#1 Efesa: draudze bez Pirmās mīlestības

"Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieķer viņus melos. Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli – ja tu neatgriezīsies. Bet tas gan tev ir, ka tu nīsti nikolaītu darbus, ko arī es nīstu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva dārzā." — Atklāsmes grāmata 2:1-7

 

Svētrunas noraksts

 
Labrīt mīļā draudze, sveicu jūs arī vēlreiz oficiāli Jaunajā gadā. Kā jau arī Ģirts pagājušo nedēļu atgādināja, šis 2015.gads ir arī 20. Vīlandes draudzes pastāvēšanas gads, tā kā šis ir tāds jubilejas gads un tādēļ arī mēs šodien sākam jauno svētrunu sēriju, kurai nosaukums ir kāds? Draudze, pareizi! 

Šodien, kā jau pirmajā reizē, man ir tas izaicinājums iedot jums tādu ievadu par to, kas tad vispār ir tajā Atklāsmes grāmatā, tā otrā un trešā nodaļa. Mēs īsi iemetīsim aci pirmajā nodaļā un tad mēs runāsim par Efezas draudzi, kas ir pirmā draudze, kas ir minēta šajās septiņās vēstulēs, ko Jānis sūta draudzēm, ko Gars raksta draudzēm. 

Ļaujiet man jautāt, šī gada sākumā – vai jums ir kāda apņemšanās? Es zinu, ar tām apņemšanām ir grūti un man arī ir grūti, bet viena tāda lieta, ko mēs kā tie, kas mēs runājam jūsu priekšā, ko mēs vēlamies lūgt – ka jūs šogad varētu apņemties lūgt par mums. Lūgt par mums – Ģirtu, Raimondu un mani, un protams, lūgt arī par pārējiem, kas kalpo. Lūgt par mums, lai mēs varam augt Vārdā, lai mēs varam augt tajā, ko pēc tam mēs vēlamies dot jums un tas, kā jūs lūgsiet par mums, tas būs tas, ko mēs jums pēc tam varēsim dot atpakaļ. 

Pirms mēs turpinām, zemosimies lūgšanā. 

Debesu Tēvs, paldies par šo Jauno gadu, paldies par šo draudzi, paldies, ka tā 20-to gadu pastāv un Tu to esi vadījis. Paldies, ka šodien mēs varēsim arī vēlreiz atgādināt sev un mācīties par to, ka Tu esi tas, kurš ceļ draudzi, Tu esi tas, kurš ceļ savu baznīcu un tāpēc arī Tu esi šīs draudzes galvenais Mācītājs, Tu esi šīs draudzes vadītājs, Dod, ka mēs caur šodienas Vārdu varam mācīties no tā, ko Tu kā lielais Gans vēlies teikt mums. Ne tikai Efesas draudzei, bet arī Vīlandes draudzei. Dod, Kungs, ka tā kā mēs arī Tev dziedājām – ka mēs varētu kaut drusku atvērt Debesu logus un raudzīties uz Tavu godību un redzēt to, kā Tavs Vārds atklāj lietas, Kungs, kuras mums ir tik ļoti vajadzīgas un, kuras tikai Tu zini. Lai Tev ir gods, slava un pateicība par to un, lūdzu, runā uz katru no mums. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen. 

Pirmkārt, es vēlos, ka jūs paņemat Bībeles, ja jums ir. Es ļoti ceru, ka jums ir, jo šodien es jūs lūgšu staigāt līdzi. Man šodien nav i-pods, speciāli nepaņēmu, lai es varu vairāk šķirstīt Bībeli pats un, līdz ar to, jūs varētu šķirstīt līdzi. Vispār, būtu labi, ja jūs arī ņemtu līdzi savas Bībeles šajā svētrunas sērijas laikā. 

Sāksim ar jautājumu – kas ir draudze? Ko nozīmē vārds "draudze"? Grieķu valodā tas ir ‘ekklésia’. Tas ir cēlies no diviem vārdiem – ‘ek’ un ‘kaleo’. ‘Ek’ nozīmē – āra no, un ‘kaleo’ – izsaukt. Tātad, draudze ir tie, kas ir izsaukti ārā no kaut kurienes. Tā kā – atnāk skolas direktors un izsauc ārā bērnu no skolas klases. Tādā veidā Dievs jeb Kristus Golgātā nomirstot un izpērkot mūs, Viņš ir izsaucis mūs ārā no pasaules. Mēs šeit fiziski esam, bet garīgi mums ir cita pilsonība, mēs esam izsaukti ārā. 

Draudzi Bībele salīdzina arī ar līgavu. Mēs esam saderinājušies, Kristus ir saderinājies ar savu līgavu un Viņš ir izvēlējies vienu „sievieti”, kura tagad būs Viņa līgava un Viņš nošķir viņu nost no visām pārējām potenciālajām līgavām. Tā ir tā doma, ka tu saderinies. Vēl Viņš salīdzina to savu miesu. Mēs kā draudze esam daļa no Viņa.

Lūk, Jēzus Golgātā nošķīra draudzi no pasaules, bet šodien, joprojām Viņš uztur draudzi. Nav tā, ka Viņš atnāca, nomira, izpildīja savu uzdevumu un tagad ir prom, bet Viņš joprojām turpina uzturēt un būvēt savu draudzi. Tāpēc es aicinu, pirms mēs ejam uz Jāņa atklāsmes grāmatu, atveriet ar mani Mateja evaņģēliju 16:15, tur Jēzum ir saruna ar saviem mācekļiem un Viņš viņiem jautāja: par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu? Un 16.pantā Sīmanis Pēteris viņiem atbildēja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņiem atbildēja: „Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans Debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris un uz šīs klints es celšu savu baznīcu un elles vārti to neuzveiks.” Elles vārti to neuzveiks.

