#5 Prieks

"Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties!" - Fil 4:4

Svētrunas noraksts

 
Jaunajā Derībā ir 27 grāmatas un 24 no šīm 27 grāmatām ir pieminēta kāda lieta, kāda tēma, un tā tēma ir augļi. 24 no šīm 27 grāmatām ir runa par augļiem, par garīgajiem augļiem. Līdz ar to, mēs redzam, ka Dievam šī tēma ir ļoti svarīga, tādēļ mēs arī šobrīd ejam cauri svētrunu sērijai Gara auglis. Esam runājuši par mīlestību un mieru, un šodienas tēma, kā jau Ģirts teica – prieks. 

Es vēlos šodien trīs lietas izdarīt. Pirmkārt, aplūkosim prieka definīciju, ko nozīmē prieks. Tad apskatīsimies kādu negatīvu piemēru priekam, kas ir cēlies no nepareizas izpratnes par to, ko dara Svētais Gars. Beigās apskatīsimies to, ko Dieva Vārds min par to, kā Svētais Gars darbojas mūsu dzīvēs, un tas mums palīdzēs, es ceru, arī saprast prieka nozīmi. 

Zemosimies lūgšanā. 

Mīļais Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, ka mēs varam būt brīvā Latvijā, kurā mēs varam brīvi sludināt Tavu Vārdu, mācīties no tā. Kungs, lūdzu svētī mani, svētī to Vārdu, kuru es vēlos dot, svētī tās ausis, kuras to uzklausīs, lai šis Vārds var arī aiziet līdz sirdīm, līdz prātam un darboties dzīvēs. To es lūdzu Jēzus vārdā. Āmen.

Mēs varētu teikt – prieks ir tāda dārga manta, jo visa pasaule dzenas pēc prieka. Mēs jau Kalna svētrunas ievadā runājām par to laimi, laimīgi.. tas prieks un tā laime, tas ir tas, ko visa pasaule vēlas. Pasaule piedāvā ļoti daudz risinājumus, kā tikt līdz priekam. Es mazliet palasīju kādus ieteikumus, kurus ir teikuši gan psihologi, gan vienkārši internetā dažādi cilvēki, un pieminēšu pavisam īsi dažus piemērus. 

Viena tāda liela doma ir – tev ir jāizvairās no negatīvām domām. Tad jautājums ir: kā to darīt? Tad viens piemēram iesaka – ejot naktī gulēt, uzliec ‘austiņas’, kur kāds runā kādu pozitīvu runu, kādas pozitīvas lietas un tas tev liks zemapziņai veidoties pozitīvām domām. Cits atkal saka: tad, kad tev uznāk negatīvas domas, tad pielec kājās un iesaucies skaļi – atcelt! Tā kā, ja jūs kaut kad redzat darbā, ka kāds pielec kājās un šādi sauc, viņš iespējams vēlas tikt vaļā no negatīvām domām. 

Citi iesaka sākt vingrot, tad kad tev sāk nākt virsū negatīvas domas un tā tālāk. Protams, tas viss ir muļķīgi. Citi atkal saka, ka tev vajag attīstīt tādu kā sev piemērotu filozofiju, un viņi saka, ka jebkura ideja der, galvenais izvairīties no tām filozofijām, kuras rada tevī vainas apziņu, kur ir runa par grēku un tādām lietām, kur tu vari justies negatīvi. 

Citi iesaka, ja tu gribi būt priecīgs, nedzer pārāk daudz alkohola. Redz, izrādās arī alkohols nav domāts priekam, cilvēki iesaka to nedarīt, lai tev būtu prieks. Citi iesaka iet meditēt, iet uz jogu un atbrīvoties un tā tālāk. Citi saka – uzliec savu mīļāko mūziku un dejo kā traks apkārt pa istabu, tas tev radīs prieku. Citi iesaka – strādā smagāk, lai tu tiktu pie paaugstinājuma un tas tev dos to īsto prieku. 

Nu, lūk. Tā mēs varētu minēt vēl simtiem domu, bet tā pamatdoma ir tā, ko pasaule saka – šīs dzīves galvenais iemesls ir tas iemesls, kādēļ tu esi šeit ir – lai tu būtu priecīgs, lai tu būtu laimīgs. Bet, diemžēl, tā skarbā patiesība ir tā, ka tiklīdz tas tev kļūst par pašmērķi, tā tu jau šo cīņu esi zaudējis. Pasaules prieks ir atkarīgs no apstākļiem – ja tev būs labi apstākļi, tad tev būs prieks. Kā jau mēs zinām, ne vienmēr un patiesībā reti kad apstākļi ir labi. Patiesībā, pat tiem, kuriem ir labi apstākļi, salīdzinoši labi, viņi pat pierod pie tiem un līdz ar to viņiem tā latiņa paceļas un viņi drīz vien vairs nejūtas priecīgi, viņiem vajag jau kaut ko vairāk. 

Tā nu rezultātā šie visi pasaules centieni iegūt šo prieku beidzas ar to, ka cilvēks ir neapmierināts. Tādēļ ir tas jautājums – vai ir kāds prieks, kas ir paliekošs? Vai ir kāds prieks, kas nav atkarīgs no apstākļiem, kuru neietekmē ārējie apstākļi? Prieks, kas nesaka – es esmu slims, tādēļ manī nav prieka vai arī es esmu materiālās grūtībās, tādēļ es neesmu priecīgs. Vai arī kurš saka – es nejūtu tādu iekšēju pacilātību un tāpēc manī nav prieka. Vai ir kāds prieks, kuru neietekmē visi šie ārējie apstākļi? 

