Ko darīt, kad sāp?

Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. — Lūkas evaņģēlijs 5:1-11

SVĒTRUNAS NORAKSTS

 
Es šajā rītā gribu izlasīt Dieva Vārdu no Lūkas evaņģēlija 5. nodaļas. Es lasīšu pirmos 11 pantus. Lūkas evaņģēlijs 5. nodaļa, pirmie 11 panti. “Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši, bet uz Tavu Vārdu es gribu tīklus izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas bija pie Viņa, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krastu vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.”

Kungs, svētī Savu Vārdu, svētī šīs mūsu pārdomas. Lai tās mums katram ļauj ieskatīties sevī, lai tās mums katram ļauj šajā brīdī pakrist pie Tavām kājām, Kungs, lūgt, lai Tu katru no mums personīgi uzrunā. Lai Tu mums katram personīgi pieskaries, lai tā ir svētība, ko mēs no Tevis šajā rītā saņemam. Un es, Kungs, lūdzu, lieto tu arī mani šajā rītā, Tavu Vārdu sludinot. Āmen.

Šajā laikā man arvien biežāk sirdī skan šī dziesma, ko mēs bieži varbūt nosaucam arī par Baptistu himnu, un es domāju, ka tādai viņai arī ir jābūt. Un īpaši jau tas viens pants, trešais pants šajā dziesmā: “Šeit brāļu ciešanas, kā savas justas tiek, un līdzcietības asaras tek bieži vienkop.” Jā, mēs šodien arvien biežāk, kad sarunājamies, tad sakām viens otram: “Man sāp sirds par to, kas notiek. Mani tas tik ļoti skumdina, kas notiek šodien.“ Un, kad mēs sakām šos vārdus, tad varbūt tas nav domāts kā tādas fiziskas sirdssāpes, ko mēs izjūtam, bet šajos vārdos ir ielikta kāda īpaša smeldze, kāds smagums, kaut kas, kas varbūt tevī dziļi iekšā gruzd. Un tad ir tāda sajūta, ka it kā tev pat tā reāli trūktu elpas un ka tu vairs nespēj tā īsti koncentrēties tam, kas tev būtu jādara. Vakar es runāju ar vienu cilvēku, un viņš saka: “Zini, man ir kaut kas jādara, es laikam braukšu. Es tāpat mājās neko īsti nevaru padarīt. Es mēģināšu kaut kādā veidā palīdzēt, cik tas ir manos spēkos.” Tik bieži mēs dzirdam: “Man sāp. Man ir smaga sirds.” Un, cik daudz vēl vairāk cilvēku to nemaz nesaka, viņi varbūt patur šo smagumu sevī, cenšas noslēpt, jo bieži vien mums taču gribās citu priekšā neizskatīties tiem sagrautajiem. Mums gribās būt laimīgiem, bezbēdīgiem. Un arī šodien, kad tu ej un sarunājies ar cilvēkiem, un tu viņiem saki: “Nu, kā tev iet?” Bieži vien, es domāju pārāk bieži, tā atbilde ir: “Ai, man iet labi!” Varbūt tur ir arī tas iemesls – nu ko tad es apgrūtināšu! Otrs jau tāpat nespēs tajā manā situācijā un manos apstākļos, varbūt manās domās, manos pārdzīvojumos iejusties. Un tur jau ir zināma taisnība, jo arī gudrais Sālamans saka, ka: “Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.”

