ES ESMU Labais Gans un Durvis

“Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm." — Jņ 10:1-15

Svētrunas noraksts

 
Kājās palikuši varam atvērt Bībeles un kopīgi izlasīsim no Jāņa evaņģēlija 10:1-15. „Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird Viņa balsi, un Viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad Viņš visas savas avis izlaidis ārā, Viņš iet tām pa priekšu, un avis Viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko Viņš tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav Viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm.”” Āmen.

Paldies, Tev, Debesu Tēvs, par tavu Vārdu. Paldies par to, ka caur savu Vārdu Tu parādi, kas Tu esi, Tu parādi, ka Tev rūp šī pasaule, ka Tev rūpam mēs. Es, Kungs, ļoti lūdzu, lai arī šodien Tavu Vārdu pārdomājot mēs ikviens spētu sadzirdēt tieši to, kas mums ir nepieciešams. Es lūdzu, lai mēs atveram savas sirdis un ne tikai klausāmies, bet arī tavu Vārdu uzņemam kā autoritāti savās dzīvēs. To, Jēzu, tavā vārdā lūdzam, āmen.

Diezgan daudz jau šodien mēs ziņojumos dzirdējām – tur bija runa par attiecībām. Šodien vārds attiecības ir ļoti, ļoti svarīgs un nozīmīgs vārds. Droši vien mums katram, kad mēs skatāmies uz cilvēkiem, varbūt ieraugām un apbrīnojam cilvēkus, kuri dzīvo mums līdzās. Mēs varam būt pateicīgi par cilvēkiem, kuri daudziem var būt kā piemērs. Pateicoties sociāliem tīkliem, droši vien mēs pat to nezinātu, bet sociālie tīkli daudz ko pavēsta, tur daudz kas ir arī tāds, ko nevajadzētu zināt, vai ne? Dažas viltus ziņas, bet es domāju, šī nav viltus ziņa, ka aizvadītajā nedēļā divi cilvēki no mūsu draudzes svinēja piecdesmit gadu laulības jubileju. Ādolfs ir šeit, Maija nav, tā ir taisnība, vai ne, Ādolf? Mēs varam tikai applaudēt un sveicini Maiju mājās, kura veselības dēļ nevarēja atnākt. Paldies Dievam! Es domāju, labs paraugs ikvienam arī šodien, šajā laikā. 

Mēs šajā Adventas laikā kopīgi domājam par tēmu ES ESMU, Raimonds pagājušajā svētdienā to aizsāka, kad mēs svinējām Pirmo Adventas svētdienu, šie ir Jēzus vārdi, ko Viņš saka par sevi, kas Viņš ir. Pagājušajā svētdienā mēs domājām par to, ka Jēzus ir Dzīvības maize un, ka Viņš ir vīna koks. Es nezinu, cik daudzi, kas jūs bijāt, atceraties, ko Raimonds teica, bet vismaz es daru tā, ka es kādu domu cenšos pierakstīt un tas man palīdz atcerēties un to pārdomāt. Tas, kas man no pagājušās svētdienas iekrita sirdī, kur Raimonds teica – Jēzus nav atnācis uzlabot tavu dzīvi, bet Viņš grib būt tava dzīve. Man liekas tik ļoti svarīga lieta, ka mēs to saprastu. 

Faktiski jau, kad mēs domājam par visiem šiem vārdiem, ko Jēzus saka, visiem septiņiem ‘ES ESMU’, tad par katru no tiem mēs tieši to varam teikt – Jēzus grib būt tava dzīve. Mēs par to domāsim šajā Adventas laikā. Katru reizi, kad mēs nākam uz dievkalpojumu, to ir ļoti svarīgi darīt, ka mēs koncentrējam savas domas uz Jēzu, lai Viņu labāk iepazītu, lai saprastu un, lai tas, ko Viņš saka, varētu iespaidot mūsu dzīves. 

