Svētdienas dievkalpojums

1 Ķņ 19:1-18:

Un Ahābs izstāstīja Īzebelei visu, ko Elija bija darījis, ka viņš nokāvis ar zobenu visus praviešus. Tad Īzebele sūtīja vēstnesi pie Elijas: “Lai dievi man dara tāpat vai vēl vairāk! – rīt šajā laikā es atdarīšu tev to, ko tu nodarīji viņu dvēselēm!” To redzēdams, viņš cēlās un bēga, glābdams savu dzīvību, un nonāca Jūdas Bēršebā. Tur viņš atstāja savu puisi, bet pats devās tuksnesī vienas dienas gājumu – gāja un, apsēdies zem irbuleņu krūma, lūdzās, vēlēdamies mirt: “Kungs, nu ir gana! Ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks par saviem tēviem!” Viņš apgūlās un aizmiga zem irbuleņu krūma, un, redzi, eņģelis pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd!” Viņš paskatījās, un redzi – galvgalī uz karstiem akmeņiem cepta maize un ūdens krūka. Viņš ēda un dzēra, un atkal apgūlās. Un Kunga eņģelis nāca vēlreiz, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo tev ejams garš ceļš.” Viņš cēlās, ēda, dzēra un gāja, stiprinājies viņš devās ceļā. Viņš gāja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Tur viņš pārnakšņoja kādā alā. Un, redzi, Kunga vārds nāca pār viņu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija?” Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dzīvības.” Un tas viņam teica: “Izej un stājies uz kalna Kunga priekšā.” Un, redzi, Kungs gāja garām – liels un stiprs vējš, kas kalnus aizpūš un klintis drupina, nāca Kungam pa priekšu, bet Kunga vējā nebija. Un pēc vēja nāca zemestrīce, bet Kunga zemestrīcē nebija. Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Kunga ugunī nebija. Un pēc uguns – klusa čukstoša balss. Kad Elija to dzirdēja, viņš aizsedza seju ar apmetni, izgāja un nostājās alas priekšā, un, redzi, balss viņam sacīja: “Kāpēc tu esi šeit?” Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dvēseles.” Kungs viņam sacīja: “Dodies atpakaļ pa to pašu ceļu cauri tuksnesim, ej uz Damasku un svaidi Hazaēlu par Arāmas ķēniņu, Bet Jehu, Nimšī dēlu, svaidi par Israēla ķēniņu, un Elīšu, Šāfāta dēlu, no Ābel-Mholas, svaidi par pravieti savā vietā. Ja kāds izbēgs no Hazaēla zobena, to nonāvēs Jehus, kas izbēgs no Jehus zobena, to nonāvēs Elīša. Bet es atlicināšu Israēlā septiņus tūkstošus – visus, kuru ceļi nav locījušies Baalam, un visus, kuru mute nav viņu skūpstījusi!”