#7 Lāodikeja: remdenā draudze

"Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kas ir Āmen, uzticamais un patiesais liecinieks, Dieva radības pirmsākums: es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes. Jo tu saki:es esmu bagāts, un man bagātības papilnam, man netrūkst nekā, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev dodu padomu – nopirkt no manis zeltu, kausētu ugunī, lai tu kļūtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu to apvilktu un nebūtu redzams tava kailuma kauns, un dziedinošu ziedi, lai tu ieziestu savas acis un spētu redzēt. Kurus es mīlu, tos es norāju un pārmācu. Tad nu esi dedzīgs un atgriezies. Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar mani. To, kas uzvarēs, es nosēdināšu savā tronī kopā ar mani, tāpat kā es esmu uzvarējis un apsēdies ar savu Tēvu viņa tronī. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm." — Atklāsmes grāmata 3:14-22

Svētrunas noraksts

 
Kā jau Valters teica – šodien ir svētrunas sērijas “Draudze”, pēdējā reize, pēdējā vēstule, atlikusi vairs tikai viena un tā ir Lāodikeja. Kartē mēs redzam, ka tā ir šajā maršrutā pēdējā pilsēta, bet es ticu, ka tas nav tikai ģeogrāfiski pēdējais punkts, bet Jēzus to ir arī atstājis kā tādu kulmināciju. Ja jūs atceraties Kalna svētrunu, tad arī tur Mateja 7 bija kulminācija, kur Viņš beigās prasa izdarīt izvēli.

Kā jau mēs redzējām, šīs septiņas draudzes, 60 gadus pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās un pēc draudzes dzimšanas, no šīm septiņām draudzēm tikai divas ir tādas, par kurām Kristum nav nekas slikts ko teikt – tā bija Smirna un Filadelfija. Bet pārējās piecas ir nepietiekamas un, ja mēs paskatāmies šīs piecas, tad mēs varam arī redzēt pat tādu progresējošu problēmu, tas nozīmē, ka ar katru nākamo draudzi tā problēma ir ar vien lielāka. 

Ja Efesa bija tā, kurai bija labi darbi, izturība, mācība, bet viņai nebija mīlestības, tad Pergama bija tā pasaulīgā draudze. Tiatīra bija tā, kura jau turas pie kāda grēka savā draudzē un nav gatava to laist vaļā. Tad mēs nonācām pie Sardus draudzes, kura jau ir mirusi draudze. Bet tagad mēs nonākam pie draudzes, kura gan ir dzīva, bet ir remdena. Un kā mēs šodien mācīsimies, tad tas Dieva acīs ir vēl ļaunāk nekā būt mirušam, nekā būt aukstam. 

Ja Sardus draudze bija tā, kur Kristus teica, ka Viņš ir apbēdināts par šo draudzi, tad šodienas draudze ir tā, kas liek Kristum vemt, kuru Kristus spļauj ārā un mēs pēc tam redzēsim, ka tas vārds patiesībā nozīmē vemt. 

Labi, apskatīsimies šodienas tekstu, mēs varam atšķirt Atklāsmes grāmatu 3:14-22, „Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kas ir Āmen, uzticamais un patiesais liecinieks, Dieva radības pirmsākums: es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes. Jo tu saki: es esmu bagāts, un man bagātības papilnam, man netrūkst nekā, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev dodu padomu – nopirkt no manis zeltu, kausētu ugunī, lai tu kļūtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu to apvilktu un nebūtu redzams tava kailuma kauns, un dziedinošu ziedi, lai tu ieziestu savas acis un spētu redzēt. Kurus es mīlu, tos es norāju un pārmācu. Tad nu esi dedzīgs un atgriezies. Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar mani. To, kas uzvarēs, es nosēdināšu savā tronī kopā ar mani, tāpat kā es esmu uzvarējis un apsēdies ar savu Tēvu viņa tronī. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”

Debesu Tēvs, lūdzu svētī šodienas vārdu. Lūdzu, Kungs, dod, lai mēs katrs varētu paņemt savu garīgo termometru un ielikt to padusē un arī šodien klausoties šo vārdu, pārbaudīt to, kāda ir mūsu temperatūra, kādi mēs esam, kādi mēs esam tavās acīs un, Kungs, kāda būs tava reakcija pret mums. Lūdzu, Kungs, dod, ka mēs to varētu pārbaudīt un, lai tas mums būtu par svētību. Lūdzu, lieto šo vārdu, Kungs. To mēs Jēzus vārdā lūdzam, āmen. 

