#6 Filadelfija: misionālā draudze

"Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatvērs: es zinu tavus darbus, redzi, es atvēru tavā priekšā durvis, ko neviens nevar aizslēgt. Spēka tev ir maz, bet manu mācību tu esi turējis un neesi noliedzis manu vārdu. Redzi, tie, kas pieder sātana sinagogai un kas melīgi sauc sevi par jūdiem, bet tādi nav, redzi, es darīšu, ka viņi atnāks un kritīs tavu kāju priekšā un atzīs, ka es tevi esmu mīlējis. Tā kā tu esi ievērojis manu aicinājumu būt pacietīgam, es saudzēšu tevi pārbaudījuma laikā, kas nāks pār visu pasauli, lai pārbaudītu visus, kas dzīvo uz zemes. Es nāku drīz:turi cieši, kas tev ir, lai neviens tev neatņem tavu vainagu. To, kas uzvarēs, es likšu par pīlāru sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neizies, un es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu un sava Dieva pilsētas – jaunās Jeruzālemes – vārdu, kas nonāks no debesīm, no mana Dieva, un rakstīšu arī savu jauno vārdu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm." — Atklāsmes grāmata 3:7-13

Svētrunas noraksts

 
Es gribu aicināt jūs atvērt Bībeles Jāņa atklāsmes grāmatā 3.nodaļu un šodien mēs lasīsim no 7. līdz 13. pantam.  

„Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatvērs: es zinu tavus darbus, redzi, es atvēru tavā priekšā durvis, ko neviens nevar aizslēgt. Spēka tev ir maz, bet manu mācību tu esi turējis un neesi noliedzis manu vārdu. Redzi, tie, kas pieder sātana sinagogai un kas melīgi sauc sevi par jūdiem, bet tādi nav, redzi, es darīšu, ka viņi atnāks un kritīs tavu kāju priekšā un atzīs, ka es tevi esmu mīlējis. Tā kā tu esi ievērojis manu aicinājumu būt pacietīgam, es saudzēšu tevi pārbaudījuma laikā, kas nāks pār visu pasauli, lai pārbaudītu visus, kas dzīvo uz zemes. Es nāku drīz: turi cieši, kas tev ir, lai neviens tev neatņem tavu vainagu. To, kas uzvarēs, es likšu par pīlāru sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neizies, un es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu un sava Dieva pilsētas – jaunās Jeruzālemes – vārdu, kas nonāks no debesīm, no mana Dieva, un rakstīšu arī savu jauno vārdu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”

Mūsu priekšā ir karte un mēs esam jau diezgan tālu ceļu nogājuši, iesākām no Efesas, devāmies uz Smirnu, tad uz Pergamu un Tiatīrām, pabijām Sardās un šodien esam nokļuvuši Filadelfijā. Es domāju, šodien būtu ļoti interesanti, varbūt pēc tam, kad mēs šo sēriju būsim pabeiguši, ka mēs varētu kā draudze aizbraukt un tur klātienē šīs pilsētas izstaigāt, vai ne!? Nezinu, vai mēs to varētu izdarīt tā kā to darīja varbūt šis vēstnesis, kas šīs vēstules tur nogādāja visām šīm draudzēm, droši vien mums spēka nepietiktu, bet būtu ļoti interesanti. Tā ir Turcija, varbūt kāds esam jau tur bijuši, kādi vēl varbūt aizbrauks, šodien protams tādas iespējas ir. 

Bet, ja mēs domājam par tām draudzēm, un ne jau tām pilsētām Kristus caur Jāni atklāja šos vēstījumus, bet tieši draudzēm, saviem ļaudīm, tad man jūs ir jāapbēdina, jo mēs tur nekur ar saviem brāļiem un māsām vairs nesastaptos, jo šīs draudzes tur vairs nav. 

Ja mēs domājam par Filadelfijas draudzi, tad to 150. gadā pirms Kristus dzimšanas, dibināja Pergamas valdnieks Attala II. Šis ķēniņš jeb valdnieks vēsturniekiem bija palicis atmiņā ar to, ka viņš bija ļoti pieķēries savam brālim Elmenesam. Viņš tik ļoti savu brāli mīlēja un ļaudis to redzēja, tāpēc šim valdniekam pielika otru vārdu – Filadelfos, kas nozīmē – brāļu mīlestība. Kad viņš valdīja Pergamā, tad viņš kā ķēniņš, kā valdnieks, piešķīra šo vārdu pilsētai, kuru viņš uzbūvēja. 

