeruzālemi. Un tad Apustuļu darbiem 21:18 mēs lasām: “Nākamajā dienā Pāvils ar mums kopā iegāja pie Jēkaba, un tur ieradās visi presbiteri.” Viņi šīs dāvanas nodod Jēkabam, un Jēkabs ir tas , kurš pulcina visus vecajos. Un tā interesanti, ka Jēkabs kā Jeruzālemes draudzes vadītājs pat savā ziņā bija autoritāte virs Pētera un Pāvila, ko mēs, lasot Bībeli, pat nenojaušam. Lūk, šis ir stāsts par Jēkabu - no Kristus nodevēja, no neticīgā brāļa par dedzīgu Kristus draudzes vadītāju. Galatiešiem 2:9 ir minēts, ka Jēkabs bija viens no draudzes pīlāriem. Un tādēļ arī lasot šīs vēstules uzrunu, šo pirmo pantu, šo sveicienu, viņš nepaskaidro, kas par Jēkabu raksta. Viņam nav jāpaskaidro, kurš Jēkabs šeit raksta, viņš arī neraksta, ka tas ir apustulis Jēkabs, jo tad tas būtu māceklis Jēkabs. Bet viņš raksta vienkārši Jēkabs, un visiem bija skaidrs, kurš Jēkabs. Tas Jēkabs - Jeruzālemes draudzes vadītājs. 

Un Jēkabs nekad nekļuva par apustuli jeb sūtīto. Apustulis nozīmē sūtītais jeb vēstnesis, kas nes vēsti tālāk, mēs varētu arī teikt misionārs. Viņš tā arī nekad nepameta savu Jeruzālemi. Un, kad Jūdas Iskariota vietā tiek ievēlēts jaunais divpadsmitais māceklis Matijs, tad Jēkabs arī turpat blakus ir, bet viņš pat netiek virzīts, jo viņa misijas lauks ir Jeruzāleme. Un tā nu mēs redzam, ka šī vēstule tiek adresēta divpadsmit ciltīm, divpadsmit Izraēla ciltīm, tas nozīmē - tieši jūdiem. Un te viņš vēl raksta: “Divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas.” Un tas grieķu vārds ir “diaspora”. Kas dzīvo izkaisīti diasporā. Tas nozīmē - tie ir tie ebreji, kuri ir izsūtīti, kuri Vecās derības laikos dažādos veidos un dažādos laikos ir bijuši spiesti pamest Izraēlu un kuri dzīvo izkaisīti pa visu  pasauli. Un tieši viņiem viņš raksta šo vēstuli. Mēs varētu jautāt: “Bet kāpēc vajadzētu tieši viņiem?” Un skatoties uz visu šo lielo bildi, mēs varam redzēt Dieva apbrīnojamo darbu, jo no šo izkaisīto jūdu traģēdijas Dievs viņus bija pārvērtis par tagad spēcīgi lietojamu instrumentu. Jo visa evaņģelizācija, kas gāja no Jeruzālemes, visa patiesībā notika caur šiem izkaisītajiem jūdiem, kas dzīvoja diasporā. Jo mēs redzam, ka ikreiz, kad Pāvils apmeklē jaunu vietu, viņš vispirms iet un runā sinagogā. Tātad Dieva plāns, ilgtermiņa plāns arī, izkaisot šos jūdus pa visu pasauli, ir tālredzīgs plāns, kā nest evaņģēlija vēsti visai pasaulei. Un tādēļ Jēkabs raksta tieši viņiem, ka jums jābūt sagatavotiem, jums jānes pareizie augļi, jums ir izaicinājumi, jo jums apkārt, iespējams, nav spēcīgu draudžu, bet, ja jūs esat taisnoti, jums apkārt ir dažādas negatīvas ietekmes un grūti apstākļi (un par visiem viņš runā šajā vēstulē), tad jums ir jābūt gataviem. Tāpēc viņš raksta šo vēstuli kā iedrošinājumu, bet vienlaikus arī kā brīdinājumu neatkāpties no šī ceļa.