Es domāju, ka mēs daudzi būsim sastapušies ar dažādām dzīves situācijām, kad liekās - nu, manā dzīvē viss ir ievirzījies tādā strupceļā, no tās vairs nav izejas, es vismaz to neredzu. Kaut gan mēs apzināmies tomēr, ka kaut kur jau tā cerība vienmēr ir. Un ļoti bieži mēs arī  viens otru iedrošinām un sakām: “Nu zini, tā cerība ir tā, kas mirst pēdējā.” Jā, cerībai ir pamats. Varbūt, ka mēs šo pamatu nezinām, varbūt, ka mēs to pat nezinām, kur meklēt. Bet šajā rītā es vēlos atgādināt arī šī nolasītā teksta ietvarā, ka šis pamats ir tajā, ka Dievs pievēršas mums, cilvēkiem. Dievs pievēršas ne tikai kādiem izredzētajiem, bet Dievs pievēršas visiem cilvēkiem. Tā lielākā traģēdija šodienas pasaulē ir, ka cilvēks nemeklē šo ceļu pie Dieva. Kad es domāju par šo tekstu, par šiem zvejniekiem tur Ģenecaretes ezera krastā, tad es viņus tur ieraugu kā vīrus, kuru sirdis bieži bija tādas smaguma pielietas. Jā, kā jau vīri viņi necentās varbūt to izrādīt, jo tas jau nepieder pie vīrišķības. Bet šī ārēji it kā vienmuļā ierastā dzīve ar visām tām problēmām, ko tu pats nevari nekādā veidā iespaidot. Varbūt tur ir arī šī neziņa un šī apziņa, ka tev nav īsta, tāda skaidra mērķa, kurp tu dodies. Ka tev pietrūkst kādu tādu izaicinājumu dzīvē, kas tevi varētu spārnot un iedvesmot. Un līdzīgi kā šiem zvejniekiem tur, arī mums ir šīs izjūtas, es domāju, katram pazīstamas. Ikdienas dzīve. Viņiem toreiz tīkli, jūra, zivju tīrīšana, tīklu lāpīšana, rūpes par ģimeni, rūpes par iztiku. Paiet diena, paiet nedēļa, paiet mēneši, un tu atkal un atkal esi šajā ritenī, un nekas nemainās. Un bieži vien ir lietas, kas tevi nospiež. Arī šī pierastība. Un tad vēl klāt tas, ka tu esi pūlējies, tu esi darījis to labāko, un tu izvelc tīklus, uz ko tu esi licis lielas cerības, un tie ir tukši. Es domāju, šis laiks tik daudziem liek uzstādīt šos jautājumus, šos lielos jautājumus - kādēļ mēs esam šajā pasaulē? Kāda tad galu galā ir mana dzīves jēga? Kāds ir tas mērķis, uz kuru es dodos?

Šie vīri tur, Ģenecaretes ezera krastā, viņi mazgā tīklus, lāpa tīklus un domā šīs vīru domas: “Klau... Varbūt mēs noķersim to lielo lomu?!” Bet turpat ir domas par tukšajiem tīkliem. Un tad nu ir jāsaka, patiesībā šie cilvēki tur toreiz un mēs šodien tomēr galu galā meklējam un domājam, lai atbildētu uz šo jautājumu - kādēļ es šeit esmu? Kāda ir jēga manai dzīvei? Vai ir kāds, kas var dot atbildi? Vai ir kāds, kas spēj ieklausīties arī tajās klusajās domās? Vai ir kāds, kas spēj atbildēt arī uz šiem lielajiem un grūtajiem jautājumiem? Un tad es atbildi ieraugu vienā no šiem pantiem, kurus mēs lasījām, un tur ir teikts: “Viņš [Jēzus] ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus.” Vai nav brīnišķīgi vārdi? Viņš ieraudzīja, Viņš redzēja, Viņš pievērsās viņiem, priekš Viņa šie cilvēki toreiz un šodien mēs katrs priekš Kristus esam svarīgi. Dievs mūs redz, un Dievs pievēršas mums. Mēs nevaram no mūsu dzīves, ja tā varētu teikt, šajā Ģenecaretes ezera krastā tā vienkārši izrauties ārā un nedomāt par to, kas ir mums apkārt, kur mēs esam iekšā. Bet šie vārdi mums atklāj, ka Jēzus ir Tas, kurš pienāk mums pavisam tuvu klāt, kurš arī mums šodien saka: “Es redzu tavas laivas, es redzu tavus tīklus, es redzu to, ka tie bieži ir tukši. Es redzu tavu sirdi, kas bieži vien ir smaga. Es pazīstu tavus jautājumus, uz kuriem tu meklē atbildes.” Viņš, Jēzus, ir šeit pat, un Viņš pievēršas katram no mums.

