#6 Izturība (pacietība)

Svētrunas noraksts

Es vēlos atgādināt vēstules Galatiešiem mērķi un tas ir tas, kur mēs esam, par ko mēs runājam, tā ir vēstule Galatiešiem 5:22-23, kur ir teikts: „Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības." Pret tādām lietām nav bauslības. 

Kad Pāvils raksta šo vēstuli un jūs jau to noteikti arī dzirdējāt pirms tam, viņš ir runājis uz galatiešiem, viņš ir sludinājis Evaņģēliju un viņš ir gājis tālāk. Pēc viņa ir nākuši kādi, kuri ir mulsinājuši cilvēkus un teikuši: ar Kristu nepietiek; ar Kristu nepietiek, jums vajag vēl to un to un to. Jums vajag apgraizīties, jums vajag kādas jūdu paražas, jums vajag sentēvu tradīcijas – ar Kristu nepietiek. Tāpēc Pāvils raksta vēstuli Galatiešiem un viņš saka: „Nav cita evaņģēlija kā tas, ko es jums pasludināju.” 

Viņš atgādina galatiešiem likt savu cerību, savu paļāvību uz Kristu, uz to, ko Kristus ir darījis, uz Viņa upuri, jo nav cita ceļa, nav cita Evaņģēlija. Viņš saka: „Pret tādām lietām nav bauslības.” Viņš runā par to, ka bauslība nav tā, kas atbrīvo cilvēku. Bauslība nav tā, kas cilvēku padara taisnu Dieva priekšā, bet tikai Kristus, tikai paļāvība uz Viņu. 

Es domāju, ka ir svarīgi mums atcerēties gan lasot vēstuli Galatiešiem, gan ikvienā situācijā mūsu dzīvē – mūsu bauslības darbi, mūsu pareizie darbi nav tie, kas mūs ieved Mūžībā. Tie nav tie, kas dod mums pārliecību par glābšanu, bet gan Kristus un Viņa upuris. Lai gan mēs savā dzīvē cenšamies būt svēti un taisni un mēs cenšamies dzīvot labāk, tomēr mēs savu uzticību lieka uz Kristu. 

Tas, par ko mēs šajās nedēļās mācāmies ir Gara auglis. Gara auglis ir rezultāts tam, ka mēs paļaujamies uz Kristu. Kļūstot par Kristus sekotājiem, mēs esam saņēmuši Viņa Svēto Garu. Svētais Gars mājo mūsos. Bībele saka: ‘Tas pats Gars, kas uzcēla Kristu no mirušajiem, mājo mūsos.’ Tas pats Svētais Gars un Gara auglis ir šī Svētā Gara darbības rezultāts mūsu dzīvē.

Te varētu domāt par svēttapšanu vai svētumu. Tā ir neliela atkāpe no šīs tēmas, bet tas man pašam personīgi palīdzēja saprast Dieva darbu un ceru, ka arī jums tas palīdzēs. Sastopoties ar Kristu, ir trīs veidi svēttapšanai. Pirmā svēttapšana ir brīdis, kad Viņš dara mūs svētus. Kad mēs pieņemam Kristu un mēs paļaujamies uz Viņu, tad Dievs redz mūs svētus. Nav tā – Dievam pēkšņi iedod kādas brilles vai aizsegu un Viņš vairs neredz mūsu grēkus un mūsu sliktos darbus, bet Viņš vienkārši uz mums skatās caur Kristu. Viņš saka: ‘Es ļoti labi zinu, ka tu esi grēcīgs, Es ļoti labi zinu, ka tu neesi pilnīgs, bet mans Dēls ir un Viņa upuris ir pietiekams tavai dzīvei, tāpēc Es uz tevi skatos caur Kristu.’ Tu esi svēts Dieva priekšā, Dieva acīs. Tie nav meli – tu esi svēts. Tā ir pirmā svēttapšana. 

Otrā svēttapšana ir šis periods šeit uz zemes, kur Dievs patiešām mūs veido svētus – Viņam strādājot pie mūsu rakstura, Viņam veidojot mūs savā līdzībā, mums ar vien vairāk cīnoties pret grēku, ar vien vairāk iepazīstot sevi un atverot savu dzīvi ar vien vairāk Dievam, Viņš to var izgaismot un pa tiešām izmainīt. Tas ir tas veids, kā mēs topam līdzīgāki Kristum un tas ir ceļojums visas dzīves garumā. To sauc par svēttapšanu. Tu topi svēts kamēr tu esi šeit, tu topi svēts. Tuvojoties Kristum, Viņš tevi padara ar vien līdzīgāku sev. Es domāju tas ir tas, par ko arī šī Rakstu vieta runā, par Gara augli, kas parādās tavā dzīvē.  