Interesants jautājums vēl ir, kad šī vēstule tika sarakstīta? Visticamākais datēšanas laiks ir, ka Jēkabs šo vēstuli raksta 40-to gadu vidū. Katrā ziņā noteikti viņš to raksta pēc 37. gada, kad pirmo mocekli Stefanu nogalināja un kad Saula (vēlāk saukta Pāvila) vadībā sākas šīs vajāšanas, un Jeruzālemes draudze tika izbārstīta, un tādā veidā arī vēl vairāk šo jūdu nonāca ārpus Izraēlas. Tātad pēc 37. gada, un tomēr tam jānotiek bija arī pirms 50. gada, kad notika šis Jeruzālemes koncils, jo Jēkabs to nevienu reizi nepiemin šajā vēstulē. Tā kā lielākā daļa teologu saka, tas ir 40-to gadu vidū, tas līdz ar to šo vēstuli padara par pirmo Jaunās Derības grāmatu. Jēkaba vēstule ir vecākā Jaunās Derības grāmata. 

Es vēlos pieskarties vēl trim vārdiem šajā pantā, kuru mēs lasījām, un pakavēties pie tiem, meklējot jeb ieraugot to vērtību un to atspoguļojumu Jēkaba dzīvē. Pirmais vārds ir Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps. Tātad Jēkabs šeit raksta, ka viņš piemin Jēzu, bet viņš Viņu sauc par Kungu. Kunga Jēzus Kristus kalps. Mēs šeit veltīgi meklējam atsauci uz Jēkaba miesisko radniecību. Viņš varēja teikt: “Šeit raksta Jēkabs - Jēzus brālis,” cik labi tas būtu skanējis, bet viņš nesaka brālis, viņš saka, ka Jēzus ir viņa Kungs. Tas grieķu vārds ir "kyrios", un definīcija šim vārdam skan šādi - persona, kurai ir absolūtas īpašuma tiesības; kurai pieder kāda persona vai priekšmets, par kuru tam ir vara lemt; skolotājs; kungs. Tātad Jēkabs nu atzīst, ka viņš pieder savam brālim Jēzum. Jēkabs Jēzu šajā vēstulē pat 14 reizes sauc par Kungu. Kungs.

Un turpat blakus ir otrs vārds, kuru vēlos pieminēt, un šis vārds ir – kalps. Viņš saka: “Kunga Jēzus Kristus kalps." Arī šeit mēs varētu teikt: “Nu šeit viņš minēja Kungs, bet viņš taču tik un tā varēja teikt brālis.” Kunga Jēzus Kristus brālis - tas arī būtu skanējis labi, bet nē, Jēkabs saka - kalps. Un tas vēl vairāk pastiprina un apstiprina viņa šo apņemšanos sekot šim brālim, šim Kungam un iet šo svēttapšanas ceļu. Es ticu, ka viņa izvēle nesaukt Jēzu par brāli bija dziļi saistīta ar viņa pagātni. Es ticu, ka viņš apzinājās, kas viņš reiz bija, ka viņš reiz bija šajā paļātāju jeb noliedzēju pulkā, ka viņš reiz smējās par Jēzu kā par tādu pustrako, kas ir sadomājies sazin ko. Viņš iesmēja par savu vecāko brāli kopā ar visu Nācareti. Un šīs pagātnes dēļ, es ticu, Jēkabs nāk ar pazemību un nespēj citādāk, kā saukt sevi par kalpu. Bet, ziniet, šī ir tik spilgta ilustrācija svēttapšanai. Kristū Jēkabs bija taisnots, bet viņš apzinājās, cik daudz viņam vēl ir jāattīrās, cik tālu ir jāiet, lai līdzinātos Kristum, un vienīgais veids, kā to panākt, ir sekot Kungam Kristum. Un sekot spēj tikai kalps. Sekot savam kungam spēj tikai kalps. Vienīgais veids, kā iet svēttapšanas ceļu, ir būt Kristus kalpam, un, ziniet, šis vārds, kas šeit ir minēts, ir doulos, mēs jau kādā no iepriekšējām nedēļām esam par to runājuši, šis vārds patiesībā nozīmē ‘vergs’. Definīcija: kāds, kurš pieder citam; vergs bez jebkādām personīgām īpašuma tiesībām. Ironiski, ka doulos tiek ar visaugstāko cieņu lietots Jaunajā Derībā, proti, par ticīgajiem, kuri brīvprātīgi dzīvo zem Kristus autoritātes kā Viņam nodevušies sekotāji. Jēkabs - Jēzus vergs. Jēkabs - Jēzus īpašums. Tas ir tas, ko Jēkabs šeit saka.