Ir kādas baznīcas, nesaukšu vārdā kuras, kuras māca – redzi, šeit ir pateikts, ka Pēteris ir tas galvenais cilvēks visā šajā draudzes padarīšanā, uz viņa tiek celts un tāpēc viņa pēctecība ir tā, kas nosaka, kuri, piemēram, ir svētie un tā tālāk. Patiesībā Viņš šeit nesaka, ka Pēteris ir tā klints, Viņš to saka kā salīdzinājumu, kā metaforu, jo vārds ‘Pēteris’ nozīmēja akmens, bet Viņš saka: Es celšu baznīcu uz to, ko Dievs tev ir atklājis, jo tu pats to neatklāji, Pēteri, bet tas bija Dievs, kurš tev to atklāja – ‘..mans Debesu Tēvs tev atklāja, ka es esmu Kristus.’ Dieva Vārds ir arī tas, kas mums to atklāja, mums katram, kurš esam šeit. 

Līdz ar to, mēs varam teikt, ka Kristus ceļ savu baznīcu un šeit Jēzus arī ļoti skaidri pasaka: nevis mēs esam tie, kas to dara, nevis mēs savā spēkā, savās programmās, savā gudrībā, bet to dara Kristus un tikai tādēļ arī elles vārtiem to nebūs uzveikt. Līdz ar to, arī tikai ar nosacījumu, ka mēs ļausim Viņam celt. Kristus ir tas arhitekts, Viņš ir tas, kurš ir izstrādājis būvprojektus savai baznīcai un atkarībā no tā, vai mēs vadīsimies pēc šī būvprojekta, no tā arī būs atkarīgs, kāda būs mūsu draudze, vai viņa pastāvēs, vai elles vārti to uzvarēs vai nē. Ziniet, ir daudzas draudzes, kuras ir pastāvējušas, bet elles vārti, savā ziņā, ir uzvarējušas šīs draudzes, kā atsevišķas organizācijas. Par to mēs arī šodien mācīsimies, jo tieši tas ir tas, ko Kristus saka un, par ko Kristus brīdina Efesas draudzi. 

Patiesībā, ja mēs paskatāmies Jāņa atklāsmes grāmatu, mēs redzam, ka šajās trijās nodaļās ir minētas septiņas draudzes un ir pagājuši tikai 60 gadi kopš šis sarunas starp Jēzu un Pēteri, tikai nieka 60 gadi. Mēs redzam, ka no septiņām draudzēm, tikai par divām draudzēm Kristus var pateikt – ar jums viss ir kārtībā. Tikai 60 gadi pagājuši un jau draudzes ir samaitātas un vairs neatbilst Kristus būvprojektam. 

Labi, Atklāsmes grāmatas pirmā nodaļa, kuru ievadā Raimonds jums nolasīja. Mēs varam jautāt – kas vispār ir Atklāsmes grāmata? Ja mēs paskatāmies pirmo pantu, tad mēs redzam kādu ķēdi, mēs redzam, ka Jēzus saka: „Šī ir Jēzus Kristus atklāsme, ko viņiem iedeva Dievs, Tēvs, lai saviem kalpiem rādītu, kam jānotiek drīzumā.” Mēs redzam, ka šī grāmata ir no Dieva Tēva caur Jēzu Kristu dota mums draudzei. 

Nākamajā pantā mēs redzam, ka tur pat ir vēl divas sastāvdaļas iekļautas, tur Tēvs dod Jēzum un Jēzus dod eņģelim, kurš nāk pie Jāņa un Jānis dod mums, draudzei. Tātad, šī Atklāsmes grāmata ir kaut kas īpašs. Tā nav domāta teologiem, tiem, kuriem patīk urbties iekšā kaut kādos apokaliptiskos pravietojumos, bet tā ir domāta draudzei. Tā ir domāta mums. 

Es esmu tik daudz dzirdējis cilvēkus, kuri saka: ui, šī ir tik sarežģīta grāmata, nav vērts vispār viņu lasīt, kāda jēga, es tur tāpat neko nesaprotu. Iespējams, šī ir Jaunajā Derībā vismazāk lasītā grāmata draudzēs. 

Paskatieties uz trešo pantu, 1.nodaļa 3.pants – „Laimīgs, kas lasa un klausās šos pravietojumu vārdus un, kas ievēro visu, kas tur rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” Tātad, te ir teikts – tu esi laimīgs, ja tu ne tikai lasi jeb klausies šos vārdus, bet ja tu ievēro vēl pietam to, kas te ir rakstīts. Šī nav grāmata, kas ir domāta super gudrajiem, tā ir domāta katram. Laimīgs, kas lasa – te nav ielikts kāds nosacījums – laimīgi tie teologi, kas to lasa. Kādēļ viņi ir laimīgi? Tādēļ, ka noliktais laiks ir tuvu un mēs varam teikt – bet jau pirmajās draudzēs cilvēki jau runāja, ka Jēzus tūliņ nāks un Viņš nenāk un nenāk un nenāk... Ko nozīmē, ka noliktais laiks ir tuvu? 

Te doma nav, ka Viņš laika ziņā ir tuvu, bet secības ziņā – Dieva lielajā kalendārā, mesiāniskājā grafikā tas ir nākamais solis, kas notiks. Pēc tam, kad Kristus ir nācis izpirkt savu draudzi – ir radīta draudze, ir radīts Dieva Vārds, Jaunās Derības kanons, no tā brīža, no Atklāsmes grāmatas, kas ir pēdējā grāmata, nākamais solis Dieva lielajā mesiāniskājā darbā ir šis, ka Viņš nāks atpakaļ, tāpēc šis laiks ir tuvu. Nākamais solis, kas var notikt, praktiski jebkurā brīdī. 