Tā bija ļoti skaista pilsēta un šī skaistuma dēļ šo pilsētu, Filadelfiju, mēdza dēvēt arī par mazajām Atēnām. Šī pilsēta bija nozīmīga arī ar to, ka no šejienes grieķu valoda, literatūra un zinātne izplatījās diezgan tālu aiz šīs pilsētas robežām, izplatījās tādos apgabalos kā Līdijā un Frīģijā. 

17.gadā pēc Kristus dzimšanas šo pilsētu izpostīja zemestrīce. Tajā apgabalā šīs zemestrīces notika diezgan bieži, bet 17.gadā tā bija ļoti smaga un stipra zemestrīce un praktiski visa pilsēta tika nopostīta, bet starp šīm drupām neskarts bija palicis viens balsts no tempļa, viens pīlārs. Tas tāds tur palika stāvot līdz pat 18.gadsimtam. Kā jau es sacīju, šī pilsēta atrodas mūsdienu Turcijas teritorijā un šodien tās nosaukums ir Alašehira un tajā mīt aptuveni 40.000 iedzīvotāju. 

Kāpēc es to visu stāstu – ir ļoti interesanti, ka visa šī vēsture ir ļoti cieši saistīta arī ar šīs draudzes vēsturi – visu to mēs redzam šajā draudzē, visu to, ko mums Dieva vārds par to atklāj. 

Atcerieties, kā sākās šie vēstījumi citām draudzēm? Katra vēstule iesākās ar to, ka tur tiek pateikts, kas raksta šo vēstuli. Arī tie ir ļoti zīmīgi vārdi: 

„Efesas draudzes eņģelim raksti tā:  tā saka tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un, kas staigā septiņu zelta lukturu vidū.”

„Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka pirmais un pēdējais, kas bija miris un tapis dzīvs.” 

„Pergamas draudzei: kam zobens abās pusēs ass.” 

„Tiatīras draudzei: kam acis kā uguns liesmas, kam kājas līdzīgas mirdzošam varam.” 

„Sardus draudzei: kam septiņi Dieva gari un, kam septiņas zvaigznes.” 

Jēzus Filadelfijas draudzei stādās priekšā kā Svētais, Patiesais un, kam pieder Dāvida atslēga.” Svētais. Vecajā Derībā mēs varam bieži lasīt šo atgādinājumu – Dievs ir svēts. Mēs lasām Jesajas grāmatā 6:1-3, „Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju to Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem Serafs apsedza savu vaigu, ar dieviem savas kājas un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots. Visa zeme ir pilna Viņa godības.””

Tā mēs varētu turpināt vēl un vēl. Dievs atgādina to – Viņš ir svēts. Šeit, Kristus rakstot šo vēstuli Filadelfijas draudzei, arī draudzei to atgādina – jums raksta tas, kurš ir Svēts. Arī Jaunajā Derībā, vēl citās vietās, mēs varam izlasīt, ka tas tiek pateikts. Kādā vietā apustulis Pēteris apliecina, ka pēc tam, kad Jēzus ir uzrunājis ļoti daudzus cilvēkus, garu runu teicis un arī to, kas Viņš ir, kas viņu sagaida nākotnē, ļaudis to klausījās un viņi saka: „Ai nē, šie vārdi ir pārāk smagi priekš mums, mēs to nevaram sagremot, mēs to nespējam pieņemt.” Un viņi pagriezās un aizgāja projām. 

Tad Jēzus jautā saviem divpadsmit mācekļiem: „Jūs arī gribat aiziet?” Un tad Pēteris saka ļoti zīmīgus vārdus: „Kungs, pie kā mēs iesim? Mēs neredzam neko citu, kur iet. Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Apustulis Pēteris apliecina – Jēzus kā Dieva dēls ir absolūti svēts. 

Izcilais sludinātājs Džonatans Edvarts (Jonathan Edwads) ir teicis: „Sapratnei par Dieva mīlestību ir jāsākas ar sajūsmu par Viņa svētumu un nevis ar to, ko Viņš dara.” Es domāju, ļoti patiesi vārdi. Kad mēs skatāmies uz Jēzu – ko mēs Viņā saskatām? Tik ļoti bieži šodienas kristieši Viņā saskata tikai to, ko Viņš ir darījis. Saskata, ka Viņš ir dziedinājis, ka Viņš ir izdzinis ļaunos garus, ka Viņš ir uzmodinājis mirušos un tā tālāk. Bet viņi absolūti necenšas saskatīt to, ka Jēzus ir svēts, ka viņš ir bez grēka. Viņus absolūti neinteresē tas, ka Kristus nevar ar smaidu noskatīties uz to, kas šodien notiek kristīgā sabiedrībā. 