 Bet tas, ko es gribu teikt, mīļie - Jēzus nekāpj ar varu tavas dzīves laivā iekšā. Viņš nekāpj ar varu arī manā dzīvē. Viņš ir tas, kurš vēršas pie tevis ar jautājumu: “Vai tu atļausi? Vai tu atļausi, ka iekāpju tavas dzīves laivā?” Un es domāju, ka arī šis izaicinošais laiks, kurā mēs meklējam atbildes uz tik daudziem jautājumiem, ir tik izšķiroši svarīgs, lai mēs atbildētu arī uz šo Dieva mums uzdoto jautājumu.

Atklāsmes grāmatā mēs lasām: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā,” tavu un manu durvju priekšā, “un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie Viņa un turēšu pie Viņa mielastu, un viņš ar Mani.” Tavā un manā ziņā ir sacīt: “Kristu, es atveru savas sirds un dzīves durvis Tev.” Tavā un manā ziņā ir to sacīt. Bet tad, kad Viņš ienāk, ja mēs šīs savas sirds durvis atdarām, tad ir labi, ja mēs tā Viņam patiesi arī pastāstām, kā mēs katrs jūtamies, ko mēs piedzīvojam. Jā, ir tik grūti cilvēku priekšā izkratīt savu sirdi, jo mums liekas – vai es tikšu saprasts? Bet Dievam tu droši vari teikt visu. Līdzīgi kā šiem cilvēkiem, šiem vīriem, kuri tā arī pateica: “Kungs, mēs cauru nakti esam zvejojuši, strādājuši, bet viss pa tukšo. Mēs nekā neesam dabūjuši.” Un tad, kad tu esi godīgi pateicis visu, tad tu gatavojies saņemt atbildi. Jēzum ir padoms tavai dzīvei. Tāds padoms, lai varbūt arī tava dzīve iegūtu šo otro elpu, un tu patiesi varētu dzīvot ar prieku. Pēterim Jēzus sacīja, un tie bija īpaši viņam veltīti vārdi: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un mēs lasījām, ka todien Pēteris izvilka tīklus ar pārdabisku zivju lomu. Mēs varētu teikt bez emocijām: “Nu labi. Brīnums.” Un tomēr es ticu, ka vārdos, ko Jēzus sacīja Pēterim, nav runa par tikai kādas atsevišķas veiksmes saņemšanu, nav runa tikai par palīdzību kādā krīzes brīdī, ko cilvēki bieži vien meklē, meklē tad, kad tu jūties sagrauts, kad ir varbūt grūti laiki tavā dzīvē. Runa ir par jaunu virzienu tavai dzīvei, par jaunu sākumu tavai dzīvei. Citiem vārdiem sakot, toreiz Pēterim Jēzus gribēja teikt: “Turpmāk saskaņo visu ar to, kas ir augšā. Saskaņo savu dzīvi ar Dievu, Viņa plāniem, Viņa nodomiem, Viņa gribu.”

