Ko tu vēl vilcinies?

Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu! — Apustuļu darbi 22:16

Avots: commons.wikimedia.org/wiki/file:Methuselah-Ketura-2018-10.jpg

 

Svētrunas noraksts

 
Es aicinu piecelsimies kājās un nolasīsim vienu pantu, par kuru mēs arī šodien vēlamies domāt un tas ir no Apd 22:16. Šodien mēs iepauzēsim mūsu sēriju no Mateja evaņģēlija un padomāsim par šo kristību jautājumu, jo šodien mēs svinam kristību svētkus. Apd 22:16 „Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu!”

Mīļais, Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par šo īpašo dienu. Mēs lūdzam, ka Tavs Vārds varētu būt kā gaisma ceļā mums arī šajā rītā. Lūdzu, svētī to pie mums katra. To lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Mēs ar sievu plānojām pēc trīs nedēļām braukt uz Izraēlu. Redzēs, protams, kāda būs attīstība ar šo korona vīrusu, vai Izraēla beigās neaizvērs robežas ciet, kādas valsts pilsoņiem viņi to jau ir izdarījusi, bet nu ja nekas nemainīsies, tad mēs plānojam braukt šajā ceļojumā. Gatavojoties šim ceļojumam, es uzgāju kādu interesantu faktu par jūdejas datelēm. Dateles senajā Izraēlā bija viens no pamatēdieniem, jo viņas bija ļoti sātīgas un viņu varēja tajā reģionā labi arī audzēt. Dateļu ražošanas bizness padarīja, piemēram, Jeriku par lielu pilsētu. Jeriku, kuru mēs labi zinām, patiesībā caur šo dateļu audzēšanas biznesu, tapa par to Jeriku, kāda viņa bija arī Bībelē aprakstītajā laikā. Bet tad kopš Romas iebrukuma 70.gadā jūdejas datele vairs nebija pieejama, jo romieši nocirta kokus un vispār visu šo pārmaiņu rezultātā šodien cilvēki vairs neviens neēd šo seno dateli. To, ko Izraēlā daudzi audzē un ēd, ir importētas sēklas no ārvalstīm, bet šī senā judejas datele nav pieejama. Līdz nesen kādos arheoloģiskajos izrakumos Masadā, Masadas kalns, tur uz tā kalna stāvējā Hēroda pils, un šajā Masadā atrada kādu vecu trauku un šajā traukā iekšā divtūkstoš gadus vecu dateles sēklu. Divtūkstošs gadus vecu dateles sēklu! Zinātnieki tik tiešām izdarīja brīnumu un izdiedzēja to un tagad Izraēlas dienvidos aug palma un viņa ir jau izaugusi laikam 4 metru augstumā, liela palma, viņi ir iedevuši vārdu Metuzāls. Jūs zināt, kas bija Metuzāls Bībelē, ja? Vecākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis.

Lūk, šī senā sēkliņa, datele, divtūkstoš gadus veca, ir beidzot iestādīta un tik tiešām ir izaugusi šī palma un kas to zina, varbūt kādu dienu mēs tiksim pie augļiem un varēsim nogaršot, kā garšoja Jēzus laika judejas datele. Tas būtu vareni, varbūt arī līdz Latvijai kādu atsūtīs. Bet jautājums nav tik daudz par dateli, bet par to, kā varēja tik sena sēkla vispār izdīgt? Ja mēs kaut kur atrastu kaut kādā mūsu dārzā vai kaut kur, kaut kādu vecu sačokurojušos sēkļiņu, mēs dorši vien viņu izsviestu ārā. Kā tas ir iespējams, ka tik veca sēkla izdīgst, vai ne? Tas ir apbrīnojami! Bet, ziniet, tas bija iespējams vienas īpašas sastāvdaļas dēļ. Kā jums šķiet, kas ir šī sastāvdaļa? Tā sastāvdaļa man šobrīd ir aiz muguras lielos kvantumos – ūdens. Varbūt nemaz nav tik īpaša, bet patiesībā tā ir ļoti īpaša sastāvdaļa. Un mēs jau zinām, ka ūdens ir arī mums svarīgs dzīvībai. Astronomi meklē planētas, kur ir pieejams ūdens, jo tad tur, iespējams, varētu būt kādas formas. Un mēs zinām, cilvēks var dzīvot nedēļām ilgi bez ēdiena, bet bez ūdens – kādi pētnieki ir izpētījuši, ka tu vari maksimāli trīs dienas nodzīvot. Patiesībā, mēs, cilvēks, sastāvam ap 60% mūsu ķermeņa no ūdens.