Kas ir Jēzus? Kāds Viņš ir? Šajā reizē mans uzdevums ir pārdomāt arī par diviem ‘ES ESMU’. „Es esmu durvis un es esmu Labais Gans.” Vairāk kā mēnesi atpakaļ es sēdēju naktī Telavivas lidostā, mūs jau laicīgi tur aizveda. Tie punkti, kur tu vari nodot bagāžu, vēl nestrādāja, tur notiek intervijas, lai tu vari izbraukt no šīs valsts, viņi ļoti rūpējas par savu drošību. Kad tas viss bija pagājis, šī lidosta ir diezgan liela, bija jāmēģina atrast īstās durvis, lai es varētu iekāpt īstajā lidmašīnā. Mēs bijām grupa, varbūt tas bija daudz vieglāk, bet tās durvis – tur bija ļoti, ļoti daudz. Bija kāds cilvēks, kas bija kaut kur aizkavējies un viņš pēdējā brīdī atnāca un teica: „Es stāvēju tur pie vienām, es domāju tur man jāiet..” Pēdējā brīdī viņš tomēr atrada tās īstās durvis, lai pa tām izietu cauri un iekāptu lidmašīnā, kura lidoja uz Rīgu. Citas durvis nederēja. 

Jēzus saka, ka Viņš ir vienīgās durvis, ka Viņš ir šīs durvis uz Tēva namu. Jēzus ir vienīgās durvis uz Mūžīgo Dzīvību. Nav citas durvis un nav cita ceļa, kas mūs varētu aizvest uz Mūžīgo Dzīvību. Visi pārējie mūs aizvedīs pavisam citā virzienā. Ziniet, uz šīm durvīm, kuras mums liekas mūs aizvedīs uz glābšanu, var būt arī daudzi un pat ļoti vilinoši nosaukumi. Uz kādām durvīm varbūt ir rakstīts ‘reliģija’ un mums liekas – jā, man ir jābūt reliģiozam cilvēkam, un, ja mēs lasām Bībeli, tur mēs redzam ļoti daudz šādu cilvēku, bet viņi visi nostājās pret Kristu. Varbūt mums liekas – nu, tās ir tās īstās durvis, uz kurām ir rakstīts ‘labie darbi’. Izejot caur šīm durvīm mēs domājam – nu, galu galā, vai tad Dievs mani nepieņems!? Kādam varbūt liekas laba, godīga dzīve.. 

Mēs varētu turpināt šo uzskaitījumu. Liekas, ka šodienas laikmetā populārākā doma ir – nu, vienalga pa kurām durvīm ejam, beigās visas jau mūs aizvedīs pie Dieva. Ziniet, Dieva Vārds, ko mēs tikko lasījām, saka – ir nepareizi tā domāt. Jēzus to skaidri un nepārprotami saka šajā Jņ 10:9, ko mēs lasījām: „ES ESMU durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tiks izglābts.” Kādā citā vietā Jēzus saka: „Neviens pie Tēva netiek kā vien caur Mani.” Redziet, tas ir ļoti, ļoti izšķirošs jautājums. Vai tu esi iegājis caur šīm durvīm? Izejot caur šīm durvīm, tu pieņem šo Jēzus upuri, tu pieņem to, ka Viņš tev ir vajadzīgs, lai tu tiktu glābts. Tālāk Jņ 10:9 ir šie vārdi: „Viņš ieies un izies caur šīm durvīm un atradīs ganības.” 

Tu varbūt mēģini domāt par Mūžīgo Dzīvību, tu varbūt šodien meklē durvis, kuras tevi tur aizvedīs, tāpēc zini – tur var nokļūt tikai pa durvīm, kuras sauc Jēzus. Ja tu pa tām ieej, tu sastop tur Jēzu kā Labo Ganu. Šis Labais Gans ir tur, tu Viņu jūti, tu Viņu dzirdi, tu Viņu jau pazīsti un Viņš jau pazīst tevi. Ja mēs palasīt Vārdus nedaudz tālāk, šajā pašā Jāņa evaņģēlijā 10: 27-30 mēs lasām: „Manas avis dzird Manu balsi, es tās pazīstu un viņas Man seko, un es tām dodu Mūžīgo Dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs – mēs esam viens.” 

