Karalis ir miris. Lai dzīvo Karalis!

Sievietēm aizejot, daži sargi devās uz pilsētu paziņot virspriesteriem visu, kas bija noticis. Un virspriesteri, sanākuši kopā ar vecajiem, nosprieda dot kareivjiem daudz naudas un viņiem teica: “Sakiet, ka viņa mācekļi atnāca naktī, kad gulējāt, un viņu izzaga. Un, ja tas nāks ausīs pārvaldniekam, tad mēs to pārliecināsim un jūs pasargāsim no nepatikšanām.” Kareivji paņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šis stāsts ir izplatīts jūdu vidū līdz pat šai dienai. — Mateja evaņģēlijs 28:11-15

Svētrunas noraksts

 
Kad 1422.gadā nomira Francijas karalis Čarlz VI (Charles VI of France), pirmo reizi atskanēja sauciens: „Karalis ir miris. Lai dzīvo Karalis!” Šis sauciens tā laika tautai izklausījās pēc paradoksa, jo ja karalis ir miris, kādēļ lai viņš dzīvotu? Bet, protams, runa bija par diviem karaļiem. Tiklīdz pirmais karalis bija nomiris un guldīts kapā, konkrētā baznīcā Francijā, tā sāka valdīt otrs karalis un todien tie bija Čarlz VI, kura troni ieņēma viņa dēļs Čarlz VII. Tomēr šī skaistā pretruna, šis šķietamais paradokss, bija iemesls, kādēļ šis sauklis ir kļuvis populārs: „Karalis ir miris. Lai dzīvo Karalis!” Šodien, nedēļu pēc Lieldienām šis sauklis atkal šķiet īpaši aktuāls, jo karalis, Ķēniņš Jēzus ir miris un jaunam karalim nu ir jāvalda. Kurš tas ir? Vai tiešām varētu būt pirmo reizi vēsturē, ka valda tas pats karalis, kurš tikko ir nomiris? Tā nekad nav bijis un 
loģika saka, tas ir neiespējami. Bet Lieldienas bija lielas dienas. Un lielās dienās notiek lielas lietas. 

Bet pirms mēs runājam tālāk par Jēzu kā par Ķēniņu, kā par Karali, es vēlos atgādināt jums, ka mēs esam Mateja evaņģēlija sērijā pie pašām beigām, ir pienākusi priekšpēdējā svētruna un tie, kuri no jums jau ilgāk ir ar mums, atceras, ka pirms gandrīz sešiem ar pus gadiem mēs sākām to un tad mēs izcēlām kādu īpašu faktu, proti, mēs minējām to, ka Mateja evaņģēlijā Jēzus tiek pasniegts kā Ķēniņš. Marka evaņģēlijā Viņš tiek pasniegts kā Kalps. Lūkas evaņģēlijā kā Cilvēka Dēls un Jāņa evaņģēlijā kā Dieva Dēls. Tādā veidā saliekot kopā šos četrus Evaņģēlijus, veidojas tas skaistais, tas pilnais spektrs, tā pilnā bilde par to, kas ir Dievs, kas ir Jēzus, ka Viņš ir Ķēniņš, bet vienlaikus Kalps, Viņš ir Cilvēks, bet vienlaicīgi ir arī Dievs. Tā nu Matejs pasniedz Jēzu kā Ķēniņu. Tagad, kad mēs esam jau pie pašām beigām, jūs varbūt varat atskatīties un mēģināt atcerēties – jūs esat pamanījuši šo aspektu? Mateja pirmajā nodaļā mēs lasijām – viss sākās ar ciltsrakstiem. Ciltsraksti bija domāti, lai pierādītu, ka Jēzus tiešām nāk caur ķēnišķīgo Dāvida līniju. Un Lūkas evaņģēlijā mēs redzējām, ka tur ir ciltsraksti, kas ir doti no Marijas puses, kas pierāda to asins līniju. Mateja evaņģēlijā tā ir Jāzepa ciltsrakstu līnija, juridiskā. 

Tad nākamajā nodaļā mēs skatāmies, ka ierodas ķēniņu iecēlēji jeb austrumu gudrie, kuriem parasti viens no uzdevumiem bija doties pie jaunajiem ķēniņiem un iecelt viņus amatā. Turpat mēs redzam, ka valdošais ķēniņš Hērods ir ļoti uztraucies, nobijies, varētu teikt, viņš ir daudz ieguldījis, investējis, lai viņam tiktu piešķirts tituls ‘jūdu ķēniņš’. Viņš pat ir slepkavojis cilvēkus, lai nonāktu šajā pozīcijā un nu viņš pēķšņi dzird, ka ir ieradies kāds, kurš arī tiek saukts par jūdu ķēniņu. Trešajā nodaļā redzējām, kā ierodas Ķēniņa vēstnesis – Jānis Kristītājs, ‘sauciena balss tuksnesī’. Vēstnešiem tajā laikā bija divi uzdevumi, viens bija doties ķēniņa vārdā uz attālām pilsētām un pasludināt vēsti par viņu, bet otrs uzdevums bija dodoties ceļā uz šīm pilsētām pārbaudīt ceļa kvalitāti, sagatavot ceļu, kādas lielākas bedres aizbērt, lai tad, kad ķēniņa rati ripos pa šiem ceļiem, var tikt cauri. Un tad ceturtā nodaļā notiek ķēniņa atentāta mēģinājums, kur sātans mēģina apturēt Ķēniņu pirms Ķēniņš vispār ir kāpis tronī, bet Jēzus uzvar, trīs reizes cērtot pretī ar ieroci vārdā Dieva Vārds. Viņš trīs reizes citē Rakstus. Tad turpat ceturtajā nodaļā izturējis šo pārbaudījumu notiek šī Ķēniņa kronēšana – Jēzus kristības, kurās mums tiek parādīts, kā piedālās Tēvs un arī Svētais Gars un visa Trīsvienība ir kopā šajā brīdī, arī mums redzamā veidā. 

