#5 Sardas: mirusī draudze

"Un Sardas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes: es zinu tavus darbus, jo tev ir vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris. Mosties un stiprini to, kas vēl nav miris, jo es neatradu tavus darbus pilnīgus Dieva priekšā. Atceries, ka tu esi saņēmis un uzklausījis mācību, un tad nu turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā es nākšu pie tevis. Bet Sardās tev ir daži, kas nav aptraipījuši savas drēbēs, un tie staigās ar mani, tērpušies baltā, tādēļ ka viņi ir tā cienīgi. Kas uzvarēs, tiks ietērpts baltās drēbēs, un viņa vārdu es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, es atzīšu viņa vārdu mana Tēva un viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm." — Atklāsmes grāmata 3:1-6

Svētrunas noraksts

 
Šodien mēs aplūkosim Atklāsmes grāmatas trešo nodaļu, mēs esam tikuši līdz trešais nodaļai. Atvērsim kopā trešās nodaļas sākumu, es ticu, ka jums ir Bībeles līdzi. Prieks, ka mēs ar vien vairāk kļūstam par draudzi, kuri ņem līdzi savas Bībeles un lasa līdzi, prieks to redzēt! 

Tā nu izlasīsim, ko Gars saka Sardas draudzei:

„Un Sardas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes: es zinu tavus darbus, jo tev ir vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris. Mosties un stiprini to, kas vēl nav miris, jo es neatradu tavus darbus pilnīgus Dieva priekšā. Atceries, ka tu esi saņēmis un uzklausījis mācību, un tad nu turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā es nākšu pie tevis. Bet Sardās tev ir daži, kas nav aptraipījuši savas drēbēs, un tie staigās ar mani, tērpušies baltā, tādēļ ka viņi ir tā cienīgi. Kas uzvarēs, tiks ietērpts baltās drēbēs, un viņa vārdu es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, es atzīšu viņa vārdu mana Tēva un viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”

Nu lūk, ja mēs salīdzinām draudzi ar līgavu kā Bībele to dara, tad mēs redzam, ka mēs esam jau lasījuši, ja tā var teikt, par četrām līgavām iepriekš. Te nav runa par to, ka Kristum būtu vairākas līgavas, Kristum ir viena līgava, bet, ja mēs ņemam katru no šīm iepriekšējām draudzēm, tad mēs redzam, ka 

Efesas draudze bija tā līgava, kurai bija pārgājusi mīlestība, viņa bija saderinājusies ar Kristu, bet mīlestības viņai vairs nebija. 

Smirnas draudze bija tā, kas bija uzticīga Kristum, pat tad, kad bija jācieš, viņi tomēr palika pie Kristus. 

Pergamas draudze bija tā, kura flirtēja ar pasauli, ar citiem. 

Tiatīras draudze bija tā, kas dzīvoja grēkā un viņa nebija gatava atkāpties no sava grēka, nelaist to vaļā. 

Bet tagad mēs esam nonākuši pie draudzes, kura, ja tā var teikt, ir pati briesmīgākā. Pati briesmīgākā vēstule, jo izrādās šī līgava ir mirusi. Mēs varētu teikt, ka ir varbūt pat bezjēdzīgi rakstīt vēstuli mironim, bet kā mēs redzam, tomēr ir kāda cerība, jo Kristus ir dzīvības Kungs. To mēģināsim šodien saprast, ko tas arī nozīmē mums kā kristiešiem un mums kā Vīlandes draudzei.

Lūgsim Dievu.

Mīļais Debesu Tēvs, lūdzu runā caur savu vārdu šodien. Tavs vārds ir patiesība un palīdzi, ka šī patiesība varētu darīt mūs brīvus, varētu darīt mūs dzīvus. Svētī mūs uz to. Mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

1200 gadus pirms Kristus Hetītu impērijā radās kāda ķēniņu valsts un tās nosaukums bija Līdija. Tā bija tā pati Mazāzijas teritorija, kurā ir šīs septiņas draudzes, par kurām lasām. Šajā Līdijas ķēniņu valstī bija galvaspilsēta, kurai nosaukums bija Sardus jeb Sarda, tā, par kuru mēs šodien runāsim. 

Sardiem, šai pilsētai bija trīs pazīmes. Pirmkārt, viņa bija ļoti bagāta, jo Līdijā kā pirmajai valstij pasaulē, vismaz tā raksta vēsturnieki, tika radītas naudas monētas. Tā bija pirmā valsts, kurā tika radītas monētas naudas apmaiņai. Tas bija 7.gadsimtā pirms Kristus un piemēram Israēls tikai apmēram vienu gadsimtu vēlāk sāka lietot monētas kā naudas līdzekli. Tāpat arī Līdijā tika radīti pirmie pastāvīgie veikali, iepriekš bija bazāri, kuri tika uzcelti, nojaukti, bet Līdijā bija pirmie veikali, kas tur stāvēja visu laiku. 

Pašos Sardos valdīja kāds ķēniņš vārdā Krēzus. Angļu valodā ir tāds teiciens „Rich as Croesus.” Tas ir apzīmējums, ka tas ir viens no visbagātākajiem kādi jebkad dzīvojuši. Šis Krēzus atklāja veidu, kā nodalīt zeltu no sudrabu, kas iepriekš bija kopā visās šajās monētās. Līdz ar to iepriekš monētas nevarēja noteikt pēc svara, viņām bija nenoteikta vērtība, jo netika svērts. Krēzus bija tas, kurš atklāja kā attīrīt šo zeltu no sudrabu un kā radīt tīras zelta un tīras sudraba monētas. 