Paskatieties šīs grāmatas pēdējās nodaļas 7.pantu, Atklāsmes grāmata 22:7, tur ir teikts – „Un redzi, es nāku drīz, laimīgs tas, kas ievēro šīs grāmatas pravietojuma vārdus.” Tātad, šī grāmata nav domāta tikai tiem, kuri ļoti daudz zina par Bībeli, tie ir domāti katram no mums. Šī grāmata ir vienīgā, kura apsola svētību pirmajā un pēdējā nodaļā. Praktiski, visai grāmatai apkārt ir uzliktas iekavas, kas saka – tas, kas lasīs šo, tas būs svētīgs cilvēks. Šī ir vienīgā grāmata, kura ir Bībelē sarakstīta no visām trim Dieva personām. Svētais Gars ir sarakstījis, savā ziņā iedvesmojis autorus, lai radītu Jauno Derību, bet šeit ir teikts, ka arī Kristus un Dievs ir iesaistīti. Šī ir vienīgā grāmata, kurā ir visas trīs personas. 

Tajā pašā pēdējā nodaļā 10.pantā, Atklāsmes grāmata 22:10 eņģelis saka Jānim: „Neaizzīmogo šīs grāmatas pravietojuma vārdus, jo laiks jau ir tuvu.” Tātad, Dievs negrib, ka mēs nezinām, kas šeit ir rakstīts. 

Atcerieties, mums bija pirms vairāk kā gada, mēs skatījāmies ciltsrakstus, Mateja evaņģēlija pirmajā nodaļā. Arī ciltsraksti ir tāda lieta, kur tev liekas – nu, kas tad tur var būt, ir vērts viņus izlaist, jo kāda jēga tur lasīt kaut kādus vārdus! Bet tad, kad tu paskaties, tas tev var būt par lielu svētību. Tie, kas nav noklausījušies, es aicinu, jūs varat mājas lapā ieiet un tad jūs redzēsies, ka pat tajās daļās, kuras jūs pirmajā mirklī neuzrunā, arī tur slēpjas svētības un Dievs runā caur visu savu Vārdu. 

Kāds ir šīs Atklāsmes grāmatas galvenais mērķis? Tas ir atklāts 4/5.pantā. Varbūt mēs teiktu – tas mērķis ir iebiedēt mūs, jo tā ir tik briesmīga grāmata, bet Jānis 4.pantā raksta – „Jānis septiņām draudzēm Āzijas provincē: žēlastība un miers jums no Tā, kas ir, kas bija un, kas nāk.” Tātad, šīs grāmatas mērķis ir žēlastība un miers. Ja mēs pieiesim kā draudze šai svētrunu sērijai pareizi, tad tas ir tas, kas arī mums ir solīts. 

Kristus 8.pantā saka par Dievu: „Es esmu Alfa un Omega, kas ir, bija un nāk, Visuvaldītājs.” Kristus ir šeit klātesošs. Tādā tēlainā valodā runājot – Viņš stāv šeit priekšā, Viņš ir man blakus un Viņš ir mūsu draudzes lielais Mācītājs. Ģirts ir mūsu draudzes mācītājs, bet patiesa draudze ir tā, kurā mēs Kristus dodam galveno amatu. Viņš ir šeit arī tādēļ, ka mēs redzam, ka pēc tam visās septiņās draudzēs, par kurām Viņš raksta, Viņš visur saka: „Es zinu tavus darbus.” „Es zinu tavus darbus.” „Es zinu tavus darbus.” Ja šodien mēs saņemtu vēstuli no Kristus par Vīlandes draudzi, Viņš teiktu: „Es zinu jūsu darbus.” „Es zinu tavus darbus, Vīlande.” 

Par autoru. Autors šeit ir Jānis un mēs redzam 9.pantā, ka Jānis ir nokļuvis Patmas salā. Te ir karte jums priekšā uzlikta, es gribēju, lai jūs redzat apmēram, kā izskatās situācija Jaunajā Derībā, ir teikts Āzijā. Savā ziņā tā ir Mazāzija, tā ir province. Patmas sala, jūs redzat, kreisajā stūrī apakšā. 

Literatūra vēsta, ka Jānis bija Efesas draudzes vecajs. Kā viņš pats arī šeit saka, viņš par savu stipro sludināšanu, par uzticību Kristus Vāram, viņš tika sagūstīts un aizvests uz Patmas salu, izolēts no visiem pārējiem, lai viņš vairs nevarētu turpināt savu darbu. Tad nāk Svētais Gars un Kristus un viņš redz šīs vīzijas. 

Tad ir šie septiņi gaismekļi un septiņas zvaigznes. Pirmās nodaļas pēdējā pantā ir arī pateikts, ka septiņas zvaigznes ir šie draudžu eņģeļi un septiņi gaismekļi ir septiņas draudzes. Mēs varam arī vēl jautāt – kas ir tie eņģeļi, ko tas nozīmē? No vienas puses tie varētu būt tiešām īsti eņģeļi, bet šeit ir Jānim dots sūtīt draudzes eņģeļiem un tas vārds grieķu valodā eņģelim nozīmē ziņnesis. Līdz ar to arī kādi teologi raksta, ka iespējams Jāni bija apciemojuši kādi no šīm draudzēm, jo visticamāk Jānis tieši šajās draudzēs ir arī pats bijis un kalpojis un liecinājis. Tā nu, iespējams, Jānis šim ziņnesim vai šiem ziņnešiem ir atdevis katram savu kopiju savai draudzei. 

Vēl tāda interesanta lieta, kā jūs redzat, ka tās draudzes nav pilnībā izkaisītas. Tas ir tādēļ, ka pa tām pilsētām, kuras šeit ir minētas, ir pasta maršruts. Tur veda ceļš, kur pastnieki nesa vēstules, kur viņi piegādāja sūtījumus un tā, iespējams, šīs vēstules tika nogādātas pa to pašu maršrutu. 

Visas šīs draudzes ir reālas draudzes, tās ir reālas pilsētas, bet tajā pašā laikā, tās ir arī simboliskas draudzes, kur katra draudze reprezentē vienu veidu no tiem dažādiem veidiem kādos veidos ir pastāvējušas draudzes vēstures gaitā un arī šodien. Citiem vārdiem sakot – katra draudze ietilpst kādā no šīm septiņām kategorijām. Septiņnieks ir pilnības skaitlis un līdz ar to mēs varam arī teikt, ka tas attiecas uz visām draudzēm, tas nav tikai adresēts šīm. 