Trešā svēttapšana – tā mums visiem vēl ir priekšā. Tas ir brīdis, kad mēs sastapsim Kristu vaigu vaigā, kad Viņš mūs pārvērtīs. Viņš mums dāvās jauno cilvēku, kur mēs patiesi varēsim stāvēt Viņa priekšā un mēs zinām, ka nekāds grēks Viņa priekšā nevar pastāvēt. Viņš darīs mūs patiesi svētus. Tas mums viss vēl ir priekšā. 

Mūsu baptistu teoloģijas komisijas vadītājs teologs Ilmārs Hiršs ir teicis: „Gara auglis izsaka paša Kristus būtību un ideālā gadījumā arī Gara piepildīta kristieša būtību. Gara auglis savā ziņā ir kristieša raksturojums.” Tad man gribas teikts – oh oh, jo es esmu kristietis un tomēr, kad es lasu – „Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.”, man liekas – kā ir ar mani? Kā ir ar mani? 

Tāpēc svarīgi ir atcerēties vēstules Galatiešiem mērķi. „Pret tādām lietām nav bauslības.” Nav cits Evaņģēlijs un bauslības darbi tevi nespēj glābt, bet tikai Kristus un paļāvība uz Viņu. 

Šodien mēs runājam par pacietību. Pacietības definīcija ir – spēja izturēt provokāciju, kaitinājumu, neveiksmi vai sāpes, nezaudējot savaldīšanos vai nesākot gausties. Dzoijs Meiere (Joyce Meyer), pazīstama sieviešu kalpotāja, sieviešu semināra vadītāja un dažādu grāmatu autore, ir teikusi: „Pacietība nav vienkārši spēja sagaidīt, bet pacietība ir spēja saglabāt pozitīvu attieksmi gaidot.” 

To var salīdzināt tādā veidā – divi cilvēki gaida vilcienu vai autobusu no rīta steidzoties uz darbu un viens no cilvēkiem vienkārši gaida, bet otrs cilvēks staigā turpu šurpu pa pieturu, viņš bubina pie sevis, varbūt pat lamājas, viņš ir neapmierināts, viņš ir uzvilkts, viņš sāk vainot visus citus. Kurš no viņiem ir pacietīgs? Abi taču gaida. Galu galā piebrauc autobuss, abi iekāpj autobusā, nopīkstina savu e-talonu, abi ir sagaidījuši. Bet kurš no viņiem bija pacietīgs? 

Pacietība ir spēja izturēt provokāciju, kaitinājumu, neveiksmi un sāpes, nezaudējot savaldīšanos vai nesākot gausties. Citiem vārdiem sakot, mēs īsti nevaram pateikt, cik izturīgs ir jumts vai cik labi ir uztaisīts jumts, kamēr nesāk līt lietus. Tajā brīdī, kad nāk grūtības un izaicinājumi, tajā brīdī, kad mēs sastopamies ar kādu pārbaudījumu, tikai tajā brīdī mēs varam pateikt, cik pacietīgi mēs esam. Es domāju, tā ir ar daudzām lietām mūsu dzīvē, bet pacietība ir tā viena lieta, kura īpaši izpaužas – grūtībās. 

Kad mēs skatāmies Jaunajā Derībā, tajās vietās, kur tiek runāts par šo pacietību vai izturību, ļoti bieži tas ir saistīts ar kādu uzdevumu. Ļoti bieži tas ir saistīts ar aicinājumu, tur ir iekļauta darbība, tur ir iekļauta kustība, varētu pat teikt – ceļojums. 2.Timotejam 4:7 Pāvils raksta – „Krietno cīņu esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.” 

Arī tur viņš runā par izturību, par pacietību un tie ir drosmīgi vārdi, ko viņš saka. Pāvils jau ir tas, kurš spēj runāt drosmīgi, bet viņš runā par kādu cīņu, viņš runā par kādu skrējienu, viņš runā par kaut kādu darbību, kas nav viens fiksēts punkts. Kristus mums ir atstājis kādu uzdevumu, kuram būs pretestība. Jautājums nav – vai būs? Jautājums ir – kad būs? 

