Ticības virzīta dzīve

Kad viņi iegāja Kapernaumā, pie Pētera pienāca nodokļa ievācēji un jautāja: “Vai jūsu Skolotājs nodokli nemaksā?” Viņš atbildēja: “Maksā gan.” Kad Pēteris iegāja namā, Jēzus sagaidīja viņu ar jautājumu: “Pēteri, kā tu domā – no kā zemes valdnieki savāc muitu vai nodevas? Vai no saviem dēliem vai no kādiem citiem?” Tas atbildēja: “No citiem.” Jēzus viņam sacīja: “Tad jau dēli ir brīvi. Bet, lai mēs viņus neapgrēcinātu, aizej uz jūru un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atvēris, tu atradīsi sudraba monētu; ņem to un dod viņiem par mani un sevi.” — Mateja evaņģēlijs 17:24-27

Svētrunas noraksts

 
Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos šajā brīdī, ka Tu vari mūs caur savu Vārdu atkal no jauna uzrunāt, atgādinot mums lietas, ko Tu vēlies redzēt mūsu dzīvēs. Es lūdzu, Kungs, lai tiešām Tavam Vārdam tuvojoties, gan es, gan mēs visi, to darītu pazemīgu sirdi, atvērtu sirdi, ļaujot Svētajam Garam pārveidot, izmainīt katra mūsu dzīvi. To lūdzam, Kristu, Tavā vārdā, āmen.

Šodien mūsu pārdomās esam spiesti pārcelties divas nodaļas atpakaļ no tās, kur mēs esam tikuši Mateja evaņģēlijā, jo bija objektīvi iemesli – mēs svinējām vairāk kā mēnesi atpakaļ arī kristību svētkus šeit Vīlandes draudzē, tad mēs šīs tēmas izmainījām. Tēma, par ko mēs šodien runāsim, liek mums atgriezties Mateja evaņģēlijā 17.nodaļā. Jūs varat paņemt Bībeles, kas ir jūsu priekšā, varat droši izmantot arī mobīlos telefonus un sekot līdzi Rakstu vietām, ko izmantosim šajā svētrunā.

Mateja evaņģēlija 17.nodaļa noslēdzas ar šādiem vārdiem, mēs lasām no Mt 17:24-27 „Kad viņi iegāja Kapernaumā, pie Pētera pienāca nodokļa ievācēji un jautāja: „Vai jūsu Skolotājs nodokli nemaksā?” Viņš atbildēja: „Maksā gan.” Kad Pēteris iegāja namā, Jēzus sagaidīja viņu ar jautājumu: „Pēteri, kā tu domā – no kā zemes valdnieki savāc muitu vai nodevas? Vai no saviem dēliem vai no kādiem citiem?” Tas atbildēja: „No citiem.” Jēzus viņam sacīja: „Tad jau dēli ir brīvi. Bet, lai mēs viņus neapgrēcinātu, aizej uz jūru un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atvēris, tu atradīsi sudraba monētu; ņem to un dod viņiem par mani un sevi.””

Mēs redzam šo kārtējo situāciju – Kristus un mācekļu dzīves. Šajā situācijā Jēzus pasniedz vēl vienu izcilu mācību stundu saviem mācekļiem. Ziniet, kad mēs domājam katrs par savu dzīvi, tad, ja mēs gribēsim būt patiesi, mēs secināsim, ka mūsu rīcību daudzās dzīves situācijās nevada tas, kam mēs ticam, ko mēs apliecinām, ka mēs ticam Kristum, dzīvā Dieva Dēlam, bet mūsu rīcību vada varbūt daudz dažādas citas lietas. Kad mēs skatāmies uz šo tekstu, tad tur mēs ieraugām tieši šādu situāciju, mēs redzam, kā Jēzus šo situāciju risina.