Ir tik daudz lietu ieliktas šajos Vārdos, kurus Jēzus šeit saka. Ja mēs gribētu tā pamatīgi visu to aplūkot, mums nepietiktu ar šo svētrunai atvēlēto laiku. Tāpēc šodien domājot par Jēzu kā Labo Ganu, es gribu izcelt divas lietas, ko mēs redzam šajos pantos, kur Jēzus runā par sevi kā Labo Ganu, kaut gan Viņš tur ir ielicis tik lielu bagātību. Vispirms, Jēzus sakot, ka Viņš ir Labais Gans, Viņš uzsver to, ka Viņš ir Gans, kuru sūta Dievs. Ja jūs uzmanīgi klausījāties šo lasījumu no Jāņa evaņģēlija 10.nodaļas, jau šo tēmu uzsākot, Jēzus saka – ir divu veidu gani. Ir īstais Gans un ir gani, kuri pretendē ieņemt īstā Gana vietu. Viņš it kā brīdina – uzmanieties, jūs var aplaupīt, jūs varat daudz ko zaudēt! Kā mēs varam zināt, ka Jēzus ir īstais Gans, kuru ir sūtījis Dievs? 

Kad mēs skatāmies Bībelē, mēs tur atrodam ļoti daudz vietu, kur runa ir par ganu un ganīšanu. Vecās Derības pravieši ļoti bieži pieskārās šai tēmai un skaidroja – uzmanieties, lūk, tas ir viltus gans un tas ir īstais Gans. Kad mēs nonākam līdz Jaunās Derības rakstiem, ja mēs paskatītos nedaudz atpakaļ, iepriekšējā nodaļa, pēc kuras Jēzus saka šos vārdus, ka Viņš ir durvis, ka Viņš ir Labais Gans, šiem cilvēkiem vajadzēja atšķirt, jo viņi zināja Rakstus. Jo īstais Gans atbilst tam, ko Dievs saka, bet viņi turpināja šo Vecās Derības tradīcīju un neņēma to vērā. Mēs varam izlasīt, es varbūt tādu mazu ekskursiju iztaisīšu, Jesajas grāmatā 56:11, tur pravietis saka: „Viņi ir gani bez saprašanas un atziņas. Viņi visi raugās ikviens tikai uz savu ceļu un meklē tikai savu labumu.” Ļoti pazīstama aina. 

Ja mēs lasām Jauno Derību, mēs tur redzam šo ganu prototipus – gan farizeju izskatā, gan Rakstu mācītāju izskatā. Pravietis saka – ir gani, kuri rūpējas nevis par gānāmpulku, viņi rūpējas par sevi, viņi izceļ sevi. Pravietis Jeremija runā par ganiem, kuri ir atkrituši no Dieva, un tā vietā, lai vestu cilvēkus pie Dieva, viņi ved tos pavisam citur, viņi ved tos pie Baāla. Jeremija saka 2:8 „Priesteri neprasīja, kur ir tas Kungs? Bauslības sargi mani nepazina, gani atkrita no manis, pravieši sludināja Baāla vārdā un sekoja elkiem, kas taču nevarēja palīdzēt.” Citā vietā Jeremija runā, ka Dievs sodīs viltus ganus. Jeremija 23.nodaļā: „Bēdas tiem ganiem, kas manas ganības avis ļauj nomaitāt un tām izklīst, saka tas Kungs. Tādēļ tas Kungs, Izraēla Dievs, tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: jūs esat tie, kas izklīdinājāt manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām, tādēļ es jūs saukšu pie atbildības, jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ, saka tas Kungs.” 

Mēs šeit varētu citēt vēl daudz, daudz citus Bībeles pantus. Kad mēs tam sekojam, tad mēs jau arī saprotam – nu, ilgi jau tā nevarēja turpināties. Dievam bija jāpieņem kāds lēmums šajā lietā. Tad mēs lasām Ecehiēla grāmatā 34:9-11 „Tāpēc jūs, gani, uzklausāt tā Kunga vārdu. Tā saka Dievs tas Kungs: es celšos pret šiem ganiem, es atprasīšu savas avis no viņu rokas un izbeigšu viņu gana amatu, lai tie negana paši sevi. Es atraušu savas avis no viņu mutēm, lai tās nav viņiem vairāk par barību, jo tā saka Dievs tas Kungs. Redzi, es pats tagad rūpēšos par savām avīm un gādāšu par tām.” Tik izšķiroši vārdi. Pats Dievs redzot to, kā Viņa ļaudis tiek vesti no Viņa projām, saka: „Es, es uzņemšos atbildību uz sevi.” Ziniet, cilvēki, kuri zināja Rakstus, viņiem uzreiz bija skaidrs, par ko Jēzus runā. Īstais Gans atbilst tam, ko Dievs saka. 