Mīļie draugi, ko tev šodien, ko mums šodien nozīmē šie vārdi: “Dodies uz augšu?” Vispirms tas nozīmē - dodies dzīvajā Dieva Vārdā, tur tu atradīsi Kristus sacītos vārdus, tur tu atradīsi pašu Kristu. Tur būs tā mēraukla, ar ko tu varēsi saskaņot savu dzīvi. Mums katram ir jādodas tur, lai mūsu dzīve varētu būt piepildīta ar Kristus klātbūtni. Saskaņo ar Dieva Vārdu gan savas domas, savus vārdus, savu rīcību, un tad vienkārši vēro, kas notiks, vēro, kādas pārvērtības notiks pie tevis personīgi, un kas notiks tavā dzīvē. Mēs lasījām: “Un to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā kā viņu tīkls plīsa.” Nē, te nav runa, ka nu mēs visi kļūsim par miljonāriem, ka mēs iegūsim kādu milzīgu peļņu rīt un atkal parīt. Runa nav par to, ka mēs par tādiem kļūsim caur kādiem Dieva brīnumiem, bet runa ir par to, ka tava sirds piepildīsies ar mieru. Dievs paņems projām šīs skumjas, šīs sāpes. Tu iegūsi jaunu virzienu, aizraujošu mērķi, uz kuru tiekties. “Dodies uz augšu” nozīmē - atdod savu dzīvi Kristum sakot: “Tagad Kristu, no šīs dienas viss, kas es esmu, tas piederēs Tev.” Jā, šie vārdi mazliet skan varbūt tā biedējoši. Es domāju, ka toreiz šīs izbailes piedzīvoja arī Pēteris un viņa darba biedri. Jā, tur kontekstā mēs varam nojaust, ka tās izbailes bija par šo brīnumu, kas bija noticis. Bet galu galā aiz šī brīnuma bija Kristus brīnumainā klātbūtne. Aiz šī brīnuma bija šis Kristus jaunais izaicinājums viņu dzīvei, un tīri dabīgi no tā var izbīties. Nav nemaz tik viegli ļauties Kristus vadībai, jo tas nozīmē, tu savu dzīves stūri no savām rokām ieliec Kristus rokās. Bet mēs jau esam pieraduši, ka mūsu dzīvi tā vai citādi mēs varam stūrēt paši.

Es lasīju kādas ļoti interesantas pārdomas, kur kāds cilvēks saka, kā Kristus ienāk mūsu dzīvē.

“Tēvs klauvē pie manām durvīm, meklēdams Savam Dēlam apmešanās vietu.
 - Dievs, es izīrēju ļoti lēti! Tu vari ienākt apskatīties.
 - Labi es ieiešu, - saka Dievs.
 - Dievs, es varētu Tev piešķirt divas istabas no tā, kas man pieder.
 - O! Jā! Man patīk! Es ņemšu divas, bet varbūt nākotnē tu izdomāsi man iedot vairāk. Es esmu pacietīgs, Es varu pagaidīt.
 - Nu jā, Dievs, es jau vēlētos dot vairāk, bet es šaubos, man jau pašam arī vajag.
 - Žēl! Bet Es tomēr pagaidīšu. Man tik ļoti patīk tas, ko Es redzēju.
 - Labi, Dievs. Varbūt es Tevi varēšu ielaist vēl vienā istabā, man jau pašam varbūt tik daudz arī nevajag.
 - Es ar prieku to pieņemšu. Man šeit patīk!
 - Nu vispār Dievs, es vēlētos Tev atdot visu māju, bet es vēl joprojām šaubos.
 - Zini? Padomā. Es jau tevi ārā nedzīšu, saka Dievs. Tev arī turpmāk piederēs tava māja, bet šajā mājā dzīvos Mans Dēls.
 - Es tā īsti nesapratu.
 - Es zinu, - Dievs atbild. Bet nevaru paskaidrot. Tev tas pašam jāpiedzīvo. Un to tu varēsi piedzīvot tad, kad tu ielaidīsi Viņu visā mājā. Protams, nedaudz riskanti, bet pamēģini. Man tiešām šeit patīk!”