Esam nonākuši līdz otrai nodaļai, te ir runa par Efesas draudzi. Izlasīsim šos septiņus pantus. „Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieķer viņus melos. Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli – ja tu neatgriezīsies. Bet tas gan tev ir, ka tu nīsti nikolaītu darbus, ko arī es nīstu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva dārzā."

Efesa atrodas, šodienas mūsdienu Turcijā, šajā Mazāzija provincē, galvaspilsēta bija Pergama, tā bija tā augšējā. Tās skaitījās oficiālā galvaspilsēta, bet Efesa bija vislielākā un visaktīvākā un tīri praktiski bija tā galvenā pilsēta šajā reģionā. Efesā bija lielākā Mazāzija osta, Efesā krustojās četras galvenās maģistrāles, kuras veda dažādos virzienos un caur turieni gāja arī ceļš uz Romu. No Āzijas tika vesti kristiešu mocekļi pa šo ceļu uz Romu un viņi gāja caur Efesu, tātad ļoti daudzi tika transportēti caur Efesai, tāpēc šo ceļu arī sauc par mocekļu lielceļu. Tāds viņam tika dots nosaukums. Efesiešiem bija ļoti attīstīta kultīura, viņiem bija savas efeziešu spēles, kas bija konkurence olimpiskajām spēlēm, kas notika maijā. Tāpēc arī vienā vietā Pāvils saka, ka viņš gribētu uzturēties ilgāk Efesā, ja vien iespējams, tādēļ, ka viņš zināja, ka tajā mēnesī sanāks ļoti daudz cilvēki no visiem reģioniem un tā būs laba iespēja evaņģelizēt. 

Protams, Efesā bija Artemīdas templis. Artemīdas templis par godu dievietei Artemīdai, šis templis ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Ja jūs zināt septiņus pasaules brīnumus, ieskaitot piramīdas, šis Artemīdas templis bija viens no tiem. Tas templis bija tas centrs visā Efesā, tur bija tirgus laukums, tur notika darījumi, tur tika tirgoti mazi elki, kurus pēc tam efezieši lietoja savā ikdienā, visur kur lika pie ratiem klāt un savās mājās un citur. Tā kalpoja arī kā banka, kur tika glabātas bagātnieku dārglietas un īpašumi. Protams viņš arī kalpoja garīgajā ziņā, tur notika dažādas okultiskas orģijas, tur bija priesterienes un tas viss arī bija tādā seksuālā ziņā aktīvs un tur bija liela izlaidība. 

Šajā visā Efesas centrā, visā šajā lielajā pilsētā piedzimst draudze. Draudzes sākums ir, es neapskatīšu tās Rakstu vietas, bet Apustuļu darbos 18 ir aprakstīts kā Pāvils ar Priskillu un Akilu, kas ir vīrs un sieva, viņi dodas uz Sīriju un viņi piestāj šajā Efesā. Pāvils dodas tālāk, bet Priskilla un Akills paliek tur. Tad Efesā ierodas Apolls, kurš ir ļoti labi mācīts Vecajā Derībā un viņš tiekas ar Priskilu un Akilu viņi viņam paskaidro skaidrāk Rakstus un paskaidro par Kristu un viņš kļūst par kristieti un viņš iet un sludina. Tā ir tā pirmā ietekme, kas Efesā ir. 

Pēc tam Apustuļu darbos 19, kad Pāvils jau atgriežas atpakaļ Efesā un tad viņš trīs mēnešus sludina sinagogā un pēc tam Jūdas saceļas pret viņu un viņu izmet ārā. Tad ir rakstīts, ka viņš divus gadus turpina Tirāna skolā mācīt. Tas viss attīstās tā, ka Pāvils dara brīnumus, viņš dziedina, tur pat ir minēts, ka sviedrauti, kas ir pieskāries Pāvilam pēc tam tos nes pie slimajiem un caur to viņi tiek dziedināti. Eksorcisti sāk lietot Jēzus vārdu, lai izdzītu ļaunos garus, tur ir minēts par augstā priestera Jevas septiņiem dēliem, ja jūs atceraties. 

Daudzi atgriežas un šajā Efesas, šajā pagāniskajā pilsētā notiek atmoda. Daudzi atgriežas, atzīst ļaunos darbus un tie, kas ir ar maģiju un ar okultismu nodarbojušies, viņi sanes grāmatas pilsētas laukumā, uztaisa milzīgu kaudzi ar tām grāmatām un sadedzina tās. Tur ir rakstīts – 50 tūkstoši sudraba gabalu vērtībā bija visas šīs grāmatas. Ja mēs pārrēķinām to šodienas naudas vērtībā, tad viens sudraba gabals bija vienas dienas alga. Tas nozīmē, tie apmēram bija 800.000 vai miljons eiro, kas priekš pilsētas budžeta ir liels robs, savā ziņa. Tas viss notiek tur, pietam cilvēki atgriežas un viņi vairs neiet un nepērk templī šos mazos elciņus, ja tā var teikt. Kā jūs zināt, pēc tam tie rotkaļi saceļas pret Pāvilu un pārējiem, jo viņi saprot, ka viņiem peļņa sāk zust, templim peļņa ļoti būtiski iet zudumā. 

Tā mēs redzam, ka šajā Efesā notiek kaut kas īpašs un ļoti spēcīgs. Pāvils un pārējie ar savu darbu viņi nāk un liecina. Pēc tam mēs redzam, ka šajā draudzē bija ļoti spēcīga vadība. Protams, Pāvils, ja viņš trīs gadus tur uzturas. Iedomājieties, ja Pāvils būtu trīs gadus šeit pie mums Vīlandē. Es domāju tas atstātu dziļas pēdas mums. Pāvils Efesā kalpoja trīs gadus. Pēc tam Timotejs pārņēma vadību un viņš turpināja kalpot Efesā. Apustulis Jānis pats ir bijis vecajs, tā kā tur ir bijusi ļoti dziļa, ļoti kārtīga ietekme. 