Mēs ievadā lasījām apliecinājumu tam, kā Dāvids saka šajā 23.Psalmā „Tas Kungs ir mans Gans, man netrūkst ne nieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās, Viņš mani vada pie skaidra ūdens, Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.” Mums bieži vien patīk citēt šo Psalmu. Es to esmu darījis neskaitāmas reizes, bet šis Psalms tik skaidri parāda – pats Dievs uzņemas atbildību un rūpējas par saviem ļaudīm. Vēlāk Viņš sūta savu Dēlu, lai tas kļūtu par īsto, par Labo Ganu. Pravieši to atklāja Vecajā Derībā. Jesaja 40.nodaļā mēs lasām: „Redziet, Dievs, tas Kungs, nāk ar lielu spēku un Viņa elkonis dod tam uzvaru. Viņa alga ir pie Viņa un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā. Kā Gans Viņš vadīs savu ganāmo pulku, Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.” 

Noslēdzot šo mūsu ekskursiju pa pravietojumiem, vēl pēdējais. Pravieša Mihas grāmatā 5.nodaļā ir teikts: „Viņš stāvēs un ganīs savu tautu tā Kunga spēkā, un tā Kunga, sava Dieva, vārda godībā. Un viņi dzīvos drošībā, jo Viņš kļūs varens līdz pat pasaules galiem.” Tik skaidri parādīts Kristus. Jēzus sakot: „Es esmu Labais Gans,” saka to ar pilnām tiesībām, Viņš patiešām tas ir – īstais Gans, Labais Gans. Gans, kurš ir ieinteresēts katrā no mums. Gans, kurš uztur dzīvu saiti ar savām avīm. Gans, kurš sauc katru no mums vārdā. Gans, kurš dod drošības sajūtu un paļāvību. Gans, kurš iet mums pa priekšu, nevis mūs dzen. Gans, kurš iet to pašu ceļu, kas man ir jāiet. Sekojot šim Ganam, mīļie, mēs nepievilsimies. Mēs nonāksim tur, kur mēs gribam nonākt.

Bet, tad mēs nonākam pie šīs otrās lietas, ko mēs redzam mūsu tekstā, ka Jēzus ir Labais Gans, kuru atzīst Viņa ļaudis. Jēzus ir Labais Gans, kuru atzīst Viņa ļaudis. Neskatoties uz tā laika daudzu autoritāšu iebildumiem, lielākoties tie bija Rakstu mācītāji un farizeji, Jēzum tomēr sekoja tik daudz ļaužu. „Avis klausa Viņa balsij un Viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Viņš pats iet tām pa priekšu un avis Viņam seko, jo tās pazīst Viņa balsi.” Es esmu ganos gājis vienu dienu savā dzīvē. Arī tad es nebiju tas īstais gans, tur viena tante mani saderēja, es biju tas derētais gans. Viņai vajadzēja iet pie ārsta, viņa teica: „Ģirt, aizej pagani govis. Es tev samaksāšu.” Man tādam puikam to vien vajadzēja, protams, es aizgāju. Bet man tur bija tik, tik garlaicīgi, ka es gaidīju brīdi, kad tā tante atnāks atpakaļ un es varēšu skriet savās iecerētās gaitās. 

Man arī kāda atmiņa saistās ar ganiem tajā ziņā, ka savā bērnībā es kopā ar tēti šad tad aizbraucām uz laukiem. Mans tētis nodarbojās ar biškopību un Ventspilī, kur mēs dzīvojām, tur jau bites nevarēja turēt. Braucām kādus 25 kilometrus uz Popi, lauku mājas, lieli plašumi, saimnieki tur atļāva tētim šīs bites turēt. Šiem saimniekiem bija arī aitas, bija aploks. Man bites īpaši nepatika, viņas koda, man acis aizpampa pāris reizes, tāpēc es tāds diezgan atturīgs biju pret viņām. Bet, protams, ar tēti kopā aizbraukt jau gribējās. Tad es izmantoju laiku, staigāju apkārt un skatījos, ko dara šīs aitas. Es biju ievērojis vienu lietu, ka saimnieks piegāja pie šī aploka un viņam atlika tikai pasaukt – ait`, ait`, ait` un šīs aitas visas skrēja pie viņa. Faktiski skrēja viena, pārējās sekoja tai galvenajai, tam barvedim. Nu ko, es arī izdomāju, man arī vajadzēs pasaukt šīs aitas. Saimnieks tuvumā nebija un es saucu.. saucu ilgi, viena paskatījās uz mani, pagriezās un aizgāja savās gaitās. Es domāju, tā tāda laba ilustrācija. Šīs aitas atzina tikai savu saimnieku. 