Tiklīdz mēs sastopamies ar šo pretestību savā dzīvē, mūsu pacietība jeb izturība tiek pārbaudīta. Tajā brīdī mēs varam ieraudzīt, cik daudz no Svētā Gara darbības ir mūsos, cik daudz mēs esam kļuvuši līdzīgi Kristum. Tā ir pirmā lieta, ko es gribu šodien uzsvērt – šis ceļojums, šis uzdevums. Mēs visi tajā ejam. Mums visiem tas ir, tas ir aicinājums. Dzīvot dzīvi kā kristietim, kā patiesam Kristus sekotājam, ir jau ceļojums, jau ir aicinājums, jau ir uzdevums. Būt par gaismu un sāli – ir aicinājums un misija. Iet un veidot par mācekļiem – ir aicinājums un misija. Bībele mums māca būt pacietīgiem tajā – savā ticības gājumā, savā ticības ceļojumā. 

Vēstulē Kolosiešiem 1.nodaļā sākot ar 9.pantu mēs varam lasīt: „Tādēļ arī mēs kopš tās dienas, kad to dzirdējām, nemitējāmies par jums lūgt Dievu, lai jūs tiktu piepildīti ar viņa gribas atziņu visā gudrībā un garīgā sapratnē, lai, nesdami augļus un augdami Dieva atziņā, jūs dzīvotu Kunga cienīgi un vienmēr viņu iepriecinātu ikvienā krietnā darbā, tādējādi tapdami spēcīgāki viņa godības spēkā, pieaugot izturībā un pacietībā. Mēs ar prieku pateicamies Tēvam, kas mūs dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā.” 

Pāvils lūdz par kolosiešiem, un viņš saka: ‘Mēs lūdzam Dievu, lai jums ir šī izturība. Mēs lūdzam Dievu, lai jums ir šī pacietība, lai jūs iepriecinātu Dievu ikvienā krietnā dabā, tādējādi tapdami spēcīgāki.’ Tas ir kā tāds treniņš, kur tu ej uz priekšu un piedzīvojot šīs lietas, kas nāk tavā ceļā, tu kļūsti ar vien spēcīgāks. Tu kļūsti ar vien izturīgāks. Tu kļūsti ar vien pacietīgāks. 

Te ir tā dilemma, kā Pāvils raksta – „Ka jūs iepriecinātu Dievu ikvienā krietnā darbā.” Tā ir tā mūsu atbildība – iepriecinātu Dievu ar savu dzīvi. Un tomēr viņš lūdz, lai Dievs viņiem dod šo pacietību, jo tas ir Gara auglis mūsu dzīvē, tas ir Dieva darbs mūsu dzīvē un mēs nevaram paši to tā kaut kā radīt. 

Arī vēstulē Efesiešiem 4.nodaļa Pāvils raksta – „Tad nu es, cietumnieks Kunga dēļ, lūdzu jūs dzīvot tā aicinājuma cienīgi, ar kuru esat aicināti – visā pazemībā, lēnprātībā un pacietībā, ar mīlestību panesdami cits citu, dedzīgi sargādami vienotību Garā, uzturēdami to ar miera saiti.” Abās šajās Rakstu vietās Pāvils runā par Kunga aicinājuma cienīgi, ka mēs varētu cienīgi dzīvot tam, uz ko Dievs mūs ir aicinājis. 

Bīskaps Tervits savulaik ir teicis – ‘Var ša var tā, bet nevar ša tā.’Citreiz mēs savu kristieša dzīvi dzīvojam ša tā, kaut kā. Pāvils mūs aicina dzīvot aicinājuma cienīgi. Dzīvot aicinājuma cienīgi, lai tad, kad cilvēki uz mums raugās, Dievs ir pagodināts. 
Pilnība ir tikai Dievā. Pavisam svēts ir tikai Dievs pats. Patiešām pacietīgs ir tikai Jēzus. Tas, cik daudz mūsos ir šī pacietība jeb izturība, norāda uz to, cik līdzīgi Kristum esam kļuvuši. Es nedomāju, ka mēs varētu veidot kādu testu, nostādīt visu draudzi rindā un piemēram pilināt ūdeni uz galvas. Kurš no mums būs pacietīgāks, tas ir Kristum līdzīgāks. Tā noteikti nē, jo tad mēs varētu sacensties un mērīt visus šos Gara augļus un secināt, kurš no mums visvairāk mīl, kurš no mums ir ar lielāku mieru, kurš spēj saglabāt prieku par spīti dažādiem apstākļiem un tā tālāk. Tas nav tāpēc, lai mēs mērītu, cik daudz Svētā Gara ir mūsos. Svētais Gars viss dzīvo mūsos, bet tas ir par mūsu gājumu uz līdzību Kristum. Tas ir par mūsu ticības ceļojumu un mēs viens otru varam pamudināt, mēs viens otru varam iedrošināt. 