To mēs arī redzam šajā otrajā nodaļā Atklāsmes grāmatā, jo tur ir teikts – „Es zinu tavus darbus un tavus pūliņus.” Es zinu tavus pūliņus. Grieķu vārds pūliņi ir ‘kapas’. Mums latviešu valodā ir tāds vārds kapāt. Te mēs redzam – viņi kapāja, viņi strādāja, viņi nebija tie, kuri nosēžas baznīcas solos pēdējā rindā (es atvainojos jums, kas sēžat pēdējā rindā, tas nav adresēts jums, bet..), viņi nebija tie, kuri nāca uz baznīcu izklaides dēļ vai tikai tādēļ, lai sev kaut ko iegūtu. Viņi strādāja, viņi zināja, ko tas nozīmē, ka tu ej tādā pilsētā kā Efesā un sludini Kristu. Viņi strādāja sviedros, viņi bija gatavi sēt un pļaut Dieva valstībai. 

Tad ir teikts – „Es zinu tavu izturību.” Es zinu tavu fizisko izturību pret visu to ārējo ietekmi, bet es zinu arī tavu garīgo izturību, jo viņi bija mācīti, viņi zināja, ko Dieva Vārds māca. Pēc tam ir teikts – „Es zinu, ka tu pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, tu pārbaudi viltus praviešus un tev ir pacietība un tu daudz esi cietis mana Vārda dēļ un neesi paguris.” Viņi bija stipri.

Apustuļu darbos 20, tad, kad nākamajā ceļojumā Pāvils dodas atpakaļ uz Jeruzalemi, viņš daudzus gadus vēlāk atkal piestāj Efesā. Viņš pamāca šīs Efesas draudzes presbiterus jeb vecajos. Te mēs varam atšķirt Apustuļu darbiem 20 un izlasīt trīs pantus. Apustuļu darbiem 20:29-31 un viņš šiem presbiteriem saka: „Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplami, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus. Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus, dienu un nakti, neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt.”

Pāvils brīdina šeit un saka – trīs gadus es esmu ieguldījis sevi visu, lai jūs būtu stipri un jūs varētu stāvēt pretī fiziski un garīgi. Mēs redzam, pēc 40 gadiem, tad kad mēs lasām šo te, kad Jānis raksta Efesai, mēs redzam tos augļus – jā, viņi ir stipri, viņi joprojām turas stipri, viņi zina mācību, viņi spēj nošķirt patiesos no nepatiesiem. Arī mūsdienās nāk viltus apustuļi, tie, kuri sevi sauc arī par apustuļiem un arī viņiem bija tā pati problēma. 

Šī draudze bija tik labi apmācīta, tik spēcīga draudze, viņa atmasko viltus apustuļus un viņi nedod vārdu viltus mācītājiem savā draudzē. Trešajā pantā ir teikts, ka – „..ka tu neesi paguris.” Pāvils raksta Galatiešiem 6.nodaļā viņš saka: „Nepagurstiet labu darīdami.” Viņš to saka tādēļ, ka tu vari pagurt, mēs varam pagurt darot to, ko mēs darām Kristum. Bet Efesa nebija pagurusi. Jēzus saka: „Jūs neesat paguruši.” 

Tad 6.pantā, lai pēc tam vēlreiz uzsvērtu to, pēc tam, ka Viņš ir jau kritizējis viņus, kad Viņš viņus norāj, pēc tam Viņš vēlreiz pasaka: „Bet tas gan tev ir, ka tu nīsti nikolaītu darbus, ko arī es nīstu.” Viņš saka vēlreiz – ‘Mīļā Efesa, tu esi tik daudz mācījusies un tik stipri stāvi, bet man ir pret tevi šī lieta. Bet vēlreiz, man ir prieks, ka tu nedari nikolaītu darbus, ka tu tos nīsti un tu tos nevari ciest tāpat kā es tos nevaru ciest.’ Kas ir tie nikolaītu darbi? To šodien laika trūkuma dēļ jums nepastāstīšu, bet es ceru, ka varbūt jums Ģirts pastāstīs, jo viņi būs minēti arī Pergamas draudzei, ko laikam runās Ģirts. 

Tātad, tik spēcīga draudze, un mēs arī vēlamies būt spēcīga draudze šajās lietās. Ja Kristus rakstītu mums vēstuli, ka Viņš varētu teikt to pašu par mums. Tik spēcīga draudze ar tik stipru mācību un nenogurdami, nepagurdami darīt labu, stāvēdami pretī maldiem, sargādami arī savas avis. Šajā ziņā Efesa bija paraug draudze. Iespējams viņa bija pat no visām draudzēm tā vislabākā šajā ziņā, viņai bija vislabākā ietekme dota. 

Bet ir viena problēma un tas ir tas, kas šeit ir rakstīts 4.pantā. Ir vien problēma. Ziniet, tad, kad cilvēki saka mums kā draudzei, ka man nepatīk, ka tu dari šo vai man nepatīk, ka tu dari to vai kad pasaule nāk un saka – man nepatīk, ka jūs darāt šo darbu, tad tas ir nekas, vai ne? Mēs esam gatavi tam, mēs zinām, ka – „Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?”

Bet, ja pret tevi nostājas Kristus, ja pret draudzi, pret savu veidojumu nostājas tās dibinātājs, tad tu zini, ka tas ir nopietni. Tāpēc šeit Kristus saka kaut ko ļoti nopietnu, Viņš saka: „Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību.” „Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību.” Tad ir jautājums – kas tad bija tā problēma? Kas tad ir tā pirmā mīlestība? 