Tāpēc Sardus bija pirmā vieta pasaulē, kur šīs monētas tika lietotas jau pēc pareiza svara. Mēs šodien varētu pat teikt, ka tas ir tā kā printēt naudu. Ja tu esi tas, kurš sēž pie šī printera, tad tu tiešām būsi tas, kurš būs bagāts. Sardus bija tāda.

Otrkārt, Sardus bija militāri spēcīga. Viņa bija celta tieši pie kalna un viņai bija tāda stāva klints un uz šīs klints, kalna galā, bija citadele jeb akropole, cietoksnis. Tas bija ļoti labi apsargāts, tādēļ neviens nespēja to ieņemt. Vienīgais, ka viena puse, tur, kur bija tā stāvā siena, tur neviens to pusi nesargāja, jo bija skaidrs, ka pa turieni tāpat neviens nevar tikt klāt. Bet tieši to izmantoja persieši, lielā Kīra vadībā, kad Sardus jutās droša ar visu to, kas viņiem ir, tad viņi pa kluso pielavījās, kareivji ar rokām uzrāpās augšā pa šo sienu un ieņēma šo pilsētu, 5./6.gadsimtā pirms Kristus. 

Šis lielais Kīrs, kurš nāca kā persiešu lielākās pasaules impērijas vadonis ir tas pats Kīrs, kurš ir Jesajas grāmatā minēts kā tas ķēniņš, kurš ieņēma Babiloniju, kurš uzvarēja Nebukadnecaru, kurš atlaida jūdus un deva atļauju atgriezties Jeruzalemē un uzcelt atkal mūri apkārt, to visu darīt Ezras vadībā. Sardieši teica, ka būtu pieticis ar vienu bērnu, kas būtu sargājis to vienu pusi pilsētai, lai nosargātu šo pilsētu, bet viņi jutās tik droši, ka viņi to pieļāva. Pāris gadsimtus vēlāk nāca Roma, tad atkārtojās tieši tas pats scenārijs. 

Tātad, viņi bija bagāti, viņi bija militāri spēcīgi un trešais – viņi bija reliģisks līderis šajā reģionā. Viņiem bija Artemīdas templis, līdzīgi kā Efesā, tur gan bija lielais, bet tad, kad Cēzars bija radījis savu impēriju, tad sākās Cēzara pielūgšana. Viņš sevi pacēla kā tādu dievu un Sarda bija tā, kur tika uzcelts templis par godu Cēzaram. Bet tas bija tikai viens no tempļiem, otrs būtiskai templis bija Līvijai. Tā bija Cēzara māte, tā bija valdniece Līvija. Tā nu tika uzskatīts, ka Cēzars ir tas dievs-dēls un Līvija ir tā dieva-māte. Un no šīs mātes-dēla kulta tika beigās pārņemta Romas katoļu baznīcā šī Marijas pielūgšana, kur ir Marija un ir Jēzus. Tas viss nāca no šīs ietekmes. 

Tā pat kā mēs redzējām iepriekšējās vēstulēs, tur tika pielūgti tik daudzi dievi, visādi elki un katrā pilsētā bija varbūt kāds cits fokuss uz kādu pusi, bet Sardū tas fokuss bija uz dziedināšanām. Fokuss uz to, ka šie dievi dziedina un trīs kilometrus ārpus Sardu robežas bija tādi karstie avoti, uz kuriem gāja šie cilvēki. Viņi uzskatīja, ja viņi tur ies, tad viņi tiks dziedināti un savā ziņā tā ir tāda ironija, ka turpat ir draudze, kurā vajadzētu būt Dieva spēkam, bet kura ir mirusi un cilvēkiem ir jāiet un jāmeklē „spēks” pie elkiem. 

Lūk, tātad, Sardi bija bagāti, militāri spēcīgi un viņi bija reliģiskie līderi. Un šajā pilsētā piedzimst kāda draudze. Kā viņi piedzima, to mēs nezinām, bet mēs redzam, ka Apustuļu darbos 19, tad, kad Pāvils ir Efesā, tad 10.pantā ir teikts, ka Pāvils sludināja kādā skolā un tas turpinājās divus gadus. „Tā, ka visi Āzijas provinces iedzīvotāji dzirdēja Kunga vārdu.” Tātad, visa Āzija dzirdēja par Kristu. Acīmredzot, šis vārds bija atnācis arī līdz sardiem un tur radās draudze. 

Ja mēs pieņemam, ka šie eņģeļi, kam Kristus raksta, ka tie bija vēstneši, ko arī tas grieķu vārds nozīmē, tad Patmas salā viņi saņēma šīs septiņas vēstules un iespējams devās pa šo pasta maršrutu, kas gāja gar visām šim pilsētām, pa vienai atstājot vēstuli – ieradās vienā pilsētā, draudzē, nolasīja to draudzes priekšā un atlikušie tad devās tālāk. 

