Pēdējie būs pirmie

“Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu. Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet viņš atbildēja vienam no tiem: mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.” — Mt 20:1-16