Tad Mateja piektajā nodaļā, trīs nodaļas, Jēzus uzkāpj kalnā un sniedz Ķēniņa manifestu, kurā Viņš izskaidro, kā darbojas Viņa Ķēniņu valstība. Astotā un devitā nodaļā Jēzus demonstrē savu varu, mums bija mazā svētrunu sērija, kur mēs runājām par Jēzus varu, kā tā ir pār miesu un pār dabu, pār gara pasauli, un par daudz ko citu. Tad turpinājumā Jēzus vienkārši kalpo savai tautai, kā īstam, uzticīgam Ķēniņam tas piederas. Viņš kalpo tautai un 14.nodaļā pēc 5000 paēdināšanas tauta ar varu cenšas Viņu iecelt par ķēniņu. To mēs lasām Jņ 6, ka pēc šīs paēdināšanas viņi gribēja iecelt Viņu par ķēniņu, nav liela brīnuma, viņiem patika ķēniņš, kurš dod bezmaksas ēdienu un droši vien vēl pietam garšīgāko, kāds jebkad ir ēsts, tikko Dieva radīts. Viņi gribēja Viņu iecelt par ķēniņu, bet Jēzus izvairījās, jo tas nebija tas ķēniņa veids, kādu Jēzus ir nācis ieņemt. Tad Mt 17 notiek apskaidrošana kalnā, kur Jēzus aicina sev līdzi no saviem mācekļiem trīs tuvākos, trīs vadītājus un ļauj viņiem mazliet redzēt no tā patiesā Ķēniņa goda, kādu sagaida Jēzu nākotnē. 

Tad pienāk Jēzus pēdējā nedēļa virs zemes šeit, šajā dzīvē. Mt 21 Jēzus iejāj Jeruzālemē uz ēzelīša, kā pazemīgs Ķēniņš un tomēr Viņš tiek sveikts kā Ķēniņš, kā Glābējs: „Ozianna augstībā!” Tikai dažas dienas vēlāk Jēzus tiek tiesāts par to, ka Viņš esot ķēniņš, ka Viņš esot jūdu ķēniņš. Ar šo apsūdzību jūdi ved Jēzu pie Pilāta un Pilāts Viņam jautā, Mt 27: „Vai Tu esi jūdu ķeniņš?” Jēzus atbild: „Tu to saki.” Tad pirms nāves izpildes kareivji ņirgājas par Jēzu kā par ķēniņu, turpat Mt 27 mēs lasījām: „Tie Viņu izģērba un aplika Viņam purpura apmetni, nopinuši ērkšķu vainagu, tie uzlika Viņam to galvā, deva niedri labajā rokā un mezdamies Viņa priekšā ceļos, Viņu izsmēja: „Esi sveicināts, jūdu ķēniņ!” Visbeidzot, piesituši Jēzu krustā viņi piesita tur vēl kaut ko – uzrakstu, publisku apliecinājumu, par ko Viņš ir tiesāts, tur bija rakstīts „Inrī – Jesus nazarenus rex judeorum” (INRI - Iēsus Nazarēnus, Rēx Iūdaeōrum), „Jēzus nācarieties, jūdu ķēniņš”. Lūk, te mums ir ķēniņš, jūdu ķēniņš! Kā izsmiekls, bet vienlaikus tomēr patiesība. Viņš bija Ķēniņš, bet cilvēki negribēja šādu ķēniņu. Tā nu viņiem Viņš bija miris ķēniņš. „Karalis miris. Lai dzīvo nākamais karalis!” 

Bet tad notika neaptveramais, neticamais, mirušais karalis augšāmcēlās. Dievs Viņu augšāmcēla un līdzi nāca pārdabiskas zīmes – zemestrīce un eņģeļu iejaukšanās. Jēzus piecelšanās – tas viss bija tik pārdabiski, ka romiešu kareivji pakrita kā miruši, tur ir rakstīts, viņi vienkārši paģība, atslēdzās. Kad viņi bija pamodušies, tad kaps bija tukš – lūk, lielā diena, Lieldienas! Kaps bija tukš! Bet, kā lai to izskaidro? Un kā lai to paskaidro priekšniekiem, kuri bija sūtījuši kareivjus tur apsargāt šo kapu? Tā nu mēs esam pie šodienas notikuma un es aicinu atvērt Mateja evaņģēlija pēdējo nodaļu, izlasīsim šo notikumu no Mt 28:11.-15 „Sievietēm aizejot, daži sargi devās uz pilsētu paziņot virspriesteriem visu, kas bija noticis. Un virspriesteri, sanākuši kopā ar vecajiem, nosprieda dot kareivjiem daudz naudas un viņiem teica: „Sakiet, ka viņa mācekļi atnāca naktī, kad gulējāt, un viņu izzaga. Un, ja tas nāks ausīs pārvaldniekam, tad mēs to pārliecināsim un jūs pasargāsim no nepatikšanām.” Kareivji paņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šis stāsts ir izplatīts jūdu vidū līdz pat šai dienai.”