Es nedomāju par tādu īslaicīgu garastāvokli, kad es jūtos priecīgs. Es runāju par tādu dzīves kopējo noskaņu, par tādu dzīves pamatu un virzienu. Es pat varētu teikt – par tādu optimistisku skatu uz dzīvi, tādu gaišu skatu, par pateicību, par to, ka tu vari dzīvot nevis neapmierinātībā, bet ar pateicību par to, kas tev ir. Pateicība, kas tevī rada to apziņu, ka kaut arī varbūt apstākļi man apkārt ir slikti, tomēr es esmu tik labā stāvoklī. Vai ir šāds prieks, kas paliek tad, kad pasaules prieki pāriet? 

Atbilde ir – tiešām ir tāds prieks! Tas prieks ir pie Dievā. Dievs šo prieku mums ir izlēmis dot. Viņš ir izlēmis caur Savu Svēto Garu šo prieku atnest mums. Tādā veidā tas prieks kļūst mums pieejams. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam tikt pie šī prieka, kas ir neatkarīgs no ārējiem apstākļiem – caur Svēto Garu. 

Tādēļ tas ir uzrakstīts šajā Galatiešiem 5:22, kur ir teikts: „Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks..” un tā tālāk. Šim priekam, kas ir minēts šeit, tam priekam, ko tikai Dievs var dot, tam ir kāds nosaukums. Tas nosaukums ir – ‘chara’. Es šo to parādīšu arī uz ekrāna. Tas ir tas vārds, kurš ir izmantots šeit un, kas apzīmē to Dieva doto prieku. 

Vecajā Derībā šis vārds parādās ebreju valodā, bet tā ir tā pati doma. Pirmo reizi parādās tad, kad Sālamas tiek kronēts par ķēniņu. Šis vārds parādās šādos gadījumos vai arī tad, kad ir kādas kāzas vai kāda svētku diena. Līdz ar to, mēs redzam, ka šis prieks ir īpašiem gadījumiem. Tas ir tāds īpašs prieks, tas nav tāds ikdienišķais prieks par kaut kādu mazu notikumu – es emocionāli sapriecājos par to. Tas ir tāds fundamentāls, liels, ar būtisku nozīmi. 

Interesanti, palasot šo definīciju šim vārdam, mēs redzam, ka tas prieks ir ne tikai prieka stāvoklī, bet pašā prieka objektā. Citiem vārdiem sakot, ne tikai tajā pasākumā, ka ķēniņš tiek kronēts un tagad ir lielie svētki, viss graciozais, bet pašā ķēniņā. Jeb arī ne tikai kāzu svinībās un visā tajā skaistajā priekā, kas virmo gaisā, bet pašā laulībā. Mēs varētu šodien teikt – mēs parīt svinam Latvijas Neatkarības Deklarēšana gada dienu, tas prieks ir nevis tajā, ka mums būs svētki, mums būs brīvdiena un visi būs patriotiski un nēsās karodziņus jeb piespraudītes, bet pašā Neatkarības Deklarēšana faktā, tur ir tas prieks balstīts. Līdz ar to ne apstākļos ir prieks, šis ‘chara’ prieks, bet Dievā, pašā Dievā, ja tā var teikt pašā objektā. 

Nu lūk, ir vēl kāda pazīme šim priekam. Proti, ka šis prieks, šis ‘chara’ prieks un laime, tā rodas ‘cha-ris’ rezultātā. Šis prieks rodas no vārda ‘charis’, tas vārds ‘charis’ ir žēlastība. Līdz ar to mēs varam redzēt, ka šis prieks, ko Svētais Gars dod, viņš ienāk caur žēlastību, viņš ir sakņots glābšanā. Tas vārds ir pieejams tikai kristiešiem, jo tikai Svētais Gars var dot šo Dievišķo prieku. Tas nav atkarīgs no apstākļiem, bet tas ir balstīts Dievā. Apstākļi mainās, bet Dievs nemainās. Šo prieku arī neražo tādi ārēji apstākļi, kas man ir apkārt, bet iekšējs avots, kas ir manī. Iekšējs avots, kas ir manī. 

Ar to šis ‘chara’ prieks atšķiras no pasaules prieka. Pasaules prieks reaģē uz apstākļiem, bet mūsu prieks reaģē uz Dievu, tādēļ mēs kļūstam spēcīgi tikt cauri grūtām dienā. Mūsu prieks nebeidzas tad, kad ir trūkums, tad, kad ir slimības. Es to spilgti redzēju manā mammā, kad viņai pirms trīs gadiem tika diagnosticēts vēzis. Ārēji tas ir briesmīgs apstāklis, kad tev pasaka – tev ir vēzis. Cilvēkam var sabrukt visa dzīve. Bet viņa bija tik mierīga un tik gaiša un ar tik skaidru apziņu, ka viņai ir pamats zem kājām un tā šis prieks ir bijis liecība ne vien citiem slimniekiem, bet arī veseliem cilvēkiem, kuri to ir redzējuši. 

