Gada svētku dievkalpojums

Kas ir Apolls? Un kas ir Pāvils? Tikai kalpotāji, kas jūs veduši pie ticības, katrs tā, kā Kungs viņam ir uzticējis. Es iestādīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs audzēja; tā ka nedz stādītājs ir kaut kas, nedz laistītājs, bet gan Dievs, kas audzē. Bet stādītājs un laistītājs abi dara vienu darbu, bet algu katrs saņems pēc savām pūlēm, jo mēs esam Dieva darbabiedri; jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne. Pēc man dotās Dieva žēlastības es kā gudrs namdaris esmu ielicis pamatus, bet cits uz tiem būvē. Un katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni. Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kāds Dieva templi posta, to Dievs izpostīs, jo Dieva templis ir svēts, un tie esat jūs. — 1 Korintiešiem 3:5-17

Svētrunas noraksts

Sveicu jūs arī visus šajā īpašajā dienā. Man ir jāsaka tā, ka šī nav pirmā reize, kad esmu dievkalpjumā Vīlandes draudzē, bet es atzīšos – tas bija ļoti sen. Kad es šeit biju, tad es vēl biju jauns, nebiju precējies. Es pat nezinu, ko es šeit darīju, kāpēc es šeit biju. Es noteikti šeit arī nesludināju. 

Paldies mācītājam Ģirtam Ašnevicam par ielūgumu būt pie jums uz dzimšanas dienu. Man ir tas gods, man ir tā privilēģija jūs sveikt šajā dzimšanas dienā visu baptistu draudžu savienības vārdā – no 91, nu jau 91 baptistu draudzes! Jūsu draudze svin 24 gadus. Jāsaka tā, ka jūs esat viena no jaunākajām draudzēm baptistu savienībā. Mums ir tik dažādas draudzes. Mums ir draudzes, kam mēs rudenī nosvinējām 140 gadus. Ir pat vairāk kā 150 gadi. Tas ir liels vēsturisks mantojums un tā ir liela svētība. Bet mums ir arī liels prieks par to, ka mūsu savienībā var būt arī jaunas draudzes. 

Vīlandes draudzi mēs varētu salīdzināt ar pusaudzi – 24 gadi. Tas nozīmē to, ka kaut kāda pieredze ir, un tomēr vēl ir kur augt un iet un tiekties uz priekšu. Dzimšanas dienā mēs saņemam dāvanas un mēs citiem pasniedzam dāvanas dzimšanas dienā. Es domāju par saviem bērniem – man ir trīs dēli, vienam ir 8, vienam 10, vienam 4 gadi. Pēdējā laikā īpaši maniem diviem vecākiem dēliem kaut kas ļoti patīk, ko viņi grib saņemt dzimšanas dienā. Viņi vispār ļoti daudz ko grib saņemt, bet ir kāda dāvana, ko viņi pēdējā laikā īpaši iemīlējuši, un ko viņi grib ne tikai, lai viņiem uzdāvina dzimšanas dienā, bet lai katru otro dienu nopērk. Tā kā viņiem ļoti patīk futbols, tad viņi kolekcionē tādas futbolistu kartiņas.  

Varbūt esat tādas kaut kur redzējušas, varbūt jūs saviem bērniem arī tādas pērkat, varbūt paši tādas esat pirkuši. Tā ir futbolista kartiņa, pasaules slaveni futbolisti, kur ir viņu portrets, viņu profils, un tad tur ir dažādi cipariņi – cik viņš ir labs uzbrukumā, cik labs viņš ir aizsardzībā, cik labs viņš ir kā pussargs. Un ko dara mani dēli? Viņi salīdzina. Viņi salīdzina un reizēm pat strīdas – kurš no tiem futbolistiem ir labākais? Kurš ir tas stiprākais, kurš ir tas slavenākais, kurš ir tas ievērojamākais? Reizēm ir jāatzīst – tā strīdēšanās notiek arī fiziskā veidā, kur viņi mēģina nokārtot attiecības. Viņi ļoti grib iestāties par to principu – manējais, mana kartiņa, mans futbolists – viņš ir labākais. 