Tāpat kā Ģirts runājot par mīlestību minēja, ka pilnīga mīlestība ir tikai Dievā, un Raimonds runājot par mieru, teica, ka pilnīgu mieru var atrast tikai Dievā, tā arī pilnīga pacietība – pilnīga pacietība ir tikai Dievā. Patiesībā mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka mēs kādā brīdī zaudējam pacietību. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka mūsu brālis, šeit draudzē, kādā brīdī vairs nevar izturēt, ka viņš zaudē savaldību, zaudē pacietību. Jā, tā nav Kristus līdzīga attieksme, tomēr neviens no mums nav pilnīgs. Un tomēr, mums uz to vajadzētu tiekties. 

1.vēstulē Korintiešiem 13.nodaļā, kur Pāvils protams runā par mīlestību, viņš raksta kādu gudru atziņu, kas mums palīdz dzīvē saprast vienam otru un patiesībā palīdz mums vienam otru arī mīlēt. Viņš raksta 12.pantā: „Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad es atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” Pāvils raksta par to, ka tagad esot šeit uz zemes, mēs nespējam ieraudzīt visu tā kā tas ir. Mēs nevaram, mums nav tādu spēju, mēs esam ierobežoti cilvēki un līdz ar to mēs arī nespējam pilnīgi mīlēt, mūsu prieks nav pilnīgs, mūsu miers nav pilnīgs un arī mūsu pacietība nav pilnīga. Pilnīgu pacietību mēs sasniegsim tikai brīdī, kad būsim ar Kristu. 

Patiesībā, kādā vietā, Jēkaba vēstulē, Jēkabs aicina uz pacietību, pacietību ciešanās. Viņš saka – ‘Līdz atnāks Kristus.’ Pacietība būs nepieciešama līdz brīdim, kad atnāk Kristus, jo tas ir tas galējais, ko mēs gaidām – Kristu, sastapties ar Kristu, tad pacietība vairs nebūs nepieciešama, jo cīņa būs izcīnīta, skrējiens būs pabeigts, ticība būs turēta. 

Bet kur dabūt šo pacietību un izturību? Kā to vairot? Kā to veidot? Kā to audzēt? Ir tāds teiciens – Dievs, es gribu pacietību tagad un tūlīt. Pacietību nevar iegūt tagad un tūlīt. Kā jau es teicu, tas ir Dieva darba rezultāts mūsu dzīvē, bet mēs varam to kultivēt. Mēs varam palīdzēt tai augt, mēs varam būt atvērti Dieva darbam. Jo vairāk mēs ļaujam Viņam pie mums darboties, jo pacietīgāki, izturīgāki mēs kļūstam. Patiesība ir tāda – jo vairāk mēs ļaujamies tām dzīves grūtībām, jo izturīgāki mēs kļūstam. 

Mēs varam dzīvot noliegumā un teikt – ‘Nē, tā tas nav. Tā nav mana grūtība, tā nav mana nelaime, tas ar mani nav noticis, es par to negribu dzirdēt, ar mani viss ir labi, es esmu priecīgs, es esmu laimīgs, viss ir kārtībā.’ Ziniet, tā nav ticība, tā ir kaut kāda paša suģestija vai pašpārliecinātība. Es domāju, pacietība var sākties tajā brīdī, kad mēs atzīstam – es mīlu Dievu, no visas sirds es Viņam sekoju, bet manā dzīvē ir grūtības. 

Manā dzīvē ir izaicinājumi, manā dzīvē notiek kādas, pat brīžiem traģiskas lietas, kuras es nevaru izskaidrot un es nevaru pateikt – ‘Tas bija tāpēc vai tāpēc.’ Tas prasa no manis pacietību. Tas prasa no manis izturību šajā ciešanu gājienā, šajos pārbaudījumos. Tajā brīdī, kad es atzīšu – šis ir mans pārbaudījums, šī ir mana pacietības mēraukla, tajā brīdī es varu vērsties pie Dieva un teikt – ‘Dievs, Tu man esi vajadzīgs, bez Tevis es ne nieka nespēju, palīdzi manai neticībai, palīdzi man pieaugt. Palīdzi man izturēt, palīdzi man būt pacietīgam.’