Ja jūs uzmanīgi esat klausījušies iepriekšējās svētrunas, tad mēs redzam, ka katrai draudzei ir lietas, ko Kristus pārmet. Viņš nevar būt vienaldzīgs pret to, kas notiek draudzēs. 

Ja mēs domājam par Filadelfijas draudzi, tad Filadelfijas draudzei netiek izteikts neviens aizrādījums, tur nav neviena pārmetumu. Man liekas, ka tas ļoti labi parāda to, ka šie ļaudis apzinājās, viņiem Kristus bija pazīstams kā tas, kurš ir svēts un viņi ar visu bijību kalpoja Viņam. Raudzījās uz savām dzīvēm, laboja to, kas ir labojams, mācīja to, kas ir mācāms. Tālāk Kristus saka: „Jums raksta tas, kas ir Patiesais.” Viņš atgādina – es esmu īsts, es esmu oriģināls, es neesmu kopija, es esmu autentisks nevis kāda imitācija. 

Jēzus vēlāk saka: „Es esmu patiesā Gaisma. Es esmu patiesā Maize.” Un galu galā Viņš saka ļoti skaidri: „Es esmu Patiesība.” To visu mēs atrodam Dieva vārdā. Tas pats apustulis Jānis, kuram Gars atklāj šīs vēstules tekstu un, kurš ļoti labi pats pārzināja šīs draudzes, jo atcerieties, mēs kādu ilgāku laiku atpakaļ domājām par 1.Jāņa vēstuli un tad runājām – viņš dzīvoja Efesā, viņš pārraudzīja Mazāzijas draudzes un noteikti bija pazīstams arī ar Filadelfijas draudzi. 

Pirms viņš nokļuva Patmas salā, viņš jau to saprata un atrodoties tur, rakstot savu vēstuli, viņš saka tā: „Mēs zinām, ka Dieva dēls ir nācis un mums tādu prātu devis, ka atzīstam vienīgi patieso un mēs jau esam patiesajā – Viņa dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.” Un Jēzus sevi stāda priekšā un atgādina Filadelfijas draudzei – es esmu Patiesais. Visbeidzot Kristus sevi stāda priekšā kā to, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver un neviens nevar aizslēgt un, kas aizslēdz un neviens nevar atvērt. Atslēga nozīmē varu un šeit ir teikts – Kristum pieder Dāvida atslēga.

Ir viena Rakstu vieta, kur arī ir minēta Dāvida atslēga un tā ir Jesajas grāmata 22:20-23, „Un tad notiks tanī dienā, kad es aicināšu savu kalpu Eljakīmu, Hilkijas dēlu, es viņu apģērbšu ar tavu amata tērpu un apjozīšu ar tavu jostu un nodošu tavu amatu viņa rokās, lai viņš top par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūdas namam. Un es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem un viņš atvērs un neviens neaizvērs, un viņš aizslēgs un neviens neatslēgs.” 

Izraēliešiem Dāvids bija kļuvis par gaidāmā Mesijas simbolu. Kā Dāvida pēctecis Jēzus Kristus ir patiesais Dieva tautas valdnieks un atslēga ir Viņa valdīšanas jeb varas zīme. Ja mēs tā padomājam – cik tad tālu sniedzas šī vara? Mēs lasām Atklāsmes grāmatā 1.nodaļā, ka Kristum ir pakļauta pat nāve! Kristum ir pakļauts pat kaps! Viņš ir uzvarējis nāvi. Mēs lasām – Viņš spēj atvērt kapus, Viņš spēj atdzīvināt mirušos – to Viņš darīja dzīvojot uz zemes. 

Tāpat kā Viņš spēj atdzīvināt tos, kuri ir fiziski miruši, tāpat tas, kura rokās ir šī atslēga – Viņš spēj atdzīvināt arī tos, kuri ir garīgi miruši. Tāpēc, tad, kad Jēzus atver durvis Evaņģēlija sludināšanai neviens to nespēj kavēt. 