Tad, kad mēs lasām šo Rakstu vietu, ko mācītājs jau lasīja, arī liekas, ka šī Korintas draudze kaut kur salīdzina dažādas kartiņas. Kādi saka šajā Korintas draudzē: „Kurš tad ir pats svarīgākais?” „Kurš ir pats labākais draudzē?” Kāds saka, kurš tad ir pats labākais, kurš ir pats svarīgkāis? Tas noteikti ir Apolls. Kāpēc Apolls? Tāpēc, ka Apolls bija ļoti inteliģents, ļoti gudrs, viņš ļoti labi mācēja runāt uz cilvēkiem. Kādi saka šajā Korintas draudzē: „Nē, nē, Apolls, viņš pārāk sarežģīti runā. Nē, tas ir Pāvils. Pāvils ir mūsu pirmais mācītājs, viņš bija tas, kurš nodibināja šo draudzi. Viņš bija tas, kurš man pastāstīja par Kristu. Viņš ir pats labākais! Viņš ir pats svarīgākais!” 

Kāds saka: „Nē, nē, nē, pats svarīgākais ir bīskaps. Viņš ir pats galvenais!”  Un tas ir Pēteris, tas ir Kēfa, kurš bija visas kristīgās draudzes un kristīgās baznīcas pati galva. Pēteris jeb Kēfa. Un tad, protams, starp viņiem visiem ir garīgie, kuri saka: „Nē, nē, kurš ir galvenais? Kristus! Jēzus Kristus ir galvenais!” Šī draudze uzvedas kā mazi bērni, kur Pāvils arī trešās nodaļas sākumā par to saka: „ Jūs uzvedaties kā nenobrieduši, kā mazi bērni, kuri salīdzina, kurš ir svarīgākais, kurš ir galvenais.” 

Bet ir jāatzīst, ka tas jau notiek ne tikai Korintas draudzē, tur pirms daudziem gadiem. Reizēm tas notiek arī šodien draudzē. Kurš draudzē ir svarīgākais? Kurš ir tas pats galvenais? Kurš ir tas pats labākais? Kurš ir tas, kurš šo draudzi ceļ? Atbildot uz šo jautājumu un uz šiem strīdiem, uz šo nesaskaņu Korintas draudzē, Pāvils uzraksta vēstuli. Viņš uzraksta vēstuli korintiešiem. Korintas kristiešiem, kurus viņš ļoti mīl. Ko viņš saka? Viņš mēģina paskaidrot un parādīt to, ka nav viens svarīgāks cilvēks draudzē. Ikvienam ir bijusi sava loma un sava nozīme. 

Šajā draudzē jums oficiāli ir viens mācītājs, bet cik es saprotu, drīz būs jums jau oficiāli, licenzēti garīdznieki, bet jums ir brāļi, kas kalpo, un tur arī varētu parādīties – nu, kurš ir labākais? Salīdzināsim. Es pieņemu, ka jūs visi esat ļoti labi un jauki, jūs mīlat visus savus mācītājus. Reizēm tas var mūsos iezagties. 

Tad Pāvils – ko viņš salīdzina? Mēs varam redzēt, ka draudzi var salīdzināt dažādi, bet Pāvils salīdzina draudzi gan kā ar aramo tīrumu, bet kas vēl, ja mēs paskatamies tālāk, Pāvils salīdzina draudzi ar celtni, ar mājas celtniecību. Pāvils saka: „Katram pie draudzes celtniecības ir bijusi sava loma un sava nozīme.” Tas, ko vēl Pāvils grib parādīt ir ne tikai tas, ka katram ir sava nozīme, bet draudze ir kā celtne, kā māja, kā ēka, kura joprojām tiek celta, kura joprojām tiek uzlabota, papildināta, būvēta, lai tā būtu tāda celtne, kas nestu Dievam godu. 