Tā nu trīs atlikušie vēstneši, draudzes pārstāvji, dodas un 50 kilometrus no Tiatīras uz dienvidiem un viņi nonāk Sardos. Sardi ir kā tāds skatu tornis ar to lielo klinti tajā ielejā. Un tad viņi iespējams kopīgi arī nolasīja šo vēstuli draudzes priekšā. Kā jums liekas, kāda varēja būt tā reakcija, kad tev kā draudzei pasaka: „Jā, tev ir vārds, bet patiesībā tu esi mirusi.” Un to nesaka kāds cilvēks, kurš no malas subjektīvi vērtē, bet to saka tas, kurš zina visu, kurš ir šīs draudzes patiesais dibinātājs. Tā ir traģiska vēsts, jo pēc definīcijas draudzei vajadzētu būt tai vietai, kurā dzīvo Dievs. 

Ja mēs atceramies Smirnas draudzi, kas bija otrā draudze, tad iespējams arī šie vēstneši to atcerējās – paskatieties kā bija Smirnā, tā tika nogalināta un tomēr tā bija dzīva. Bet šeit ir draudze, kas it kā izskatās dzīva, bet patiesībā ir mirusi – tieši pretējais. 

Labi, paskatāmies pirmo pantu, kas tur ir teikts? „Tev ir vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris.” Tas ir tā, it kā tev būtu reputācija, ka tu esi draudze, tu esi tas, par ko sevi pasniedz, par ko tu runā, bet tev nav nekāda spēka, tavs spēks ir izgājis. Un par zvaigznēm saka tā, ka tad, kad viņas nomirst, viņas izdziest, bet viņas ir tik tālu prom, ka vidēji mūsu galaktikā, kamēr tā gaisma atnāk no tās zvaigznes līdz mums, paiet vidēji 43 gadi. Līdz ar to, daļa no tām zvaigznēm, kuras mēs naktī redzam pie debesīm, viņas jau sen ir mirušas, gadiem ilgi mirušas. Mēs tikai redzam to gaismu, jo viņa vēl ceļo līdz mums. Un tas, varbūt, ir kaut kas līdzīgs kā bija šajā Sardus draudzē – kādreiz tev bija spēks, kādreiz tu spīdēji, tava gaisma vēl ir redzama, bet patiesībā tavs spēks ir izgājis. 

Labi, mēs redzam vēl pirmajā pantā, ka Kristus pasniedz sevi: „Tā saka tas, kam ir septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes.” Ja jūs esat pamanījuši, tad katrā šajā vēstulē viņš sevi kaut kādā veidā apraksta un gandrīz visi no šiem aprakstiem ir jau pieminēti pirmajā nodaļā. Līdz ar to, mēs varam teikt, ka tam, kā viņš izvēlas sevi apzīmēt, ka tam ir nozīme konkrētai draudzei. Kas ir tie septiņi gari? Tie nav septiņi dažādi gari, bet teologi saka, ka tās ir septiņas Svētā Gara pazīmes. 

Jesajas 11:2 ir uzskaitītas septiņas lietas par Svēto Garu, kāds viņš ir. Līdz ar to, mēs varam teikt, ka tā ir tā Svētā Gara pilnība – tas, kas viņš ir kopumā. Savukārt septiņas zvaigznes, mēs jau lasījām, tie ir septiņi draudzes vadītāji. Līdz ar to, mēs varam teikt, ka Kristus šeit liek uzsvaru uz to, ka tev pietrūkst Dieva gara un tev pietrūkst dzīvi vadītāji tavā draudzē. Tās ir tās divas lietas, caur ko Dievs vada draudzi – caur dzīvo Garu un caur dzīviem vadītājiem. „Un šīs abas lietas tu esi kaut kur pazaudējis, Sardus.” 

Rezultātā draudze ir pilna ar garīgi mirušiem cilvēkiem, kas ir neatgriezušies, kas ir neticīgi, joprojām turpina dzīvot grēkā, jo viņiem nav Dieva dzīvības, viņi ir miruši. Šis drauds, es ticu, ir arī tas lielākais drauds, kas mums šodien kā draudzei ir. Tas drauds ir tas, ka mēs sludinām tādu vēsti, kura laiž iekšā pasauli un liek justies viņai labi šeit, samierināties ar savu grēku. Mēs spiežam tik ļoti uz misionālu draudzi, ka mēs atveram durvis tā, lai visi nāk un jūtas labi. Un tad šis dzīves veids sāk pārņemt draudzes uzskatus. Ir svarīgi būt misionālam, bet ir arī iespējams vārdus atvērt pārāk plaši. 

Nu, lūk, tātad viņš saka: „Tev ir vārds, tev ir reputācija.” Jēzus parasti sāk vēstules ar kaut ko labu un šeit viņš saka: „Tev liekas, ka tas ir tas labais, kas tev ir: tev ir vārds, bet patiesībā tie ir meli, jo šis vārds ir nepatiess, tas nav tavs patiesais stāvoklis.” 
Tas svarīgākais jautājums ir – ko tad nozīmē ‘miris’ šajā gadījumā? Ko nozīmē, ka draudze ir mirusi? Kādi saka, ka tas nozīmē, ka viņa ir vienkārši aizmigusi. Mēs varam teikt – jā, tā mēs arī to varētu skaidrot. Bet tas nav pilnīgais skaidrojums, jo Jēzus šeit nesaka: „Tev ir vārds, ka tu būtu nomodā. Te ir vārds, ka tu būtu dzīvs, bet tu esi miris.” Tātad, te ir runa par mirušu draudzi un ko nozīmē būt mirušam? 