Ziniet, es lasīju šo dialogu tik interesanta veidā uzrakstītu, un man liekas, te ir kaut kas arī no mūsu dialoga ar Dievu. Jo arī mēs tik bieži vien baidāmies, bet Dievs ir pacietīgs ar mums. Viņš joprojām gaida, Viņš joprojām mūs iedrošina. Dievs joprojām vēlas, lai mēs saprastu, ka tieši ar Viņu ir visskaistākā dzīve, un pēcgalā arī mūžīgā dzīve. Pēteris, Jānis un Jēkabs tanī dienā Ģenecaretes ezera krastā sacīja Jēzum savu jā. No vienkāršiem zvejniekiem viņi tika veidoti par Dieva līdzstrādniekiem, un tas bija milzīgs pavērsiens šo vīru dzīvēs. Protams, ne jau visiem ir jākļūst par sludinātājiem, mācītājiem. Visbiežāk jau mēs katrs paliekam savās dzīvēs, savos darbos un pienākumos. Bet vienu gan es zinu, ka visiem mums ir vajadzīga Kristus dziedināta un gaiša sirds. Visiem mums ir vajadzīgs Kristus, kurš spēj šīs sāpes mierināt, kurš spēj mūsu rētas dziedināt. Mums ir vajadzīgs Kristus, kurš atjauno mūsu skatu uz dzīvi, piešķirot tam skaidru dzīves mērķi un uzdevumu. Tas mums katram ir vajadzīgs. Un šodienas Dieva Vārds mums par to atgādina, ka mums katram ir vajadzīga dzīve, kura ir saskaņota ar Dieva Vārdu.

Kāds cilvēks aizgāja pie ārsta ar sūdzību, ka viņam krūtīs spiež. Bieži vien šīs sāpes bija tik lielas, ka bija grūti izturēt. Un ārsta secinājums bija: “Draugs, tev ir slima sirds. Tā ir nekavējoties jāārstē, varbūt būs vajadzīga operācija.” Šis vīrs skatās uz ārstu un saka: “Man tam nav laika, man tam nav arī līdzekļu, un manī ir bailes, ka savas slimības dēļ es varu zaudēt savu darbu, es zaudēšu savus ienākumus.” Un ārsta atbilde bija ļoti vienkārša: “Nu, ja Jūs vēlaties, tad varu uzrakstīt, ka Jūs esat vesels.” Var jau uzrakstīt zīmi, var jau sevi mierināt, ka viss ir labi. Bet, mīļie draugi, vai tiešām viss ir labi? Un to, kā ir tavā dzīvē, jau tu zini vislabāk. Bet, kad runa ir par sirdi, tad dziedināšanu nav prātīgi atlikt uz vēlāku laiku. Un Bībele saka: “Pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, no turienes rosās dzīvība.” Tāpēc neļauj savā sirdī mājot naidam, neļauj savā sirdī mājot lepnībai, iedomībai. Noliec visu to Dieva priekšā, lai Viņš tavu sirdi dziedina.

Lūgsim Dievu.

Mīļais Kungs, es Tev pateicos no visas sirds, ka Tu esi tas, kuram tik ļoti rūp katra cilvēka dzīve. Un varbūt mēs savā ikdienā esam tik ļoti pārņemti ar to un domājam, ka mēs varam paši ar visu tikt galā, bet, Kungs, ir brīži, un arī šis ir tāds, kad mēs saucam uz Tevi un saprotam, Tu mums esi vajadzīgs. Tu mums tik ļoti esi vajadzīgs, ne tikai varbūt kā kāds garants, bet Tu mums tik ļoti esi vajadzīgs, jo tikai Tu spēj mūs katru dziedēt. Tikai Tu spēj ielikt šo īpašo mieru mūsu sirdīs, tikai Tu. Mīļais Kungs, un šodien mēs tik bieži lietojam šo vārdu, ka man sāp. Mēs domājam par situāciju pasaulē, mēs domājam par situāciju tepat netālu no mums Ukrainā. Mēs domājam par situāciju draudzēs, mēs domājam par situāciju mūsu tuvo cilvēku dzīvē. Galu galā arī pašu dzīvēs. Kungs, mums ir vajadzīgs Tavs pieskāriens. Un paldies, ka Tu mūs redzi jebkurā dzīves brīdī, jebkurā dzīves situācijā. Kungs, mēs nespējam no Tevis neko noslēpt. Mēs jau varam viens otram sacīt, ka mums jau iet labi, bet, Kungs, Tu zini, ko mēs patiesībā katrs sevī nesam, tāpēc pieskaries mums un dziedini mūs. Jēzu, Tavā Vārdā to lūdzam. Āmen.