Šis šodienas notikums ir ļoti interesants iestarpinājums un šķiet, kādēļ Matejam vajadzēja šo iekļaut? Kādēļ viņš nevarēja beigt ar to grandiozo augšāmcelšanās notikumu un pēc tam ar Jēzus lielās misijas pavēli, par kuru Jēzus nākamajā nodalījumā teica: „Man ir dota visa varas virs zemes un Debesīs.” Lūk, īstais Ķēniņš! „Man ir dota visa vara!” Tās būtu tik skaistas beigas, tik skaists noslēgums šim Evaņģēlijam, bet kāpēc šis iestarpinājums? Iemesls ir ģeniāls, jo Matejs dod mums vēl vienu pierādījumu, kādēļ Jēzus tiešām ir dzīvs. Tā vietā, lai tikai uzklausītu Jēzus draugus, tā vietā, lai tikai Jēzus draugi dotu liecību, viņš dod vārdu Jēzus ienaidniekiem un viņi sniedz apliecinājumu, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Šis ir ģeniāls gājiens no Mateja puses, bet patiesais autors jau ir Svētais Gars. Tad kā tieši viņi apliecina patiesību par Jēzus augšāmcelšanos? Es jums vēlos trīs veidus parādīt no šī teksta, no šī notikuma apraksta.

Trīs veidi un pirmais veids ir ar kukuli. Mēs redzam, par šo Jēzus stāsta noklusēšanu virspriesteri dod daudz naudas, dod kukuli. Kad parasti dod kukuli? Tad, kad tu centies panākt to, ko tu likumīgā ceļā nespēj panākt, vai ne? Garantēt uzvaru kādā valsts iepirkumā vai saņemt sev labvēlīgu balsojumu kādā svarīgā likumprojektā, vai atcelt kādu sodu par paveiktu pārkāpumu, un agrāk bija populāri policistiem dot piecīšus, kaut vai par maziem niekiem, bet kukuli. Dot tur, kur es negribu, lai notiek likumiskais process. Tāpat arī šeit – romiešu kareivji dodas pie virspriesteriem un dara ko? Viņi izstāsta visu, ko ir redzējuši, lūk, likumiskais, lūk, patiesība. Ja šis izstāstītais būtu bijis derīgs virspriesteriem, tad nevajadzētu dot nekādu kukuli. Bet, acīmredzot, viņi dzirdēja kaut ko nevēlamu. Tā nu vienīgais ceļš ir samaksāt daudz, lai nestāsta šo pašu stāstu tālāk citiem. Atcerieties, viņi Jūdam Iskariotam jau bija samaksājuši asins naudu, tagad viņi maksā klusēšanas naudu. Vispār šī visa Nācarieša Jēzus afēra kļūst ar vien dārgāka, viņi samaksā šeit daudz naudas. Ja Jūdam Iskariotam viņi vēl maksāja nievājoši mazu summu, kas bija apmēram 180 eiro pārrēķinot mūsdienu vērtībā, tad tagad gan tā ir liela summa. Mēs nezinām precīzi, cik liela tā ir, bet mēs varam nojaust, cik liela tā ir bijusi pēc tā, ka šie kareivji bija romiešu kareivji. 

Mazs iestarpinājums, ja jūs uzmanīgi lasījāt, jums varbūt radās šis jautājums: „Paga, tie bija romiešu kareivji vai jūdu kareivji?” Jo iepriekš tur ir rakstīts, ka virspriesteriem Pilāts saka: „Ejiet jūs paši un apsargājiet, jums ir sardze, ejiet un dariet to.” Bet latviešu tulkojums un ja godīgi, es esmu pārsteigts un es nesaprotu, kāpēc tā ir, bet latviešu abos tulkojumos ir iztulkots man mistisks teksts, jo angļu un es pārbaudīju arī vācu tulkojums, visur ir pavisam cita doma, viņš saka: „Jums jau ir dota romiešu sardze, ejiet un apsargājiet, padariet to tik drošu, cik jūs varat.” Tas ir tas, ko patiesībā Pilāts šeit saka. Viņš saka: „Jums jau ir iedota mūsu romiešu sardze, ejiet un lietojiet to un apsargājiet to kapu, cik vien droši jūs varat.” Lūk, tā bija romiešu kareivju sardze. Romiešu kareivjiem sods par aizmigšanu sardzes laikā bija nāve. Romiešu kareivjiem sods bija nāve, ja viņi tiek pieķerti aizmiegot sardzes laikā. Lai romiešu kareivji būtu gatavi iet un tagad stāstīt citiem šo versiju nozīmē ne tikai lielu apkaunojumu, bet tas nozīmē iespējamu reakciju, kur cilvēki pretī pajautātu: „Pagaidi, bet kāpēc tu joprojām esi dzīvs? Tu nāc un stāsti mums kaut kādu šādu versiju un tu joprojām esi dzīvs?” Viņiem tiek samaksāts, lai apklusinātu šo vēsti, ko viņi bija redzējuši, šo vēsti, kuru viņi bija izstāstījuši virspriesteriem. Šie kareivji patiesībā bija izstāstījuši virspriesteriem Evaņģēliju, par aušāmcelto Kristu un tagad viņiem ir pateikts: „Jūs nedrīkstat šo vēsti nest tālāk, šo vēsti, kura tik daudziem cilvēkiem varētu nest Mūžīgo Dzīvību.” Un pretī viņiem tiek iedota vēsts, kura apdraud viņu laicīgo dzīvību. Kas par situāciju, kas par spriedzi! Un šo kareivju dzīve pavisam noteikti izmainīja šī diena, vienalga vai uz labu vai uz sliktu – vai nu viņi piekrita patiesībai, pieņema to, vai arī viņiem bija jāstaigā ar šiem meliem un jāapdraud patiesībā sava fiziskā dzīvība. 

