#53 Pēdējais aicinājums

Lai gan viņš tik daudz zīmju to priekšā bija darījis, tie viņam neticēja, lai tā piepildītos vārds, kuru sacījis pravietis Jesaja: “Kungs, kurš ir ticējis mūsu vēstij; un kam Kunga elkonis ir atklājies?” Tie nespēja ticēt, tādēļ Jesaja cituviet sacījis:
“Viņš ir darījis aklas to acis un nocietinājis to sirdis, lai tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka es tos dziedinātu.” Tā Jesaja sacīja, jo bija redzējis viņa godību un runāja par viņu. Tomēr arī daudzi varasvīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizeju dēļ to neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas. Jo cilvēcisko godību tie mīlēja vairāk nekā dievišķo. Tad Jēzus sauca: “Kas man tic, tas tic nevis man, bet tam, kas mani sūtījis. Un, kas mani redz, tas redz to, kas mani sūtījis. Es esmu gaisma un esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas tic man, nepaliktu tumsā. Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepatur, es viņu netiesāju. Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli atpestītu. Kas mani atraida un manus vārdus nepieņem, tam jau ir tiesātājs: mans vārds, ko es esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Visu, ko es runāju, es runāju, kā mans Tēvs man ir sacījis.” — Jāņa Ev. 12:37-50