Tā kā ūdens ir svarīgs dzīvībai un arī šai dateles sēklai ūdens bija tas izšķirošais faktors. Bet vai zināt arī, ka ūdens ir Dieva glābšanas plānā jeb šai garīgajai dzīvei svarīga sastāvdaļa? Jūs esat kādreiz aizdomājušies, cik daudz Bībelē runā par ūdeni nevis fiziskā formā, bet tādā garīgajā formā? Cik lielu nozīmi Dievs ir piešķīris savam glābšanas plānam ūdenim? Ja padomā, tad man liekas, tas nemaz nav tik pašsaprotami. Kāpēc Dievs nevarēja izvēlēties kādu citu elementu? Piemēram, uguni, lai to virzītu kā tādu centrālo, bet ūdens – tik daudz un tas ir neparasti. Kādas Rakstu vietas, es te atlasīju Jesajas 12:3 ir rakstīts: „Līksmi jūs ūdeni smelsiet no glābšanas avotiem.” Ūdeni smelsiet. Ecehiēla 36: „Es slacīšu jūs ar šķīstu ūdeni, lai topat šķīsti no savas nešķīstības. Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu elkiem.” Ūdens. Jēzus saka Jņ 4:14 „Bet kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps ne mūžam. Ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas vērd Mūžīgai dzīvībai.” Vai Jņ 7: „Kas man tic, kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs Dzīvā ūdens straumes.” No Vecās Derības līdz pat Jaunās Derības pēdējai grāmatai ir runa par šo ūdeni, Atkl 22:1 ir teikts: „Kad eņģelis man parādīja Dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa.”

Tātad Dievs, mēs redzam, ir atvēlējis ūdenim kādu īpašu nozīmi šajā Viņa cilvēka glābšanas plānā. Līdzīgi kā dateles jaunpiedzimšanā ūdenim bija izšķiroša nozīme, tā pat arī Dievs ir gribējis, ka cilvēka jaunpiedzimšanā ūdens ir klātesošs. Tādēļ ūdens kristībās visi Kristus izpirktie, visi Kristus sekotāji apliecinājuši savu jauno Dzīvību. Jau divdesmit gadsimtus  Kristus izpirktie to dara – viņi tiek kristīti, pagremdēti. Arī šodien mēs to varēsim piedzīvot ar jums, kristāmajiem.

Bet es vēlos parādīt no Dieva Vārda, cik patiesībā liels, cik neticams brīnums tas ir, cik neticama ir šāda atdzīvošanās. Līdzīgi kā ir neticami, ka divtūkstoš gadu veca, beigta, mirusi dateles sēkla kļūst dzīva, tikpat neticami ir, ka viens garīgi miris cilvēks, garīgi beigts cilvēks, iemanto Mūžīgo Dzīvību. Tas ir stāsts par mums katru, kas esam jaunpiedzimis kristietis. Bībele ilustrē šo neticamo pārvērtību ar vienu ļoti spēcīgu piemēru. Mēs šo piemēru izlasījām ievadā, Reinis mums lasīja, tas ir Apustulis Pāvils jeb kā viņam iepriekš vārds bija Sauls no Tarsas, Tarsu Sauls. Viņš pats izstāstīja mums šo stāstu, šo savu atgriešanās stāstu, šajā Apd 22.nodaļā, kuru mēs lasījām. Viņš tur parādīja, cik viņš bija garīgi miris, viņš mums izstāstīja detaļās un viņš citā vietā raksta, ka viņš bija zaimotājs un pagrimis cilvēks. Viņš bija miris kā tāda divtūkštoš gadu veca dateles sēkla. Liekas bezcerīgs gadījums. Viņš bija tiešām viens no bezcerīgākajiem gadījumiem, jo ne tikai viņš bija kā daudzi ir vienaldzīgi pret Dievu, pret Kristu, bet viņš bija viens no galvenajiem kristiešu vajātājiem, viņš bija patiesībā pirmais kristiešu vajātāju vadītājs šajā pasaulē.