Es nezinu, kā jums, bet droši vien cilvēkiem manā vecumā un varbūt, kas vecāki, šis stāsts būs atmiņā no bērnības. Kad es domājot par šodienu, lasīju šo stāstu, tad pirmais, kas man nāca prātā bija svētdienskola un skolotāji stāsta par Pēteri un Jēzu, kur Jēzus Pēteri sūta zvejot. Pēteris aiziet, iemet makšķeri, noķer zivi un tur, tajā zivī ir naudiņa. Tieši tik, cik vajadzīgs, lai par diviem samaksātu nodokli. Mācība, kas man ir palikusi atmiņā – redzi, Dievs visu kārto. Kāds taču to naudu pazaudēja! Kāds taču lika zivij to norīt un tieši tai zivij! Kāds taču vadīja šo zivi, lai tieši tā zivs uzķertos uz Pētera makšķeres āķa. Un tieši pirmā uzķertos. Diezgan skaists stāsts, no kā mēs arī tādā veidā varam daudz ko mācīties. Bet šajā rītā es vēlos blakus šīm detaļām – kaut mēs ieraudzītu šajā stāstā kaut ko daudz dziļāku. Un tas ir šajā stāstā. To mums katram ir ļoti svarīgi mācīties, jo, ja mēs šo mācību ņemam vērā, tas kardināli izmaina mūsu dzīves.

Nedaudz pie šī konteksta, kas ir šajā tekstā – nodokļu saņēmēji. Ar viņiem sastopas Pēteris, viņi ievāc tempļa nodokli un šī Bībeles sadaļa, ja jūs atverat Bībeli, arī saucas „Tempļa nodoklis”. Kas tad bija tempļa nodoklis? Mozus likumos, bez desmitās tiesas, bez dažādiem upuriem, ko cilvēki nesa ejot uz templi, bija vēl viens speciāls nodoklis. Mēs lasām 2.Mozus grāmatā 30.nodaļā, tur tas ir aprakstīts. Es nelasīšu šo tekstu, bet tur ir teikts, ka katrs no divdesmit gadu vecuma, ikviens cilvēks maksāja pus šķeķeli, tas ir apmēram divu dienu darba alga, maksāja šo tempļa nodokli. Tas bija ierakstīts Mozus likumā un katrs jūds ejot uz templi to darīja, viņš pildīja šos likumus.

Tas bija īpašs nodoklis, lai templis varētu funkcionēt. Vajadzēja taču remontēt. Vajadzēja kādus darbus darīt, lai šis templis varētu darboties. Šis nodoklis atšķīrās no tā, kam bija domāta desmitā tiesa. Desmitā tiesa bija domāta kalpošanas vajadzības segšanai. Šis nodoklis – tempļa uzturēšanai. Tad, kad šie nodokļu savācēji pienāk pie Pētera, rodas problēma, jo šis jautājums: „Vai tavs Mācītājs maksā nodokli?” radīja drusku problēmu tajā, ka Jēzus nedzīvoja Kapernaumā, Viņš nāca no Nācaretes. Viņš daudz ceļoja un tas jautājums vienmēr bija – kur tad es savu nodokli samaksāšu? Bet Pēteris bija pārliecināts, ka Jēzus jau to ir samaksājis un viņš droši atbild: „Jā, Viņš maksā savā templī.” Protams, katra tempļa pārvaldnieks cerēja – nu, gan jau Viņš samaksās manējam templim.

Bet šis stāsts rāda un ja jau Jēzus šo stāstu arī ir uzskatījis tik svarīgu un arī Matejs ir uzskatījis tik svarīgu, lai par to rakstītu Dieva Vārdā – tā ir laba lieta, atbalstīt templi, paklausīt Dievam, ko Dieva Vārds saka, tā ir laba lieta. Bet tad mēs redzam, ka atnākot mājās, pirms Pēteris šo notikumu izstāsta Jēzum, Jēzus uzreiz uzdod jautājumu, kas liekas – nu, nemaz nav saistīts ar notikušo. Mēs Mt 17:25 lasām: „Jēzus jautā: „Kā tev šķiet, Sīmani  – no kā laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem dēliem vai no svešiniekiem?”” Pēterim atbilde nav tālu jāmeklē, viņš bez minkstināšanās atbild, protams: „Kungs, no svešiniekiem.” Tad Jēzus saka: „Tad jau pašu bērni ir svabadi.”