Tā nu šis Svētā Gara dotais prieks paliek tad, kad pasaules prieks jau sen pagājis. Pasaule sabrūk, viņai prieks uzvirmo un pāriet, bet šis prieks paliek, tādēļ arī Pāvils galatiešiem raksta atkal un atkal: ‘Staigājiet garā. Staigājiet garā, beidziet vienreiz tiekties uz sevi, uz savu miesu, meklēt šo mīlestību, mieru, prieku sevī.’ Jo visi šie centieni ir nolemti neveiksmei, ja tu to darīsi pats saviem spēkiem. Tie beigsies ar visu to, kas Galatiešiem 5, trīs pantus iepriekš rakstīts, kur ir teikts: „Miesas darbi ir skaidri redzami: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tam līdzīgas lietas.” Ja tu centīsies pats, tad beigas būs šādas. 

Tādēļ staigājiet Garā, kurš dod īstenos augļus, kurš dod patiesos augļus, un praktiski tas nozīmē – pirmkārt, ielaists Svēto Garu savā dzīvē, atsaucies Kristus vēstij un kļūsti par kristieti. Bet otrkārt, tas nozīmē – tad, kad jau Svētais Gars ir tevī, tad kultivē šos Gara augļus. Viņiem ir nepieciešams, ka tu viņus arī izmanto. Tā ir arī ar šo ‘chara’ prieku. Svētais Gars gan tev to dod, bet tev tas ir jālieto un jākopj. 

Tad jautājums ir – kā mēs to varam kopt? Lai to izdarītu, mēs varam apskatītes kā šis ‘chara’ prieks aprakstīts Bībelē. Jaunajā Derībā tas ir pieminēts 56 reizes. Ja mēs apskatāmies šīs 56 vietas, kur viņš ir minēts – kas ir izraisījis šo prieku? Konkrētajās Rakstu vietās, mēs varam 22 lietas ieraudzīt. Tāds Venstroma Bībeles institūts, viņi ir veikuši tādu pētījumu, kur viņi šīs 22 lietas ir izsecinājuši. Es vēlos jums tās parādīt, es neuzskaitīšu katru, bet es vēlos jums parādīt to kopskatu. 

Te ir redzams, cik bieži katra no šīm lietām parādās. Mēs redzam, ka daudzas ir tikai vienu reizi redzamas, dažas ir vairākas reizes un viena ir minēta sešas reizes. Tā, kas ir sešas reizes minēta, ir Jēzus augšāmcelšanās. Jēzus augšāmcelšanās ir Jaunajā Derībā minēta kā iemesls, kādēļ pēc tam cilvēkos bija šis ‘chara’ prieks. Bet ir viena lieta, kas izraisa daudz biežāk par visām šīm – tā ir 22 reizes no šīm 56. Tas iemesls, kādēļ ir radies prieks cilvēkā. Ja tu vēlies saprast, kā kultivēt šo prieku, kā tikt pie šāda prieka ikdienā, tad tev ir jāzina, kas tas 22 ir. Tas ir tas, ko Svētais Gars ir vēlējies Dieva Vārdā izcelt kā to iemeslu, kurš aizved pie prieka, kas nāk no Dieva. Es jums vēl neteikšu, kas ir tas 22. Mēs to pataupīsim uz beigām, jo pirms tam es vēlos kaut ko citu pastāstīt un es ceru, ka tas palīdzēs arī ielikt labāk kontekstā tos 22-us. Pagaidiet līdz beigām. 

Es jums esmu mēģinājis parādīt, ka ir divu veidu prieki – ir tas pasaules prieks, kas ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem un ir Dieva prieks. Bet diemžēl ir vēl kāds trešais prieks. Ir kāds prieks, par kuru cilvēki apgalvo, ka tas esot no Dieva, bet vienlaikus viņi padara to atkarīgu no apstākļiem. Līdz ar to, mēs redzam, ka tas ir kaut kas pa vidu starp abiem šiem pirmajiem priekiem, par kuriem es runāju. Es šo prieku sauktu par ne-bībelisko kristiešu prieku. Cēlonis tam visam ir nepareiza izpratne kā Svētais Gars darbojas šodien un kādas ir Viņa funkcijas. 

Runa ir par harizmātisko kustību kristietībā. Es zinu, ka tā tēma ir ļoti jūtīga, tāpēc es to mēģināšu darīt pazemībā un mīlestībā, tas nav domāts kā tāds uzbrukums vai kritika cilvēkiem, bet mans mērķis ir to darīt, lai pasargātu jūs. Tāpēc es vēlos, ka mēs par šīm lietām runājam un esam nevis apjukumā, bet saprotam, kas tas ir un kā pret to izturēties. 

Pēdējos 20 gados šī harizmātiskā kustība ir izaugusi līdz 800 miljoniem cilvēku pasaulē, tā vismaz viņi paši apgalvo. Tā ir visātrāk augošā konfesija pasaulē. Kā jau es uzsvēru, šo es neadresēju viņiem, jo tāpat viņus nevar pārliecināt šādā veidā, viņiem pašiem būs jāatbild Dieva priekšā. Šo es atdresēju jums. Mēs šobrīd runājam par Gara augļiem. Tie ir Svētā Gara augļi. Ir tikai godīgi runāt par Svētā Gara augļiem tad, ja mēs saprotam, kā Svētais Gars darbojas mūsu dzīvēs. 

Šodien mēs tikai tā ļoti virspusēji paskatīsimies, atbildēsim uz dažiem jautājumiem, bet ja jums rodas jautājumi, un es pieņemu, ka jums radīsies dažādi pretjautājumi, tad tas, ko Ģirts ievadā arī teica – jūs varat arī šos jautājumus likt kastītē iekšā un mēs par viņiem varam arī runāt 4.janvārī, kad mums būs tā īpašā reize, kad mēs atbildēsim uz jautājumiem. 