Ko tad Jēzus saka Filadelfijas draudzei? Vispirms, šī draudze no Viņa dzird komplimentu. Es tā domāju – ar kādām domām viņi sagaidīja šo cilvēku, kurš viņiem nogādāja šo vēstuli? Droši vien tas bija tas cilvēks, kurš devās pa šo maršrutu no Efesas uz Smirnu uz Pergamu uz Tiatīrām uz Sardu un, nu, viņš ir nonācis Filadelfijā. Varbūt tur neformālajās sarunās kādi ļaudis viņam pajautā: „Kā tev gāja tur tajās pilsētās?” Un viņam droši vien bija jāsaka: „Ai, tur viņiem smagi vārdi bija jāuzklausa.” 

Bet šeit ir šī vēstule, viņš to lasa un viņi dzird: „Es zinu tavus darbus, es atvēru tavā priekšā durvis, ko neviens nevar aizslēgt. Spēka tev ir maz, bet manu mācību tu esi turējis un neesi noliedzis manu vārdu.” Jaunajā Derībā, ja kāds runā par atvērtām durvīm, tas mums liek domāt par iespējām pasludināt Evaņģēliju. Apustulis Pāvils raksta 1.Korintiešiem 16:8-9, „Efesā es gribu palikt līdz vasarsvētkiem, jo man atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz.” 

Kādā citā vēstulē viņš atgādina kristiešiem Kolosā, „Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību, reizē lūdziet arī par mums, lai Dievs mūsu sludināšanai atvērtu durvis, ka es varētu sludināt Kristus noslēpumu, kura dēļ esmu važās un, lai es to varu darīt zināmu kā tas man pienākas.” Mēs varam noprast, ka šī draudze Filadelfijā – tā nebija skaitliski liela draudze, bet tajā pat laikā šis vēstījums, ko Jēzus saka šai draudzei, tas parāda to, ka šai draudzei bija visas iespējas sludināt Evaņģēliju. Neliela draudze pilsētā.

Mēs varētu teikt: „Nu, ko tad no viņas var sagaidīt? Lai viņa pati tiek ar sevi galā, ko tad vēl tur uz āru iet.” Bet šī draudze vienmēr ir atcerējusies savu uzdevumu – būt gaismai šajā pasaulē, būt pilsētai kalnā, pasludināt Evaņģēliju, runāt par Kristu. Viņa palika uzticīga tam uzdevumam, ko pats Kristus ir devis. 

Mēs varbūt tik bieži esam nobijušies un tas bieži vien notiek tāpēc, ka mēs aizmirstam, ka mēs to darām Tā uzdevumā, kam ir vara. Mēs aizmirstam paša Kristus sacītos vārdus, kurus varām lasīt Lūkas evaņģēlijā 18:27, „Kas cilvēkiem nav iespējams, tas ir iespējams Dievam.” Jēzus atver durvis un Viņš to dara viena iemesla dēļ, lai šī glābjošās žēlastības vēsts, lai tā varētu aizsniegt sabiedrību. Kristus šeit saka: „Neviens nevar šīs durvis aizslēgt. Ja es tās atveru, nekas tās neaizslēgs.”

Filadelfijas draudzei tas bija milzīgs iedrošinājums. Neskatoties uz to, ka viņai varbūt nav tik daudz resursu kā gribētos, bet viņi redzēja šīs atvērtās durvis. Vēlāk mēs pie tā nedaudz atgriezīsimies. 

Mēs no šī teksta varam noprasts, ka šiem ļaudīm, šiem kristiešiem, tur tajā pilsētā, sinagogas durvis bija slēgtas. Tas sagādāja viņiem grūtības. Bet vienmēr tur, kur kādas durvis draudzei aizveras, tur kādas citas atkal atveras. Ja mēs domājam vēl par Filadelfiju, tad tā bija arī stratēģiski svarīga vieta. Tā bija pilsēta, kuru sauca arī kā ‘vārtus uz austrumiem’. 

Šo pilsētu arī apmeklēja ļoti daudz cilvēku no dažādām vietām. Mēs varam arī saprast, ka Filadelfijas draudzes durvis bija atvērtas šiem cilvēkiem. Viņi tur atnāca, viņi redzēja šo draudzi, viņi dzirdēja Evaņģēlija vēsti un līdzīgi kā grieķu valoda, dažus desmit gadus iepriekš, tāpat arī Evaņģēlijs izplatījās tālāk no šīs pilsētas. Jā, šī draudze toreiz neredzēja savas uzticīgās kalpošanas augļus, bet lasot šos Kristus vārdus, mēs varam saprast, ka šīs draudzes ietekme tajā laikā bija ļoti spēcīga. Vēlāk, kad musulmaņi pārņēma šo reģionu, arī tad vēl draudze tur pastāvēja. Un vēsturnieki saka, ka līdz pat 14.gadssimtam šī draudze tur ir uzticīgi kalpojusi. Mēs varētu teikt, ka Filadelfijas draudze – tā bija uz misiju vērsta draudze.