Un šādu Jēkabu Jēzus varēja vadīt un lietot varenos darbos, šāds Jēkabs bija gatavs iet šo svēttapšanas ceļu, kļūstot arvien līdzīgāks Kristum. Šāds Jēkabs bija spējīgs nolikt sevi nost no sava dzīves centra un ielikt tur Kristu, un sekot Viņam kā Kungam. Un viens no veidiem, kā mēs redzam Jēkaba šo vēlmi sekot Jēzum, ir tas, ko mēs lasām viņa vēstulē. Jo, ziniet, viņa vēstules viena no tādām spilgtākajām iezīmēm ir tā, ka viņā ir ļoti daudz paralēļu ar Kalna svētrunu. Jēkaba vēstule ir pilna ar motīviem, kas dublējās Kalna svētrunā. Citi saka, ka Jēkaba vēstule ir kā komentārs Jēzus Kalna svētrunai. Vismaz piecpadsmit reizes piecās nodaļās Jēkabs pieskarās kādam motīvam ļoti tiešā veidā no Kalna svētrunas un izskaidro to savai auditorijai. Un Jēkabam un Jēzum ir viens mērķis, un tas mērķis ir brīdināt, ka ārējie darbi nāk no iekšējas sirds attieksmes un sirds stāvokļa. Daudzi pārprot Kalna svētrunu un saka: “Jā, tā ir kaudze ar labiem, morāliem noteikumiem,” un, ziniet, daudzi to pašu saka par Jēkaba vēstuli. Viņi saka: “Jēkaba vēstule ir vienkārši dažādi, nesakarīgā secībā, nejauši saliktas labas pavēles jeb labi ieteikumi, kā dzīvot kristīgo dzīvi.” Bet patiesība ir tā, ka gan Jēzus Kalna svētrunā, gan Jēkabs savā vēstulē runā par to, ka tev šiem ārējiem darbiem ir jābūt redzamiem, ja tava sirds ir izmainīta un tu esi taisnots Kristū.

Un tā nu Jēkabs, piemēram, noslēdz savu vēstuli ar aicinājumu par brāļa atgriešanu, ja tas ir kritis grēkā, līdzīgi, kā Jēzus noslēdz savu svētrunu ar ilustrāciju par vīru, kurš ceļ savu namu. Un tur ir divi vīri, viens ceļ to uz klints pamatiem, otrs ceļ uz smilšu pamatiem. Un Jēkabs, iespējams, todien Kalna svētrunā bija klausītāju pulkā, iespējams, ka viņš tur bija un stāvēja, un dzirdēja, ko saka viņa brālis. Un todien viņam šie vārdi  varbūt vēl daudz ko nenozīmēja, bet viņš tos, iespējams, atcerējās, kad Jēzus teica, ka ir jāizdara šī izvēle, uz kāda pamata tu celsi savu dzīves namu. Un viņam pienāca šis brīdis, kad viņš bija gatavs Dieva spēkā, Dieva suverēnajā spēkā tikt pārveidots, lai ticētu, ka nams ir jāceļ uz klints, uz Kristus klints.

Un tādēļ Jēkaba vēstules noslēdzošā aina ar aicinājumu atgriezt grēkā kritušo brāli ir kā stāsts par viņu pašu. Tad, kad mēs nonāksim līdz turienei, es domāju, tas ir stāsts par Jēkabu, kā Jēkabs stāv un pie viņa pienāk Kristus simboliskā veidā, un Viņš viņu izmaina, atgriež no šī grēka ceļa, pārved no šī platā ceļa uz šauro ceļu. Pārceļ viņa namu no smilšu pamatiem uz klinti. Un par šo aicinājumu ir visa Jēkaba vēstule. Pārbaudi savu dzīvi, vai tā nes augļus, vai tavi darbi apliecina tavu ticību kā dzīvu ticību. Un tā nu šī vēstule ir kā tests, kuras mērķis ir gan iebiedēt cilvēku - to, kurš nav gatavs sastapt Kristu -, radīt viņā nemieru, lai tu meklē risinājumu, kā arī iedrošināt tos, kuri ir gatavi iet šo svēttapšanas ceļu un klausīt Kristus pavēlēm. Un šis tests nav par pilnību, jo mēs nespējam neviens kļūt pilnīgs šajā dzīvē, bet šis tests ir par virzienu, ka tavam dzīves virzienam ir jāatklāj, ka šie darbi ir.