Ja mēs paskatāmies uz vārdu ‘chara’, kurš ir nācis caur vārdu ‘charis’, tad tur ir arī vārds harizma un tas ir žēlastības dāvana. Tātad, šim vārdam harizmāti jeb harizmātiskā kustība ir tieša saikne ar vārdu ‘chara’. Savā ziņā, šajā kustībā, šie cilvēki uzskata, ka viņi ir tie, kuriem ir tas patiesais prieks, jo tie pārējie nedzīvo īsti Garā. Kāds ir teicis – viņi pielūdz Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dieva Svētos Rakstus nevis Svēto Garu. Tā viņi ir uzņēmušies, savā ziņā, dominējošo lomu Svētā Gara skaidrošanai jeb Svētā Gara funkciju izskaidrošanai – kā Viņš darbojas šodien draudzē. Līdz ar to, Svētais Gars, es teiktu ir tā pārprastākā Persona Dieva trīsvienībā. 

Tas, ko es vēlos darīt ir uzdot dažus jautājumus. Būs kādi trīs jautājumi par Svēto Garu, jautājumi par kuriem es pats no pieredzes zinu, par kuriem valda apjukumi un censtīšos tos atbildēt, parādīt, ko Dieva Vārds par to saka. 

Pirmais jautājums – kā vispār Svētais Gars ienāk cilvēkā? Kad Viņš ienāk un kas ir tā Svētā Gara kristība, vai caur to ienāk Svētais Gars mūsos? Pirms mēs to jautājumu varam atbildēt, mums ir jāsaprot, kā vispār Svētais Gars darbojas Vecajā un Jaunajā Derībā. Vecajā Derībā, es jau esmu to kaut kad sen pieminējis, Svētais Gars ienāca un izgāja cilvēkos. Pārsvarā Viņš ienāca tādos cilvēkos, kuri bija augstos amatos – tie bija ķēniņi, tie bija pravieši, bet Viņš ienāca un Viņš izgāja – tā bija tā pazīme. Tāpēc mēs redzam 1.Samuēla 16:13: „Sākot no šīs dienas Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu.” Te mēs redzam kā Svētais Gars ienāk. 

Pēc tam mēs lasām turpat, tajā pašā pantā: „Un Tā Kunga Gars atstāja Saulu.” Te mēs vienā pantā redzam, kā Viņš var ienākt cilvēkā un kā Viņš iziet no cilvēka, tādēļ Dāvids 51.Psalmā lūdz Dievu – „Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu.” Dāvids ir redzējis, ka Svētais Gars arī iziet no cilvēkiem, Viņš pamet cilvēkus, tāpēc viņš lūdz – nedari to ar mani, neļauj Viņam iziet no manis. 

Bet Jaunajā Derībā viss ir citādāk. Jaunajā Derībā Svētais Gars ienāk un Viņš paliek cilvēkā, Viņš vairs neiziet no cilvēka. Jāņa 14:16 Jēzus saka: „Es lūgšu Tēvu un Viņš jums dos citu aizstāvi”, tas ir Svēto Garu – „Lai tas būtu pie jums mūžīgi. Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā nedz redz, nedz pazīst To, bet jūs to pazīstat, jo Tas pie jums paliek un būs jūsos.” Svētais Gars ienāk un paliek kristiešos. 

Tad jautājums ir – kā Viņš ienāk? Kad Viņš ienāk un vai kristietis var būt kristietis bez Svētā Gara? Sarunā ar Nikodēmu Jēzus, Jāņa 3:5 saka: „Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara nevar ieiet Dieva valstībā.” Tātad, glābts var tikt tikai tad, kad tu piedzimsti no Svētā Gara. Līdz ar to, Svētais Gars ienāk cilvēkā tajā brīdī, kad cilvēks saņem ticību, tad, kad viņš piedzimst no augšienes jeb mēs varam teikt – glābšanas brīdī. Līdz ar to, visiem jaunpiedzimušajiem kristiešiem ir Svētais Gars.

Pāvils Romiešiem 8:9 māca, ka tas, kurā nav Svētā Gara, tas nav kristietis. Viņš saka: „Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos. Kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder.” Tad ir jautājums – ko nozīmē Svētā Gara kristība? Par ko it kā māca, ka tā tiek veikta cilvēkiem, kuri jau tic? Bībelē ir trīs vietas minētas – Apustuļu darbi 8:10/19, kur mēs redzam, ka ir cilvēki, kuriem jautā: vai jūs esat saņēmuši Svētā Gara kristību? Un viņi saka: nē. Tad viņiem tā tika dota. Harizmātiskās kustības mācība māca to, ka Svētais Gars jau ir tevī, bet tev Viņš ir jāatraisa kaut kādā veidā. Es nezinu kā, bet Viņš it kā esot sasaitēts vai Viņam ir kaut kādi ierobežojumi un tev Viņš ir kaut kādā veidā jāatraisa, tādēļ tev ir nepieciešama Svētā Gara kristība. 