Kas bija Lāodikeja? Sāksim ar vēsturisko kontekstu. Lāodikeja bija pilsēta, kuru uzcēla Sīrijas ķēniņš Antiohs II un viņš nosauca šo pilsētu savas sievas Lāodikes vārdā. Mēs zinām, ka apmēram 3.gadsimtā pirms Kristus šī pilsēta tika uzcelta, bet mēs droši zinām, ka viņa tika uzcelta vēlākais 253.gadā, jo tas bija gads, kad Antiohs šķīrās no savas sievas un diez vai viņš būtu ielicis pilsētai vārdu pēc savas šķirtās sievas, vai ne!? Tā kā tas bija diez gan droši vēlākais 253.gads pirms Kristus, kad šī pilsēta tika uzcelta. 

Tā atrodas 70 km uz dienvidiem no Filadelfijas, Likus upes ielejā. Tāpēc latīniski šo pilsētu sauc Lāodikeja ad Likum – Lāodikeja pie Likas upes. Un šajā Likus upes ielejā bija trīs pilsētas – Lāodikeja, Herapole un Kolosa. Visas šīs trīs pilsētas bija tādās kā māsu attiecībās, viņas tika bieži vien kā visas trīs kopīgi pieminētas un uzskatītas kā tāds viens kopīgs reģions. 

Kolosiešu vēstulē 4:13, kuru Pāvils raksta šai draudzei Kolosā: „Es apliecinu, ka viņš ir ļoti norūpējies par jums un pārējiem, kas Lāodikejā un Herapolē.” Tātad, te mēs pat redzam, ka Kolosas draudzes vēstulē ir pieminētas arī šīs abas pārējās pilsētas. Ir svarīgi to paturēt prātā, šodienas kontekstam, ka ir šīs trīs pilsētas. 

Nu, lūk, šī Likus upe tecēja cauri Herapolei un Kolosai, bet Lāodikejai viņa netecēja cauri, tāpēc Lāodikeja bija atkarīga no ārējas ūdens padeves. Tas bija tas iemesls, kādēļ Lāodikejā tika uzcelts akvedukts. Arī Arheologi 20.gadsimtā ir izrakuši šīs pilsētas atliekas un arī viņi ir atraduši šos akveduktus. Ūdens Lāodikejā tika ietecināts no abām šīm pilsētām, no Herapoles visticamāk nāca ūdens no karstajiem avotiem, kas bija tāds dziedniecisks, arī medicīnā nepieciešams ūdens, savukārt no Kolosas tika tecināts aukstais, dzidrais ūdens, kas bija dzeršanai domāts. 

Tā problēma bija tā – kamēr abi šie ūdeņi attecēja pa savām trupām, tikmēr viņi bija kļuvuši remdeni un netīti. Arī tas ir svarīgi šodienas kontekstam, to ir svarīgi saprast, paturēt prātā. Grieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabo (Strabon) raksta, ka šis ūdens līdz Lāodikejai attecējis bija duļķains, bet tomēr viņš bija dzerams. Viņiem nebija īsti citu variantu. 

Savukārt Rudviks un Grīns (Rudwick and Green) raksta: „Remdenums, kas pateicoties šai vēstulei bija kļuvis par Lāodikejas simbolu, varētu atspoguļot to stāvokli, kādā bija pilsētas ūdens piegāde. Ūdens no avotiem bija kļuvis remdens un nelabs, pa to laiku kamēr attecējis pa trubām līdz Lāodikejai, pretēji tam terapeitiski karstajam Herapoles un atsvaidzinoši aukstajam Kolosas ūdenim.” 

Tātad, Lāodikejā bija šie akvedukti, kas ietecināja šo ūdeni, bet uzbūvēt akveduktu ir ļoti dārgi. Tev ir jābūt naudai, lai tu to varētu izdarīt. Un tas ir nākamais punkts, ko mēs redzam par Lāodikeju, ka tā bija viena no bagātākajām pilsētām senlaiku vēsturē. Šajā pilsētā bija Romas pārvaldnieks Cicerons, kurš ir arī zināms kā labs orators, viņš tur valdīja. 

Romieši 60.gadā pēc Kristus, kad Lāodikeja tika pilnībā nopostīta no tās pašas zemestrīces par kuru arī minēja Ģirts Filadelfijā, tad romieši nāca pie lāodikiešiem un piedāvāja savu finansiālo atbalstu šīs pilsētas atjaunošanai, bet Lāodikeja atbildēja: „Nē, mēs paši ar saviem resursiem visu atjaunosim, mēs to paši gribam izdarīt.” Tas bija tāds retums Romas acīs, tas bija tāds – oho! 

Romiešu vēsturnieks Tacits raksta: „Viena no Āzijas slavenākajām pilsētām Lāodikeja tika zemestrīces nogāzta un bez jebkāda mūsu atbalsta atkopās patstāvīgi ar pašas resursiem.” Tā šī Lāodikeja tika uzcelta no jauna, viņa tika uzcelta vēl skaistāka nekā tā bija iepriekš.