Ziniet, šis Jēzus sacītais teikums ļoti bieži paliek neievērots. Bet, manuprāt, šis Jēzus teiktais parāda uz kādu kļūdu, ko pieļāva Pēteris savā dzīvē. Pēteris ne reizi vien apliecināja: Jēzu, Tu esi dzīvā Dieva Dēls. Atcerieties, tad, kad Jēzus jautāja: „Ko ļaudis saka, kas es esmu?” Tad tur bija dažādas atbildes, un Jēzus jautāja: „Bet, ko jūs sakāt?” Un Pēteris bija tas drosmīgākais un teica: „Tu esi dzīvā Dieva Dēls.” Bet šajā situācijā viņš rīkojas pilnīgi pretēji. Te ir jautājums, par ko Jēzus grib Pēterim it kā likt aizdomāties caur šiem vārdiem: kāpēc Tu, Pēter, neesi tas, kas tu esi? Kāpēc tu, ikvienā situācijā, nepaliec uzticīgs tam, ko tu esi apliecināji? Ja tu tici Kristum kā savam Kungam, tad ļauj šai ticībai vadīt savu dzīvi.

Ziniet, kad es domāju par to, kā ticība vada manu dzīvi, tad diezgan bieži man vajag būt noskumušam. Man vajadzētu būt bēdīgam, jo bieži vien mēs savā ikdienā un es savā ikdienā rīkojamies tā it kā mēs Dievu nemaz nepazītu. Un, ziniet, kad es skatos uz šo stāstu, es redzu – tā bija toreiz arī Pētera problēma un ne vienreiz vien. Tas varbūt man liek justies drusku mierīgākam. Jēzus Pēteri, citus mācekļus mācīja atkal un atkal, liekot viņiem domāt – uz ko tu balsti savu dzīvi? Kas virza tavu dzīvi? Vai tas, kam tu tici, vai tas atrod pielietojumu tavā dzīvē?

Kādā aptaujā, tas gan bija Amerikas Savienotajās Valstīs, bet es domāju, kaut kas līdzīgs varbūt varētu būt arī pie mums. 80% no aptaujātajiem sacīja, ka viņi ir kristieši. Diezgan liels skaitlis. Bet interesantākais ir turpinājumā. No šiem 80% tikai 4% atzina, ka Bībele ir viņu autoritāte. Tikai 4% no 80%, kuri sevi sauca par kristiešiem, sacīja: mēs savā dzīvē vadamies pēc tā, kas stāv rakstīts Bībelē. Tikai 4%. Mīļie, no tā mēs varam secināt, ka mūsu dzīvi var iespaidot tik daudz lietas un nevis tas, ka es esmu kristieti. Uz to, uz ko mēs būvējam savu dzīvi var iespaidot tik daudz lietu. Vai Dieva Vārds iespaido lēmumus, kurus mēs dzīvē pieņemam?

Kad mēs šodien par to domāsim, tad paskatieties uz savu dzīvi. Varbūt mēģini padomāt par to, kā tu pieņem lēmumus savā dzīvē? Bībele ļoti daudz par to runā. Jēzus ļoti daudz par to runā un brīdina. Mt 7:16 Viņš saka: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Nevis no tā, vai tu esi kādas draudzes sarakstos. Nevis no tā, ka tu varbūt katru svētdienu apmeklē dievkalpojumu. Jēzus saka: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mt 7:21 Jēzus saka: „Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs, Kungs, ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana Debesu Tēva prātu.” Tie, kuri dzīvo pēc tā, ko Dieva Vārds māca. Tu vari katra teikuma galā pieminēt Dievu, bet izšķirošais būs tas, uz ko tu balsti savu dzīvi. Jēkaba 2:14 mēs lasām: „Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet tam nav darbu. Vai šāda ticība var viņu izglābt?” Ja tava ticība nemaina tavu dzīvi, tad tāda ticība tevi nevar izglābt.