Tādēļ ir jautājums, ko Pāvils tālāk saka – nevis drīzāk salīdzini, nevis mēģini izlemt, kurš ir svarīgākais, kurš ir lielākais – ikviens cilvēks! Jūs ikviens šajā draudzē esat svarīgs! Tā vietā būtu jāuzdod pilnīgi citi jautājumi, kas padarītu šo draudzi stipru un stabilu.

Pirmām kārtām, uz kādu jautājumu Pāvils palīdz mums atbildēt – uz kādu pamatu es ceļu šo draudzi? Kas ir tas pamats, uz kā es ceļu? Pāvils 11.pantā saka: „Citu pamatu neviens nevar likt kā tikai to, kas jau ir likts.”  Kas ir šis pamats? Šis pamats ir Jēzus Kristus. Vai zināt, ka labai ēkai ir vajadzīgi labi pamati. Vai jūs ziniet, kādi ir pamati šai ēkai? Vai kāds no jums ir kādreiz nogājis apskatīties, izpētījis, izanalizējis? Droši vien jau, ka nē. Bet mums ir paļāvība, ka šai ēkai ir labi pamati. 

Tad, kad cilvēks ceļ māju, protams, mēs sākam ar ko? Ar ko cilvēks sāk, kad viņš ceļ māju? Cilvēki saka, nu, ar ko tu sāc? Tu sāc ar to, ka tu ej uz banku un paņem kredītu. Bet, kas tad ir tas praktiskais solis, ko mēs darām? Pirmām kārtām tie ir mājas pamati. Bet patiesībā tad, kad mēs domājam par mājas celtniecību, es domāju, diezvai kāds tagad iedomājas – diezin`,  kādi varētu būt manas mājas pamati!? Cik skaisti viņi varētu būt! Es domāju, ka nē. 

Tad, kad mēs domājam par mājas celtniecību, pirmais, kas mums nāk prātā ir Ikea. Kāda varētu izskatīties mana māja? Kā es viņu varētu iekārtot? Kādi varētu būt aizkari? Kāda varētu būt mana guļamistaba? Kāda varētu būt virtuves iekārta? Tas ir tas, par ko mēs vispirms domāja. Kāpēc? Jo tas ir tas, ko mēs redzam. Tā ir? Un tomēr mēs zinām, lai māja būtu stabila, lai māja nebūtu īstermiņa projekts, bet lai tā būtu fundamentāla, tai ir vajadzīgi labi, droši pamati. 

Rudenī arī jūsu draudze saņēma vēstuli no baptistu savienības, kur mēs konstatējām tādu faktu, ka baptistu savienības ēkai, kas tika celta pirms pasaules kara, joprojām iet līdzi šis padomju laika mantojums. Padomju laikā šī ēka Lāčplēša ielā 37 bija jaunatnes tēatris, un mums pat līdz galam nezinot detaļas, atnāca kādu dienu pārbaude, tas bija vairāk saistīts ar to, kas notika Zolitūdē, kad sāka visas šīs publiskās ēkas apskatīt, un konstatēja to, ka pagrabā, tur, kur ir pamati, vienā vietā ir ļoti nestabils pārsegums. Bija ļoti skaidrs lēmums – jums pilnībā tas viss ir jāpārbūvē. Tas iemesls bija tādēļ, ka padomju laikā ļoti nepareizi tika izbūvēta siltuma trase. Tur ir mitrums, siltums un aukstums un tas viss ietekmē mājas sienas, mājas pamatus un mājas pārsegumu, kas iet virs pagraba. 

Liekas, tās ir papildu izmaksas, kuras mēs beigās izrēķinam un, protams, visas formalitātes, kas bija vajadzīgas, lai to nokārtotu – tie ir EUR 30 000. Nav izvēles. Tev pie šiem pamatiem ir jāķeras klāt. Redziet, tad, kad mēs to salabosim, un mums jāsaka arī paldies Vīlandes draudzei, kas ir bijusi atsaucīga palīdzot arī mums savākt šo finansējumu, tā lieta jau ir tāda, ka tos pamatus tu salabosi, to pārsegumu tu salabosi, bet tu nevarēsi cilvēkiem pateikt – redzi, cik skaisti! Redziet, kādi brīnišķīgi pamati! Nāciet, apskatieties. 