Par kādu summu tu būtu gatavs kaut ko tādu darīt? Noteikti ļoti lielu summu. Lai tu būtu gatavs iet un stāstīt publiski versiju, kura apdraud tevi pašu, tev noteikti būtu bijis jāmaksā liela summa un virspriesteri ir gatavi to darīt, viņi ir gatavi maksāt. Jo, acīmredzot, vēsts par Jēzus augšāmcelšanos viņiem izmaksātu vēl daudz, daudz vairāk. Ko tas viņiem nozīmētu, ja viņi Jēzus augšāmcelšanos pieņemtu? Tas nozīmētu to, ka viņiem būtu jāieceļ Jēzu par ķēniņu. Nav citu variantu. Viņiem būtu jāieceļ Viņš tiešām par jūdu ķēniņu, tā kā bija rakstīts uz krusta, jo augšāmcelšanās apliecinātu, ka viss, ko Viņš ir teicis un apgalvojis tik tiešām ir patiesi. Tas izmainītu visu. Mācītājs, apoloģēts un kristīgais filozofs Timotijs Kellers (Timothy Keller) raksta vienā grāmatā ar nosaukumu ‘Kādēļ ticēt Dievam?’, viņš raksta: „Ja Jēzus piecēlās no mirušajiem, tad jums ir jāpieņem viss, ko Viņš teica. Bet, ja Viņš nav piecēlies no mirušajiem, tad kādēļ satraukties par jebkādiem Viņa vārdiem? Jautājums, no kura viss ir atkarīgs, nav vai jums patīk vai nepatīk Viņa mācība, bet vai Viņš ir vai nav augšāmcēlies no mirušajiem? Tieši tā jutās pirmie klausītāji, kuri izdzirdēja vēstis par augšāmcelšanos. Viņi zināja, ka ja tā ir patiesība, tad mēs nevaram dzīvot savu dzīvi, kā vien vēlamies. Tas arī nozīme, ka mums ne no kā nav jābaidās – ne no romiešu zobena, ne no kā cita. Ja Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem – tas visu izmaina.”

Tas visu izmainītu arī virspriesteriem, bet virspriesteri nav gatavi atdot to, ko iemīlējuši tik ļoti savā dzīvē – komfortu, labo, situēto stāvokli, viņi bija nežēlīgi bagāti, viņiem piederēja tempļa bizness, viņi izdomāja visādas nodevas, lai tikai maks pildītos. Cik daudz cilvēki šodien komforta dēļ, šī paša iemesla dēļ nav gatavi atdot savu kunga statusu kādam citam, atdot savu karaļa statusu Jēzum? Virspriesteriem tas arī nozīmētu atdot statusu templī, viņi bija kā nekā garīgie vadītāji, reliģiskie vadītāji valstī. Viņiem par katru cenu vajadzēja palikt uzticīgiem šai tradīcijai, kuru viņi bija paši izveidojuši, viņi bija pat gatavi aprakt patiesību. Cik daudz cilvēki šodien nav gatavi atkāpties varbūt no kādām bērnībā mācītām tradīcijām, kādiem uzskatiem, lai paši meklētu patiesību, lai mēģinātu saprast, vai tā ir patiesība, kura man ir mācīta, kuru es esmu varbūt visu savu dzīvi pārstāvējis? 

Virspriesteriem tas vēl nozīmētu zaudēt statusu sabiedrībā – ko teiktu kolēģi, ko teiktu draugi, ko teiktu paziņas? Vai viņi vēl sveicinātu mūs tirgus laukumos? Tāpat arī šodien cilvēkiem bieži vien ir svarīgāk, ko citi cilvēki par viņiem padomās, nevis ko mans Radītājs domā par mani, kāds es esmu patiesībā? Tā tiek būvētas visādas fasādes un maskas liktas. Bet nē, virspriesteriem atdot savu karaļa statusu Jēzum – tā bija pārāk augsta cena. Tā nu viņi ir gatavi labāk maksāt mazāku cenu, kas ir šeit izteikta vārdiem: „Daudz naudas.” Traģiskais ir tas, ka šie ir Izraēla tautas reliģiskie līderi, kuriem pirmajiem vajadzēja iepazīt un atpazīt patiesību, bet tā vietā viņi nopērk melus, lai apslēptu patiesību. Ja baznīca šodien dara kaut ko līdzīgu, arī kristīgā baznīca pasaules spiedienu dēļ ir gatava pārdot patiesību, kura būtu spējusi nest daudziem Mūžīgo Dzīvību, ja viņi to dara tikai tāpēc, lai saglabātu šo labo statusu, šo labo slavu pasaulē, lai saglabātu varbūt arī kādus ieņemumu avotus, tad tas ir ļoti nožēlojami, tikpat nožēlojami kā tas notika šeit ar virspriesteriem. Diemžēl tā notiek. Tā notika jau ar pirmajām draudzēm un tā notiek arī šodien.