Atvērsim Efesiešiem 2, atstājiet pirkstu Atklāsmes grāmatas 2./3.nodaļā, bet atveriet ar mani Efesiešiem 2:1. „Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Ja jūs atcerieties, ko mēs lasījām ievadā, Kolosiešiem 2:13, tur bija teikts, ka dzīvošana grēkā, tā bija tā garīgā nāve, no kuras tikai Kristus tevi var pamodināt. 

Tātad, šeit mēs redzam, ka šī ir draudze, kura dzīvo ar grēku, kurā dzīvo neatdzimuši cilvēki, kuri, ja tā var pat teikt – tēlo draudzi, miruši cilvēki tēlo draudzi, miruši cilvēki vada draudzi, sludina draudzē. Un ko tad viņi sludināja šeit Sardos? Precīzi mēs to nezinām, bet acīmredzot viņiem bija būtiski maldi, jo šī vēsts, ko viņi sludināja, nedarīja dzīvus cilvēkus. Iespējams, viņiem doktrīna par glābšanu bija nepareiza un tādēļ neradās dzīvība no tā sludinātā vārda, grēks palika – spēka nebija. 

Te mēs redzam, ka grēks nogalina draudzi. Tas varbūt ir tik ļoti dzirdēts, bet patiesībā grēks ir tas, kas nogalina draudzi. Nevis tas, ka cilvēki ir varbūt pārāk pasīvi vai tam līdzīgi, bet grēks ir tas, kas nogalina draudzi. Grēks ir tas, kas nogalina Kristus līgavu. 

Te mēs sajūtam, kāda atbildība ir mums katram, kas esam daļa no draudzes. Tā nav tikai atbildība par manu dzīvi un sekas manai dzīvei, ja es dzīvoju grēkā, bet tas nozīmē, ka es gremdēju visu draudzi. Tādēļ arī Kristus tik daudz runā par to – pamāciet brāli, māsu, ja viņš dzīvo grēkā. Neļauj viņam palikt grēkā, jo tas ne tikai viņu sabojās, bet tas saraudzēs visu mīklu un tas visu draudzi nogalinās. 

Ziniet, ir maz tādu draudžu, bet ir tādas, kur to dara – vispirms iet un runā zem četrām acīm un ja cilvēks neatgriežas, tad pieaicina liecinieku. Un ja viņš joprojām neatgriežas, tad viņš ved viņu draudzes priekšā. Pirmos divus soļus šur tur veic un arī mūsu draudzē to veic, bet pat Jēzus saka – vediet draudzes priekšā. Parasti ir bail, ka aizies prom visi cilvēki, jo redzi, tas taču ir pārāk brutāli. Bet izrādās – nē, šīs draudzes kļūst dzīvas, jo viņas saprot, kādas ir grēka sekas. 

Bet mirušās? Mirušās ir tās, kurām ir svarīgāk forma, organizatoriskā puse, kurai svarīgāks ir vārds, reputācija nevis dzīvība. Kuras vairāk domā par to, kā mēs organizēsim savas kalpošanas nevis kā mēs darīsim to, kas ir Jēzus plāns mūsu draudzei. Kura vairāk domā par sociālo dzīvi nevis glābšanu. Vairāk runā par materiālo nevis garīgo, kuriem ir svarīgāka sava draudzes versija nevis tā, ko Kristus pasniedz. 

Tad tā draudze ir tāda, kas izskatās, ka viņa darbojas, bet viņai kaut kas pietrūkst. Paskatieties Atklāsmes grāmatā otro pantu, viņš saka: „Es neatradu tavus darbus pilnīgus Dieva priekšā.” Tu visu laiku kaut ko dari, tu izskaties labi, tev ir vārds, ka tu esi kristīga draudze, bet tu nekad neaizsniedz to mērķi, kādēļ tu vispār esi šeit. 

Atcerieties, pirms pāris nedēļām, divām vai trim – mums ievadā bija lasījums no 2.Timoteja 3, kur bija teikts par kādiem cilvēkiem, kuri ir draudzē un par viņiem ir teikts: „Tie ir tādi, kas vienmēr mācās, bet nekad nenonāk pie patiesības.” Visu laiku ir draudzē, visu laiku mācās, bet nenonāk pie patiesības. 

Tad nākamajā pantā bija teikts: „Tāpat kā Janne un Jambre pretojās Mozum.” Jūs ziniet, kas ir Janne un Jambre? Bībelē tas nav pateikts, bet jūdu tradīcija liecina, ka tie bija faraona divi galvenie burvji, kuri stājās pretī Mozum un Āronam. Tad, kad Ārons un Mozus nomet šo spieķi un tas kļūst par čūsku, arī viņi to pašu izdara. Un tad, kad viņi ūdeni pārveido par asinīm, arī viņi to it kā spēj panākt. Un tad, kad viņi vardes rada, tad arī viņi to spēj izdarīt. Bet tad pārtrūkst šī spēja un visas pārējās sodības viņi vairs nespēj atkārtot. Un te mēs redzam to mācību – līdz vienam brīdim var izskatīties pareizi, var izskatīties, ka tas ir tas īstais, viņi to spēj, viņi darīja pareizās lietas, bet tomēr – ja tu turpināsi līdz galam vērot, tu sapratīsi, ka tur trūkst kaut kas, tur nav viss līdz galam pareizi.