Redziet, pamati ir svarīgi, bet pamatus bieži vien mēs neredzam, nepamanam. Tādēļ reizēm mēs tam varam nepievērst uzmanību. Bet redziet, tieši tas pats ir arī ar mūsu draudzi un pat ar mūsu dzīvi. Kas ir mūsu pamats? Tad, kad mēs domājam par mūsu dzīvi, kad mēs domājam par mūsu draudzi, mēs nesākam ar dekorācijām, bet mēs sākam ar šo jautājumu – kas ir mans pamats? Cik drošs un cik stabils ir mans pamats? 

Kas tad ir mūsu pamats mūsu dzīvē? Kas tad ir pamats mūsu draudzē? To mēs redzam, ko Pāvils šeit saka: jūs nevarat likt nevienu citu pamatu kā Jēzus Kristus. Tā ir tava starta pozīcija. Tas ir tas, ar ko sākas tava dzīve, ar ko sākas tavas dzīves būvniecība, ar ko sākas tavas dzīves pārmaiņas, tas ir tas pamats, ar ko sākas draudzes celtniecība. Draudze nevis kā ēka, bet draudze kā organisms. 

Redziet, kas tad ir tās redzamās lietas, kuras mums ir svarīgas? Tās redzamās lietas ir laba, veiksmīga, stipra laulība. Redzamās lietas ir, ka tev ir labas attiecības ar taviem bērniem; ka tev ir labi, paklausīgi bērni; ka tev ir labs darbs; ka tu godīgi strādā savu darbu; ka tev ir laba morāle; ka tu godīgi pārvaldi savas finanses. Redzamās lietas ir kas? Ka draudzei ir labs apmeklējums; ka draudzei ir labs muzikālais noformējums, izpildījums; ka draudzei ir skaists, pieredzējis mācītājs, kurš runā tā, ka cilvēkiem ir saprotami, ko viņš runā. Tās visas ir svarīgas un redzamas lietas. 

Un tomēr, ar ko sākas tās visas lietas? Tās sākas ar to, kas ir šīs draudzes centrs. Ienākot šajā baznīcā, ko jūs redzat pašā centrā? Šeit priekšā? Tas ir krusts. Tas ir krusts nevis tāpēc, ka viņš ļoti labi iederas šeit interjērā, jeb tāpēc, ka kristiešiem pienākas, ka baznīcā vismaz kaut kur ir jābūt krustam, bet tas ir lai katru reizi, tev ienākot šajā draudzē, tu vari sev atgādināt, ka šīs draudzes pamats un centrs nav manas ambīcijas, šīs draudzes centrs nav skaisti, brīnišķigais muzikālais izpildījums vai pat mācītājs, bet šīs draudzes centrs ir Kristus. 

Redziet, par mūsu dzīves pamatu un centru notiek nemitīga cīņa. Kaut kas mūsu dzīvē centrā ir, un tā cīņa notiek nemitīgi. Kurš valdīs pār tavu dzīvi? Kurš būs tas pats svarīgākais, uz kā tu būvēsi visu, kas tavā dzīvē ir dots? Šī draudze ir tam, lai atgādinātu to, ka tavas dzīves centrs, tavas dzīves pamats ir Jēzus Kristus. Tad, ja kaut kas tavā dzīvē sāk brukt kopā, ja tavā dzīvē sāk kaut kas neiet tā kā vajag, tu nesāc mainīt dekorācijas, tu nesāc mainīt krāsas, tu nesāc piešpaktelēt un pielabot, bet tu sāc uzdot šo pamatjautājumu – vai es nebēgu prom no paša svarīgākā – centra? Kas notiek ar maniem pamatiem, kurus varbūt es nemaz neesmu piefiksējis? 