Un trešais vārds ir pirmā panta pēdējais vārds jeb pēdējie divi vārdi, šajā tulkojumā ir teikts: “Esiet sveicināti!” Šķiet, tas ir tik vienkārši, ka tur pat nav vērts viņam pieskarties un apstāties pie viņa, jo no vienas puses tas ir parasts sveiciens – "chairein" grieķu valodā -, bet šim vārdam ir vēl otra puse, daudz dziļāka, jo šis vārds nozīmē arī ‘priecājieties’. Priecājieties! Piemēram, šis pats vārds ir lietots Romiešiem 12:15, kur ir teikts: “Priecājieties līdz ar priecīgajiem un raudiet ar tiem, kas raud.” Mēs varam arī lasīt šo pirmo pantu tā, ka: “Jēkabs, Jēzus Kristus kalps, divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas. Priecājieties!” Ja tu esi gatavs klausīt šīs vēstules vārdiem un iet šo svēttapšanas ceļu, tad tev ir iemesls un tev būs iemesls priecāties. Šī vēstule tev kļūs par patiesu prieka avotu, un šis prieks tevi pavadīs līdz tavas dzīves beigām.

Un, runājot par dzīves beigām, es vēlos noslēgt ar dažām liecībām par to, kādas bija Jēkaba dzīves beigas. Dieva Vārds mums to neatklāj, bet literatūra liecina, ka Jēkabs palika uzticīgs savam Kungam Kristum līdz galam, līdz pat nāvei. Eisebijs (Eusebius) savā darbā “Fragmenti draudzes darbiem. Piektā grāmata” citē vēsturnieku Egisipu (Egisipus), kurš raksta par to, ka rakstu mācītāji un farizeji ieradās pie Jēkaba brīdī, kad Roma bija atstādinājusi Izraēlai novirzīto reģionālo valdnieku, un viņi vēl nebija paspējuši iecelt jauno, bija tāds kā varas vakuuma brīdis. Un viņi izmantoja šo brīdi, kad lielā Roma nepievērš viņiem uzmanību, un šis brīdis bija Lieldienu laiks, kad Jeruzāleme bija pilna ar svētceļniekiem, kad viņi devās pie Jēkaba un lūdza Jēkabam nostāties uz Jeruzālemes tempļa jumta un pasludināt tautai, ka tā maldās, sekojot Kristum, uzskatot Jēzu par Mesiju, par Kristu. Jo, ja tauta kādam ticētu, tad tas ir Jēkabs, jo tauta bija Jēkabu iesaukusi par Taisno Jēkabu jeb angliski “James the Just”. Taisnais Jēkabs. Viņa svēttapšanas ceļš bija tik stipri iezīmējies viņa vidē, kurā viņš dzīvoja, ka daudzi sāka ticēt Kristus vēstij Jēkaba dēļ. Viņš tika uzskatīts par Taisno Jēkabu. Bet rakstu mācītājiem un farizejiem par nožēlu, Jēkabs esot atbildējis šādi: “Kristus pats sēž Debesīs pie labās rokas Lielajam Spēkam. Un nāks atpakaļ uz debesu mākoņa.”

Rakstu mācītājiem un farizejiem saprotot, ka cita ceļa nav un ka ir jāizmanto šis izdevīgais brīdis, viņi paņēma Jēkabu un nometa no tempļa jumta. Bet tā kā viņš vēl nebija miris no kritiena, viņi sāka viņu nomētāt akmeņiem, līdz beidzot kāds viņu nosita ar veseri. Un tā nu Jēkabs mira krusta mocekļa nāvē, kā uzticīgs kalps savam Kungam ar šo joprojām gaišumu un prieku sevī, to prieku, ko viņš šajā ievadā piemin un sola mums, klausītājiem un lasītājiem. Ar šo prieku un gaišumu viņš mira, un viņš izdzīvoja to arī savos pēdējos brīžos, jo arī par šo vēsturnieks Egisipa raksta, ka viņš esot pat lūdzis par saviem slepkavām, kā to reiz bija darījis arī viņa Kungs Jēzus. Viņš esot lūdzis: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.” Un, ja mēs tā padomājam, Jēkabs pirms savas nāves bija tur, uz tempļa jumta, uz tā paša jumta, kur reiz bija stāvējis viņa Kungs un viņa brālis Jēzus sātana kārdināšanā. Toreiz sātans nespēja uzvarēt Kristu un, ziniet, arī šoreiz nē. Šī nebija uzvara pār Jēkabu, bet tas bija šis ceļš, kuru Dievs bija izredzējis Jēkabam iet, tādēļ, ka Jēkabs bija kalps, kuru varēja lietot.