Līdzīgi varbūt kā tā rokas, kas rakstīja uz sienas: „Mene, Mene, Tekel, Upharsin.” Tas nozīmē „Skaitīt skatīja, svēra un dalīja, tu esi svērts svaru kausā un esi izrādījies par vieglu.” Tu gan izskaties, bet tu neaizsniedz to gala mērķi. Arī Sarda izrādījās par vieglu „Tavi darbi nav pilnīgi Dieva priekšā.”

Tāds labs simbols ir Simsons. Atcerieties Simsonu, ja? Viņam tika dots spēks kā nevienam citam šajā pasaulē. Viņam bija vārds kā nevienam citam, viņam bija reputācija – Simsons! Bet tad viņš ielaida grēku savā dzīvē un kas notika ar viņu? Par viņu ir teikts, Dievs viņu bija atstājis viņam nemanot. Dievs viņu bija atstājis viņam nemanot. Viņš pats pat nebija pamanījis, ka spēks kaut kur bija izgājis. 

Viņš bija joprojām tas pats lielais Simsons, ar to lielo vārdu, bet spēks bija izgājis, viņš bija kļuvis vājš, viņš bija kļuvis akls, viņam izdūra acis. Viņš kļuva ienaidnieku sasaistīts, ieslodzīts un beigās viņš nomira. Delīla kārdināja un Simsons sekoja viņai. Tāpat šeit mēs redzam – pasaule kārdināja un sardi sekoja. Tā nu spēks izgāja no sardiem, viņi kļuva vāji, akli, pasaules sasaistīti un beigās, kā Kristus saka – miruši. Kas tā ir par liecību, ka ir Kristus draudze, kura ir mirusi!? 

Vai jūs pamanījāt, ka šeit nekas nav minēts par vajāšanām. Sardos nekas nav minēts par vajāšanām. Kādēļ? Tādēļ, ka nav iemesla viņus vajāt, viņi ir miruši. Viņi tāpat neko nedara sliktu pasaulē. Vai jūs esat pamanījuši, ka tad, kad vajā kādus cilvēkus un tad, kad viņus nosit, tad viņus vairs nevajā? Tāpat bija ar sardiem. 

Jo pasaule bija ielavījusies kā zaglis un iespējams tāpēc arī Kristus, trešajā pantā, min šo piemēru par sevi, ka „Es nākšu kā zaglis.” Un iespējams arī tāpēc viņš to min, jo viņi zināja, ko nozīmē, kad nāk zaglis un rāpjas augšā pa sienu, pa mūri, kur tu negaidi. Viņi to saprata savā kontekstā, savā kultūrā, tāpat kā mēs saprastu, ja mums teiktu – es nākšu kā plēsīgs lācis no austrumiem. Mēs to saprastu, ko tas nozīme, vai ne? 

Labā ziņa ir, ka ir tomēr cerība. To mēs redzam ceturtajā pantā: „Daži tomēr ir, kuri nav aptraipījuši savas drēbes.” Te mēs vēlreiz redzam atsauci uz to, ka tur ir runa par šo grēku – jo tomēr daži ir, kuri nav miruši, kuri nav aptraipījuši savas drēbes. Daži. Bet ko nozīme šis vārds ‘daži’? Tas nozīmē, ka vairākums tomēr bija miruši. 

Mēs pat redzam, visas šīs svētrunas sērijas ietvaros – vairākums bija nogājis nost no ceļa. Tikai divas no septiņām draudzēm, 60 gadus pēc Kristus nāves un aiziešanas, tikai 60 gadus vēlāk, divas no septiņām draudzēm ir tādas, par kurām Kristus neko sliktu nevar pateikt. Pārējās piecas bija jau uz pašiznīcināšanās ceļa, ja viņas nemainīja to, ko Kristus viņiem pārmeta. 

Es domāju, ka šī ir arī tā bilde, kas mums ir jāpatur prātā, lai mums nebūtu vilšanās par to, kādi ir kristieši, kāda ir šī kristīgā pasaule, kādas ir draudzes, un kāpēc viņas dara tik daudz nepareizas lietas. Es zinu cilvēkus, kuriem tā ir liela vilšanās. Bet Kristus un Bībele visu laiku par to runā, Kristus saka: „Maz ir to, kas ieiet pa šaurajiem vārtiem.” Maz ir to. Daudz ir to, kas iet pa platajiem vārtiem un tie nav pasaulīgie, mežonīgie noziedznieki, bet tie visi ir tie, kuri domā, ka iet uz debesīm. Un no šiem visiem daudzi iet pa plato ceļu un tikai maz iet pa šauro ceļu. 

Atšķiriet ar mani Romiešiem 11, svarīga Rakstu vieta, Romiešiem 11:1-5. „Tad nu es jautāju: vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nu, protams, nē! Jo arī es esmu israēlietis, Abrahāma pēcnācējs no Benjamīna cilts. Dievs nav atstūmis savu tautu, ko viņš jau iepriekš izredzējis. Vai tad jūs nezināt, ko Raksti saka par Eliju, kā viņš žēlojas Dievam par Israēlu: Kungs, tavus praviešus viņi ir nokāvuši, tavus altārus izpostījuši, un es esmu viens pats palicis, tie meklē pēc manas dvēseles. Bet kāda ir Dievišķā atbilde viņam? – Es esmu sev paturējis 7000 vīru, kas savus ceļus nav locījuši Baālam! Tā arī ir šajā laikā kāds atlikums, kas žēlastībā izredzēts.” 