Redziet, no tā izriet viss pārējais, no tā izriet viss pārējais kā tu dzīvo savu dzīvi, kādus mērķus tu nospraud savā dzīvē, kādus mērķus tu nospraud savā draudzē. No taviem pamatiem izriet viss tālākais. Kas ir tas pamats stiprai draudzei? Tas ir mans novēlējums jums, Vīlandes draudze – lai arī jums ir tikai 24 gadi, atceries, kas ir jūsu draudzes pamats un, kas ir jūsu draudzes centrs. Tas ir Kristus. 

Pāvils turpina tālāk. Ir svarīgi, ka mēs apzināmies, kas ir mūsu pamats, bet tad Pāvils saka, ka ir svarīgi, ka mēs uzdodam jautājumu: kā mēs ceļam mūsu draudzi? Tas ir jautājums par kvalitāti. Pāvils saka: „Pielūkojiet, kā jūs ceļat. Esat umanīgi, esat vērīgi kā jūs ceļat.”  Jo katrs mēs kaut ko ceļam. Katrs mēs kaut ko dzīvē attīstam. Tad viņš saka: „Kāds ceļ uz šī pamata” Ko? „Viens ceļ no zelta, kāds ceļ no sudraba, kāds ceļ no dārgakmeņiem, vai arī no koka, sienas vai salmiem. Ikviena darbs būs redzams.” „Katru lietu, ko tu dari savā dzīvē, to pamanīs, un to redzēs. Vai nu tu to dari labi vai, nu, tu to dari slikti – tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī. Un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs.” 

Rudenī bija kāds fakts, ko es lasīju internetā. Amerikas Savienotajās valstīs, kā jau jūs ziniet, Florida ir īpaši populāra ar to, ka tur ir šie lielie viesuļi, kas iet pāri visam štatam un aiziet vēl pat tālāk līdz blakus štatiem. Tad mēs to varam lasīt ziņās vai skatīties pa televīzoru, kā šī milzīgā vētra ir sagrāvusi mājas un ēkas. Bet tad žurnālisti bija pamanījuši, ka Meksikas līča piekrastē kādā pilsētā, kur gandrīz visas mājas bija sagrautas, ir viena māja, kas ir palikusi pilnīgi neskarta. Pilnīgi liekas kā tāds brīnums ir noticis. Visas mājas ir sabrukušas, bet viena māja ir neskarta. 

Tad žurnālisti sameklēja šīs mājas īpašniekus un viņi uzdeva šo jautājumus: „Kā jums tas ir izdevies? Kā jūs pasargājāt savu ēku no sabrukšanas, no šāda pārbaudījuma?” Un viņi teica: „Mēs izdarījām vairāk nekā no mums prasīja, nekā pilsētas nosacījumi un normas pieprasīja. Mēs izdarījām divreiz, trīsreiz labāk un vairāk. Tas maksāja mums dārgāk, tas prasīja no mums vairāk pūles un laika, bet kvalitāte atmaksājas.”  

Redziet, kvalitāte reizēm ir dārga, tā prasa vairāk no mums pacietības, uzmanības, bet ilgtermiņā tā vienmēr mums atmaksāsies. Mūsu dzīvē centrs ir svarīgs un pamats ir svarīgs, bet tikpat svarīgi ir, ko tu būvē uz tā pamata, kas tavā ir dots. Tu varbūt sevi sauc par kristieti, un es domāju, mēs lielākā daļa teiktu: es esmu kristietis. Bet, ko nozīmē būt kristietim? Vai tu esi kristietis tikai pēc nosaukuma? Kas ir tas, ko tu savā dzīvē būvē? Kas ir tas mantojums? Kas ir tas mantojums, ko tu atstāsi tālāk? Kas ir tie augļi, mēs varētu teikt, ko tu nes savā dzīvē? Jo, redzi, agrāk vai vēlāk, tas tiks pārbaudīts. 

Pirmām kārtām jau, kas pārbaudīs to, ko mēs būvējam savā dzīvē? Ko mēs darām savā dzīvē? Pirmām kārtām, pati dzīve mums to pārbaudīs. Mēs ļoti labi zinām, ka šī dzīve – viņa nav tikai saulaina, skaista un rožaina. Šī dzīve ir pilna ar izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Uguni, tādas liesmas mēs ik pa laikam savā dzīvē piedzīvojam. Tad, mēs patiesībā redzam, kas ir manā dzīvē vērtība. Ko tad galu galā es savā dzīvē esmu būvējis? 