Redziet, ar Efesu bija tā problēma, ka viņi darīja visas šīs lietas. Es savā ziņā domāju – tas ir apbrīnojami, ka tik, tik laba draudze mums ir šeit, tik stipra draudze, draudze, kas dara tik labi savu darbu un pienākumu – un tomēr Kristus saka, ka man ir viena lieta pret tevi. Tad 5.pantā Viņš saka: „Ja tu no tā neatgriezīsies, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli.” Citiem vārdiem sakot – ja tu neatgriezīsies no šīs vienas, it kā mazās lietas, es visu pārējo noslaucīšu nost no zemes. Tik laba draudze, bet viņai bija viena lieta, kas Kristum nav pieņemama. Te mēs redzam, cik nopietni Kristus uztver šo jautājumu. Tas nav tikai tā – nāc un sludini Kristu un tā kā tu Viņu saproti, tā tu Viņu sludini. Nē, mums ir jābūvē pēc Viņa būvprojekta, mums ir jābūvē pēc tā, kas Viņam ir svarīgi, kādām lietām Viņš liek uzsvaru, tāpēc ir tik svarīgi, ka mēs šīs septiņas vēstules ņemam cauri un izvērtējam sevi pret to. 

Kas tad bija tā problēma? Tā problēma bija tajā, ka viņi sāka ar mīlestību, viņiem bija pareizie motīvi, viņi to darīja no sirds, bet tas viss lēnām bija kļuvis par kaut ko mehānisku. Ja tas sākumā bija mīlestībā darīts, tad tagad jau tas tika darīts pienākumu dēļ. Es domāju, ja tagad viņiem lasītu priekšā šo vēstuli, es domāju viņi bija šokēti par to, jo visticamāk viņi paši to nemaz nebija pamanījuši. 

Tas ir tā kā laulībā – tu mīlestībā sāc, tev ir medusmēnesis, medusmēnesis beidzas, sākās rutīna, paiet kāds laiks mīlestība, iespējams, ir jau atdzisusi, apdzisusi un pienākums tur kopā un tu visu dari labi, tu audzini savus bērnu, tu pildi savus vīra un sievas pienākumus, bet mīlestība ir zudusi. Vizuāli izskatās labi, bet Kristus ar savām uguns acīm, kā pirmajā nodaļā ir rakstīts, Viņš redz līdz sirdij, Viņš redz, kas ir sirdī cilvēkiem, tāpat kā mēs Kalna svētrunā runājām – visu laiku Viņš runā par sirdi. Viņš arī redz draudzes sirdi un Viņš jautā – vai tur ir arī mīlestība? Vai tas viss ir vēl mīlestības dēļ darīts? 

Ziniet, Kristus mīlestība pret mums ir fiksēta, tā ir perfekta, tā ir pilnīga, tur ir visi 100 procenti un pietam nemainīgi procenti. Tur nav tā problēma, bet tā problēma ir mūsu mīlestībā pret Viņu. Mūsu mīlestība ir nepilnīga, mūsu mīlestība ir no ārējas ietekmes, no pasaules mainīga. Mūsdienās cilvēki ļoti daudz runā par to, cik Jēzus mūs mīl. Viņš palīdz justies priecīgiem un laimīgiem, Viņš palīdz sasniegt mērķus un mūsu ambīcijas, varbūt mūsu sapņus aizsniegt un Viņš piever acis pret to visu, ko mēs varbūt nepareizi darām, jo Viņš mūs mīl. 

Bet jautājums ir vai tu Viņu mīli? Un cik tu Viņu mīli? 

Ko nozīmē mīlēt? Ko nozīmē mīlēt tā praktiski? Tas nozīmē veltīt laiku, vērot; runāt; vēlēties iepazīt labāk; tvert katru vārdu, ko tas otrs saka; darīt viņam no sirds, nevis pienākumu dēļ, bet tādēļ, ka es viņu mīlu; censties saprast viņu. Vai ne? Tas ir tas, ko mēs darām, tad kad mēs draudzējamies un saderināmies, tas cilvēks ir mūsu dzīves centrā. 

Jautājums jums, atskatoties uz 2014.gadu – vai tas ir bijis gads, kurā tu esi vairāk iemīlējis Kristu? Es nedomāju – vairāk iemācījies par Viņu, vairāk uzzinājis par Viņu, bet vai tu esi Viņu vairāk iemīlējis? Tev rūp vairāk tās lietas, kas Viņam rūp? Vai tu velti laiku vairāk Viņam? Un ja tu nevelti laiku, tad vismaz tu jūties vakarā slikti, tad, kad tu iegulies gultā un saproti, ka tu šodien neko neesi pateicis savam Kungam, tu neesi atvēlējis laiku, lai ieklausītos Viņā.

Ziniet, ir daži vakari, kad es atgriežos mājās ļoti vēlu, jo man ir piemēram futbola treniņš, kas sākās 22os un beidzas 24os un tad, kad es redzu, ka mana sieva jau guļ gultā un mums nav bijusi iespēja atvadīties un mēs neesam vakarā neko parunājuši, nav bijusi komunikācija, es jūtos slikti. Es jūtos slikti. 

Bet, ja mēs mīlam Kristu, tad jautājums ir – vai mums ir šī sajūta? Vai mēs jūtam to? Kāpēc mēs to darām? Kāpēc mēs esam kristieši? Vai mēs to darām mīlestības dēļ un vai mums tas viss rūp? Vai mēs augam mīlestībā? Vai arī mēs biežāk aizmirstam par Viņu nekā mēs atceramies par Viņu? Jo vienaldzība ir iestājusies, savā ziņā. Pienākums iestājies. Mēs nākam uz draudzi, mēs darām tās lietas, kas mums ir jādara, bet ja kādi cilvēki šeit draudzē pamainītos, vai citu mūziku spēlētu, vai kādas citas izmaiņas būtu – vai mēs to turpinātu darīt, tādēļ ka mēs to darām Kristum? 

Ziniet, šī atkrišana no pirmās mīlestības, tas nav nekas jauns. Paskatīsimies divus piemērus no Vecās Derības, Jeremija 2, daži panti. Tā ir tiešā, paralēlā Rakstu vieta šodienas tēmai – pirmai mīlestībai. Tur Dievs saka: „Ej un sauc, lai Jeruzaleme dzird: tā saka Kungs: Es atceros tavu jaunības uzticību, tavu līgavas mīlestību, kā tu gāji man pakaļ pa tuksnesi, par zemi, kur nesēj.” Tad 5.pantā Viņš saka: „Kādi ļaunumi jūsu tēvi pie Manis atrada, ka tie aizgāja prom no Manis un devās tukšībai pakaļ, paši kļūdami tukši.” 