Jautājums – kur viņi dabūja naudu? Kāpēc viņi bija tik bagāti? Te mēs redzam trīs pazīmes, ko vēsturnieki arī šodien apraksta par šo Lāodikeju. Proti, pirmkārt, viņi bija finanšu centrs, viņi bija slaveni ar saviem naudas pārvedumiem un viņa bija ļoti bagāta pilsēta. 

Otrkārt, viņa bija slavena ar tekstilindustriju, viņai bija melnā vilna, kas bija zināms, ka šī melnā vilna bija viena no Lāodikejas zīmēm, un viņi caur šo melnās vilnas tirdzniecību, kas bija īpaši mīksta un kvalitatīva, guva daudz ieņēmumu un arī tādā veidā kļuva finansiāli spēcīga. 

Trešais bija, ka Lāodikejā bija medicīnas skola, kurā strādāja viens slavens oftalmologs jeb acu ārsts un arī šī nozare bija tā, par kuru Lāodikejas vārds izskanēja pasaulē, ka lāodikieši ir tie, pie kuriem tu vari braukt, ja tev ir problēmas ar acīm un viņi ar to tiks galā. Šī Lāodikeja bija arī Firģijas teritorijā un no Firģijas nāca tāds slavens firģijas pulveris, kas bija tāda kā acu ziede. Tas viss bija saistīts ar šo Lāodikejas pilsētu un to visu varēja tur dabūt. Tas bija tas, par ko laodikieši bija lepni – mēs esam bagāti, mums ir šī melnā vilna un mēs arī acu medicīnā esam visiem pārējiem priekšā. 

Šajā pilsētā piedzimst draudze. Kā viņa piedzimst, to mēs nezinām, bet mēs varam teikt diezgan droši, ka Pāvils nebija tas, kurš nāca šeit un sludināja. Pāvils atsaucas uz Epafru, kad viņš raksta Kolosas draudzei, Kolosiešiem 1:7, ka Epafrs bija tas, kurš nāca un jums atnesa šo vēsti. Un tā kā Kolosa bija tur pat blakus Lāodikejai, tas tiek pieņemts, ka šis pats Epafrs bija arī tas, kurš Lāodikejai atnesa Dieva vārdu. 

Tad nu šo visu kontekstu paturot prātā mēs varam atgriezties pie mūsu šodienas teksta, sāksim ar 14.pantu. Tur mēs redzam, ka Jēzus saka: „Es esmu āmen.” Tas ir noteikti labs noslēgums šai sērijai, ka pēdējai draudzei Viņš pasaka arī āmen, „Es esmu āmen.” Vecajā Derībā Dievs teica, ka Viņš ir āmen. Bet tad Jēzus vēl saka, ka Viņš ir patiesais un uzticamais liecinieks, un ka Viņš ir Dieva radības pirmsākums – arī tam ir nozīme. 

Kolosiešu draudzē bija ieviesusies maldu mācība, kas uzskatīja, ka Kristus nav pats nācis kā Dievs, kurš ir iepriekš radījis jeb kurš ir Radītājs, bet ka Kristus pats ir radīts, ka Kristus ir cilvēks, kurš ir ticis radīts, iespējams, tāpēc arī Jēzus šeit uzsver: „Es esmu radības pirmsākums.” Kolosiešu vēstulē 1:15 Pāvils arī uzsver kolosiešiem: „Viņš (Kristus) ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo caur Viņu ir viss, kas radīts gan debesis, gan virs zemes – redzamais un neredzamais.”, un tā tālāk. Tā kā tā bija problēma Kolosā un šī pati problēma, visticamāk, bija Lāodikejā, tāpēc Kristus nāk un šo uzsver. 

15./16.pantā Kristus saka: „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes.” Jēzus saka: „Es zinu tavu darbus.” Un, ja jūs atceraties, visās iepriekšējās vēstulēs Viņš pasaka kaut ko pozitīvu par draudzi, Viņš pasaka: „Es zinu tavus darbus; es zinu, ka tu esi izturējis vajāšanas; ka tev ir stipra mācība; ka tu esi uzticams..”, un tā tālāk, bet šī ir vienīgā draudze, par kuru Kristum nekas labs sakāms nav. 