Šodien mums ir daudzās valstīs joprojām vajātāji, kuri vajā kristiešus. Mēs jau te esam tādi priviliģēti, ka varam šeit stāvēt svētdienā un runāt par Jēzu un organizēt publiskas kristības. Bet daudzās valstīs joprojām šādi „Pāvili” staigā apkārt un meklē kā noslepkavot kristiešus un apturēt šo Vēsti. Un Pāvils bija dedzīgs, viņš bija ļoti labi mācīts, viņš bija mācīts pie, iespējams, leģēndārākā, labākā, salvenākā rabīna Gamaliela kājām. Sauls bija tik dedzīgs, ka viņš jutās, ka viņš Dievam kalpo ar šo savu darbu, ka viņš vajāja un izsekoja kristiešus, izrāva no mājām, no slēpņiem, meta cietumā, atbalstīja nomētāšanu akmeņiem. Pats viņš nebija gatavs ņemt akmeņus rokā, bet viņš turpat stāvēja blakus, kā vienā Rakstu vietā ir teikts – turēja mētelīšus visiem tiem, kuri meta akmeņus Stefanam. Viņš tur bija klāt, viņš to organizēja un saņēma rakstiskas atļaujas, lai dotos pat uz tālām pilsētām un meklētu šos aizmukušos kristiešus, Jēzus mācekļus. Tā kā todien, kad viņš devās uz Damasku.

Es paskatījos Google Maps no Jeruzālemes uz Damasku ir ap trīssimt kilometru. Ar kājām tur ir jāiet sešdesmit stundas un, ja tu ej pus dienu un pus dienu atpūties, tad kopā tev ir jāiet kādas piecas dienas. Tev ir jābūt tiešām motivētam, lai dotos tādā ceļojumā. Tev jābūt ir niknam, izsalkušam saplosīt savu laupījumu un ne velti kristieši baidījās no šī Saula, no šī vajātāju vadoņa. Bet, kas notika? Kā varēja notikt tik kardinālas izmaiņas, ka tikai trīs dienas vēlāk viens no šiem kristiešiem, kurš arī baidījās dzirdot, ka viņam ir jāiet pie Pāvila, ka viņš stāv šī Saula priekšā un viņam sejā saka šos vārdus: „Ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Jēzus vārdu!” Ko tu vēl vilcinies? Ko tu vēl vilcinies? Kā tas ir iespējams?

Tik garīgi miris cilvēks tik pēkšņi spēj tā izmainīties, kad tiek aicināts kāpt kristību baseinā, kristību upē un apliecināt savu ticību Jēzum Kristum. Kā tas ir iespējams?! Atbildi mums dod šis vīrs, šis drosmīgais vīrs, kirstietis, kurš stājās pretī Pāvilam, aci pret aci ar šo Pāvilu un šis vīrs ir vārdā Ananija. Dieva vīrs, kurš bija Dieva sūtīts pie Pāvila un Dievs viņam bija devis līdzi Vēsti, ko tev vajadzēs Pāvilam pateikt sejā. Šī Vēsts izskaidro Pāvilam, kas ar viņu notika, kādas izmaiņas ar viņu notika, un šī Vēsts izskaidro to arī mums šodien. Es ticu, ka šis Pāvila stāsts ir stāsts par mums katru. Es zinu, ka ir arī citi viedokļi, ka tas bija īpašs gadījums, bet es ticu, ka tas ir stāsts par mums katru, par tevi un mani, par jums, kristāmajiem, varbūt mazliet citā formā, citā izskatā, varbūt ar citu intensitāti, bez gaismu efektiem un tuksnešu pārgājieniem, tomēr pēc jēgas un būtības identisks.

Šodien es vēlos izdarīt kaut ko atšķirīgu kā parasti un es vēlos ar jums iet atpakaļgaitā. Iet atpakaļgaitā es jums nevaru parādīt, kā tas ir, jo tur aiz muguras ir baseins, bet mēs iesim atpakaļgaitā un es vēlos jums īsus piecus soļus parādīt, kas aizveda Pāvilu līdz šim sestajam solim – kristībām. Kad Pāvils tiek aicināts: „Kāp upē un tiec kristīts,” pirmstam ir bijuši pieci soļi, kas ir viņu aizveduši līdz tam. Es sākšu ar piekto un es iešu atpakaļgaitā līdz pirmajam. Jūs varat atvērt, turēt vaļā Apd 22.nodaļu paskatīties man līdzi. Tātad, mēs tur 16.pantā lasījām, ka Pāvilam tiek teikts: „Un tagad, ko tu vēl vilcinies?” Mēs varam teikt: „Kāpēc šāds jautājums?” Acīmredzot, ir bijusi kaut kāda informācija pirmstam, kaut kādi pamatojumi, kāpēc tagad viņam var teikt: „Nu tagad, ko tu vēl vilcinies? Pēc visa tā, ko es tev tikko teicu, ko tu vēl vilcinies?” Vai ne? Kas ir šī informācija, kas ir šis pamatojums kristīties?