Bet atbilde ir pavisam vienkārša. Ja jūs atceraties vasarsvētkos draudze saņēma Svēto Garu. Svētais Gars nāca pār draudzi un viņi To saņēma un tad viņi sāka runāt mēlēs. Pēc tam šis fenomens atkārtojās trīs reizes. Tajās vietās, kuras es minēju. Viņš atkārtojās līdzīgā veidā trīs reizes. Bet tā būtiskā atšķirība ir tajā, ka tās ir citas ticīgo grupas, tās ir citu cilvēku grupas. Ja vasarsvētkos tie bija Jeruzalemes jūdi, tad šajās trijās vietās (Apustuļu darbi 8) tie ir samarieši. Samarieši bija pus-pagāni, kuri tādēļ, ka viņi bija saprecējušies ar pagāniem, viņi vairs nevarēja nākt un pielūgt Dievu Jeruzalemes templī, tāpēc viņi to darīja Gerizīmu kalnā, turpat blakus. Viņiem praktiski notika paralēla Dieva pielūgšana un kādi no viņiem arī sāka ticēt un tāpēc tie tad saņem to pašu Svēto Garu, kuru draudze Jeruzalemē bija saņēmuši. 

Pēc tam Apustuļu darbiem 10 – tas pats notiek ar pagāniem. Romietim Kornēlijam tiek dota šī Svētā Gara kristība, kurā viņš saņem tās pašas dāvanas. Apustuļu darbiem 19 – Jāņa Kristītāja mācekļi, kur viņiem tiek jautāts: jūs esat kristīti Kristū? Viņi saka: nē, mēs esam kristīti tikai Jānī, mēs pat nezinājām, ka ir tāda kristība, jo mēs dzīvojam kalnos un mēs esam prom no civilizācijas, tāpēc viņi arī to saņem. Tas mērķis bija, ka šīs dažādās grupas tiek vienotas zem viena Svētā Gara, zem vienas Jaunās Derības mācības, nevis ka aiziet pa trīs atzariem dažādi, katrs turpina pielūgt savējo dievu. 
Nekur Jaunajā Derībā otro reizi vieniem un tiem pašiem cilvēkiem netiek dota šī Svētā Gara kristība. 1.Korintiešiem 12:13 Pāvils saka: „Jūs esat kristīti vienā Garā, vienā ķermenī.” Jūs esat savienoti visi vienā, nevis ka ir divi ķermeņi – vieni ir tie, kuriem ir šī Svētā Gara kristība un otra, kuriem nav. 

Tātad, vēlreiz - Svētais Gars ir visiem kristiešiem un visiem Viņš ir vienāds. Nav tā, ka vienam ir vienā izpildījumā Svētais Gars pieejams un citiem citā. Svētais Gars nav jāatraisa nekādā veidā, Viņš darbojas pats par sevi. 

Otrais jautājums – vai runāt mēlēs, pravietot, dziedināt – vai tās ir zīmes, kuras paliecina to, ka Svētais Gars ir manī un līdz ar to man arī vajadzētu to darīt? Tā protams ir ļoti gara tēma, kurai es ceru, ka mēs nākotnē varētu arī iziet cauri un uztaisīt svētrunu sēriju par Gara dāvanām. Bet es atbildēšu pavisam īsi – mēles un citas brīnumu zīmes nav domātas kā apliecinājumus Svētā Gara klātbūtnei mūsos, jo šīm Gara dāvanām bija dotas konkrētas funkcijas. Tā galvenā funkcija bija tāda, ka caur šīm Gara dāvanām cilvēkiem tika dots apliecinājums, ka viņi ir no Dieva. Tajā laikā nebija iespēja paņemt Jauno Derību un izlasīt un izvērtēt pēc kritērijiem, kurus dod mums Dieva Vārds. Tajā laikā tas tā nebija un tāpēc arī pat Jēzus dara visus savus brīnumus, visas šīs dziedināšanas tādēļ, lai apliecinātu, ka Viņš ir nācis Dieva Tēva spēkā. 

Tā nu piemēram, Jāņa 5:36 Viņš saka: „Tie darbi, ko Tēvs man ir devis, lai es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, liecina par mani, ka Tēvs mani ir sūtījis.” Nikodēms arī to apliecina sakot Jēzum: „Rabi, mēs zinām, ka tu esi skolotājs no Dieva nācis, jo tādas zīmes kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Tas mērķis šīm mēlēm un pravietošanai un dziedināšanām ir primāri, lai apstiprinātu, ka tas ir Dievs, kurš darbojas caur šiem cilvēkiem. 

Runājot par mēlēm ir arī vēl citi iemesli, piemēram, šiem apustuļiem bija uzdevums iet un sludināt Evaņģēliju tautās. Protams tur pastāvēja valodu barjera, viņi nevarēja iet un izmācīties īsā, trīs dienu vai mēnešu valodu kursā tās valodas, kuras viņiem būs nepieciešamas. Mēles bija dotas kā reālas valodas. Mēs to redzam vasarsvētkos, ka viņiem nāk šīs mēles un viņi sāk runāt reālās valodās. Garām iet cilvēki no citām valstīm, kas ir atbraukuši uz Jeruzalemi un viņi dzird, ka tiešām tās ir reālas valodas kādās viņi runā. Viņi jautā: kā tas ir iespējams, ka jūs runājat mūsu valodās?

Līdz ar to, mēles nav tāda lieta, kas mums ir nepieciešama mūsu ikdienai. Patiesībā, mēles pat nav lūgšanu valoda. Nekur Jaunajā Derībā mums nav dots piemērs, kur kāds cilvēks lūgtu Dievu svešās valodās. Kā Pāvils arī saka, 1.Korintiešiem 14: „Šīs mēles ir dotas kā zīme neticīgajiem.” Nevis ticīgajiem. Vispār 1.Korintiešiem 14 tika sarakstīta ar mērķi, lai paskaidrotu, ka ir pareizās un nepareizās jeb viltotās valodas, jo Korintā jau valdīja pagānu kulti, kuri arī to pašu darīja. Jau 600 gadus pirms Kristus cilvēki runāja mēlēs pagānu kultu iespaidā, tāpēc Pāvils patiesībā šo visu nodaļu raksta tādēļ, lai pateiktu, ka jūs to darāt nepareizā veidā. 

