Burts pret garu

Tajā laikā Jēzus kādā sabatā gāja caur labības laukiem. Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka plūkt vārpas un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, sacīja viņam: “Redzi, tavi mācekļi dara, ko sabatā nav atļauts darīt.” Jēzus tiem sacīja: “Vai tad jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas ar viņu bija, kad tie bija izsalkuši? Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda Dieva priekšā liktās upurmaizes, ko neklājās ēst nedz viņam, nedz tiem, kas ar viņu bija, bet vienīgi priesteriem. Vai neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri templī sabatā pārkāpj sabatu un tomēr ir bez vainas? Bet es jums saku: šeit ir kas lielāks par templi. Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē – gribu žēlsirdību, ne upuri, jūs nenosodītu nevainīgos, jo Cilvēka Dēls ir kungs pār sabatu.” Iedams prom no turienes, Jēzus iegāja viņu sinagogā. Un, redzi, tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta roka. Tie viņam jautāja: “Vai drīkst dziedināt sabatā?” – lai pēc tam varētu viņu apsūdzēt. Bet viņš tiem sacīja: “Kurš no jūsu vidus, kam sabatā avs būtu iekritusi bedrē, to nesatvertu un nevilktu ārā? Cilvēks ir daudz vērtīgāks par avi! Tādēļ ir atļauts sabatā labu darīt.” Tad Jēzus tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Viņš roku izstiepa, un tā kļuva vesela, tāda pati kā otra. Farizeji, izgājuši laukā, tūlīt sāka apspriesties, kā viņu nodot nāvē. — Mt 12:1-14