Iepriekšējā pantā ir teikts tā: „Tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā par to, ko esi redzējis un dzirdējis.” Tātad, piektais solis ir – tu esi liecinieks, tu būsi liecinieks. Es patiesībā uzskatu, ka šeit tas ir teikts nākotnes formā, bet Pāvils to jau ir piedzīvojis šajā notikumā, kas viņam bija ar Jēzu uz šī Damaskas ceļa, vienlaikus, kā jau daudzkas Bībelē ir ar skatu uz pagātni un ar skatu uz nakotni, ka viņam tas viss arī attiecās uz to, kā viņš dzīvos tālāk savu dzīvi. Tātad piektais solis ir – kristies, jo tu liecināsi. Tu liecināsi, tāpēc: „Ko tu vēl vilcinies? Ej un tiec kristīts!” Pāvilam tiek teikts: „Tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā.” Parasti mēs varbūt teiktu otrādi: „Tu būsi Jēzus liecinieks, jo tu esi kristīts. Tagad, kad tu esi kristīts un tu vari iet un būt liecinieks.” Bet šeit ir pretēji, šeit ir teikts: „Tu tiec kristīts, jo tu būsi liecinieks.” Tātad, mēs redzam, tava kristība nav finiša līnija, kur tu tagad esi nonācis līdz posmam, ka tagad es kļūstu par kristieti un noslēdzu šo meklēšanas ceļu un nu aktīvā dzīve beidzās. Nē, tā ir starta līnija. Šis pants parāda, ka tagad viss tikai sāksies. Tavai kristībai līdz ar to ir kāds augstāks mērķis, tas nav tikai tāda zīmogu uzspiešana manā pasē, ka es tagad piederu Kristum. Tam ir kāds mērķis.

Diemžēl ir daudz cilvēku, kuri ir kā zīdaiņi tikuši kristīti un tagad domā, ka ar to ir finiša līnija aizsniegta – biļete uz Debesīm man ir kabatā, ja nu tiešām eksistē Dievs, nu tad vismaz es esmu bērnībā nokristīts un ar to man pietiks. Nē, ar kristībām mēs apliecinām piederību Kristum un pēc tam seko daudzi citi apliecinājumi dzīves laikā. Tādā veidā mēs kļūstam par lieciniekiem. Kristības ir pirmais solis liecināšanai cilvēku priekšā. Pāvilam tas bija ļoti svarīgs solis, lai apliecinātu saviem līdzšinējiem draugiem, tiem virspriesteriem, tam sinedrijam un tiem, kas viņu sūtīja, tiem vajātājiem – es vairs neesmu jūsu pusē, es vairs nekalpošu jums. Tik pat svarīgi, lai apliecinātu otrai pusei, tiem, kurus viņš vajāja, šiem kristiešiem – nu es esmu jūsu pusē, nu es kalpoju tam pašam Kungam, kuram jūs. Pāvilam tas bija mega svarīgs solis, bez šī soļa neviens viņam neticētu. Un mēs lasām, ka Pāvilam negāja viegli, jo kristieši sākumā neticēja viņam. Viņi neticēja, kā var šādas izmaiņas notikt un tad, kad viņi dzirdēja, ka Pāvils nāk pie viņiem, viņi slēpās un baidījās viņu uzņemt, jo viņi domāja, ka varbūt viņš tikai izspēlē kādu viltus spēlīti, lai piečakarētu viņus. Bet viņam tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Mēs pat redzam, ka viņam vārds nomainās. Ja iepriekš viņš bija Sauls no Tarsas, tagad viņš ir Apustulis Pāvils. Kristība ir reāls apliecinājums.

Arī šodien mēs šādu apliecinājumu redzēsim. Jūs četri, šodien kristāmie, šādu apliecinājumu sniegsiet mums, kristiešiem, bet arī šādu apliecinājumu jūs sniegsiet savam vecajam kungam, tam, kurš ir bijis kungs jūsu dzīvē līdz šim. Jūs ar to apliecināt, ka „viņam mēs vairs nekalposim.” Tad Pāvils devās pie pagāniem un liecināja par Kristu un jums būs savi cilvēki, kurus caur jums aizsniegt Dievs ir plānojis un tādā veidā jūs arī kļūsiet ne tikai šodien par lieciniekiem, bet arī savā tālākajā dzīvē. Tātad – kristīts, jo tu liecināsi.