Tad vienmēr paliek šis jautājums: kāpēc? Kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri apliecina – es esmu kristietis, es ticu Dievam!? Kāpēc cilvēki nedzīvo šajā ticībā? Kāpēc tik daudz cilvēku, ticīgu cilvēku dzīve, kā viņi paši saka, nebalstās uz to, kam viņi tic, bet balstās uz kādām pavisam citām lietām? Tur var būt vairāki iemesli. Vispirms jau iemesls var būt tas, ka varbūt kādam nemaz šīs ticības nav. Tu nevari dzīvot ticībā, ja tu reāli netici. Un tā var būt. Ja tava ticība nav šī glābjošā ticība, un glābjošā ticība nozīmē, ka mēs ticam, ka ir visuvarens Dievs, visuspēcīgs Dievs, taisnīgs Dievs, un tomēr Viņš savā žēlastībā sūta savu Dēlu Jēzu Kristu, kuram liek nomirt par maniem un taviem grēkiem. Un mēs šo dāvanu pieņemam. Un mēs uzticamies šim Dievam. Ja cilvēkam nav šādas ticības, viņš nekad nespēs dzīvot ticībā.

Jēzus saka Mt 15:7 „Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums pravietojis sacīdams: šī tauta godā mani ar savām lūpā, bet viņu sirdis ir tālu nost no manis.” Jēkaba 2:17 „Ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” Jēkabs šeit nerunā par vienkārši labiem darbiem, ko ikkatrs cilvēks var paveikt, bet par darbiem, kur tu paklausi Dievam, kur tu paklausi Viņa Vārdam, kur tu dari šīs lietas uzticoties Viņam. Kāpēc mēs šodien esam šeit? Varbūt esam atnākuši šeit, lai kādu satiktu. Varbūt esam atnākuši, lai paskatītos, kā tad šeit ir. Iemesli var būt daudz un dažādi. Varbūt tu esi nācis, lai mācītos. Bet zini, tu vari darīt daudz lietu, tu vari ziedot materiālos līdzekļus un tas ir labi, un Bībele mums arī par to māca. Bet, kas tevi motivē to darīt? Tas, lai cilvēki nerunā, lūk, tas? Nedod? Vai tas ir tavs darbs ticībā, kur tu zini – Dieva Vārds to māca darīt? Es daru to paklausībā Dievam. Ticības darbi ir vārdi, rīcība, ko tu dari apzinoties – to no manis sagaida Dievs, to no manis prasa Dievs! Padomā par šīm lietām savā dzīvē.

Divi piemēri. 1.Tesaloniķiešiem 5:18 ir rakstīts: „Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” Pārbaudiet, tā ir rakstīts. Bet tur blakus ir mūsu apstākļi, mūsu garastāvoklis, tur ir dažādas situācijas, ar kurām mēs sastopamies un ne vienmēr tas liek mums justies pateicīgiem. Bet ticības darbs šādā situācijā būtu – es esmu pateicīgs. Otrs piemērs. 1.Pētera 3:9 mēs lasām: „Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretī svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.” Kā mēs jūtamies tad, kad kāds mums izdara kaut ko ļaunu, kaut ko sliktu? Mūsos iekšā viss vārās. Bet Dievs saka, un es pieņemu to un paklausu šim Viņa teiktajam – es nedaru to pretī. Pirmkārt, tu svētī otru un otrkārt, tas ir par svētību tev. Tas ir ticības solis, tā ir ticība darbībā. Cik daudz mēs savā dzīvē rīkojamies, pieņemam lēmumus nevis tāpēc, ka visi to tā dara, bet darām to paklausot un pagodinot Dievu?

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs nedzīvojam ticībā. To mēs redzam pie Apustuļa Pētera. Vērojot visu viņa dzīvi, kā Kristus ar viņu darbojas, atkal un atkal viņu mācot, tas var būt brieduma trūkums. Pēterim ticības bija un viņš patiesi, es domāju no sirds, apliecināja šo ticību Kristum, bet mēs redzam, ka viņa dzīvē atkal un atkal pietrūkst šī brieduma, lai tu ikvienā situācijā varētu stāvēt uz to, kam tad tu tici!? Apustulis Pāvils arī par to runā, viņš saka 1.Korintiešiem 3:1 „Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū.” Pāvils uzrunā ticīgus cilvēkus, brāļi! Pēteris uzticējās Kristum, viņš pameta visu, sekoja Viņam. Bet šajā situācijā, kad viņam prasa: nu, samaksā tempļa nodevu, - tad pēkšņi viņa ticība ir pazudusi.