Cik mēs dodamies pakaļ tukšībai? Mēs savā ikdienā veltam laiku tik daudzām lietām, tukšām lietām. 6.pantā Viņš saka: „Tie neteica: kur ir Kungs?” 8.pantā – „Priesteri nevaicāja: kur ir Kungs? Bauslības zinātāji Mani nepazina, tautas gani atkāpās no Manis un pravieši pravietoja Baālu, staigāja pakaļ tam, kas neko nedod.” Cik daudz mēs staigājam pakaļ tām lietām, kas neko nedod. 

13.pantā Viņš saka: „Divus ļaunumus darīja mana tauta: tā pameta Mani, dzīvā ūdens avotu un izcirta sev akas, cauras akas, kur neturas ūdens.” Tad Viņš vēl stiprāk sāk runāt, stiprākā valodā, 20.pantā: „Es sen jau salauzu tavu jūgu un sarāvu tavas saites, un tu teici: es nevergošu. Nu uz katra paugura un zem katra zaļokšņa koka tu maukojot lokies. Es tevi stādīju kā izcilu vīna koku, kā pilnu un īstu sēklu, kā tu varēji pārvērsties par svešzemju vīna stāda kroplajām stīgām?” 

Un tad 23.pantā Viņš turpina – „Kā tu vari teikt: es neaptraipījos, neskrēju pakaļ Baāliem. Skati savu taku ielejā, zini, ko tu esi darījis.” Mēs arī varam paskatīties, tāpēc es jums jautāju, paskatieties uz savu 2014.gadu, paskatieties kaut vai uz savu pēdējo mēnesi, uz savu pēdējo nedēļu – pa kurieni ved jūsu taka? Pa kurieni ved jūsu taka? 31.pantā Viņš vēl saka: „Jūsu audze, lai raugās uz Kunga Vārdu.” Raugieties uz Kunga Vārdu. 

Divas grāmatas uz priekšu ir aprakstīts Ecehiēla 16.nodaļā, kur vēl stiprākā valodā Dievs runā par Izraelu, kā Viņš apprecējās ar Izraelu. Tas ir arī stāsts par mums, mēs esam jaunais Izraels, mēs esam draudze, tas ir arī stāsts par mums katru. „Cilvēka Dēls paziņoja Jeruzalemei par viņa preteklībām,” sākot no 2.panta. “Saki: tā saka Kungs Dievs par Jeruzalemi: tava dzimta un tava izcelsme ir no Kānaānas zemes, tavs tēvs ir amurietis un tava māte hetiete, tātad, tu piedzimi no šiem diviem cilvēkiem, no šīm divām tautām. Tā tu piedzimi: todien, kad tu piedzimi, tev nabas saiti nepārgrieza, ar ūdeni tevi nemazgāja, lai tu būtu tīra, arī ar sāli tevi nenoberza un autos tevi neietina. Neviens uz tevi pat nepaskatījās, līdzcietībā, lai darītu tev kaut ko aiz līdzjūtības. Tavā piedzimšanas dienā tie nometa tevi uz lauka, nicinādami tavu dzīvību.” 

Vārdu sakot, te piedzimst bērns un viņš tiek izmests prom. „Tad es gāju tev garām, es ieraudzīju, ka tu ķepurojies savās asinīs un tevi, kas gulēja savās asinīs, es sacīju: dzīvo! Tevi, kas gulēja savās asinīs. Tad es vairoju tevi bez skaita, kā zāli laukā. Tu izaugi stalta un kļuvi jo krāšņa, piebrieda tavas krūtis, mati tev sakuplojas, bet tu biji plika un nabaga. Kad Es gāju tev garām, Es skatījos un redzi, jau klāt tavs laiks mīlēt un Es ar saviem svārkiem apklāju tavu kailumu un Es tev zvērēju, Es stājos derībā ar tevi, saka Kungs Dievs, un tu biji Mana. Es mazgāju tevi ūdenī, noskaloju tavas asinis un ieziedu tevi ar eļļu.”

Tas ir stāsts par to, kā Kristus arī katru no mums ir no miruša cilvēka padarījis dzīvus. „Es tevi ietērpu rakstītās drānās, apavu ādas sandales, uzvilku tev viegli baltu lina drānas un apklāju tevi ar zīdu. Es tevi rotāju ar rokassprādzēm, kakla ķēdītēm, ar deguna riņķi, auskariem un brīnišķu vainagu. Tu biji izrotāta ar zeltu un sudrabu, tavas drānas bija no viegli balta lina ar zīdu izrakstītas. Tava barība bija smalki milti, medus un eļļa un tu kļuvi ar vien skaistāka līdz stājies ķēniņienes godā. Tautas daudzināja tavu vārdu skaistuma dēļ, jo ar Manis doto krāšņumu tavs skaistums bija nevainojams, saka Kungs Dievs.” 

Te mēs redzam Kristu, kurš mūs pirmais ir mīlējis. Viņš mūs ir pacēlis šādā veidā un padarījis dzīvus un mīlējis mūs. Mēs šajā visā uzplaukumā Viņu mīlējām. Bet tad ir kāds pavērsiens. Es nolasīšu tikai četrus pantus. „Tu paļāvies uz savu skaistumu, savu slavu tu izmantoji, lai maukotu, tu atdevies maucībai, ar katru garāmgājēju tu piederēji tiem.” Jaunajā tulkojumā ir ļoti tieša valoda izmantota. Es paskatījos, lai salīdzinātu ar citiem tulkojumiem, citās valodās un man jāsaka, ka vecajā tulkojumā kristīgajā garā ir mēģināts izteikties tā maigāk, bet šis ir tas īstais tulkojums. Šeit mēs redzam, kā Dievs skatās uz šīm lietām. Kā Dievs skatās uz to, ka tev vairs nerūp tās lietas, kuras Viņš tev ir devis un Viņš tev ir tik daudz tavā dzīvē ielicis. 