Nākamais solis – tu liecināsi, jo – kas ir iepriekšējā teikts? „Jo dzirdējis balsi no Viņa mutes.” Es lasu pagātnes formā, jo mēs ejam atpakaļgaitā. Tātad, kristīts, jo tu liecināsi, jo tu esi dzirdējis Jēzus balsi, jeb balsi no Jēzus mutes. Un mēs lasām šajā notikumā, ka Jēzus tik tiešām runāja uz Pāvilu un Pāvils dzirdēja Jēzus balsi tur ceļā uz Damasku. Šis stāsts, manuprāt, ir vienkārši fascinējošs, jo mēs redzam, ka pa ceļu iet šis Sauls, joprojām vecais Sauls, kurš ir pilns naida pret kristiešiem un pret Kristu, Kristus ir viņa galvenais ienaidnieks. Kristus, kurš draud sagāzt visu judeismu, visu to, kam Pāvils tic un ko viņš ir mācījies savā dzīvē gadiem ilgi. Tur iet šis Sauls un peķšņi viņš redz gaismu un dzird balsi un šī balss saka: „Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Un ko Sauls atbild, ko viņš saka? Vai viņš saka: „Kas tu esi, spok?” Vai: „Kas tu tāds esi, ienaidniek?” Ko viņš atbild? Jūs esat kādreiz tā apstājušies un padomājuši, ko viņš šajā brīdī atbild? Viņš saka: „Kas Tu esi, Kungs?” Kungs ar lielo k burtu – Kyria. Vai tas nav apbrīnojami? Vai lasot šo stāstu, tu esi kādreiz apstājies un domājis – kā tas ir iespējams, ka Sauls, kurš ir naidīgs pret kristiešiem un pret Kristu, pirmo teikumu, ko viņš šeit atbild Jēzum, viņš saka: „Kungs.”

Ir vērts, ka mēs kadreiz apstājamies un padomājam par to, ko mēs lasām un nesteidzamies tam cauri, jo šim teikumam ir ļoti liela nozīme, ļoti liels svars tajā, kā mēs redzam, kā mēs tiekam glābti. Sauls tik tiešām šajā brīdī jau saka Jēzum: „Kungs.” Nevis trīs dienas vēlāk stāvot pie Hananija. Es ticu, ka tā svarīgā mācība šeit ir, ka Jēzus balsi dzird tie, kuri Viņam jau pieder. Pāvilam gāja līdzi vēl kādi vīri, viņi arī dzirdēja kaut ko, bet viņi nesaprata to, ko Jēzus teica. Bet Jēzus balsi dzird tie, kuri Viņam jau pieder. Līdz ar to šajā brīdī Sauls, iespējams, pašam vēl neapzinoties, jau piederēja Kristum. Varbūt viņš pats brīnās, atskatoties – kāpēc es Viņu saucu jau par ‘Kungs’ tajā brīdī? Bet tik visvarens ir Kristus. Viņš bija jau pārveidojis Saulu, es ticu.

Mīļie, kristāmie, un arī mīļā, draudze, ja tu esi spējis dzirdēt Kristus balsi, tad tā ir žēlastība. Nenovērtē to par zemu, jo tas nav tavs nopelns, tas ir visvarenā Dieva darbs, tā ir Viņa suverēnā griba tevi apžēlot. Kad tu vienreiz pa īstam dzirdi Viņa skaisto balsi, tad tu turpināsi klausīties Viņā. Tāpēc Jēzus saka Jņ 10: „Manas avis klausās manā balsī. Es tās pazīstu un viņas man seko. Viņas klausās manā balsī.” Tātad, tu tiec kristīts, jo tu liecināsi. Tu liecināsi, jo tu esi dzirdējis. Tāpēc, ka tu esi dzirdējis Viņa balsi, tāpēc tu iesi un liecināsi. Bet tu esi dzirdējis, – un mēs ejam vienu soli atpakaļ, trešais solis – jo tu esi ieraudzījis taisno. Pirms Pāvils dzirdēja Jēzus balsi, viņš jau bija redzējis Jēzu. Es nedomāju tikai fiziskā veidā redzējis un mēs varam secināt, ka viņš bija fiziskā veidā šajā brīdī redzējis Jēzu, jo 1.Kor 15:8 viņš raksta, ka viņam vispēdējam no visiem Apustuļiem Jēzus parādījās, viņš saka: „Kā vispēdējam Viņš parādījās man.”