Viņš uzreiz pasaka: „Tev ir problēma, ka tu neesi ne auksts ne karsts.” Nekas labs Viņam sakāms nav. Te mēs varam jau just mazliet to kulminācijas smaržu. Šeit mēs nonākam pie draudzes, kurai ir tikai negatīvā. Par Sardiem bija vismaz kaut kas labs sakāms, Sardiem bija vismaz kaut kāda daļa cilvēku, kuri bija patiesi, bet šeit pat šādi netiek pieminēti. Tad Jēzus saka: „Es zinu tavus darbus.” Te mēs redzam, ka Kristus uzsver atkal to, ka caur darbiem tu redzi, kāds tu esi. Tie darbi ir tie, kas liecina kāda ir tava sirds. Kalna svētrunā Viņš to atkal un atkal teica un arī Kalna svētrunas noslēgumā – no augļiem būs pazīt tos, kuri ir nepatiesi. Ko tu dari ir tas, kas tu esi. 

Lāodikeja bija tāda, kura lika darīt Kristum ko? Te ir teikts – izspļaut, izspļaut sevi no Kristus mutes. Bet tas vārds izspļaut ir vārds ‘emeo’, grieķu valodā. Tam vārdam ir tikai viena nozīme un tā nozīme ir vemt. Protams, mēs varam pateikt – jā, kristīgais gars ir mēģinājis šo domu izteikt tā miermīlīgāk un noklusinātāk, bet tā īstā nozīme ir, ka Kristum ir jāvemj. Ir atšķirība vai tu izspļauj vai vem, vai ne? Tu vem parasti tad, kad tev slikti paliek, kad tu pat negribētu to darīt, bet tev tas ir jādara. 

Tad jautājums ir – kādēļ Kristum bija jāvemj? Kādēļ te notiek tik traka lieta, ka šī draudze liek Kristum sajust nelabumu? Tā atbilde ir – tādēļ, ka viņa ir remdena, tas ir tas iemesls. Tāpat kā šajos akveduktos, pa kuriem tecēja šis ūdens uz Lāodikeju, un kamēr tas bija attecējis, tikmēr tas aukstais ūdens bija kļuvis remdens saules karstumā, tāpat šis karstais ūdens bija atdzisis un abi šie ūdeņi no šīm trubu nogulsnēm bija kļuvuši duļķaini, tāpat arī šeit mēs redzam šo salīdzinājumu – šī draudze ir kļuvusi par kaut ko tādu, ko Kristus nevar lietot, viņa nav derīga. Šeit nav doma, ka kastais ūdens ir labs un abi pārējie ir slikti, šeit ir doma, ka pat aukstais ūdens ir labs. 

Bet, ko tas nozīmē garīgi? Ko nozīmē garīgi remdens? Te mēs redzam, ka Jēzus saka: „Es izspļaušu tevi tādēļ, ka tu esi remdens nevis auksts un karsts.” Mēs varētu teikt: „Jā, labi, es saprotu, ka karstam būt ir tas, ko Kristus grib.” Bet Viņš šeit pasaka, ka arī aukstam būt savā ziņā ir okei, ka Viņš izspļaus viņus tādēļ, ka viņi ir remdeni. Padomājiet par to, te nav runa par to, ka Kristus uzsver tikai karstumu, ka tas ir tas vienīgais. Viņš uzsver, ka remdenais ir tas vienīgais, kas Viņam nav pieņemams. 

Mums ir uzskats, ka kastais un remdenais ir okei. Ir karstie kristieši, ir tie dedzīgie kristieši un, tad ir tie remdenie kristieši, kuri ir kristieši, bet nu, viņiem vienkārši nav laika būt dedzīgiem kristiešiem – nav laika vai nav iespējas. Bet te mēs redzam, ka Kristus saka: „Nē, tieši remdenie ir tie, kuri nav okei.” Savā ziņā tas mums liek saraustīties, mazliet sašūpoties mūsu pamatiem, ka Kristus šeit neakceptē remdenu stāvokli. 

Patiesībā tas jau nav nekāds pārsteigums, jo Kristus to atkal un atkal uzsver. Piemēram, Lūkas 14:25-27, jūs varat atvērt ar mani, „Lieli ļaužu pūli Viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, Viņš sacīja: „Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis.” Un 33.pantā, „Tā pat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis.” 

Šie panti neizklausās pēc remdenības, vai ne? Šeit ir tāds galējs stāvoklis, tāda galēja apņemšanās, galēja mīlestība, te pat ir pieminēts vārds viss – kas neatsakās no visa. Tā vēsts šeit ir, ka Jēzus nesaka: „Es neiesaku jums nebūt remdeniem,”, bet Viņš saka: „Ja, jūs būsiet remdeni, es izspļaušu jūs no savas mutes.” Un, ja jūs no šodienas svētrunas tikai vienu domu atcerēsieties, tad atcerieties šo – nav tādu remdenu kristiešu. Mums gribas ticēt, ka ir. Mūsu sajūta un tas, ko mēs redzam pasaulē, tas mums viss grib teikt, ka tādi ir, bet Kristus saka: „Nav tādu remdenu kristiešu.” Kāds ir nosaucis viņus par gandrīz-kristiešiem, tie ir tie gandrīz-kristiešiem.