Bet ne tikai šī dzīve ir tas, ko Pāvils šeit grib pateikt. Pienāks tā diena un mēs visi būsim Dieva priekšā un tad patiesībā tiks izvērtēts. Tur parādīsies tā patiesā vērtība, kam šajā pasaulē, tajā laikā, ko Dievs tev ir devis, kam patiesībā ir bijusi nozīme, arī tam, kas ir šajā draudzē bijis. Tajā dienā, pa tiešām tiks izvērtēts – kas ir tas, ko tu esi darījis šajā draudzē, šajā dzīvē. 

Redziet, tad, kad tu būsi Mūžības priekšā tev nebūs jāatskaitas, cik tu esi nopelnījis. Tam nebūs nozīmes, cik tu būsi nopelnījis, bet ar kādu mērķi tu būsi lietojis to, ko tu esi pelnījis. Mūžības priekšā tev nebūs jāatskaitas, cik tad tev bērnu ir? Vai tev ir 1,4 pēc Latvijas statistikas, vai tev ir vairāk kā baptistiem – vismaz trīs un četri. Tam nebūs nozīmes. Bet nozīme būs kā tu esi mīlējis savus bērnus un, kā tu esi viņus audzinājis. Mūžībā nebūs svarīgi, cik gadus tu esi bijis laulībā, bet cik uzticīgs tu esi bijis savā laulībā. 

Mūžībā nebūs svarīgi, kurā draudzē tu esi bijis, cik gadus šajā draudzē, vai cik sen tu pats esi šajā draudzē, bet kāds tu esi bijis šajā draudzē un, ko tu esi darījis šajā draudzē. Mūžībā nebūs svarīgi, kādi ir bijuši tavi talanti, kāda ir bijusi tava izglītība, bet kā tu esi lietojis to, ko Dievs tev ir uzticējis. Nozīme būs tam, ar kādu pārliecību, ar kādu attieksmi tu būsi dzīvojis šo dzīvi, ko tu esi atstājis aiz sevis, ko tu esi būvējis. Vai tas ir zelts, sudrabs, dārgakmeņi, vai tie ir salmi vai tas varbūt ir pilnīgi tukšs gaiss. 

Visbeidzot, tas, ko Pāvils grib mums parādīt, ka svarīgi ir tas, kad mēs ceļam mūsu draudzi, ir jābūt kvalitātei, mūsu dzīvei ir jābūt kvalitātei, bet visbeidzot mūsu draudzei ir jābūt mērķim. Kāpēc mēs ceļam? 

Pavils noslēgumā saka: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva templis? Un, ka Dieva Gars mājo jūsos? Ja kāds Dieva templi posta, to Dievs izpostīs, jo Dieva templis ir svēts un tie esat jūs.” Pāvils runā par draudzi kā par Dieva mājokli, kur Dievs mājo, kur Viņam ir patīkami atrasties un būt. 

Dažus gadus atpakaļ man bija iespēja būt Īrijā, Dublinā, pastaigāju par Dublinas centru, un tad es pamanīju kādu ļoti senu baznīcu. Varēja redzēt, ka viņa ir bijusi tiešām ļoti sena, bet tur bija tādi zināmi modernisma pieskārieni, piesitieni. Daļēji viņa bija kā nograuta, un tad bija piebūvēts no stikla tāds tā kā kupols, tornis. Tur bijs liels uzraksts angļu valodā – draudze jeb baznīca. Mēs ar draugiem domājām – nu, aiziesim apmeklēsim baznīcu, jo tur bija rakstīts – atvērts. 