Tāpēc, kad mēs lasām Pāvila vēstules, mēs redzam, ka viņa lielākā rūpe bija, lai kristieši augtu savā ticībā, lai pieaugtu šajā atziņā – mans Dievs ir varens, Viņš ir spēcīgs Dievs, Viņš ir uzticams un taisns Dievs, šādam Dievam ir vērts uzticēties. Kad Pāvils runā par draudzes uzdevumu, viņš raksta Efeziešiem 4:14-15 „Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgās rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.” Tas ir draudzes uzdevums – darīt visu, lai katrs cilvēks, personīgi, iepazītu Dievu. Tā bija draudzes dibinātāja Apustuļa Pāvila lūgšana, kur viņš atgādina Kolosiešiem 1:9-10 „Mēs pastāvīgi lūdzam, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsiet daudz augļus un visāda veida labiem darbiem, un pieaugsiet Dieva atziņā.” Skaisti vārdi. Skaista lūgšana.

Brāļi un māsas, ja mēs gribam dzīvot ticībā, tas nebūs iespējams, ja tu nepieaugsi Dieva atziņā. Vēlāk Apustulis Pāvils pamato, kāpēc tas ir tik svarīgi. Kolosiešiem 2:8 viņš raksta: „Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmsspēkiem, bet ne uz Kristu.” Redziet, tavā sirdī nekad nevar palikt tukša vieta, ja tur nebūs Dievs, kuram tu uzticies visās lietās, tad tu sāksi uzticēties kaut kam citam. Visas šeit Pāvila uzskaitītās lietas – tās konkurē ar Dievu, ar to, ka Dievs vada tavu dzīvi. Padomājiet, kad tu pēdējo reizi, kad tev dzīvē bija kāda izšķiršanās, pieņēmi šo lēmumu – es zinu, tā saka Dieva Vārds, tā māca Dieva Vārds, es rīkošos paklausot Dieva Vārdam. Tas varbūt prasīja no tevis apdomes laiku, tu varbūt paskatījies sev visapkārt un tu redzēji cilvēkus, kuri dara citādāk. Bet, kad tu paklausīji? Vai tā nebija īpaša svētība, ko tu varēji piedzīvot dzīvē?

Man liekas, ļoti labs piemērs ir 1.Samuēla grāmatā 17.nodaļā. Tur ir šis stāsts, kur filestieši uzbrūk Israēlam un tur ir divi cilvēki – viens ļoti pieredzējis un varētu domāt: nu, nobriedis cilvēks. Dievs viņu bija svaidījis par ķēniņu, tas bija ķēniņš Sauls. Un tur blakus ir kāds jauneklis, nepieredzējis – Dāvids. Un ir vēl trešais – šis milzis, filestiešu milzis Goliāts. Viņš izaicina israēliešus un saka: „Izraugiet sev vienu vīru, tas lai nāk un cīnās ar mani. Un tad šī cīņa noteiks, kurš uzvarēs šajā kaujā.” Tad visi ir panikā. Neviens nezināja, ko darīt. Šie bruņotie karavīri. Ķēniņš saprot – man ir jāpieņem lēmums, bet es esmu tik apjucis. Tad atnāk Dāvids. Sauls saka: „Nu, nē, nav jēgas. Ko tu, puika, vari izdarīt šim milzim?” Viņš it kā ir novērtējis situāciju pamatojoties uz to, kam viņš tic. Goliāts ir stiprāks par Dāvidu, tur nebūs nekādu izredžu.

Cilvēcīgi skatoties, viņam ir pilnīga taisnība, bet Dāvidam bija cits skatījums. Ziniet, kāpēc viņam bija cits skatījums? Tāpēc, ka viņam bija pieredze. Izlasiet, 1.Samuēla 17:37, kur Dāvids to pamato, viņš saka: „Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani izglābs arī no šī filestieša rokām.” Un, mīļie, Dievs bieži saka: „Pārbaudiet mani, pamēģiniet uzticēties man, pamēģiniet rīkoties tā, kā Viņš saka savā Vārdā.” Pamēģini, kaut vismazākajā lietā to izdarīt. Tā tu krāsi savu pieredzi. Tā tu krāsi savu pieredzi, ko nozīmē dzīvot ticībā. Pamēģini to ar savām finansēm. Pamēģini to savās attiecībās ar draugiem. Pamēģini to ģimenē. Lieto to, ko Dieva Vārds saka. Jēzus toreiz ar mācekļiem kopā izdzīvojot dzīvi, mācīja tieši to – dzīvo ticībā ik dienas. Apustulis Pāvils 2.Korintiešiem 13:5 saka: „Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” Palasiet mājās vēstuli Ebrējiem 11.nodaļu. Labi piemēri, kā dzīvot ticībā. Tik daudz cilvēku uzskaitīti. Ticībā. Ja tu pazīsti Dievu, uzticies Viņam.