Es domāju, tad, kad Bībele runā par pacietību, tas nav par to pacietību, kad mēs gaidām autobusu. Reizēm, ja tā skriešana ir svarīga, tā tikšanās ir svarīga, tas mums nozīmē vairāk, tad reizēm mēs no mušas uzpūšam ziloni, bet kad Bībele runā par pacietību, tā ir pacietība ciešanās. Tā ir izturība pārbaudījumos, tā ir mūsu spēja saglabāt ticību tad, kad neiet viegli. Tajos brīžos, kad Dievs jautā – kur ir tavs Dievs? Brīžos, kad tu piedzīvo kādu nelaimi savā dzīvē un tu to stāsti cilvēkam, kurš Kristu nepazīst, viņš saka – ‘Kur ir tavs Dievs?’ Tā ir izturība. Tā ir pacietība. Tas ir Dieva darbs mūsos. 

Gara auglis ir Kristus būtība. Tas ir Kristus apraksts. Tas ir tas, kāds Viņš ir. Arī tad, ja mēs vēlamies kaut ko izaudzēt savā puķu dobītē vai podiņā vai dārzā, vai tā ir ābele vai plūme vai mandarīnu koks – mēs taču nelaistam pašus augļus, vai ne? Mēs laistam zemi, mēs laistam saknes, mēs laistam vietu, kas dod šim auglim garšu, kas dod šim auglim visu nepieciešamo, lai tas varētu augt un nobriest un veidoties. 

Līdzīgi ir ar pacietību, līdzīgi ir ar Gara augli. Mēs necenšamies vienkārši kļūt pacietīgāki. Es zinu kādus cilvēkus, kuri, manuprāt, ir ļoti pacietīgi. Daudz pacietīgāki nekā es un šie cilvēki Kristu nepazīst. Mums Kristus ir jāmeklē lūgšanā, mums Kristus ir jāstudē Bībelē un mums Kristus ir jāizdzīvo ikdienā. Tas ir tas, kā mēs varam laistīt savu pacietību. Dieva Vārds saka: „Tiecieties vispirms pēc Debesu valstības un pēc Viņa taisnības un pārējās lietas jums taps piemestas.” 

Mēs nenākam baznīcā, mēs netuvojamies Kristum tāpēc, lai varētu vairāk mīlēt, tāpēc, lai mums būtu lielāks miers, lai mums būtu patiesāks prieks un, lai mēs kļūtu pacietīgāki. Mēs nākam draudzē, mēs esam draudze, mēs tuvojamies Kristum – Kristus dēļ, tāpēc, ka Viņš ir Dievs. Tāpēc, ka Viņš valda, Viņš ir visuma radītājs un Viņš ir mūsu mīlošais Tēvs. Viņš ir miris par mums un Viņš ir darījis iespējamu mums tuvoties Viņam un mēs nākam pie Viņa. Mēs ilgojamies pēc Viņa un šis Gara auglis ir rezultāts tam. 

Ja tu savā dzīvē redzi, ka tev trūkst prieks, miers, mīlestība vai pacietība – ir okei, mums visiem trūkst, bet tas kā tu to vari atrisināt nevis censties būt pacietīgāks vai mīlošāks, ir tiekties pēc Kristus, meklēt Viņu, ilgoties pēc Viņa lūgšanā. Studēt un lasīt par Viņu, mācīties, ko Viņš ir mācījis un atstājis, un izdzīvot ikdienā. Izdzīvot to pārdzīvojumos, dzīves vētrās. Kad tev cilvēki prasa – ‘Kur ir tavs Dievs?’ Tu vari pateikt – ‘Šeit, man līdzās.’

Es gribu, ka mēs varam izlasīt vēlreiz vēstuli Ebrejiem no 12.nodaļas, to, ko lasījām Dievkalpojuma iesākumā. Pirmos trīs pantus un es gribu aicināt, ka mēs varam ļaut, lai tas iesēžas mūsos, lai tas, ko raksta šīs vēstules autors, lai tas ir tiešs aicinājums mums tagad un šodien. Lai tas ir tas, kas mūs mudina iet uz priekšu un, lai tās pamācības ir tās, kas ir mūsu motivācija.

Vēstule Ebrejiem 12:1-3: „Tādēļ mēs, kam visapkārt liels pulks liecinieku, nolikuši visas nastas un grēku, kas velkas mums līdzi, apņēmības pilni skriesim sacīkstēs, kas mums noliktas. Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu, kas viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Allaž domājiet par viņu, kas tik daudz naidīguma izcietis no grēciniekiem, lai jūs nenovārgtu savās dvēselēs un nekļūtu nespēcīgi.” Āmen.