Tas, ko mēs redzam šodien kristietībā, kas nāk iekšā –  šīs pašas viltotās mēles, tie kritēriji, kurus Pāvils 1.Korintiešiem 14 nosoda – tās lietas, kas notiek, tās visas notiek šodien, šādā formā. Cilvēki to dara kopā, cilvēki to dara bez tulkiem, kas bija nosacījums, jo tā bija reāla valoda un tā tālāk. 

Līdz ar to, šodien šādām mēlēm vairs nav vajadzības. Šodien šis mērķis iet sludināt citās tautās vai arī apstiprināt, ka es to daru Dieva vārdā, tas vairs nav vajadzīgs, šī funkcija ir izpildīta. Es ticu, ka patiesībā nemaz tās mēles, kas pastāvēja tajā laikā, šodien vairs nepastāv. Tas, kas šodien notiek, tās ir viltotas mēles.

Pāvils 1.Korintiešiem 13:8 teica, ka mēles beigsies. Mēs redzam, draudzes vēsture pat to apliecina, ka mēles izbeidzās. Jaunajā Derībā viņas izbeidzās, apustuļi beidza darīt šīs lietas. Visas draudzes vēsturē ir klusums. Patiesībā šī harizmātiskā kustība ir sākusies tikai 1900.gadā ar Čarlza Parhama dibināšanu.  

Tādēļ mēs varam iedalīt Gara dāvanas divos veidos – ir paliekošās un īslaicīgās, kuras tika dotas ar konkrētu mērķi un tās īslaicīgās bija mēles un pravietošana un dziedināšanas. Tas viss beidzas, kā jau es minēju, ar apustuļiem. 

Pāvils savā kalpošanas laikā spēja dziedināt, piemēram Maltā, viņš gāja un dziedināja daudzus slimos. Es esmu bijis Maltā, tur šobrīd stāv piemineklis par godu Pāvilam. Savas dzīves beigās Pāvils, tad, kad viņš raksta Timotejam, un Timoteja vēstules ir vienas no pašām pēdējām, piemēram Timotejam viņš iesaka –„Lieto arī nedaudz vīna, sava kuņģa un biežo slimību dēļ.” Dīvaina lieta,  ko rakstīt, ja šī lieta būtu gājusi tālāk nākamajās paaudzēs, tad Timotejs arī būtu tāds, kurš spētu sevi dziedināt. 2.Timoteja 4:20 – „Trofimu es atstāju slimu Miletā.” Trofimu es atstāju slimu. Ja viņš būtu varējis dziedināt, tā kā viņš dziedināja savos pirmajos kalpošanas gados, tad viņš nebūtu atstājis Trofimu slimu, viņš būtu viņu dziedinājis. 

Tātad, šīs lietas tika dotas apustuļiem. Man nav laika iedziļināties, bet apustuļu ēra tās beidzās un vienā vietā Pāvils raksta, ka šajā garīgajā namā, kas tiek celts, apustuļi bija pamats. Viņi bija tas pamats. Mēs neliekam pamatu otrajā stāvā un piektajā un tā tālāk. Pamats ir pamats, tas ir sākums. 

Patiesībā, mēs pat nekur neredzam, ka kāds tiek iecelts par apustuli – ‘Tagad tu būsi apustulis un tu ej tālāk’. Bija 13 apustuļi, ieskaitot Pāvilu un Matiju, kurš tika Jūdas vietā iecelts, un viss. Pārējie ir kristieši, kuri turpina iet, bet viņiem vairs nav vajadzīgas šīs lietas, jo šīs lietas bija dotas ar konkrētu mērķi, tāpēc mēs varam teikt: lūk – mēlēs, pravietot, dziedināt un darīt citas lietas nav bībelisks kritērijs Svētā Gara iemājošanai tevī. 

Šī kustība māca to, līdz ar to viņi rada nepamatotus kritērijus kristietim. Es teiktu, ka tas arī tiešā veidā ietekmē to, kāds tev ir prieks, jo tu padari savā ziņā prieku atkarīgu no apstākļiem. Tas vairs nav tas ‘chara’ prieks. Ja mēs paskatāmies, kā vispār ir cēlusies visa šī kustība, tad mēs pat redzam, ka viņa iet roku rokā ar labklājības teoloģiju. Dieva prāts ir, ka tu esi vesels. Dieva prāts ir, ka tu esi pārticis. Ja tu neesi vesels, tad tev ir ticības trūkums un tev ir jāstrādā kārtīgāk pie savas ticības. Ja tu neesi pārticis, tad acīmredzot tu neesi pietiekami daudz ziedojis, jo caur ziedošanu tev nāk atpakaļ materiālās svētības. 

Labi, trešais jautājums. Viens no viņu argumentiem ir tas, kas ir teikts par Svēto Garu Ebrējiem 13.nodaļā: „Viņš bija vakars, šodien un rīt.” Viņš būs tāds pats, Viņš nemainās, vai ne? Un, ja jau Viņš nemainās, tad tas, ko Viņš darīja tad Viņam vajadzētu arī šodien darīt draudzē. Atbilde ir – jā! Bet runa ir par Dieva dabu nevis par Dieva darbiem. Runa ir par Dieva dabu nevis par Dieva darbiem. Dievs vienmēr ir bijis vienāds – Vecajā Derībā un šodien, Viņš vienmēr būs vienāds, Viņš nemainās. Un tomēr Vecajā Derībā Viņš nedarīja to pašu, ko Viņš darīja Jaunajā Derībā. Vecajā Derībā Jēzus negāja un nedziedināja cilvēkus tā kā Viņš to darīja atnākot Jaunajā Derībā.