Vīlandes draudze – mēs arī neesam liela draudze. Mēs varam teikt: „Mums arī ir mazs spēka.” Bet mēs droši varam apgalvot un teikt, ka mums ir liels Dievs. Tāpat kā Filadelfijas draudzei arī Vilandes draudzei – Viņš atver durvis, kuras neviens nevar aizslēgt. Ja Dievs atver, ja Kristus atver šīs durvis, tad mīļie brāļi un māsas, mēs varam būt droši un pārliecināti, ka Viņš arī dos spēku, lai mēs pa šīm durvīm varam iziet. 

Ekonomika var pasliktināties, tā pat var sabrukt, valstis var palielināties un samazināties, arī šī ēka var sabrukt, bet Dieva vārds saka: „Tā draudze, kura atbilst tam, ko Jēzus šeit saka par Filadelfijas draudzi, tā paliek.” 

Bīskaps Pēteris Sproģis kādreiz bija ielicis kādā portālā vienu tādu fotogrāfiju, ja nemaldos, tas bija pēc zemestrīces Kalifornijā, kur bija sabrucis Dievnams, bet pie šī Dievnama bija uzraksts – Baznīca ir sabrukusi, bet draudze joprojām ir dzīva. Ja Kristus atver durvis, tad neviens cits tās nespēj aizvērt. 

Bez šiem labiem vārdiem, bez šī komplimenta, ko Jēzus saka šai draudzei, Viņš tai dod arī brīnišķīgus apsolījumus. Vispirms Jēzus saka: „Es nepārstāšu šo draudzi mīlēt. Redzi, es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo. Redzi, es darīšu, ka viņi nāks un metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka es esmu tevi mīlējis.” Es turpināšu tevi mīlēt. 

Jūdi, kuri arī dzīvoja tajā pilsētā, bija naidīgi noskaņoti pret kristiešiem. Bet Kristus šeit saka, ka kalpojot Viņam, uzticīgi kalpojot Viņam, kurš ir Svētais un Patiesais, kurš atver durvis, Viņš saka: „Šie naidīgi noskaņotie tiks uzvarēti.” Kā? Ne jau vicinot zobenus, ne jau iesaistoties kādās vārdu kaujās, bet viņi tiks uzvarēti redzot jūsu dzīvi, jūsu kalpošanu. Ar to jūs parādīsiet to, kas ir īstā Dieva tauta, kas ir īstie Kristus mācekļi. 

Jēzus saka Jāņa evaņģēlijā 13:34-35, „Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Jēzus apsola – es turpināšu jūs mīlēt.

Otrkārt, Jēzus apsola sargāt Filadelfijas draudzi. „Tāpēc, ka tu esi turējis manu pacietības mācību, es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli, pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.” Šodien miljoniem kristiešu cieš, daudzi atdod dzīvības dēļ savas ticības Kristum. Tā ir šodienas realitāte. Jā, mēs šodien varam būt pateicīgi Dievam par to brīvību, kas mums ir, bet mēs neviens nezinām, kas mūs sagaida rīt. 

Tad, kad Jēzus bija kopā ar saviem mācekļiem, viņi jutās ļoti labi. Viņi jutās Kristus mīlēti, viņi jutās Kristus pasargāti, Kristus vienmēr iestājās par viņiem. Bet tad, kādā reizē, kad Viņš runāja ar saviem mācekļiem, Viņš viņiem zīmēja diezgan drūmu ainu. Lūkas evaņģēlijā 21.nodaļā sākot ar 10.pantu mēs varam lasīt: 

„Tad Jēzus sacīja: „Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti. Lielas zemestrīces būs, kā arī bads un mēris vietu vietām, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm, bet vēl pirms tam tie savas rokas pacels pret jums un vajās jūs, nododot jūs sinagogās un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Viss tas nāks, lai jūs nodotu liecību. Tad nu, apņemieties savās sirdīs nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsieties, jo es jums došu vārdus un gudrību, ka visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt. Pat vecāki un brāļi, radi un draugi, jūs nodos un dažus no jums nonāvēs un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet sev dzīvību.” – to saka Kristus.

