Advents: Dieva dāvana Zaharijam

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva bija Ārona pēcnācēja un viņas vārds – Elizabete. Un tie abi bija taisni Dieva priekšā un dzīvoja nevainojami pēc visiem Kunga baušļiem un likumiem. Tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau krietni gados. Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā, pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt; viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra. Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes. Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva. Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.” Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.” Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti. Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.” Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms. Kad viņa kalpošanas laiks bija pagājis, viņš atgriezās mājās. Pēc kāda laika viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus. Viņa sacīja: “Kungs man tā ir darījis šajās dienās – viņš mani ir uzlūkojis, lai atņemtu manu negodu ļaužu acīs.” [...] Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls. Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte iebilda un teica: “Nē! Viņu sauks Jānis.” Tie viņai teica: “Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā.” Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc. Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās. Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem. Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies: “Kas gan būs šis bērns?” Un Kunga roka bija ar viņu. — Lūkas Evaņģēlijs 1:5-25,57-67