Tātad, pirmais veids kā virspriesteri apliecina Jēzus augšāmcelšanos ir ar kukuli. Otrais veids ir ar meliem. Ievērojiet, ko virspriesteris saka kareivjiem, Mt 28:13 „Sakiet, ka viņa mācekļi atnāca naktī, kad gulējāt, un viņu izzaga.” Es nezinu, cik reizes jūs esat lasījuši šo pantu vai dzirdējuši Lieldienās to lasām, bet vai jūs ieraudzījāt to? To WOW daļu tajā visā? To neticamo sastāvdaļu šajā teikumā? Jo tas, ko virspriesteris šeit izdara, tas ir vienkārši WOW. Viņi, iespējams, paši to nav pamanījuši, jo patiesībā jau tas, kurš šo visu dara caur viņiem, ir sātans un viņi varbūt paši to nemaz nav pamanījuši, bet viņš saka: „Sakiet, ka viņa mācekļi atnāca naktī, kad gulējāt.” Es atvainojos, bet kā jūs varējāt zināt, ka tie ir mācekļi, ja jūs gulējāt? Kas tā tāda par versiju? Un atkal jāsaka, ka angļu tulkojums ir precīzāks, jo viņs saka nevis ‘kad gulējāt’, bet ‘kamēr jūs gulējāt’. Te nav uzsvars uz to, ka jūs gulējāt un tad viņi ieradās, pamodināja jūs un tad viņi paņēma Jēzus līki, bet te ir uzsvars uz to, ka jūs nogulējāt visu, jo diezvai mācekļi būtu bijuši tik spēcīgi, lai pārvarētu romiešu sardzi, kas lielākoties komentāros tiek novērtēta uz aptuveni kādu desmit, divpadsmit bruņotu vīru komandu, apmācītu, profesionālu kareivju komandu. 

Tātad: „Stāstiet melus, ka viņi nozaga, kamēr jūs gulējāt.” Pilnīgs absurds. Melu versija, kura pati jau ir sapinusies savos melu tīklos. Bet tas, lūk, notiek, kad cilvēks negrib, lai Dievs valda pār viņu vai kāds Ķēniņš Jēzus valdītu pār viņu. Ko tik cilvēki neizdomā, tas ir vājprāts! Ziniet, es jums vēlos nolasīt kādu pagarāku citātu no mācītāja Džona MakArtūra (John McArthur), kurš uzskaita dažas alternatīvas versijas, kādas cilvēki ir izdomājuši, lai pamatotu, ka Jēzus patiesībā nebija augšāmcēlies. Tātad, alternatīvas versijas tam, ka Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem un iznāca no kapa. 

„Pirmā teorija – noģībšanas teorija. Taču šī teorija nestrādā. Šī teorija māca, ka Jēzus patiesībā nenomira, bet Viņš noģība pie krusta, Viņu ielika kapā un pēc tam Viņš tur pamodās. Taču šī teorija nestrādā. Visi agrīnie avoti ir ļoti skaidri par Viņa nomiršanu un visi zina, cik lieli eksperti nāves un nāvessoda izpildes jautājumos bija romieši, un ja viņi teica, ka Viņš bija miris, tad Viņš bija miris. Bez tam, ja arī šī teorija būtu patiesa, tas nozīmētu, ka Jēzus ir veiksmīgi izdzīvojis spēcīgu šaustīšanu, krustā sišanu, smakšanu pie krusta, šķēpa dūrienu savā sānā, guldīšanu kapā, ietīts palagos ar aptuveni 30 kilogramiem smaržīgajām zālēm apkārt. Un pēc trīs dienām bez ēdiena, bez dzēriena pamodies bez jebkādas medicīniskās vai citas cilvēciskās palīdzības, zaudējis lielāko daļu asiņu, novēlis akmeni, izgājis ārā, pieveicis kareivjus un tad pārliecinājis cilvēkus, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un ir sveiks un vesels. Un tad Viņš nostaigāja desmit kilometrus uz Emavu ar naglu saplēstām kājām. Vienkārši smieklīga šī noģībšanas teorija. 

Tad ir tikusi piedāvāta neapbedīšanas teorija. Proti, ka Kristus patiesībā nekad neesot ievietots kapā. Tā vietā Viņš ticis iemests bedrē, kas paredzēta krimināli sodītajiem, tāpat kā visi krustā sistie tika iemesti. Viņi izraka lielu bedri un meta tajā visus līķus. Un tas esot noticis arī ar Jēzu. Viņš nebija kapā svētdienā, jo Viņš nebija kapā piektdienā. Bet arī šī teorija nestrādā. Kādēļ jūdu līderi peprasīja kapu aizzīmogot, ja Viņa tur nemaz nebija? Un kādēļ viņi pieprasīja, lai romieši apsargā kapu? Un kādēļ viņiem bija jāizgudro kaut kāds stāsts, ja jau viņi bija iemetuši Jēzus līķi bedrē? Viņi būtu varējuši aiziet līdz bedrei un pateikt: „Rekur Viņš ir, Viņš ir miris.” 