Tātad, teologi saka, ka no šī mēs varam secināt, ka viņš arī fiziski redzēja Jēzu tajā gaismā. Bet tas ir otršķirīgi, tas pat nav tik svarīgi, jo ir tā otrā redzēšana, kura ir daudz, daudz svarīgāka, kura ir daudz svētīgāka kā Jēzus pats saka. Viņš to saka neticīgajam Tomam, Jņ 20, kur Viņš saka: „Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji, bet laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Ja tu neesi fiziski Jēzu redzējis un tu spēj ticēt, tas tev ir daudz lielāks apliecinājums, ka tev ir īsta ticība, ka tā ir Dievišķa ticība tevī, kura ir ielikta, ka tu neesi Viņu redzējis vaigā, bet tu esi Viņu redzējis viņa īstajā būtībā. Kas ir tas, kas mums atklāj Viņa būtību? Tas ir Dieva Vārds. Jņ 1.nodaļā ir teikts: „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Tātad, tā īstā būtība, kuru mēs varam katru dienu redzēt, ir nevis Jēzus kādā gaismas mākonī, vai Jēzus kā persona, kura tagad stāvētu vaigu vaigā priekšā, bet tā būtība, kurā mēs varam Viņu iepazīt šodien, ir caur Viņa Vārdu, caur Bībeli un svētīgi tie, kuri neredzot Viņu vaigā, tomēr redz Vārdā un tic. Jo tā ir tā ticības jēga, ka tu neredzi un tu tomēr tici, tas ir tas īstais apliecinājums.

Tādēļ lasot Bībeli, mēs redzam Jēzu, Jēzus „fotogrāfija” ir šī grāmata. Šī grāmata ir kā Jēzus bilde, kurā mēs varam ieskatīties un tad, kad mēs gribam Viņu redzēt, kad mēs gribēsim Viņu redzēt, tad mēs skatamies Viņā. Tad kad es vēl dzīvoju Vācijā, es esmu uzaudzis Vācijā un tad, kad man bija septiņpadsmit gadu, es sarakstījos ar vienu meiteni Latvijā. Mēs rakstījām viens otram fiziskas vēstules, jo tajā laikā vēl nebija internets tik izplatīts, es jau esmu tik vecs, jā. Vēlak šī meitene mani apprecēja, viņa ir mana tagadējā sieva Estere. Bet tā kā es viņu nevarēju redzēt, es tajā laikā turēju viņas fotogrāfiju savā makā un es bieži ielūkojos šajā fotogrāfijā. Tāpat ir ar mums, kamēr mēs vēl neredzam Jēzu vaigu vaigā, tikmēr mums ir dota „fotogrāfija”, mums ir dota bilde un tā ir Bībele.

Šai „bildei” ir priekšrocība, ka nevis tā kā ar manu sievas bildi, kura ir nemainīga, mana sieva vienmēr izskatījās vienādi šajā bildē, viņa vienmēr skatījās uz mani ar vienādu skatienu, es neko daudz jaunu no šīs bildes neieguvu, bet tik un tā man patika šī bilde, bet šajā „bildē” (Bībelē) mēs spējam augt izpratnē par Jēzu. Šī bilde savā ziņā, Jēzus izskats šajā bildē, mainās. Mēs varētu teikt: „Hm, tas jau izklausās vairāk pēc tāda video zvana!” Jā, tas ir vairāk kā skype`s nevis kā fiziska, nekustīga fotogrāfija. Mēs varam ne tikai redzēt Jēzu, bet mēs pat Viņu dzirdam caur šo Vārdu. Tā nu mēs ieraugam Jēzu kā Taisno, kā arī Pāvilam ir teikts, ka viņš ieraudzīs Taisno. Viņš ieraudzīja šo Taisno, viņš ieraudzīja, ka viņam nav taisnība pašam, kad viņš devās vajāt kristiešus, bet viņam nebija taisnība. To viņš beidzot saprata šajā vietā, šajā ceļā uz Damasku. Arī mums ceļā pie Kristus, mums ir jāsaprot, ka mums nav taisnība, vai ne? Tas mūs aizved pie nākamā soļa.

Tātad tu tiksi kristīts, jo tu liecināsi; tu liecināsi, jo tu esi dzirdējis; tu esi dzirdējis, jo tu esi ieraudzījis, bet tu esi ieraudzījis, jo tu esi izpratis. 14.pants: „Izpratis Viņa gribu.” Dieva darbs pie katra kristieša, kurš piedzimst no Augšienes sākas ar prātu. Vispirms prāts kaut ko izdara pirms acis ierauga un ausis saklausa un mute iet un liecina citiem cilvēkiem. Pirms vēl ķermenis izlemj kāpt šajā baseinā iekšā, vispirms kaut kas notiek šeit augšā (prātā). Mēs redzam, izprast Viņa gribu, šis vārds ‘griba’ grieķu valodā ir lietots tas pats vārds, kas ir Mūsu Tēvs Debesīs lūgšanā, kur mēs sakām: „Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes.” Mēs lūdzam, lai notiek Dieva prāts virs zemes, lai notiek Viņa griba virs zemes, jo tā jau notiek tur augšā Debesīs. Debesīs jau viss notiek pēc viena prāta, pēc vienas gribas, pēc Dieva gribas, kamēr uz zemes viss notiek pēc miljardiem gribu, jo katrs cilvēks dzīvo ar to savu gribu – es gribu laimi, es gribu naudu, es gribu atzinību, es gribu mantas, es gribu, gribu, gribu.