Jēzus saka: „Es esmu Labais Gans, es pazīstu savas avis un manas avis Mani pazīst.” Avis pierod pie gana balss. Jēzus vairākkārt saka: „Manas avis klausa mani. Viņas tic man.” Jāņa evaņģēlijs 1:12 mēs lasām: „Cik Jēzu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdiem.” Mums pazīstamā pantā Jāņa 3:16 mēs lasām: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu Mūžīgo Dzīvību.” Turpat tālāk, Jāņa 3:36 „Kas tic Dēlam, tam ir Mūžīgā Dzīvība, bet, kas Dēlam neklausa, tas Dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņu.” Jāņa 5:24 „Patiesi, patiesi es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic tam, kas Mani sūtījis, tam ir Mūžīgā Dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis Dzīvībā.” 

Tās ir tikai dažas no daudzām Rakstu vietām, kuras runā par to, cik svarīga ir ticība, cik svarīgi ir sekot, cik svarīgi ir atzīt šī Labā Gana autoritāti. Arī noslēdzot Jāņa evaņģēliju, Jānis raksta: „Bet šis ir rakstīts: lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls un, lai jūs pie ticības nākuši, Dzīvību iegūtu Viņa vārdā.” 

Mīļie, draugi, vienīgais škērslis, lai tu varētu būt drošs par savu glābšanu, ir tas, ka tu netici Kristum – tam Kristum, kādu Dieva Vārds mums atklāj, nevis tam Kirstum, ko mēs kā cilvēki varbūt esam iztēlojušies, esam iedomājušies. Tāpēc, lai Dievs mums palīdz, ka gaidot Kristus piedzimšanas svētkus, katrs no mums, ar pārliecību varam teikt: „Viņš ir šīs durvis, Viņš ir šī glābšana un caur šīm durvīm izgājis, es eju šī Labā Gana vadībā. Viņš mani vada. Viņš man iet pa priekšu. Viņam es sekoju.” Āmen.

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Debesu Tēvs. Paldies par šo atgādinājumu. Paldies, ka Tu atgādini šīs lietas man, ka Tu atklāj šo savu lielo mīlestību uz mums cilvēkiem – Jēzu sūtot šajā pasaulē. Un, ka Tu tik skaidri pasaki – tā ir vienīgā iespēja dzīvot mūžīgi. Tas ir vienīgais ceļš, kuru Tu piedāvā mums cilvēkiem šodien iet, lai būtu droši un pārliecināti. Kungs, es ļoti lūdzu, lai arī šis laiks mūs mudinātu ne tikai domāt šīs skaistās domas – jā, cik brīnišķīgi, ka Kristus piedzima, bet ļauj mums saredzēt to īsto patiesību, kāpēc tas notika. Ka Tu joprojām kā lielais un varenais Dievs vēlies šīs dzīvās, patiesās attiecības ar radības kroni – cilvēku, ar mums šodien. Kungs, palīdzi mums ieraudzīt Tevi kā tādu, kurš ir ieinteresēts mūsu dzīvēs, kā tādu, kurš turpina mūs mīlēt neskatoties uz tām daudzām kļūdām, kritieniem, grēkiem mūsu dzīvēs. Paldies, ka Tu esi tas, kas mūs paceļ un no jauna parāda savu žēlastību. Jā, dod, lai katrs mēs Tevi, Jēzu, iepazītu tādu, kāds Tu esi patiesībā, nevis kādu mēs gribētu Tevi redzēt, bet tādu, kāds Tu esi. Āmen.