Te viņš runā par Israēlu, bet mēs esam jaunais Israēls un tāpat kā tad bija kāds atlikums, kurš tomēr bija patiess, tāpat arī šodien tas ir. Jesajas 6 ir rakstīts par to, ka ir milzīgs, liels koks, ko Dievs nocirtīs un paliks tikai maza sakne, mazs celms. Un šis celms tomēr izrādīsies svēta sēkla. 

Nu redziet, no visas šīs lielās, redzamās draudzes, baznīcas pasaulē, daļa ir tikai tā, kura ir dzīva, kuri ir patiesie. Ja mēs to nesapratīsim, tad mēs dzīvosim ar vilšanos par to, ka draudze ir tāda, kādai tai nevajadzētu būt. 

Bet Kristus saka, Sardos ir šie daži, šis atlikums. Un tieši caur viņiem ir šai draudzei vēl iespēja atgriezties. Te viņš uzskaita piecas darbības, mēs neiesim cauri katrai, es vienkārši viņas uzskaitīšu. Viņš saka – mosties, stiprini, atceries, turi to un atgriezies. 

Viņš saka, pirmkārt, pamosties! Pamosties no sava grēka matrača un sāc darīt kaut ko lietas labā. Un tad stiprini tos draudzē, kuri vēl nav miruši, kuri vēl turas pie patiesības. Stiprini to daļu draudzē, kas vēl ir dzīvi. Un tad atceries, kādu mācību tu esi saņēmis, atgriezies pie Dieva vārda mācības un sludini to draudzē. Un tad turies pie tās, esi paklausīgs tai, kļūsti dzīvs savos darbos un tad atgriezies no grēka. Tad tu spēsi atgriezties no grēka, un draudze, kura bija mirusi, spēs kļūt atkal dzīva un viņai sāks atkal pulsēt pulss un pa vēnām tecēt asinis un viņa kļūs atkal dzīva. 

Bet ja nē, tad es nākšu kā zaglis. Ko dara zaglis? Vai viņš nes labu vai ļaunu? Kāds varbūt teiks – cik skaisti, Kristus nāks kā zaglis, Kristus otrā atnākšana! Bet šeit viņš nenāks kā Glābējs, šeit viņš nāks kā zaglis, kurš darīs pāri, kurš radīs zaudējumus. Tāpēc tādā brīdī labāk ir būt tādai kā mošejai vai jūdu sinagogai vai budistu templim nekā Kristus draudzei, kas Kristus krustu bradā kājām. Tā kā Ebrejiem 10 teikts „Cik daudz lielāku atmaksu pelnīs tas, kas Kristus krustu bradā kājām.” Kas rada izsmieklu par Kristu šajā pasaulē. 

Noslēdzot, piektais pants. „Kas uzvarēs, tiks ietērpts baltās drēbēs, un viņa vārdu es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas.” Es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas. Tad ir cilvēki, kuri saka: „Pagaidi, ko tas nozīmē, ka var tikt izdzēsts no dzīvības grāmatas? Ka tu vari pazaudēt savu glābšanu?” 

Un atbilde ir – nē! Nē! Tev nevajag padarīt apsolījumu par draudiem. Te ir divas reizes izmantots šis īsais saiklis – ne. NE-kad NE-izdzēsīšu. Es nekad neizdzēsīšu. Dievs nesaka, ka viņš ieraksta savā dzīvības grāmatā un tad viņš izdzēš. Kāds teiks: „Labi, bet 2.Mozus 32:33 stāv rakstīts šādi: ”To, kas grēkojis pret mani, es izdzēsīšu no savas grāmatas.”” Tas nozīmē – mums te ir pretruna? 

Pirmkārt, tā bija Vecā Derība, šī ir Jaunā Derība. Jaunajā Derībā mums ir Svētais Gars, kurš mums ir dots par ķīlu, kurš nekad mūs neatstās. Bet neskatoties uz to, otrkārt – šī Rakstu vieta, kas ir Vecajā Derībā, 2.Mozus grāmatā, tā simbolizē laicīgo dzīvību. Dievs saka – ja tu grēkosi pret mani, tu mirsi. Un mēs to redzam divus pantus tālāk, kur ir teikts: „Kungs uzlaida sērgu, jo viņi bija uztaisījuši israēliešu teļu.” Tātad, Kungs uzlaida sērgu un viņi saņēma šo laicīgo nāvi. 

Bet ja tu esi Dieva bērns, tad tu esi ierakstīts dzīvības grāmatā. Un tu esi viņā ierakstīts tad, kad tu nevarēji lietas salaist grīstē, jo tu esi ierakstīts pirms pasaules sākuma. Pasaules sākuma! Tas ir teikts Efesiešiem 1:4 un Atklāsmes grāmatā 13:8, kur ir teikts – tie, kas nav ierakstīti pirms pasaules sākuma dzīvības grāmatā, tie ies pazušanā. 

Tātad, tu esi ierakstīts pirms pasaules sākuma un tu paliksi tur ierakstīts līdz pasaules galam, jo Kristus saka – es neizdzēsīšu tevi no dzīvības grāmatas. Ja tās nav labākās ziņas, kādas mēs varam saņemt kā kristieši, tad es nezinu, ko vēl var gaidīt, kādu vēl iedrošinājumu. Ja tu uzvari, tad tu esi Dieva bērns, tu ar to apliecini, ka tu esi Dieva bērns un tavs vārds paliks tur mūžīgi, tas netiks izdzēsts. 