Bet tad tu ej pa ceļu uz Damasku un tu ieraugi Kristu un tu saproti Dieva gribu. Un tu esi gatavs pieņemt šo Dieva gribu, jo tu ieraugi, cik tā ir perfekta, tu ieraugi, ka tā ir tā vislabākā, tu ieraugi, ka tā tev atnesīs to meklēto mieru. Tā tev atnesīs to piepildījumu un to patieso laimi, kuru tu ar savu gribu visu laiku esi mēģinājis aizsniegt šajā dzīvē. Tieši tas šeit notiek ar Pāvilu, viņš izprata Dieva gribu pirms pats vēl saprata, kas notiek, bet no tā brīža Pāvils bija laimīgs cilvēks. Viņš domāja, ka viņš ir laimīgs, jo viņš ir Gamaliela māceklis un viņš cīnās judeisma vārdā pret šiem maldu mācītājiem – kristiešiem. Viņš domāja, viņš ir laimīgs cilvēks, bet tad, kad viņš ieraudzīja Kristu un saprata Viņa gribu, tad viņš bija patiesi laimīgs cilvēks. Viņš kļuva par lielāko misionāru kādu šī pasaule ir redzējusi. Pateicoties viņam arī mēs šodien varam šeit Vīlandes draudzē sludināt šo pašu Evaņģēliju, šo Kristus gribu sludināt. Arī pateicoties šim Pāvilam. Viņam Dieva griba likās tik laba, ka viņš bija gatavs pat mirt par to. Un kā literatūra liecina, tad Pāvils tik tiešām nomira Kristus gribu pildot, nomira pēc Romas imperatora Nērona pavēles, kad viņam tika galva nocirsta. Viņš bija laimīgs cilvēks. Izprast Dieva gribu ir sākums jaunai, piepildītai un Mūžīgai dzīvei.

Bet kā tas varēja notikt ar Pāvilu? Kā viņš tā izdomāja, ka jāmaina ir sava griba pret Dieva gribu? Kā viņš tā izdomāja, ka viņam jāpagriežas ir 180 grādu pretējā virzienā? Varbūt viņš gāja pa šo Damaskas ceļu un viņam bija daudz laika tur domāt un viņš varēja loģiski izsecināt, salikt visus puzzle gabaliņus un tad viņam ieslēdzās gaismiņa, spuldzīte prātā un viņš saprata – Jēzum tomēr ir taisnība. Nē! Jo, lūk, pilnā ķēde, pilnie seši soļi – tu tiksi kristīts, jo tu liecināsi; tu liecināsi, jo tu esi dzirdējis; tu esi dzirdējis, jo tu esi ieraudzījis; tu esi ieraudzījis, jo tu esi izpratis; tu esi izpratis, jo tu esi izredzēts. Apd 22:14.pantā, Ananija sāk šo teikumu, ar šiem vārdiem: „Mūsu tēvu Dievs ir tevi izredzējis, lai” un tad seko viss šis, ko mēs tagad runājām, „lai tu visu šo piedzīvotu.”

Vai Pāvils ceļā uz Damasku izvēlējās sākt ticēt Jēzum? Vai Pāvils pats izvēlējās izprast Jēzu, Viņa gribu? Vai Pāvils izvēlējās ieraudzīt Jēzu? Vai Pāvils izvēlējās dzirdēt Jēzu? Vai Pāvils izvēlējās liecināt par Jēzu? Un atbilde ir – jā! Jūs varbūt negaidījāt šo atbildi, bet jā! Viņš arī izvēlējās to, bet viņš izvēlējās tikai pēc tam, kad Dievs jau bija izvēlējies viņu šim plānam. Mīļās, māsas un mīļie, brāļi, tas ir arī katra mūsu ceļš. Varbūt mums kādiem ir grūti saprast šo izredzētības jautājumu, un kādi saka arī attiecībā uz šo Rakstu vietu, ka Dievs neizredzēja Pāvilu glābšanai, bet Viņš izredzēja Pāvilu šiem darbiem. Lai tā būtu, lai tā būtu, bet caur šiem darbiem Pāvils beigās aizsniedz to, ko viņš aizsniedza. Tas ir arī mūsu ceļš mums katram, nevis tikai Pāvilam, ka Dievs ir izredzējis mūs, bet izredzējis nevis tikai tādai glābšanai, ka tagad mēs esam kaut kādi priviliģēti un varam savas dzīves dzīvot kā tādi karaļi, bet Viņš ir izredzējis, lai mēs izprastu Dieva gribu, lai mēs skatītos Kristus vaigā, lai mēs klausītos Kristus Vārdos, un lai mēs liecinātu par Kristu cilvēku priekšā.