Mēs iegājām iekšā un, ko mēs tur redzējām? Tur bija daudz cilvēku, diezgan pilna baznīca. Bet tur pašā centrā bija bāra lete. Un tad es sapratu to, ka tā ir neparasta baznīca. Tad pēķšni pienāca pie manis oficiants, un izrādās, ka tā bija baznīca, bet patiesībā tas bija restorāns un bārs ar nosaukumu ‘baznīca’. Tā bija ēka, ko mēs varam joprojām saukt par baznīcu. Tā bija baznīca pēc nosaukuma, draudze pēc nosaukuma, bet tur iekšā vairs nebija tas, dēļ kā šī baznīca tika celta. 

Ēkai nav nozīmes, mājai nav nozīmes, ja tā ir tukša, ja to nevar apdzīvot, ja tajā nemājo pats saimnieks. Tad tas ir muzejs jeb kāds labs, vēsturisks eksponāts. Diemžēl Eiropā tā ir realitāte, tā ir statistika, kur daudzas baznīcas kļust kā vēsturisks eksponāts. Vai nu viņas pārveido par muzejiem, vai viņas pārveido par kafejnīcām, restorāniem vai par viesnīcām. Tā ir realitāte šodien Eiropā. 

Redziet, draudze var būt kā vēsturisks eksponāts, kur mēs varam teikt: jā, tur bija tie laiki, tur bija tas, kas kādreiz notika. Vai arī draudze var kļūt par mājām, kur pats Dievs var mājot. Redziet, kur ir atšķirība? Kur ir atšķirība starp vienu muzeju un starp māju? Atšķirība ir tā, ka tajā mājo cilvēki, un tajā ir cilvēki, kas uzņemas identitāti, kas uzņemas atbildību, kas rūpējas par to, lai būtu šīs mājas identitāte, lai būtu mājas drošība. Redziet, stipra draudze ir tā, kurai ir cilvēki, kuri ne tikai vēlas saņemt, bet tajā ir cilvēki, kuri vēlas uzņemties atbildību un rūpēties par to. 

Manā ģimenē tā ir tā atšķirība. Māja jeb dzīvoklis, kurā mēs dzīvojam, tas pieder mums, un es ar savu sievu, mēs esam tā dzīvokļa īpašnieki. Kāda ir atšķirība starp mani un starp maniem dēliem? Viņi vēl ir mazi un viņiem liekas, ka viss viņiem pienākas. Kad viņi atnāk mājas, viņiem liekas – viss ir pašsaprotams. Māja ir tīra, ēdiens pagatavots, trauki nomazgāti, gulta saklāta – viņiem liekas, viss ir dots. Un tā ir atšķirība starp pieaugušu cilvēku un starp bērnu. Bērnā vēl nav šīs atbildības sajūtas. 

Jā, mēs viņiem mācam rūpēties par savu vidi, mēs viņiem mācam rūpēties par savu istabu, mēs viņiem mācam arī novākt galdu pēc ēdiena, ielikt traukus traukmašīnā utt., un tomēr viņi vēl mācās tajā, jo viņi vēl ir bērni. Tā ir atšķirība starp nobriedušu kristieti un starp kristieti, kurš vēl ir kā bērns. Nobriedis kristietis ir tas, kurš nevis norāda uz citiem, kurš gaida uz citiem, bet kurš saka: ko es varu darīt, lai šo namu veidotu, lai šo namu celtu, lai turpinātu to, lai tas varētu kļūt par namu, lai draudze var kļūt par vietu, kur pats Dievs var mājot? 

Patiesībā, ja jūs piefiksējāt šajā Rakstu vietā, kas ir interesanti, Pāvils saka: „Jo jūs esat Dieva templis.” Mēs esam daudz dzirdējuši par to, ka, nu, mūsu ķermenis, mūsu miesa ir Dieva templis, bet šeit Pāvils pasaka – jūs kopā esat Dieva templis. Jūs kopā esat tie, kurā mājo pats Dievs un Viņam ir patīkami tur atrasties. Viņš vēlas tur būt, tādēļ Pāvils saka: „Esiet uzmanīgi, jo ja kāds grauj šo templi..”, tas nozīmē to, ja mēs kāda cilvēka dzīvi nevis ceļam, bet graujam – esat uzmanīgi, jo tu patiesībā grauj Dieva templi, to, kur Dievs mājo. 