Patiesībā, mums varbūt liekas, ka brīnumi un dziedināšanas un vispār tādas brīnumainas, pārdabiskas lietas, tas ir bijis visā Vecajā Derībā visu laiku, bet patiesībā ir bijuši tikai trīs periodi, kad ir notikuši brīnumi Bībelē. Viens periods bija, kad bija Mozus un Jozua. Otrs bija, kad bija Elija un Elīša. Un trešais bija, kad bija Jēzus un apustuļi. Un būs vēl ceturtais, tad, kad Jēzus atnāks atpakaļ. 

Pārējos laikos, caur cilvēkiem, nav notikuši brīnumi. Jā, ir bijuši vēl, piemēram, Sodomas un Gomoras iznīcināšana vai plūdi, bet tās ir lietas, kur Dievs pārdabiskā veidā soda cilvēkus nevis, ka cilvēks iet tā kā Mozus un šķir ūdeņus vaļā un tā tālāk. Līdz ar to, nav tā, ka visu Bībeli cauri ir bijuši šādi brīnumi un, ka tāpēc arī šodien viņiem vajadzētu turpināt notikt. Tie visi cilvēki Vecajā Derībā bija Svētā Gara vadīti, tā paša Svētā Gara vadīti. Mēs redzam, tas kas šodien notiek, tas ir pilnīgā pretrunā ar Svēto Garu, jo tas ir pretrunā ar Dieva Vārdu. Piemēram, mēles ir tādas, kā jau es minēju, kuras (1.Korintieši 14) tiek nosodītas, pravietošana pilna ar meliem. Pravieto Dieva Vārdā un tad tās lietas nepiepildās. Vecajā Derībā par tādām pravietošanām cilvēks saņēma nāves sodu. 

Dziedināšanas notiek bez apstiprinājumiem, šodienas brīnumi, kurus mēs it kā redzam un mums liekas – o, tas ir kristīgs brīnums! Tajā pašā laikā, Jēzus desmit spitālīgos dziedina un saka viņiem: ejiet atrādīties, ejiet atrādīties, lai jūs varat gūt apstiprinājumu, ka tas ir noticis. Tādēļ arī šodien tā ir tāda viltus dziedināšana, kas notiek. Tiek dziedinātas tādas lietas, kuras ir ļoti viegli noviltojamas – iekšējās slimības, bet nav nekur, kur cilvēks pazaudējot kādu ārējo locekli, viņam tas tiek dziedināts, kur kāds no kara atgriežas ar norautu kāju un viņam to dziedina, vai ne!? Jēzus to spēja. Jēzus Pēterim ausi pieaudzēja atpakaļ; aklie, tizlie, spitālīgie, kur uzreiz tu redzi atšķirību, tika dziedināti. Pat mirušie tika augšāmcelti. Līdz ar to, tas bija pilnīgi cits spēks tajā laikā, tomēr Jēzus caur to pašu Svēto Garu darbojās arī tad. 

Labi, lai nav pārpratumu – es nesaku, ka Dievs šodien nedara brīnumus, Dievs šodien nedziedina un tā tālāk. Nē, Viņš dara! Viņš dara vēl daudz vairāk un apjomu ziņā vēl daudz biežāk nekā Viņš to darīja tajā laikā, bet Viņš to dara citā veidā. Viņš to dara caur draudzi, atbildot uz lūgšanām, caur ārstu rokām, caur citiem veidiem, bet ne vairs caur Gara dāvanām, tā kā to darīja Jēzus un Viņa apustuļi. Pat ja Viņš vēlētos caur kādu cilvēku liecināt un pasludināt Evaņģēliju kādam sveštautniekam, Viņš var dot mēles cilvēkam. Viņš to var darīt, Viņš to arī dara reizēm, bet tās vairs nav Gara dāvanas, ar kurām tu tagad nāc un saki, ka man ir šī Gara dāvana, es viņu varu izsaukt jebkurā brīdī, kad es to vēlos. Tātad, Dieva Vārds atklāj, ka pēc šīm ārējām lietām mēs nevaram vērtēt prieku un arī to, vai mēs esam kristieši. 

Vēl viens jautājums – kā tad Viņš rīkojas šodien? Vai tad sanāk, ka Viņš vairs neko nedara šodien? Svētais Gars vienkārši sēž salicis rokas klēpī un noskatās un gaida otro atnākšanu? Nē, protams, ka nē! Viņš darbojas un Viņš darbojas vēl vairāk kā es minēju kā bija Vecajā Derībā, jo Viņš ir tā Dieva persona, kura rada. Viņš radīja pasauli, Viņš radīja draudzi vasarsvētkos un Viņš turpina radīt šodien. Katru reizi, kad kāds cilvēks atgriežas pie Dieva, tiek radīts jauns cilvēks, tiek radīts jauns radījums, kā Bībele saka. Kaut ko radīt ir kaut kas daudz lielāks nekā kaut ko salabot, vai ne!? Piemēram, veselība vai dziedināšanu dot kādam. Līdz ar to, Svētais Gars ir tas, kurš rada – Viņš sākumā atver cilvēkam acis, uzrāda grēku, liek saprast Evaņģēliju, pēc tam Viņš ir tas, kurš veic garīgo dzemdināšanu, Jāņa 3 – Nikodēmam, ko jau es minēju, Viņš rada jauno cilvēku. Pēc tam Viņš ir tas, kurš audzē augļus cilvēkos, tas ir tas, ko mēs tagad mācāmies. Viņš veic šo svēttapšanas procesu kristiešos. 