Kā to izdarīt? Pavisam īsi. Četras lietas. Tici, ka Dievs ir varens un visspēcīgs. Protams, šeit mūsu ticība ir atkarīga no tā, vai mēs zinām, ka Dievs pa tiešām tāds ir? Zini, ticība nevar būt tur, kur nav šī varenā Dieva. Jesaja 40:28-31 „Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus, Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama. Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk. Bet, kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā kā viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” Lasīju, ka ērgļi var nolidot tūkstošiem kilometru nekur nenolaižoties. To Dievs apsola. Tāds ir šis varenais Dievs. Vai tu Viņam tici?

Tici, ka Dievs visu pārvaldīs, pārvalda. Romiešiem 8:28 mēs lasām: „Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labi.” Visas lietas. Dievs pārvalda tavu dzīvi. Tici tam, ka Dieva Vārds ir patiess. Jo Dieva Vārds saka: „Nezudīs nekas, kas tur ir rakstīts.” Tas viss ir patiess. Un pēdējais – pārbaudiet savu ticības dzīvi. Mēs jau lasījām, ko Pāvils saka: „Pārbaudiet paši sevi.” Pārbaudiet, vai stāvat ticībā? Izmeklējiet paši sevi. Uzticies Dievam visās lietās. Apustulim Pēterim bija daudz situāciju, kur Kristus mācīja viņam – uzticies man! Un tik daudz kļūdu viņš pieļāva, bet pēc visām šīm mācībām, Apustulis Pēteris raksta šos vārdus 2.Pētera 1:5 „Tāpēc, pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā Dievbijību.” Tur vēl daudz, daudz citas lietas viņš min, un tad 2.Pētera 1:8 viņš saka: „Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsiet kūtri, nedz neauglīgi, mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.” Brīnišķīgs apgalvojums!

Bet, ziniet, kad es skatos uz savu dzīvi, es nebeidzu būt pārsteigts, cik Dievs ir pacietīgs pret mani. Tik daudz es pasaku iepriekš nepiedomājot, tik daudz ko es izdaru savā dzīvē pēc sava prāta. Bet, ziniet, līdzīgi kā Pēterim, Kristus tik bieži manas kļūdas palīdz izlabot. Un toreiz Pēterim Viņš teica, Mt 17:27 „Pēter, lai mēs tiem nebūtu apgrēcība, ej uz jūru un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri; to dod viņiem par mani un sevi.”

Mīļie, draugi, Jēzus turpina maksāt. Viņš maksā par manām un tavām kļūdām. Un tas mani pārsteidz, ik dienas. Varu tikai lūgt: „Kungs, palīdzi man, lai ticība būtu tā, kas virza manu dzīvi.” Lai tā ir arī katra jūsu lūgšana.

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies, ka Tavs Vārds mums atklāj šīs Patiesības. Paldies, ka Tu mums arī šajā dienā liec katram ielūkoties sevī. Jā, Dievs, mums tik ļoti gribas, lai mūsu ticība būtu tā, kas izmaina mūsu dzīves. Lai mūsu dzīves tiešām spētu apliecināt Tavu varenību, Tavu spēku, Tavu gudrību. Lai mūsu dzīves spētu patiesi parādīt, kas mēs esam, kam mēs ticam, uz ko mēs paļaujamies, uz ko mēs balstām savu dzīvi. Kungs, es lūdzu, palīdzi man, lai pārbaudot sevi ik dienas, es ļautu Tev mainīt manu raksturu, mainīt manas domas un mainīt manu izturēšanos, mainīt manu rīcību. Dievs, es gribu lūgt, lai Tu savā žēlastībā palīdzi mums katram to darīt. Vispirms man un tad ikvienam – manam brālim un māsai. Jēzu, Tavā vārdā to lūdzam, āmen.