Tad tur ir halucinācijas teorija, ka visas Jēzus parādīšanās pēc savas augšāmcelšanās – tām sievām, pēc tam mācekļiem un tiem 500, kuri vienlaicīgi redzēja Jēzu Galilejā – visas bija halucinācijas. Viņi esot domājuši, ka redz Jēzu, jo tik ļoti esot gribējuši Viņu satikt, un tik ļoti esot ticējuši Viņa augšāmcelšanās iespējai, ka viņi burtiski izveidoja Jēzus klātbūtnes halucināciju, lai apmierinātu šo savu spēcīgo vēlmi. Bet arī šī teorija nedarbojas, jo kā tu varētu izskaidrot, ka draudze ir celta uz halucinācijām? Kā izskaidrot, ka mācekļi devās pasaulē un kļuva par mocekļiem halucināciju vārdā? Kā var 500 cilvēkiem, kuri Viņu visi vienlaicīgi Galilejā redzēja, būt visiem viena un tā pati halucinācija, ja tā ir tikai iztēlē veidota? Tā kā mācekļi patiesībā nemaz negaidīja Jēzus augšāmcelšanos, tad kādēļ lai viņi būtu pataloģiskā stāvoklī, kura izsauc halucinācijas par to? Un starp citu, kur bija Jēzus līķis, ja tā bija tikai halucinācija? Kādēļ tas nebija kapā? 

Tad tur ir seansa teorija, kas kļuvusi populāra pēdējos gados, tā saka: „Kāds dēmonisks spēks uzbūra mirušā Jēzus garu ar okultiem spēkiem.” Seansā. Taču tā arī nestrādā, jo tā neizskaidro tukšo kapu un tā neizskaidro, kā mācekļi spēja Viņam pieskarties un ēst ar Viņu? 

Tad ir pārprastās identitātes teorija, ka kāds cits uzdevās par Jēzu un stāstīja apkārt, ka esot Jēzus, kurš ir piecelts no mirušajiem. Lai šādu personifikāciju realizētu, viņiem būtu bijis jāpiesit sevi pie krusta, jo viņiem būtu jādemonstrē svaigas brūces uz rokām, svaigas brūces uz kājām un svaiga brūce sānos. Viņiem būtu bijis jānodublē visas Jēzus rētas, kas ir diezgan augsta cena, ko maksāt viltus iemiesošanai. Lai radītu šādu ticamību būtu bijis jāriskē ar savu dzīvību. Kā lai izskaidro brīnumus, kas notika pēc augšāmcelšanās? Kā lai izskaidro, ka viens krāpnieks iziet cauri sienām uz augšistabu, kur mācekļi bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm. Un kā lai izskaidro, kā šis krāpnieks pacēlies debesīs viņu visu priekšā? Un bez tam, kā lai izskaidro tukšo kapu? Ja šeit uzdarbojās kāds krāpnieks, tad Jēzus līķim bija joprojām jābūt kapā. 

Tad ir renāna teorija. Franču ateists Renāns (Renan) centās iznīcināt augšāmcelšanos, jo viņaprāt tā esot balstīta uz ekscentriskas, murgainas, nobījušās sievietes vārdā Marija Magdalēna liecību, kurā esot mājojuši septiņi dēmoni un kura esot bijusi histēriska līdz ārprātam. Bet vai viņš aizmirsa par pārējiem vienpadsmit mācekļiem? Un vai viņš aizmirsa tos 500 aculieciniekus? Un bez tam, kur bija Jēzus līķis, ja šī tiešām bija murgaina, ārprātīga sieviete, kur bija Jēzus līķis? Jūdu vadītāji varēja vienkārši atnest Jēzus līķi un apturēt visu Apustuļu sludināšanu par Jēzus augšāmcelšanos, ja tas bija dēmonu seanss, ja tā bija tikai halucinācija, ja tas bija tikai krāpnieks – šos visus varēja izmantot, lai apturētu visu sludināšanu par augšāmcelšanos, jo viss, kas jūdiem būtu bijis jāizdara, ir atrādīt Jēzus līķi. Ja tas atrodas kādā bedrē, nu tad atnesiet to. Ja tas joprojām ir kapā, atnesiet to un tas apturētu visu sludināšanu. 

Tā nu paliek tikai viena alternatīva. Ja tu negribi ticēt augšāmcelšanai, ir tikai viena iespējama teorija, kura var šķist jēdzīga, jo izšķirošais augšāmcelšanās jautājumā ir spēja izskaidrot, kādēļ līķis ir pazudis. Un ja tā nav augšāmcelšana, paliek tikai pēdējā opcija, proti, ka kāds to ir paņēmis.”

Cilvēki tik neizdomā visādus brīnumus, lai tikai pamatotu, izskaidrotu, kāpēc viņiem nevajadzētu ticēt augšāmceltam Ķēniņam Jēzum, lai viņiem nebūtu jāseko Viņam, lai viņiem nebūtu jākalpo Viņam. Un, lūk, arī šeit, virspriesteriem nav variantu, kaps ir tukšs. Romiešu kareivji to tikko viņiem ir apstiprinājuši. Tas kaut kā ir jāizskaidro. Vienīgā versija ir, ka kāds ir nozadzis līķi, kāds ir paņēmis līķi. Protams, te vēl varētu uzdot jautājumu: „Labi, kaps ir tukšs, bet kurš tad tieši nozaga Viņu?” Pieņemsim, ka kāds ir paņēmis, tad kurš? Varianti, kas ir izskanējuši debatēs – romieši paši pāņēmuši, bet romiešiem nebija nekādas intereses, jau tā viss šis prasīja pārāk daudz resursu. Kaut kāda romiešu sardze tiek veltīta krustā sista cilvēka, viņuprāt noziedznieka, kapa apsargāšanai. Nekad tas nav noticis, nevienā citā gadījumā, kāpēc lai viņi to darītu šeit? 