Citiem vārdiem sakot, Jēzus neapsola mūs pasargāt no bēdām un ciešanām, Viņš neapsola mūs pasargāt no tā, ka mēs varam zaudēt dzīvību, bet Viņš apsola mums mūžīgo dzīvību. Un visbeidzot Kristus saka: „To, kas uzvarēs, es likšu par balstu sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neizies, un es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu un sava Dieva pilsētas – jaunās Jeruzālemes – vārdu, kas nonāks no debesīm, no mana Dieva, un manu jauno vārdu.” 

Kā jau es sacīju, Filadelfijas pilsēta bija ļoti skaista pilsēta un tur bija arī kādi tempļi. Tur notika zemestrīces, iedzīvotāji visu pameta, bēga. Pēc tam viņi atgriezās atpakaļ, novāca gruvešus, sāka būvēt jaunas mājas un tad tur bieži vien, novācot šos gruvešus, varēja redzēt šo tempļa balstu. Tempļa balstu – pīlāru, kas bija izturējis šos zeme grūdienus un joprojām tur stāvēja. Un Jēzus rakstot šo vēstuli, lieto šo balstu jeb pīlāri kā simbolu stabilitātei un noturībai. 

Toreiz, šajā pilsētā, uz šī pīlāra ļaudis iegravēja kādus reliģisko vadītāju vārdus par piemiņu viņiem. Bet Jēzus saka: „Es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu, arī mana Dieva pilsētas – jaunās Jeruzālemes – vārdu, kas nonāks no debesīm, no mana Dieva, un manu jauno vārdu.” Kas ir tas pīlārs? Tas ir Jēzus. Tie ir Jēzus vārdi, kuri ir tik aktuāli draudzei, ja draudze šodien grib pastāvēt. 

Ko Jēzus rakstītu Vīlandes draudzei? Mums priekšā ir šis uzraksts – Vīlande, Bībele, Ģimene, Misija. To esam rakstījuši mēs, tā mēs redzam savu draudzi. Kā Jēzus to redz? Tu esi turējis manu mācību? Jūs rūpējaties viens par otru? Jūs esat Dieva ģimene? Jums ir atvērtas durvis? Jūs šodien varat sludināt Evaņģēliju? Un jūs to izmantojat? Es domāju, tik ļoti svarīgi mums ir par to domāt. 

Protams, ja mums šodien būtu iespēja saņemt šo vēstuli, es domāju mēs katrs, kas šodien esam šeit, mēs labprāt dzirdētu varbūt tieši to pašu, ko Jēzus rakstīja Filadelfijas draudzei. Un varbūt tas tik ļoti saskan ar to, ko mēs esam rakstījuši šeit. Vai Jēzus mums teiktu to pašu? 

Lūgsim Dievu.

Kungs, Dievs, paldies Tev par šiem atgādinājumiem. Paldies Tev par draudzi, kuras vidū mēs varam būt. Un mums jau liekas, ka šeit ir labu un tāpēc mēs šeit esam. Paldies par Bībeli, no kā varam mācīties, un paldies, Kungs, ka varam atkal un atkal pie tās atgriezties un turēties. Dievs, es gribu lūgt, lai tie nav tikai vārdi, ko mēs šeit pasakām un varbūt piekrītoši pamājam ar galvu, bet lai tas tiešām būtu dziļi ierakstīts mūsu sirdīs, lai mēs būtu paklausīgi tiem, lai mēs sekotu tiem. Kungs, paldies Tev par draudzi, kura ir kā ģimene. Paldies, ka mēs varam tik dažādos veidos rūpēties viens par otru. Bet paldies, Kungs, ka Tu esi tas, kurš atver arī durvis un, ja Tu šajā laikā esi nolicis mūs šeit un Tu mums dod šīs atvērtās durvis, tad palīdzi, lai mūsu kristietība nebūtu tā, kas ir izdzīvota tikai šeit, šajā namā, bet lai izejot pa šīm durvīm, mēs arī varētu būt tie, kas apliecinām Tevi. Ka apliecinām to, ka Tu esi svēts, ka Tu esi patiess un, ka tikai Tu vari izdarīt to, ka mēs reiz nonākam tur – mūžīgajā dzīvošanā. Kungs, paldies Tev par šiem atgādinājumiem un svētī mūs kā draudzi. To Kristu, tavā vārdā lūdzam, āmen.