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Kungs Jēzu. Mēs meklējam Tevi. Paldies par Tavām dāvanām, paldies par augļiem, ko varam redzēt savā dzīvē, paldies par svētībām, bet mēs meklējam Tevi. Es lūdzu, ka mēs allaž, vienmēr, varētu raudzīties uz Tevi, Kristu. Mūsu ticības iesācēju un piepildītāju. Kungs Jēzu, ka tajos brīžos, kad mēs saprotam – mums ir tālu līdz Tavai līdzībai, mums ir tālu līdz pilnībai, mums ir tālu līdz svētumam, ka tajos brīžos mēs varam krist ceļos Tavā priekšā un saukt – ‘Palīdzi mums, Tēvs!’ Tajos brīžos, kad mums trūkst pacietības, kad mums nav spēka savā ticības dzīvē, kad mums nav šīs izturības iet tālāk uz priekšu, smaidīt un teikt – ‘Viss ir kārtībā, es esmu svētīts!’, ka mēs varam nāk Tavā priekšā un teikt – ‘Kristu, man nav spēka, palīdzi manai neticībai.

Kristu, es nesaprotu, kāpēc tas notiek ar mani. Kristu, es nesaprotu, kā reaģēt. Kristu, es nezinu, ko darīt, man trūkst izturības, es vairs nespēju.’ – ka tajā brīdī, Kristu, mēs nāktu pie Tevis, ka mēs meklētu Tevi, mēs studētu Tevi, mēs tiektos pēc Tavas valstības, pēc Tevis. Ka mēs necenstos uzcelt kādu mākslīgu, ārēju afišu, kura teiktu – pacietība vai mīlestība vai miers, bet ka mūsu iekšējais cilvēks tiektos pēc Tevis, Kristu, ka tādā veidā mēs varētu piedzīvot – jo vairāk Tu mājo mūsos un jo līdzīgāki mēs Tev kļūstam, jo pacietīgāki mēs varam būt, jo vairāk mēs varam izciest, jo vairāk mēs varam izturēt. Ir tik daudz apkārt liecinieki, kuri skatās uz mums un it sevišķi grūtības un ciešanu brīžos un saka – ‘Kur ir tavs Dievs!?’ Mēs varam teikt – ‘Šeit, līdzās.’

Kungs Jēzu, es lūdzu, ka Tu vadi mūs uz to, ka mēs katrā brīdī tiektos pēc Tevis. Lai mēs apzinātos, ka šis ceļš, šis ticības ceļojums, šis aicinājums katram no mums stāv priekšā un, ka mēs to jau ejam, bet tajā mums ir grūtības. Kad šīs grūtības nāk, tad tas ir tas brīdis, kad mūsu izturība tiek pārbaudīta, mūsu paļāvība uz Tevi tiek pārbaudīta. Lai tajā brīdī mēs atceramies – tā pilnība, tā galējā izturība, tas spēks atteikties no visa un nomirt pie krusta, tāds spēks ir Tevī. Lai mēs tiektos pēc Tevis un meklētu Tevi ar visu savu sirdi, ar visu savu spēku, ar visu, kas mēs esam. Kungs, patiesībā mēs daudz mazāk uztrauktos par to Gara augli savā dzīvē un daudz vairāk uztrauktos par to, cik ļoti mēs Tevi mīlam, cik ļoti mēs Tev sekojam, cik ļoti mēs Tevi meklējam. Jēzu, Tu esi mums vajadzīgs un bez Tevis mēs ne nieka nespējam. 

Piedod, tik bieži mēs raugāmies uz sevi vai uz kaut ko citu tā vietā, lai raudzītos uz Tevi – mūsu ticības iesācēju un piepildītāju. Palīdzi mums nofiksēt savas acis uz Tevi. Lai tā kā Pēteris, kad viņš gāja pa ūdeni, viņš raudzījās uz Tevi un neskatoties uz apstākļiem, viņš varēja iet, jo viņš raudzījās uz Tevi. Kungs, kaut mēs nenovērstu savas acis no Tevis. Tu esi tas, kas mums dod šo izturību dzīves grūtībās. Tev ir gods un slava par to un pateicība. To pašu Svēto Garu, kas uzmodināja Tevi no miroņiem, to pašu Svēto Garu Tu esi devis katram no mums, kas sekojam Tev. Jēzus vārdā, āmen.