Vēl viena versija saka, ka tie varētu būt bijuši jūdi, ka viņi paši Jēzus izvāca, lai mācekļi nevarētu pēc tam Viņu nozagt. Un tad es lasīja Wikipēdijā oficiālās versijas, viena versija saka, ka šie jūdi bija pārģērbušies par eņģeļiem, baltā terpā, līdzīga kā priesteriem bija balti tērpi un viņi atnāca un sievietes to visu pārprata un domāja, ka tas ir eņģelis, bet patiesībā tas bija tikai kāds priesteris. Bet, ja Jēzus līķis bija pie jūdiem, tad viņiem bija viena, ļoti vienkārša iespēja – atrādiet to tautai un būs miers. Cita versija saka – kapu zagļi izzaga Jēzus miesu. Kaut arī tādi tiešām uzdarbojās Jēzus laikā, kādēļ lai viņi apzagtu kapu, kuru apsargā romiešu sardze? Viņiem būtu jāsakauj vispirms šie romieši. Tad vēl variants, ja viņi pa kluso pielavijās, tad viņiem būtu jānoveļ lielais akmens, diezvai tas ir tik klusi izdarāms. Un vispār, kādēļ lai viņi nestu sev līdzi Jēzus līķi? Apzagt kapu ir viena lieta, bet nest līdzi pieauguša vīrieša līķi un tādā veidā mukt? Tas nav gluži ātrākais veids. Un bez tam, Jēzus kaps liecināja par pilnīgu mieru, Jēzus galvasauds bija saklāts un nolikts gultas galā, kapa galā. Tur nemaz neizskatījās pēc tā, ka kāds steigā ir rāvis Viņu un vilcis kaut kur prom. 

Tā nu viņiem paliek tikai viens variants, ka tie bija mācekļi. Bet redziet, arī šeit attiecas tie paši nosacījumu – viņiem būtu jāpieveic romiešu sardze, viņiem būtu jāizzog kaps pa kluso, arī tas ir tikpat neiespējami. Protams, ir vēl viens variants, ļoti neērts variants un viņi un daudzi cilvēki to vienkārši ignorē un vispār nepieņem – tas variants, ka to izdarīja Dievs. Viss liecināja par to, ka tā ir noticis – kaps ir tukšs un profesionāli kareivji stāsta par pārdabiskiem notikumiem, kādus viņi nekad nav redzējuši. Pārbījušies. Šie pārdabiskie notikumi Jēzum gāja līdzi visā dzīves laikā un virspriesteri to ļoti labi zināja, bet viņi nav gatavi atzīt, viņi nav gatavi beidzot atzīt: „Jā, Jēzus tomēr ir tiešām Dievs!” Cik daudz cilvēkiem šodien ir vajadzīgi pierādījumi aiz pierādījuma, bet nē, tā versija tiek nolikta malā. Lābāk ķeramies pie kādas no šīm pārējām versijām. Zinātne jau arī dara kaut ko līdzīgu. Nevar pierādīt Dievu – noliekam Viņu malā, meklējam visādus bieži vien absurdus risinājumus. 

Tā nu viņi paliek pie saviem meliem, pie savas melu versijas, vienalga, cik sapinusies tā ir pati sevī. Viņi saka: „Sakiet, ka viņa mācekļi atnāca naktī, kamēr gulējāt, un viņu izzaga.” Un tā ar savu vajadzību dot kukuli un ar šo melu pinekli viņi apliecina, ka Jēzus tik tiešām ir dzīvo pusē. Bet ir vēl trešais apliecinājums un tas ir ar Pilāta pārliecināšanu. Mt 28:14 „Un, ja tas nāks ausīs pārvaldniekam, tad mēs to pārliecināsim un jūs pasargāsim no nepatikšanām,” viņi saka kareivjiem. Pārvaldnieks ir tas pats Poncijs Pilāts, kuru virspriesteri bija aptinuši ap savu pirkstu, lai vispār Jēzu dabūtu krustā. Viņi bija jau izlūgušies šim Poncijam Pilātam šo romiešu sardzi, kas bija pilnīgi netipiska rīcība. Kādēļ Poncijs Pilāts piekrita tam visam? Tādēļ, ka viņam bija bail, ka sūdzības aizies līdz Cēzaram, jo viņš bija jau daudz ļauna darījis Izraēlai, jūdiem, tādēļ jūdi un Poncijs Pilāts bija lieli ienaidnieki. Literatūra liecina, ka jūdi jau vairākkārt bija griezušies pie Cēzara ar sūdzībām un Pilāts nevarēja atļauties vēl vienu sūdzību, tādēļ viņš bija nobījies no pūļa, kas pieprasīja Jēzus nāvi Lielajā piektdienā. Un viņš atļāva šo romiešu sardzi nosūtīt uz galilejieša kapa vietas apsargāšanu. 