Vai saklausat šīs abas puses – gan šo privilēģiju izredzēšanai, bet arī šo lielo, lielo atbildību. Bet šīs abas puses saliekot kopā – tās ir tas noslēpums piepildītai dzīvei un tas ir tas noslēpums Mūžīgai dzīvei. Šo visu dzirdot, kad Ananija bija pabeidzis šos vārdus, Pāvils zināja, kas viņam ir jādara un Ananija zināja, kas Pāvilam ir jādara, tādēļ Ananija jautā Pāvilam: „Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu!” Mēs lasām, ka Pāvils iekāpa ūdenī, tāpat kā jūs to šodien darīsiet, un Pāvils ārēji apliecināja to, kas iepriekš viņā bija noticis iekšēji. Pāvila darbs bija ārēji apliecināt to, ko Dievs bija izdarījis viņā iekšēji. Ūdens jau pats par sevi nav nekas, ūdens ir tikai kā simbols, ūdens kristība ir simbols Svētā Gara kristībai, kas notiek manī iekšēji, kurā tiek piedoti grēki. Grēku piedošana notiek iekšēji, kad Svētais Gars to izdara un ārēji mēs ar ūdeni parādam to, šo simbolu. Tā nu Svētais Gars izdara šo neticamo darbu, kad garīgi miris cilvēks pārvēršās mūžīgi dzīvā Dieva bērnā.

Neticamā dateles sēkla, divi tūkstoš gadu veca, spēja izdīgt tādēļ, ka tā bija nedzīva. Tas fantastiskais noslēpums tajā visā ir tas, ka šī sēkla bija nedzīva visu šo laiku. Viņa nebija nonākusi kontaktā ar ūdeni, tāpēc viņa bija nedzīva. Tā nu viņa divus tūkstošus gadu bija stāvējusi tajā traukā, zem zemes, sausā vietā, nekad nebija nonākusi kontaktā ar ūdeni un tāpēc viņa bija spējīga. Tad, kad viņa nonāks kontaktā ar ūdeni, tad nomirt? Un tikai tāpēc, ka viņa tad nomira, viņa spēja kļūt dzīva. Tāds ir arī ūdens kristības simbols šodien, to, ko jūs redzēsiet šeit priekšā. Mēs redzēsim simbolu, kā nomirst vecais cilvēks un pazūd uz visiem laikiem zem ūdens un ceļas augšā jauns cilvēks uz mūžīgiem laikiem. Tāpat kā Jēzus pirmais to izdarīja un, kad Viņš teica Jņ 12: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet ja mirst, tas nes daudz augļu.” Tādēļ, māsas un brāli, ja Bībele rāda, ka tas viss ir noticis ar jums, ar tevi, tad ko tu vēl vilcinies? Ko tu vēl vilcinies, topiet kristīti!

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies Tev par šo vareno pasauli, kuru Tu esi radījis, un kur Tu gan fizisko, gan garīgo pasauli esi tā iestādījis, kā Tu to gribēji – ar visiem šiem simboliem, ar visu šo skaistumu. Paldies, Kungs, par žēlastību, ka mēs to varam ieraudzīt tik pilnā skaistumā, ka Tu mums to esi atklājis. Paldies, ka mēs esam varējuši saprast Tavu gribu, kaut arī varbūt ne visu, bet to, ko Tu esi gribējis mums atklāt, ka ar to mums pietiek, lai mēs saprastu, ka, Jēzu, Tavā upurī mēs varam piedalīties – veco cilvēku laižot nāvē zem ūdens uz visiem laikiem un ceļoties augšā jaunam radījumam, kurš grib skatīt Tevi vaigā, kurš grib izprast Tavu gribu, kurš grib klausīties Tevī, un kurš grib iet un liecināt to citiem cilvēkiem. Lūdzu, svētī mūsu jauno brāli un jaunās māsas mūsu draudzē, svētī viņu dzīves ceļus, Kungs, ka viņi var būt kā Pāvili, kuri iet kā piepildīti cilvēki dzīvot piepildītu dzīvi Tavam godam līdz pēdējai dienai, līdz dienai, kad viņi skatīs Tevi vaigu vaigā un vairs ne tikai fotogrāfijā. Jā, Kungs Jēzu, lai Tev slava un gods un pateicība. Āmen.