„Tu ņēmi savas drānas un darināji raibas segas augstieņu altāriem un tur tu tā maukoji kā neviens vēl līdz šim nedz arī turpmāk. Tu arī ņēmi Manis dotās krāšņās rotas, Manu zeltu un sudrabu un darināji sev vīrišķā atveidus un maukoji ar tiem, tu ņēmi izrakstītās drānas, ko uzsedzi uz tiem, tu atdevi tiem Manu eļļu un Manu kvēpināmo un barību, ko Es tev devu – smalkos miltus, eļļu un medu, ko es tev devu ēst, tu cēli tiem priekšā par tīkamu smaržu. Tā bija, saka Kungs Dievs.” 

Jūs varat mājās izlasīt visu atlikušo nodaļu, tur vēl divas pakāpes augstāk tas viss tiek izteikts. Redziet, tas ir tas, kas notika ar Efesas draudzi. Kad notiek šādi ar draudzi? Tad, kad tās cilvēki tādi kļūst. Tad, kad cilvēki visu to, ko Kristus viņiem un mums ir devis – medus, eļļa un tās smalkās drānas, tas ir tas, ko Kristus mums katram ir devis. Viņš katram ir devis svētības. Viņš to visu mums ir devis kā dāvanu un tad mēs ņemam un šīs lietas lietojam lietām, kas Viņam nav tīkamas. 

Te mēs redzam, cik nopietni Kristus skatās uz šo jautājumu. Jēzus pieprasa pirmo mīlestību visas dzīves garumā. Tā ir tā galvenā doma šajā visā vēstulē. Mateja 10 Viņš saka: „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav cienīgs. Kas dēlu un meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav cienīgs.” Kas darbu un citas lietas vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav cienīgs. 

Nu lūk, mēs redzējām, kas notiek ar draudzēm, kuras neatgriežas. Viņas tiek izdzēstas un Efesas draudze neatgriezās. Šodienas Efesas draudzes vairs nav. Tur ir drupas, pilsētas vairs nav. Kristus var izdzēst draudzi, Viņš nevar izdzēst savus bērnus, Viņš nevar atmest savus bērnus, bet Viņš var atmest draudzi un draudze tiek atmesta tad, kad tās cilvēki ar vien vairāk sāk darīt šādas lietas un atkrist no tā, kas ir Kristum svarīgi. 

Pats pēdējais jautājums – kas notiek ar tiem, kuri paliek šajā pirmā mīlestībā? Tas ir aprakstīts 7.pantā – „Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm: uzvarētājam Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva dārzā.” Ziniet, ir divi koki. Ēdenes dārzā bija divi īpaši koki – bija dzīvības koks un laba un ļauna atzīšanas koks. Tad, kad Ādams un Ieva ēda no šī otrā koka, paskatieties, kas notika ar pirmo koku. Jūs varat atvērt 1.Mozus 3:22-23 – „Un Kungs Dievs teica: redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums.” Te mēs redzam, kā Dievs sarunājas savā starpā, Viņš saka par sevi ‘mums’. „Redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zina, kas ir labs un ļauns. Un tagad, kad viņš vēl neizstiepj roku, lai ņemtu arī no dzīvības koka un ēstu un dzīvotu mūžam, un Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai apstrādā zemi, no kuras viņš ņemts.” 
Redziet, Ādamam un Ievai tika aizliegts ēst no dzīvības koka, bet tie, kas paliek Kristus mīlestībā, tie ēdīs no šī koka. Un tas koks ir paņemts no Ēdenes dārza Debesīs un viņš gaida mūs jaunās Debesīs un jaunajā Zemē, viņš gaida jaunajā Jeruzalemē. Tur nāks visi tie, kuri dzīvo ar šo pirmo mīlestību un kuros paliek šī mīlestība – tie ēdīs no šī koka. Tāpēc domājam par to, kādēļ mēs to darām, ko darām. Vai mēs to darām mehāniski? Vai mēs to darām pienākuma dēļ? Vai mēs to darām mīlestības dēļ? 

Ziniet, šī pasaule velk mūs prom no šīs pirmās mīlestības un Vīlandes draudzi vilks prom nākotnē ar vien vairāk. Pasaule grib jums iedot cita veida mīlestību, viltus mīlestību, kas izskatās pēc šīs pirmās mīlestības, bet nav tā. Kas runā par Kristu skaistos toņos, bet kas neatbilst šim nopietnam skatījumam kāds ir Kristum. Tāpēc mums ir jāpaliek tajā liecība, ko Viņš mums ir devis un jābūvē sava draudze pēc Viņa būvprojekta. 

„Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

Lūgsim.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par šo Atklāsmes grāmatu, kuru mēs varbūt tik zemu vērtējam, bet Tu to mums esi devis un tāpēc varbūt arī uzsvēris, ka tā ir svētība, ka mēs to lasām un izprotam. Paldies, ka Tu mums esi devis piemēru par Efesas draudzi. Palīdzi mums būt redzīgiem, palīdzi mums būt dzirdīgiem, tie, kas ne tikai dzird, bet arī saklausa un dzīvo pēc tā, ko Tu saki. Palīdzi, lai Vīlandes draudze būtu tā, kas mācās no Efesas draudzes kļūdām, bet arī mācās no Efesas draudzes spēku un stiprās puses, Kungs. Palīdzi mums būt draudzei, kas Tev ir tīkama. Palīdzi mums būt katram tādam, kas arī savā ikdienā ir kā tie, kuri novērtē to, no kurienes mēs nākam. Paldies Tev, ka Tu mūs esi darījis dzīvus, ka arī par mums Tu apžēlojies un neļāvi mums mirt garīgi, bet Tu esi mūs atdzemdinājis, Kungs. Palīdzi mums to nekad neaizmirst. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.