Labi, bet tu varbūt saki: „Kā nav? Re, kur es šeit esmu, es esmu viens no šiem remdeniem kristiešiem! Es redzu tos lielos cilvēkus, kuri kalpo ar visu savu dzīvi un tie ir tie karstie, bet salīdzinot ar viņiem es neesmu tāds kā viņi. Es esmu viens no šiem remdenajiem. Ko tu gribi pateikt man, ka es tādēļ neesmu kristietis?”

Pirmkārt, es gribu pateikt, ja tu es stāvoklī, kurā tu pats atzīsti – es esmu remdens, tad izdari izvēli šodien. Izdari izvēli būt karstam vai būt aukstam. Kristum labāk patiks, ja tu būsi auksts nekā, ja tu būsi remdens. Bet otrkārt, es vēlos arī pateikt, ka te nav runa par perfekcionismu, te nav runa par to, ka mums visiem ir jābūt kā Jāņiem Kristītājiem vai kādiem citiem pilna laika kalpotājiem, bet svarīgs ir virziens, svarīgs ir tas, cik augstā pozīcijā ir Kristus tavā dzīvē. 

Mums katram ir unikālas dzīves ar unikālām situācijām un apstākļiem, cilvēkiem apkārt. Cik augstu Kristus ir tavā dzīvē? Vai Viņš ir svarīgāks pat par tavu ģimeni, par taviem brāļiem, māsām, vīru, sievu, bērniem, par tavu darbu, par tavu dzīves plānu, kuru tu varbūt esi sev savai dzīvei noskatījis. 

Jā, remdenums Kristum nepatīk. Un Lāodikeja bija pilna ar šiem remdenajiem nekristiešiem. Ja Sardos bija vēl kādi, kurus Kristus redzēja – tur ir kādi, kurus es varu pamodināt, kuri bija šajā mirušajā draudzē, bet viņi ir tie patiesie un es varu caur viņiem strādāt, tad šeit mēs neko tādu nelasām. Mēs šeit lasām 17.pantā, kurā Kristus saka: „Jo tu saki: es esmu bagāts.” 

Atcerieties, no Kalna svētrunas kulminācijas beigām, ka tur arī bija cilvēki, par kuriem Kristus teica: „Daudzi nāks un teiks, ka mēs taču tavā vārdā esam visu ko darījuši!” Un ko Jēzus saka viņiem, kāda ir atbilde? Viņš saka: „Ejiet prom no manis, es jūs nepazīstu.” Šeit Viņš saka: „Es jūs izvemšu. Es jūs izspļaušu.” Tāpat kā tajā Kalna svētrunā, tāpat arī šeit mēs redzam – tie nav kristieši, viņi izskatās pēc kristiešiem, bet viņi nav, viņi nav pieņemami Kristum. 

Tad jautājums ir – kādēļ Kristum ir tāds riebums pret remdenību? To mēs redzam turpinājumā. Mēs redzam, ka šī draudze saka: „Es esmu bagāts un man bagātības pa pilnam, man netrūkst nekā.” No vienas puses tā, protams, bija tā fiziskā bagātība, par kuru es stāstīju, bet no otras puses tā noteikti arī ir garīgā bagātība. Tas ir tas stāvoklis, kurā viņi stāv un jūtas – ar mums viss ir kārtībā. 

Tas izklausās pēc tā, par ko mēs arī Kalna svētrunā runājām, atcerieties, pats sākums, Kristus saka: „Laimīgi garā nabagie.” Ar garā nabadzību sākas tas ceļš pie Kristus, pie patiesā karstuma. Tātad, šie vārdi, ko šeit Lāodika saka, tie izklausās ļoti līdzi tam, ko farizeji teica. Kas bija farizeju problēma? Tā bija paštaisnība. „Ar mani viss ir okei, es esmu pietiekams.” Un kā Jēzum gāja ar farizejiem? Smagi, vai ne? 

Viņam daudz vieglāk gāja ar muitniekiem un prostitūtām, jo šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, šiem zemajiem cilvēkiem bija sajūta – man ir vajadzīga glābšana, man tā ir vajadzīga! Savukārt farizeji bija tie, kuri teica: „Mums viss ir okei, mums nevajag ārstu.” Tāpēc ir labāk būt aukstai prostitūtai nekā remdenam farizejam, ar tādu Kristus var iesākt daudz vairāk. 