Kāpēc viņš piemin šādu analoģiju? Tāpēc, ka tajā laikā pilsētām bija reģistri, kur bija ierakstīti pilsoņu vārdi, un ja kāds pārkāpa likumu, izdarīja kādu noziegumu vai arī ja viņš nomira, viņa vārds tika izdzēsts ārā no šīs grāmatas. Un izdzēšana no grāmatas nozīmēja, ka viņam bija arī jāpamet šī pilsēta. 

Daudzi kristieši to piedzīvoja, viņi tika izmesti no sinagogām, no baznīcām, no draudzēm, no pilsētām. Jēzus šeit savā ziņā saka – ja tu atgriezīsies, ja tu modīsies un kļūsi dzīvs, varbūt viņi tevi izslēgs, jā. Varbūt Sardas pilsēta, ķēniņu valsts tevi izslēgs no savas pilsētas, bet es tevi nekad neizslēgšu no savas dzīvības grāmatas. 

Ja tu šaubīsies par to tajā dienā, kad tiksi izslēgts, tad turi prātā trīs vizuāli skaidri iedrošinošas lietas. Pirmkārt, tev būs baltas drēbes. Nevis tu vienkārši tiksi ģērbts godībā, bet tev būs baltas drēbes, paturi to vizuāli prātā. Otrkārt, viņš šeit saka – es neizdzēsīšu tevi ārā. Treškārt, es apliecināšu Tēvam un eņģeļu priekšā tevi. Tas viss tur notiks tad. Pasaule varbūt izslēgs, nepatiesā draudze izslēgs, bet Debesis, tavas mājas tevi nekad neizslēgs. 

Ļaujiet man noslēgumā minēt dažus piemērus no vēstures. 

1384.gadā Džons Viklifs (John Wycliffe), Reformācijas Rīta zvaigzne, ar kuru sākās viss vēl pirms Lutera un pārējiem. Viņš iztulkoja Bībeli tautas valodā, no Vulgates, kas bija latīņu valoda, ko spēja salasīt tikai garīdznieki. Tas bija aizliegts. 30 gadus pēc viņa nāves viņš tika pasludināts par herētiķi, viņa darbi tika aizliegti, sadedzināti, viņš tika izslēgts no baznīcas, viņa kaulus izraka no kapiem un iznīcināja un sāka vajāt viņa sekotājus. 

1410.gadā Jans Hus (Jan Hus), viens no Viklifa sekotājiem tika izslēgts par to, ka viņš nostājās pret indulģencēm, ka var izpirkt ar naudu savu grēku piedošanu. Tajā dienā, kad viņš tika aicināts atgriezties no šīs savas nostājas, viņš atbildēja: „Pat ja es stāvētu sārta priekšā, es nekad nepiekritīšu jūsu teoloģiskajiem uzskatiem.” Un piecus gadus vēlāk viņš stāvēja sava sārta priekšā, kur viņš tika sadedzināts. 

1498.gadā Džirolāmo Savonarola (Girolamo Savonarola), Florences reformāts, tika notiesāts spīdzināšanai un nāvei paziņojot: „Mēs izslēdzam tevi no baznīcas Karojošās (kas bija apzīmējums šai redzamajai, laicīgajai baznīcai) šeit virs zemes un no baznīcas Triumfējošās debesīs.” Uz ko Savonarola atbildēja: „Jūs varat mani izslēgt no baznīcas Karojošās, bet jūs nekad mani nevarēsiet izslēgt no baznīcas Triumfējošās.”

1520.gadā Luteru izslēdza. Viņa vārdu izdzēsa no baznīcas grāmatas, bet viņa vārdu nekad nevarēja izdzēst no dzīvības grāmatas, kas ir pie Dieva. 

1749.gadā Džonatans Edvarts (Jonathan Edwards), viens no lielākajiem pasaules evaņģēlistiem, kurš vadīja pirmo lielo atmodu. Wikipēdijā pat ir teikts – viens no Amerikas izcilākajiem intelektuāļiem. Viņš sludināja, kas ir tās patiesās atgriešanās zīmes. Viņš sludināja, ka draudzē drīkst uzņemti tikai tie cilvēki, kuri apliecina savu ticību ne tikai kristībā, bet arī ar Vakarēdienu. Un draudze nostājās pret viņu, uztaisīja balsojumu, kurā bija 23 pret 230 balsīm un viņš tika izslēgts. Viens no visdižākajiem sludinātājiem. 

1887.gadā Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) iestājās pret liberālisma vilni, kas tajā laikā apšaubīja Dieva vārda autoritāti. Tajā laikā arī Darvins ar savu evolūcijas teoriju bija nācis klajā un kristieši sāka šaubīties par Dieva vārdu. Viņš nostājās pret to, uzrakstīja sešus punktus un izsūtīja tām universitātēm, kas vadīja visu šo vilni, kas skaitījās kristīgas universitātes. Viņas nereaģēja un viņš sasauca baptistu savienību, lai celtu šo jautājumu gaismā, bet baptistu savienība viņu ignorēja un pat izsmēja. Un tā nu šis lielais Čarlzs Sperdžens bija spiests pamest un tas sagrāva viņa veselību un dažus gadus vēlāk viņš nomira. 