Un vēl, kas ir daudz vairāk, Romiešiem 8 ir teikts – Viņš iestājas par mums un pasargā mūsu glābšanu. Tas ir avots priekam, ka tu saproti šīs lietas, tad tev vairs nevajag ārišķīgas lietas, tev vairs nevajag, ka tu būsi priecīgs tad, ja tas cilvēks saņems dziedināšanu vai, ja es pats saņemšu dziedināšanu. Tu varēsi būt priecīgs visā savā dzīvē, tu varēsi būt priecīgs faktā, ka Svētais Gars ir tas, kurš tevi pasargā un kurš būs tā ķīla, kuras dēļ tu arī nonāksi līdz galamērķim. Tas ir tas ‘chara’ prieks. 

Atgriežamies pie mūsu shēmas – kas tad ir tas biežāk minētais prieks? Patiesībā, Bībele mums pat saka: „Priecājieties!” Septiņdesmit reizes Jaunajā Derībā ir pavēle – „Priecājieties!” Tad ir jautājums – labi, ja mums ir jāpriecājas, kā mēs to varam darīt vislabāk? Kas ir tas veids, kā mēs varam tikt pie šī prieka? Vai tās ir dziedināšanas? Redzi, cilvēks ir dziedināts un tad es būšu priecīgs? Nē, tikai vienu reizi no visām šīm reizēm, vienu reizi ir minēta dziedināšana kā prieks. Vai varbūt mēlēs runāšana? Vai pravietošana? Vai tādas Gara dāvanu saņemšanas būtu tas prieks? Nē, tās vispār šeit nav pieminētas, ne vienu reizi. 

Tad jautājums – kas ir tā numur viens lieta, ar to nospiedošo pārsvaru? Un atbilde ir... atbilde ir – darīt Dieva gribu. Darīt Dieva gribu. Dieva gribas piepildīšana ir visizplatītākais veids, kā nonākt pie šī prieka, tā saka Svētais Gars. Jēzus to saka: „Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus, un to es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” 

Atcerieties, Kalna svētrunā, daudzi teiks: „Kungs, Kungs..” Un tad Viņš uzskaita lietas, kuras no visām konfesijām dara visvairāk tieši šī kustība. Tad Jēzus atklāj to pašu patieso prieka iemeslu, kas ir minēts šeit, Viņš saka: „Debesu valstībā ieies tas, kurš dara Debesu Tēva gribu.” 

Lūk, Svētais Gars ir sastādījis šo Jauno Derību un Viņš ir tas, kurš rada šo prieku un Viņš ir tas, kurš mums pavēl – „Priecājieties Kungā vienumēr, es sacīšu vēlreiz, priecājieties!” Filipiešiem 4:4, ko mēs lasījām ievadā. Līdz ar to, Viņš to rada un saka: dariet to, priecājieties! Viņš nevis tikai atstāj mūs ar tādu pavēli, bet Viņš pasaka, kā tu to vari darīt – pildot Dieva gribu. Cilvēks, kurš pilda Dieva gribu viņš būs priecīgs cilvēks. Tas, kurš grib pildīt, viņam vispirms ir jāsaprot, kas ir Dieva griba, tāpēc, mīļie draugi, es jūs aicinu kultivēt sava Gara augļa prieku un darīt to cenšoties izprast, kas ir Dieva griba un piepildīt to. 

Visa Bībele runā par to, kas ir Dieva griba. Arī Latvijā, domājot par šiem svētkiem un kādu mēs gribam redzēt Latviju – cilvēki Latvijā būs priecīgi tad, ja Dieva griba tiks piepildīta, ja Dieva griba tiks pasludināta. Tā ir tā atmoda, uz kuru mums ir jātiecas, nevis caur ārišķīgām lietām, bet caur to, ka mēs ejam un sludinām un mācam cilvēkiem Dieva gribu – izprast un piepildīt. 

Lūgsim.

Mīļais Tēvs, paldies par šo iespēju runāt par Tavām Gara dāvanām. Paldies, Svētais Gars, ka Tu ienāc mūsos, ka Tu paliec mūsos. Palīdzi mums būt tādiem, kuri nevis tikai par to priecājas, bet vēlas arī ikdienā būt priecīgi un arī ar savu prieku būt par liecību pasaulei, kura ir nelaimīga un neapmierināta un, ka pasaule redzēta, ka tas prieks esi Tu, ka Tu esi tā sakne mūsu priekam un, ka ārējie apstākļi to nespēj mainīt. Palīdzi, ka mēs varētu saskatīt to uzsvaru, kuru Tu liec, un arī būt tam paklausīgi un ņemt to nopietni, ko Tu saki, Kungs. Ka mēs varētu būt droši par to, kāds Tu esi. Nedzīvot apjukumā, bet saprast tās robežas, cik tālu runāt un pieminēt un piesaukt Tevi ir pagodinājums Tev un, kur jau tā robeža ir pārkāpta. Palīdzi mums būt uzticīgiem taviem bērniem, Kungs. To mēs lūdzam Jēzus vārdā. Āmen.