Bet Lāodikeja saka: „Es esmu bagāts.” Un Jēzus saka: „Nē, tu neesi bagāts, tu esi nabags, akls un kails.” Šajās trijās atbildēs, ko Kristus pasaka, mēs redzam to vēsturisko, viņi jutās – mēs esam bagāti! Arī finansiāli bagāti. Viņi jutās, ka mums ir tā acu medicīna, mēs esam numur viens pasaulē, Kristus saka: „Tu esi akls.” Viņi jutās, ka mums ir tekstilindustrijas krējuma kārta, mēs piegādājam melno vilnu, bet Viņš saka: „Tu esi kails.” Te mēs interesanti redzam, kā Kristus atbild ar fiziskajām lietām, Viņš pasaka, ka šīs trīs lietas, kuras bija Lāodikejas fiziski stiprā puse, tā arī savā ziņā ir tā sakne arī tavai garīgajai problēmai. Tu esi garīgi nabags, tāpēc, ka tu uzticies šīm fiziskajām lietām. 

Jēzus parāda to cēloni un savā ziņā tas ir cēlonis arī mūsu remdenībai. Ja tu atzīsti – es esmu remdens, es nevarētu teikt, ka es esmu karsts, tad paskaties uz savu dzīvi, paskaties savā dzīvē uz tām lietām, kas ir tās fiziskās lietas. Un atceries, ka Kristus, tāpat kā Viņš Lāodikejā zināja atbildi pirms viņi vispār varēja uzdot jautājumu, tāpat Viņš zina arī, kas ir tavas fiziskās lietas, kuras tev stāv ceļā. 

Ja tu atzīsti, ka es šodien gribu mainīties, es gribu kļūt karsts, tad lūdz Viņam – kas ir tās lietas manā dzīvē, kas ir varbūt pat tās fiziskās lietas manā dzīvē? Jēzus zina atbildi, Viņš tev var parādīt to. Viņš tev var ne tikai parādīt, bet arī izmainīt tavu sirdi, ka tu vēlies šīs lietas likt zem Kristus. Kā jau es teicu, tā var būt tava karjera, tās var būt cilvēku attiecības, tas var būt komforts.

Bet labā ziņa ir tā, ka Jēzus nav vienaldzīgs, Viņš nesaka: „Šī draudze ir norakstāma, pati trakākā, jo viņā vispār kristiešu nav. Viņa ir remdena draudze, kura tēlo, ka viņi ir kristieši, bet viņi nav un es viņus izspļaušu no savas mutes.” Jēzus dod padomu un tas ir 18.pants, „Es tev dodu padomu – nopirkt no manis zeltu, kausētu ugunī, lai tu kļūtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu to apvilktu un nebūtu redzams tava kailuma kauns, un dziedinošu ziedi, lai tu ieziestu savas acis un spētu redzēt.” 

Redziet, Jēzus atkal atsaucas uz tām trīs lietām, Viņš saka: „Tu domā, ka tev ir bagātība? Es tev došu patieso bagātību, pērc no manis. Tu domā, ka tev ir melnā vilna un tas ir tavs lepnums? Pērc no manis baltas drēbes, lai nebūtu redzams tava kailuma kauns. Un tu domā, ka tev pašam ir šī dziedinošā ziede acīm? Nē, es tev došu to patieso, ņem un pērc no manis.” Tad jautājums ir – ko nozīmē pirkt? Vai tas nozīmē, ka es varu nopirkt savu glābšanu? Jēzus nesaka: „Ņem no manis, ņem par brīvu.” Viņš saka: „Pērc no manis.” 

Un atbilde ir – jā, no Kristus mums ir jāpērk, bet ir tikai viens veids, ko mēs Viņam varam dot, ir tikai viena lieta, kas ir pietiekama maksa, lai mēs varētu no Viņa to dabūt – tas ir mūsu nožēlojamais stāvoklis. Tā ir tā atziņa, ka es esmu nožēlojams Dieva priekšā. Varbūt pat tā atziņa, ka es esmu remdens, man ir daudzas lietas svarīgākas nekā Kristus. Un tiem cilvēkiem, kuriem ir šī lieta, kuri var dot šo savu nožēlojamo stāvokli, tie ir tie vienīgie, kuri šo stāvokli spēj nomainīt un pārveidot vērtīgā valūtā. Tādā valūtā, kāda ir tikai šiem cilvēkiem, kuri atzīst un tikai tie spēj pirkt no Kristus. 

Tā nu tie, kuri ir nabagi, bet kuri saprot, kāpēc viņi ir nabagi, tie garā nabagi, tie spēj atzīt savu nožēlojamo stāvokli un tiem rokās uzrodas šī valūta, ar kuru viņi var iet un pirkt no Kristus un kļūt bagāti. Un tad šie cilvēki kļūst karsti un tas ir tas, kas Kristum ir vajadzīgs – patiess, spēcīgs kristietis ar savu liecību, viņš varbūt nav tas, kurš kāpj priekšā uz skatuves tā kā es, viņš varbūt nesarakstīs grāmatas, viņš varbūt nestāsies tv šovos priekšā, viņš varbūt nebūs lielākais evaņģēlists, nebraukās pa pasauli visādās tūrēs, viņš varbūt nekļūs par misionāru Āfrikā, bet viņš kļūs par gaismu tur, kur viņš ir, par sāli tajā vietā, kurā viņš ir dzīvē. 