Un nepilnus simts gadus vēlāk, 1983.gadā, vienu mēnesi pēc manas dzimšanas dienas, arī manus vecākus izslēdza no kādas draudzes, par kādu grēku, kas nekad nebija noticis. Bez iepriekšējas aizrādīšanas zem četrām acīm, ar diviem vai trim lieciniekiem, vai vedot draudzes priekšā. Viņiem pašiem pat to nepaziņojot, sešus mēnešus vēlāk viņi to uzzināja no trešās puses. Un līdz šai dienai šī draudze nav uzskatījusi par pienākumu vai par vajadzību atcelt šo nebībelisko darbu. 

Un tā nu viņi kopā ar šiem visiem cilvēkiem un daudziem citiem, kurus es neesmu pieminējis, stāv tādā garā rindā, kurā ir kristieši, kuri tika izslēgti no Kristus draudzes. Visi it kā Dieva vārdā, tomēr visi pretrunā ar Dieva vārdu. Izslēgti no draudžu grāmatām, bet ne izslēgti no dzīvības grāmatas. 

Labākais piemērs šiem visiem gadījumiem ir pats Jēzus. Viņu izslēdza no sinagogas, viņu pasludināja par herētiķi, viņu nosauca par zaimotāju, par grēcinieku – vislielāko no visiem, viņu sodīja ar apkaunojošāko nāves soda veidu un tas viss tika darīts it kā Dieva vārdā, bet pretrunā ar Dieva vārdu. 

Un tomēr, tur pie krusta karājoties, ko viņš teica? Viņš teica: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Kādēļ viņi nezina? Tādēļ, ka viņi ir miruši, tāpat kā šī Sardas draudze. Viņi ir tie mirušie, kuri ir Kristus draudzē, kuri izskatās pēc Kristus draudzes, bet viņi ir miruši. 

Jēzus piedeva šai baznīcai Karojošajai, jo tā ir pilna ar mirušiem cilvēkiem, tāpat kā tā līdzība, ko Jēzus min par nezālēm – viņi būs te blakus, būs tie patiesie, bet būs tik daudz nezāļu apkārt. Bet nāks diena, kad baznīcā būs vairs tikai dzīvo, tikai svēto, tikai šķīsto un tā būs baznīca Triumfējošā. Un tajā nāves vairs nebūs. Un tajā mēs varam gaidīt to pilnību, ko Kristus vēlās arī šeit draudzē, bet tikai tur tā būs. 

Mēs nezinām, kuri ir tie, kuri ir ierakstīti dzīvības grāmatā, jo mēs netiekam klāt šai grāmatai, mēs viņu nevaram atvērt. Bet mums ir dota grāmata, kurā mēs redzam kādi ir šie cilvēki, kuri ir ierakstīti dzīvības grāmatā. Un vienu pazīmi mēs pavisam skaidri redzam – šie cilvēki ir dzīvi. Šie cilvēki ir dzīvi un viņi dzīvo paklausībā Kristum un viņi vēlās paklausīt Kristum, viņi vēlās būt brīvi no grēka. 

Šeit pašā noslēgumā ir teikts: „Kam ausis, lai dzird.” Kam ausis dzirdēt, lai dzird. Jautājums – vai tev ir ausis? Vai tev ir ausis dzirdēt šo vēsti? Ja tev ir, tad mosties arī tu, kas varbūt vēl guli. Mosties tu, kurš dzīvo šo dzīvi un tomēr ir miris. Kuri nes liecību par Kristu, kas nav spēka pilna liecība šajā pasaulē. Jūs – vīri, un jūs – sievas, un jūs – bērni. Tas, kādi jūs un mēs būsim, tāda būs arī mūsu draudze. 

Ziniet, velns nevēlas nogalināt mūs, tas nav viņa primārais mērķis. Bet velns vēlās padarīt mūs nespēcīgus, atņemt spēku, lai mēs šeit esam – jā, esiet, jo ja jūs esat šeit bez spēka, jūs esat vēl labāka liecība sātanam nekā tad, ja jūs būtu vienkārši miruši visi. 

Lūgsim.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par Tavu vārdu. Šī ir pati briesmīgākā no visām vēstulēm, šī ir draudze, kas ir mirusi, šī ir draudze kā Simsons, no kura Tu atstājies un viņš pat to nepamanīja. Kungs, ir tik daudz draudžu, kuras Tu atstāj, Jēzu, un viņas pat to nepamana. Viņas joprojām saucās draudzes, viņas joprojām runā par Tevi un dara lietas, bet Tu sen jau esi pametis tās. Kungs, palīdzi, ka mēs nebūtu tāda draudze, un ka mēs ar to, kā mēs izturamies pret grēku, pret to, kas ir tas vislielākais un galvenais drauds Tavai draudzei būtu uzmanīgi. Kungs, palīdzi mums vēlēties mosties un stiprināt viens otru un ņemt un sludināt Tavu vārdu. Paldies, Kungs, par šo draudzi, ka šī draudze ir arī atsaucīga tam. Ja Tu rakstītu vēstuli mums, Kungs, kaut mēs būtu draudze, kura būtu gatava pastāvēt un arī ciest par Tevi. Palīdzi mums augt uz to, palīdzi mums būt uzmanīgiem. Palīdzi mums katram arī domāt par sevi, kāda ir mana ietekme draudzē. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.