Tādēļ Dievs ir devis jums šo draudzi, kura vēl nav pabeigta, viņa nekad netiks pabeigta. Lai Dievs jums dod, ka jūs varat turpināt būt uz stipra pamata, lai šis atgādinājums, kas ir šis krusts, lai jums vienmēr atgādina par centru. Lai jūs celtu draudzi, kam ir vērtība; darīt lietas, kam ir vērtība, kam ir kvalitāte, kam ir jēga, kam ir nozīme ne tikai šodien, svētdienā, bet kam ir nozīme arī Mūžībā. 

Lai jums Dievs dod, ka jūs esat draudze, kur ienākot cilvēki var teikt: šeit mājo Dievs. Ne jau tādēļ, ka šeit ir skaistas, interesantas gaismas, bet tādēļ, ka šeit ir cilvēki, kas ir pēc Dieva līdzības radīti. Lai šī ir draudze, kurā ikviens cilvēks ir aicināts ienākt šajā namā, ienākt šajā ģimenē un būt pieņemts un mīlēts. Lai šī var būt draudze, par ko mēs varam teikt, kas nav vienkārši svēto viesnīca, kur šeit visi ir pareizie, kur šeit visi ir perfektie, bet lai šī var būt par vietu, kur mēs varam teikt: tā ir grēcinieku slimnīca, kur mēs visi, nepilnīgi cilvēki, palīdzam viens otram kļūt pēc Dieva līdzības. Lai mēs varam teikt: šis ir Dieva templis, šeit mājo Dievs. 

Pat tad, ja pienāks laiks un būs cits vadītājs, būs cits mācītājs, būs cita pielūgsmes grupa, varbūt būs citas dekorācijas – mēs joprojām varam teikt: šeit mājo Dievs, jo šī ir Kristus draudze, tādēļ viņa pastāvēs nevis 24 gadus, bet vairākus simtu gadus, ja šeit jūs dosiet vietu Kristum. Lai Dievs jūs svētī un sveicu jūs vēlreiz šajos svētkos. 

Lūgsim Dievu. 

Jēzu, mēs Tev pateicamies par to, ka Tu esi dāvājis šo draudzi. Tu esi kalpojis un Tu esi bijis par svētību daudziem cilvēkiem šajā draudzē. Mēs Tev pateicamies, ka katram vienam cilvēkam ir nozīme, lai šī draudze varētu būt stipra un augoša. Līdzīgi kā šīs draudzes mūri, kas ir veidoti no ķieģeļiem, tāpat arī katrs cilvēks, lai tas saturētu kopā šo draudzi ir svarīgs un nozīmīgs. Jēzu, mēs lūdzam, lai šī draudze nekad nepazaudē šo centru – Tevi, Kristu, lai Tu būtu kā drošs, stabils pamats, uz kā viss pārējais tiktu būvēts. Es lūdzu, Dievs, lai uz šīs draudzes tiktu būvētas lietas, kam ir Mūžības vērtība, kas ir paliekošs, kas ir neiznīcīgs. Mēs, Dievs, lūdzam, lai šī ir draudze, kur Tu vari mājot un, kur katrs cilvēks var būt piederīgs, kur katrs cilvēks atspoguļo Tevi, nes Tavu līdzību, un kopā esot rada šo perfekto attēlu, kas esi Tu, Jēzu Kristu. Svētī, Kungs, lai šī draudze var būt par svētību šai apkārtējai videi, cilvēkiem, kas šeit dzīvo Rīgā, un varbūt pat vēl tālāk – citās, pārējās vietās, lai šajā draudzē cilvēku dzīves var tikt izmainītas. Lai šeit cilvēku Mūžība izšķiras. Mēs lūdzam, svētī bagātīgi šīs draudzes vadītājus, mācītājus, ganus. Dievs, svētī arī to pašu vienkāršāko cilvēku, kurš šeit ir atnācis un vēlas dot no sava paša labākā. To es lūdzu Kristus vārdā, āmen.