Tāds cilvēks, karsts, patīk Kristum un riebjas Sātanam. Sātanam riebjas šādi cilvēki, tas ir tas, ko viņš nespēj ciest. Bet remdenie riebjas Kristum un patīk Sātanam, tie ir tie vislabākie priekš Sātana, tie ir daudz labāki nekā aukstie. Atcerieties, Sardus draudzes svētrunas beigās minēju to, ka Sātans negrib, ka jūs esat beigti, ka jūs esat auksti un miruši un, ka jūsu nav, viņš grib, ka jūs esat remdeni, tas ir tas labākais ierocis viņa rokās. 

Charlzs Sperdžens (Charls Spurgeon) ir teicis: „Man liekas Velnam nerūp, cik baznīcu tu uzcel, ja vien tev ir remdeni sludinātāji un cilvēki tajās.” Sperdžens, kurš pats ir dibinājis vairāk kā 200 draudzes. Kādēļ Sātanam nerūp? Kādēļ viņam tas ir okei, ka tu cel tādas baznīcas un tur ir cilvēki, kuri ir remdeni? 

Tādēļ, ka šie nav kristieši, bet viņi izskatās pēc kristiešiem. Priekš Sātana tas ir tas labākais, kas var notikt, jo šādus cilvēkus redz citi un tas viņiem ir mierinājums, tas viņiem ir attaisnojums savai dzīvei, tas viņiem ir labāks mierinājums nekā tie, kuri nāk un sludina to, ko Kristus šeit ir sarakstījis. Kristus vienā vietā saka: „Akls ved aklo, bet vai abi neiekrīt bedrē?” Tā ir ar šiem remdenajiem, kuri ar savu piemēru ved citus remdenos – viņi patiesībā visi ir akli un visi kādu dienu iekritīs bedrē. 

Tādēļ Jēzus 19.pantā saka: „Kļūsti dedzīgs un atgriezies. Nopērc to patieso acu ziedi no manis un kļūsti redzīgs un tad esi dedzīgs. Esi redzīgs un esi dedzīgs.” Varbūt kāds teiks 19.pantā: „Pagaidi, pagaidi, te ir rakstīts – kurus es mīlu tos es norāju un pārmācu. Tas izklausās pēc dēla-tēva attiecībām, pēc bērna-tēva attiecībām, kur ir kristieši un viņi tiek pārmācīti.” Jā, mēs to daudz kur Bībelē lasām un tā tas ir, tomēr šeit mēs redzam, ka šeit Kristus runā par cilvēkiem kā tādiem.

Jāņa 3:16 Viņš saka: „Es mīlu un Dievs mīl visu pasauli.” Šeit izmantotais vārds mīlu ir ‘fileo’, kas ir draugu pieķeršanās nevis ‘agape’, kas ir tā patiesā mīlestība, kas ir starp tēvu un bērniem. Bez tam, 18.un 19.pants, kas ir abi blakus esošie panti, viņi runā par nekristiešiem, abi panti runā par nekristiešiem. Tāpēc šeit 19.pantā arī ir runa par to, ka es mīlu un es pārmācīšu arī to draudzi, kura dzīvo remdenībā, bet tas nenozīmē, ka viņi ir mani patiesie bērni. 

Un tad seko slavenais 20.pants. „Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju.” Cik mēs neesam šos pantus lasījuši un šo pantu dzirdējuši, un jautājums ir – pie kādām durvīm Jēzus klauvē? Kas tās ir par durvīm? Tas populārais uzskats ir, ka tās ir manas sirds durvis. Vispār jāsaka, ka tā arī ir, protams. Tās ir jūsu katra sirds durvis, tomēr zinot šo kontekstu šeit, mēs redzam, ka te ir runa par draudzi un te arī nav pieminēta sirds, te ir runa par draudzi. 

Tas, ko mēs līdz ar to varam secināt, ka Kristus klauvē pie savas draudzes durvīm, bet Viņš ir ārpusē. Draudze iekšā svin savus Dievkalpojumus, ir sanākusi it kā Kristus vārdā kopā, bet pats Kristus ārā klauvē. Viņi neatpazīst Viņu un nelaiž Viņu iekšā. Cik daudz nav tādu draudžu šodien. Es domāju, ja Kristus šodien atnāktu un sludinātu tādu vārdu, kādu Viņš sludina Bībelē, cik draudžu Viņu vispār nepieņemtu, neatpazītu!? Filadelfijai tika dotas atvērtas durvis, bet šeit mēs redzam draudzi, kurai durvis ir aizvērtas un Kristus ir palicis ārpusē. 