Un arī tagad, ja būs vajadzība, virspriesteri pārliecinās Ponciju Pilātu, visu sakārtos, visu nokārtos. Tas ir neticami, ka Jēzus spēj vienot lielus ienaidniekus – labāk iet kopā ar savu ienaidnieku, nekā ar šo Jēzu. Acīmredzot, tik spēcīgs ir šis šoks par šo kareivju stāstīto vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Tā nu labāk pārliecināt ienaidnieku, nekā paklausīt Dievam. Labāk izdomāt absurdas melu versijas, nekā klausīties patiesībā. Labāk maksāt kukuļus, ko Dievs, starp citu, bija aizliedzis Mozus likumos, nekā pakļauties jūdu Ķēniņam Jēzum. Lūk, trīs vienkārši veidi, ar kuriem Jēzus ienaidnieki gribot negribot neapzināti atklāj, ka Jēzus ir patiesi augšāmcēlies. Tas mums daudz ko pastāsta par Jēzu, par Dievu, vai ne? Bet ziniet, tas mums arī daudz ko atklāj par sātanu. Visā šajā Jēzus Ķēniņa dzīves laikā sātans nespēja Viņu apturēt – ne tuksnesī kārdinot Viņu trīs reizes, ne no krusta nāves, kas bija vajadzīga Jēzum, ne no augšāmcelšanās. Viņš ir nespēcīgs pret ķēniņu Ķēniņu Jēzu Kristu. 

Tā nu atliek tikai viens variants sātanam – sēt melus un uzpirkt cilvēkus šo melu sēšanai un pārliecināt bailīgos, kuri nobījušies pazaudēt savu status quo, melus sēt. Mums kā draudzei ir svarīgi ieraudzīt, cik spēcīgi tie var būt. Mums ir jābūt nomodā, mums ir jāsaprot, ka melos guļ sātana patiesais spēks. Es domāju, mums nav tik daudz jābaidās no kaut kādiem sātana dēmoniskiem spēkiem, no gara pasaules tādā izpratnē, ka tagad viņi mūs ietekmē, negatīvā veidā sūta visādas nelaimes, visādus corona vīrusus un vēl viskaut ko. Sātans ar tiem neuzbruka todien mācekļiem šajā kritiskajā, šajā nenormāli svarīgajā brīdī, viņš neuzbrūk ar šiem ieročiem, bet viņš uzbruka ar meliem. Tā viņš uzbrūk joprojām šodien un man ir sajūta, ka dažreiz arī mēs esam pārāk naivi attiecībā uz garīgajiem meliem, uz garīgo patiesību, uz šiem garīgiem jautājumiem, kuri arī nāk un ietekmē mūs un arī mūsu draudzi un mūs katru personīgajā dzīvē. Sātans ir melu tēvs un viņa meli ir ļoti efektīvi. Tie bija efektīvi todien, jo mēs redzam pēdējā pantā Mt 28:15 ir rakstīts: „Kareivji paņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šis stāsts ir izplatīts jūdu vidū līdz pat šai dienai.” Kareivji aizgāja un paklausīja, ar visu to neticamo fonu, kas viņiem arī draudēja, stāstot šādu versiju, viņi tomēr aizgāja un paklausīja. 

Šis stāsts, kuru kareivji izplatīja bija jau izplatīts pēc tam jūdu vidū tajā dienā, kad Matejs raksta šo Evaņģēliju, kas ir apmēram 30-40 gadus vēlāk. Tas bija izplatīts tautas vidū, meli bija izkaisīti un nesuši jau daudz augļu. Arī šodien šis stāsts ir izplatīts, tādēļ vairumam cilvēku Lieldienas bija kā svētki, kuros viņi varēja skaļi saukt: „Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!” „Karalis Jēzus ir miris. Lai dzīvo karalis es!” Un cilvēki notic šiem ērtajiem meliem, šodien tie ir ērti, bet kas būs rīt? Kas būs todien, kad būs jāstājās šī patiesā, dzīvā ķēniņu Ķēniņa priekšā? Cik tev būs argumentu, lai izskaidrotu, ka Viņš patiesībā nav augšāmcēlies? Zini, tad kukuļi vairs nepalīdzēs un baltām šuvēm sašūti melu stāstiņi vairs nelīdzēs, un pārliecināšanas metodes vairs nedarbosies. Tad atskanēs tikai viens jautājums un tas būs: „Kurš ķēniņš ir dzīvs? Kurš karalis ir dzīvs?”

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par to, ka Tu esi aiz šī visa, ka Tu esi tas patiesais, kurš ir paņēmis Jēzu no kapa. Paldies, ka ir tik daudzi apliecinājumi tam, ir tik daudz liecību, kuras ir arī atnākušas līdz mūsdienām. Paldies, Kungs, ka kaut arī mēs paši savā spēkā nekad nevarētu visu izskaidrot sev līdz galam, pierādīt sev, ka mums ir vajadzīga Tava palīdzība. Paldies, ka Tu šo palīdzību sniedz un Tu mums dod šo pārliecību, ka tā ir patiesība un ka Jēzus ir dzīvs, un ka mēs varam dzīvot ar Viņu. Paldies, Jēzu, ka Tu esi dzīvs un arī vadi mūsu draudzi, ka Tu vadi lielo draudzi šajā pasaulē, ka Tu esi virsmācītājs un Tu joprojām turpini savu misiju, paldies Tev par to! Es lūdzu par katru, kurš arī šodien klausās Tavu Vārdu un katru, kurš varbūt saka: „Es ticu Jēzum, es ticu Tev, Jēzu,” bet joprojām dzīvo kā karalis pār savu dzīvi. Lūdzu, atver acis un mums katram liec pārbaudīt no jauna, ko nozīmē, ka Tu esi Ķēniņš mūsu dzīvē? Ko nozīmē, ka Tu esi dzīvs un ko nozīmē, ka mēs, Kungs, sekojam Tev, mēs kalpojam Tev, mēs paklausām Tev? Lūdzu, svētī katru, kurš klausās šo. Lai Tev tiešām ir viss gods un slava un pateicība, Jēzu! Āmen