Un tā nu Dievs piepildīja savu lielo gribu, un vēsturnieki raksta, ka Jēkaba nāve izraisīja tik lielu sašutumu tautas vidū, ka par to tika sodīts ne vien augstais priesteris, kurš bija atbildīgs par šo slepkavību, bet vēl vairāk, ka valodas aizgāja līdz Romai, un īsi pēc Jēkaba nāves, kas ir datēta ar 69. gadu, romieši atrieba viņu ar Jeruzālemes tempļa izpostīšanu, par kuru Kristus bija pravietojis. Un tad, kad Kristus toreiz pravietoja, Viņš jau redzēja, ka tas būs viņa brālis. Viņa brāļa dēļ notiks tas, par ko Viņš pravietoja, ka šim templim kādreiz nepaliks akmens uz akmeņa. Un Eisebijs raksta, ka pat saprātīgākie no jūdiem uzskatīja, ka Jēkaba nāve bija iemesls Jeruzālemes nopostīšanai, kas norisinājās tūlīt pēc viņa mocekļa nāves. Un vēsturnieks Flāvijs Jozefs (Flavius Josephus) pievienojas, rakstot: “Šīs lietas jūdiem notika, lai atriebtu Taisno Jēkabu, kurš bija brālis Jēzum, saukts par Kristu, jo jūdi nokāva viņu, kaut arī viņš bija ļoti taisns vīrs.” 

Lūk, Jēkabs, vīrs, kuru Kristus izmainīja un pēc tam vareni lietoja dzīves garumā. Un Jēkabs pats izdzīvoja šo svēttapšanas procesu, kas ļāva viņam arvien vairāk līdzināties Kristum un kļūt arvien lietojamākam. Un tādēļ ir daudz ko teikt šajā vēstulē arī mums šodien un šeit. No vienas puses man ir žēl, ka ir tik maz grāmatu no Jēkaba mūsu Bībelē, bet tas skaidrojums ir ļoti vienkāršs, ka viņš bija Jeruzālemē, un viņa auditorija bija Jeruzāleme, tādēļ viņam bija maz iemeslu rakstīt kādam. Un tomēr, paldies Dievam, ka viņš ir sūtījis Jēkabu rakstīt arī šo vēstuli tiem izkaisītajiem kristiešiem visā pasaulē un ka tā ir atnākusi līdz mums, līdz šai dienai. Lai šī svētrunu sērija mums visiem ir par svētību, mums katram, lai tā ļauj mums pārbaudīt mūsu vēlmi, vai mēs esam gatavi iet savu svēttapšanas procesu, klausot Kristus pavēlēm. Lai tā dod prieku tiem, kuri ir gatavi un redz vēlmi sevī, un lai tā biedē un maina tos, kuri nav gatavi to darīt. Lai tas Kungs svētī mūsu nākamās nedēļas šajā vēstulē.

Lūgsim Dievu.

Mīļais Kungs, paldies par Tavu Vārdu, paldies, ka tas ir dzīvs un darbīgs, un tik ass, ka viņš spēj izmainīt cilvēku dzīves, kuri vai nu izsmej Tevi, vai kuru sirdis ir nocietinātas pret Tevi, un viņi nespēj iziet no šī sava pašapmāna, viņi nespēj sekot un kalpot Tev, viņi meklē attaisnojumus, lai neklausītu visam, ko Tu esi mācījis un pavēlējis. Lūdzu, Kungs, arī šajā sērijā caur šo Tavu Vārdu darbojies Tu mūsos, Kungs, mūsos katrā. Un, lūdzu, arī maini draudzi caur šo vēstuli, maini mūs katru un maini mūsu draudzi, un arī, ka šīs izmaiņas varētu iet tālāk ārpus šī draudzes nama sienām pie tiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt. To es lūdzu Jēzus, mūsu Kunga vārdā. Āmen.