Iespējams, ka Lāodikejas draudze arī saņemot šo vēstuli, viņas reakcija varbūt bija vienkārši izsmiekls par to, ka Jānis kaut kādas šitādas lietas raksta par mums!? Mēs taču esam kristīga draudze, mums taču ir Kristus! Ko tas nozīmē – Kristus mums stāv aiz durvīm? Kādu dienu būs pretējais variants, kur cilvēki klauvēs pie durvīm, bet Kristus pateiks: „Es jūs nepazīstu, ejiet nost.” 

Bet tie, kuri tomēr atver, un Kristus arī šādas draudzes spēj pamodināt, Kristus arī šodien raksta vēstuli un caur šo vēstuli ‘klauvē’ pie durvīm, tie kuri tomēr atver, pie tiem nāks Kristus un turēs mielastu. Šeit tas vārds mielastam ir izmantots ‘deipna’, tās ir vakariņas. Un grieķu tradīcija bija tāda, ka brokastīs bija vienkārši maize, ko tu iemērc vīnā, tās bija tavas minimalistiskās brokastis, pēc tam pusdienas tu ēdi kaut kur kā pikniku savā darba vietā, ārpus mājas, bet tad vakariņas bija tās, kurās visi sanāca kopā pēc darbiem un lēnā garā ēda, viņiem bija attiecības un viņi veltīja laiku viens otram. 

Un šīs ir tās vakariņas, kuras mēs ēdīsim ar Kristu, ja mēs būsim karsti, ja mēs būsim patiesi. „Un tas, kas uzvar,” un tie, kas uzvar ir kristieši, tie ir tie ticīgie, „Tos es nosēdināšu savā tronī kopā ar mani, tāpat kā es esmu uzvarējis un apsēdies ar savu Tēvu viņa tronī.” Debesīs mēs nestaigāsim visu dienu vienkārši apkārt, mums pat būs tronis, un ne tikai kaut kāds tronis, bet Kristus mums dos vietu uz sava troņa. Kas tas ir par paaugstinājumu, kuru Kristus mums vēlas dot! 

Nu, ko, ar to arī šī svētrunas sērija ir noslēgusies, ir bijušas septiņas vēstules, un es jums vēlos iedot kādu mājasdarbu. Mums vienkārši laika trūkuma dēļ nebūtu iespējams to izdarīt svētrunā, tāpēc izejiet vēlreiz cauri visām septiņām vēstulēm un izrakstiet ārā visus ‘pret’ – visu, ko Kristus saka kā pārmetumu draudzei, un tad atsevišķā kolonā izrakstiet visus ‘par’. Tad apskatieties, kāda ir mūsu dzīve salīdzinot ar šiem konkrētajiem standartiem, ko Kristus šeit min, un kāda ir arī mūsu draudze. Un tad trešajā kolonā izrakstiet ārā visas algas, kuras Viņš šeit sola tiem, kas uzvar. Lai tas mums ir par iedrošinājumu, un tas ir tas, kādā veidā Kristus ir mēģinājis iedrošināt savu draudzi.
 
Lūgsim. 

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par šīm divām nodaļām Tavā Atklāsmes grāmatā. Paldies, Kungs, ka Tu rūpējies par savu draudzi, ka Tu to atpirki, ka Tu to radīji, bet Tu arī uzturi to, Tu arī pārmāci to, Tu vēlies to attīrīt, Tu vēlies, ka tā nes Tavu patieso vārdu. Palīdzi, Kungs, ka mēs katrs varētu paskatīties uz savu termometru, paskatīties kāda ir mūsu temperatūra un kāda būs mūsu vidējā temperatūra, tāda būs arī mūsu draudzes temperatūra. Palīdzi mums arī saprast, ka Tu neakceptē remdenību. Mēs to gribam akceptēt savās acīs un uzskatos, bet Tu saki, ka tas Tev rada sliktu dūšu, ka Tev paliek slikti no tiem, kuri tēlo kristiešus, kuri maldina citus caur to. Paldies, ka Tu visus, kuri tomēr uzvar, ka Tu gaidi viņus un, ka kādu dienu mēs visi varēsim būt tā perfektā draudze, tā draudze, kura ir patiesa Tava līgava. Paldies Tev, Debesu Tēvs, un paldies Tev, Jēzus, ka Tu esi mūsu Kungs arī mūsu draudzē. Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu darbojies un palīdzi, ka mēs varētu Tev dot vārdu, un, ka mēs varētu Tev dot to spēku, lai Tu arī caur mums varētu darboties. Lai Tev ir gods un slava un pateicība, āmen.